Kādreizējā PSRS līdera, par visu tautu tēvu dēvētā Josifa Staļina biogrāfijā ir kāda epizode, kas nu nemaz neatbilst viņa kultivētajam nelokāmā boļševika un Ļeņina pēcteča tēlam. 1941. gada aprīlī Kremlī tika parakstīts Padomju Savienības un Japānas neitralitātes pakts. Pēc oficiālās daļas notika ierastais bankets, kura laikā Staļins personīgi rūpējās pa to, lai uz Japānas ārlietu ministra Josukas Macuokas šķīvja netrūktu uzkodu, bet vīna glāze allaž būtu pielieta līdz malām.
Taču šo laipnību papildināja zīmīga Staļina frāze: «Gribētos atgādināt japāņu militāristiem, ka mūslaiku Padomju Krievija vairs nav tā satrupējusī cariskā impērija, kuru jūs reiz karā pieveicāt.»
Lai šos vārdus neuztvertu kā draudus, padomju līderis personīgi ieradās dzelzceļa stacijā, lai pavadītu Macuoku atceļā uz dzimteni - tas bija bezprecedenta gadījums. Staļins vēlreiz atkārtoja, ka ievēros visus neitralitātes pakta punktus un cer, ka tāpat rīkosies arī Japāna. Pavadīt Macuoku bija ieradies arī Japānas sabiedrotās Vācijas sūtnis Maskavā grāfs Frīdrihs Verners fon der Šūlenburgs. Viņam nācās noskatīties, kā Staļins demonstratīvi apskauj Japānas ārlietu ministru, sakot: «Jūs esat aziāts, un arī es esmu aziāts. Ja būsim kopā, varēsim atrisināt visas Āzijas problēmas.» Macuoka uz to ar platu smaidu piebildis, ka ne tikai Āzijas, bet arī visas pasaules problēmas.
Dubultā spēle
Japānas ārlietu ministra vizīte Maskavā notika laikā, kad pilnā sparā ritēja Japānas un Ķīnas karš. Jau 1937. gada Staļins bija uzsācis operāciju Z, kuras mērķis bija slepeni piegādāt ieročus Ķīnai. Liela loma tās realizēšanā bija Sarkanās armijas aviācijas ģenerālleitnantam Pēterim Pumpuram un vienam no padomju Gaisa kara spēku veidotājiem Jēkabam Alksnim. Padomju kara lidotāji lidmašīnās I-16 ar Ķīnas toreizējā vadoņa Čana Kaiši (mūsdienās gan uzskata, ka pareizāk viņu saukt par Dzjanu Dzješi) valdības simboliku uz fizelāžas piedalījās ne vienā vien gaisa kaujā pret japāņu Ki-43. Vairāku gadu laikā PSRS zaudēja 200 pilotus un lidmašīnu apkalpes locekļus, turklāt ne jau tos sliktākos, taču Staļins turpināja apgalvot, ka «mēs šajā karā nepiedalāmies» un nelokāmi iestājamies par «labām kaimiņattiecībām» ar Japānas impēriju.
Taču tās bija tikai runas. Kad nonāca līdz reāliem robežkonfliktiem, kā pie Hasana ezera 1938. gadā un Halhingolas upes 1939. gadā, pēc tiešas Staļina pavēles Sarkanā armija, pat ciešot lielus zaudējumus, nedrīkstēja atkāpties ne par sprīdi. Jau 1936. gadā, kad uzliesmoja Japānas un Ķīnas konflikts, Staļinam patiesībā bija vienalga, kuru no ķīniešu līderiem atbalstīt - likumīgi ievēlēto prezidentu Čanu Kaiši vai popularitāti strauji gūstošo komunistu nemiernieku Mao Dzedunu. Lai tikai kāds no viņiem sagādātu problēmas Japānai, kuru Staļins tik ļoti ienīda.
Viņa saldais sapnis bija atriebties Japānai. Un ne jau par kādām pārestībām padomju valstij, bet gan par cariskās impērijas kaunpilno zaudējumu 1905. gada karā - par krievu flotes sagrāvi Cusimā, par Portartūras cietokšņa atdošanu un par daļas Sahalīnas un Piejūras teritoriju zaudēšanu. Pārliecinātais komunists un viens no carisma gāzējiem Staļins reizēm esot pat apraudājies, klausoties cara laikos sacerēto patriotisko dziesmu par pašas komandas uzspridzināto karakuģi Varjag, lai tas netiktu japāņiem. Reizēm saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem Staļins mēdzis sacīt, ka japāņiem vēl nāksies piedzīvot tādu pašu asinspirti, kādu viņi 1905. gadā sarīkoja krieviem.
Šo draudīgo solījumu viņam izdevās izpildīt 1945. gada rudenī, kad PSRS aktīvi iesaistījās Japānas sagraušanā. Vismaz tā likās pašam Staļinam, jo būtībā jau japāņi kapitulēja pēc tam, kad ASV bija nodemonstrējušas savu atomieroču varenību, liekot saprast, ka nekādas auklēšanās nebūs. Padomju spēku galvenais uzdevums tikmēr bija sagrābt pēc iespējas plašākas sauszemes teritorijas, kas vēl nesen atradās Japānas kontrolē, un iedibināt tur Maskavai lojālus režīmus.
Vai PSRS patiešām vajadzēja iesaistīties karā pret Japānu, ja reiz amerikāņi savu darbu jau bija teju paveikuši? Vai Staļins nodevīgi nepārkārpa 1941. gada aprīļa savstarpējo neuzbrukšanas līgumu? Vai tiešām Sarkanajai armijai bija tāds militārais pārsvars, ka Japānu saskaņā ar Staļina vēlmi izdevās satriekt lupatu lēveros?
Ja redzi ķīnieti - šauj nost!
Droši vien jāsāk ar skaidrojumu par to, cik likumīgi vai nelikumīgi Staļins rīkojās, pārkāpjot 1941. gada vienošanos ar Japānu, kuru Uzlecošās saules zeme patiešām ievēroja visus Otrā pasaules kara gadus. Ievēroja, neraugoties uz to, ka bija nacistiskās Vācijas sabiedrotā. Turklāt Berlīne visu laiku mudināja japāņus iebrukt PSRS austrumu teritorijās, kas nozīmētu lielāku padomju militāro spēku pārsviešanu uz tām un Sarkanās armijas potenciāla mazināšanu valsts rietumos.
Teju jebkurš normāls likumus ievērojošs cilvēks sacītu, ka līgumus pārkāpt nedrīkst, taču attiecībās starp valstīm darbojas cita kārtība - kurš spēcīgāks (vai vismaz viņam tā liekas), tas arī diktē savus noteikumus. Taču šīs rīcības sekas kļūst saprotamas vien tad, kad lielgabali apklusuši.
ASV visiem spēkiem centās izvairīties no iesaistīšanās Otrajā pasaules karā, taču Japānas uzbrukums Pērlhārborai neatstāja Vašingtonai nekādas diplomātisko manevru iespējas. Arī starp Vāciju un PSRS bija noslēgts savstarpējās neuzbrukšanas līgums, tā dēvētais Molotova-Ribentropa pakts, taču 1941. gada 22. jūnijā nacistiskās Vācijas vadonis Ādolfs Hitlers nolēma to pārkāpt, bažījoties, ka Staļins viņu varētu apsteigt.
Bet Japāna jau kopš pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidus bija sarīkojusi īstu elli okupētajā Ķīnā. Japāņu karavīri ķīniešu slepkavības sauca par «naža pārbaudēm». Pāris gadu laikā atbilstoši japāņu mirušo zonu politikai līdz zemei tika nolīdzināti 17 000 ķīniešu ciematu un prāvākas apdzīvotās vietas, nodedzināts ap 3,8 miljoniem ēku, kas sākumā, protams, tika izlaupītas. Japānas armijas ģenerālleitnants Taiiči Sudzuki, kurš bija viens no represiju plānotājiem, vēlāk lepojās: «Zuņhua apgabalu vien kādās 20 dienās izdevās pārvērst par mirušo zonu, kur nebija neviena dzīva ķīnieša un valdīja klusums.» Japāņu karavīriem bija dota pavēle šaut uz ķīniešiem, arī civiliedzīvotājiem, bez brīdinājuma.
Vēsturē iegājis arī Nankinas slaktiņš 1937. gada nogalē. Toreizējo Ķīnas galvaspilsētu pirmajā triecienā ieņemt neizdevās, jo desmit metrus biezie senie mūri un ap tiem izraktie grāvji uz laiku apturēja okupantus. Taču japāņi atrada paņēmienu, lai ielauztos Nankinā, - artilērija metodiski šāva pa vieniem un tiem pašiem mērķiem, līdz mūrī tika izsisti vairāki caurumi.
Un tad sākās kas šausmīgs - civiliedzīvotāju slepkavošana. Divi Japānas armijas virsnieki noslēdza derības par to, kuram pirmajam izdosies ar zobenu nogalināt simts ķīniešu. Pēcāk sākās sacensība par visātrāk nocirstajām 150 galvām. Derības izvērtās ažiotāžā, to iznākumam līdzi sekoja Japānas avīzes. Darbojās arī totalizatori, kur tika liktas likmes uz to, kurš virsnieks uzvarēs šajā nežēlīgajā un ciniskajā sacensībā.
Japānas armijā ieviesa īpašu taures signālu, kas nozīmēja: «Nogaliniet visus bēgošos ķīniešus,» un tas atskanēja aizvien biežāk. Tūkstošiem upuru tika nodurti ar durkļiem, sacirsti ar zobeniem, cilvēkus dzīvus sadedzināja un apraka masu kapos. Sievietes, arī sirmgalves un mazas meitenes pirms šīm eksekūcijām parasti arī izvaroja.
Sešās nedēļās Nankina bija nopostīta. Bojāgājušo skaits pēc dažādām aplēsēm svārstās no 150 līdz pat 300 tūkstošiem cilvēku.
Vardarbības cunami
Lūk, kā šos notikumus atminējies to aculiecinieks kristiešu misionārs Džeimss Makallums: «Nekad iepriekš nebiju ne dzirdējis, ne pat lasījis par šādu nežēlību. Izvarošana! Izvarošana! Izvarošana! Katru nakti vien bija vairāk nekā 1000 gadījumu, taču japāņi nekautrējās to darīt arī dienā. Ja upuris pretojās, ar durkli tika uzšķērsts vēders vai raidīta lode.»
Ķirurgs Roberts Vilsons, kurš strādāja kādā Nankinas slimnīcā, savā dienasgrāmatā rakstījis, ka «izrēķināšanās ar civiliedzīvotājiem ir šausmīga». Viņš pieminējis vietējās universitātes vidusskolu, kur patvērumu bija mēģinājuši rast ap 8000 cilvēku, lielākoties sievietes. «Pēdējā naktī dažādas japāņu vienības to apmeklēja kādas desmit reizes. Laupīja visu, ko varēja aiznest, sākot ar pārtiku un beidzot ar apģērbu, un, protams, izvaroja bezpalīdzīgos upurus, līdz jutās apmierināti.»
Jons Rābe stāstījis, ka japāņi grupās pa 10-20 cilvēkiem sirojuši pa pilsētu un izlaupījuši veikalus, kafejnīcas un viesnīcas, turklāt saudzēts nav arī Vācijas pilsoņu īpašums. Jāatgādina, ka tobrīd jau bija spēkā 1936. gada 25. novembrī starp nacistisko Vāciju un Japānas Impēriju noslēgtais pakts par kopīgu cīņu pret komunistiem.
Tiek lēsts, ka kopumā karā pret Japānu dzīvību zaudēja aptuveni 35 miljoni Ķīnas iedzīvotāju. Šis skaits būtu ievērojami lielāks, ja Japānu nepiespiestu kapitulēt. Uzlecošās saules zemes imperators Hirohito deva absolūtu rīcības brīvību militāristiem ne tikai attiecībā uz civiliedzīvotājiem - viņš arī aizliedza izmantot terminu «karagūstekņi». Ķīnas armijas karavīrus, kuri padevās, vienkārši apšāva ar ložmetējiem vai sadzina noslīkšanai Jandzi upē.
Aptuveni 75 000 sagūstīto amerikāņu un filipīniešu trenca no vienas nometnes uz otru, neciešamā svelmē liekot veikt gandrīz 100 kilometru dienā. Ūdens viņiem nepienācās. Tos, kuri atpalika no kolonnas, sākumā sita ar šauteņu laidēm, bet, ja cilvēks vairs nespēja paiet, nošāva vai nodūra ar durkļiem (virsnieki sava prieka pēc šim mērķim izmantoja zobenus). Un vēl kāda īpašu nežēlību raksturojoša nianse. Redzot, ka cilvēks ir nopietni ievainots, viņu pameta noasiņojam turpat uz ceļa.
Tiek lēsts, ka šādi bojā gāja vismaz 6000 gūstekņu, bet tos, kuri izdzīvoja, gaidīja smags darbs ogļu pārkraušanas termināļos.
Japāņu militāristu zvērības neaprobežojās tikai ar Ķīnu. Pēc Singapūras ieņemšanas 1942. gada februārī tika nonāvēti aptuveni 70 000 cilvēku. Filipīnās nogalināto skaits bija krietni lielāks, līdz pat pusmiljonam. Turklāt gandrīz pusi no viņiem japāņi noslepkavoja, kad saprata, ka amerikāņu pārspēka dēļ šo okupēto teritoriju nāksies atstāt. Indiešu karavīrs Lenss Hapka Hatāms Alī, kurš japāņu gūstā nonāca Jaungvinejā, rakstījis, ka japāņi nodarbojušies pat ar kanibālismu.
Vai ASV nevarēja uzvarēt bez PSRS?
Krievijā daži vēsturnieki sludina, ka karā pret nacistisko Vāciju PSRS būtu uzvarējusi arī bez sabiedroto palīdzības - tātad bez lendlīzes ietvaros piegādātās kara tehnikas un pārtikas, bez otrās frontes atvēršanas. Rietumos savukārt dominē uzskats, ka amerikāņi Japānu būtu piespieduši kapitulēt arī tad, ja padomju valsts karā pret Uzlecošās saules zemi nebūtu iesaistījusies.
Taču fakts paliek fakts - Staļina palīdzību cīņā pret Japānu ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts lūdza Jaltas konferencē 1945. gada februārī. Tobrīd amerikāņi jau bija guvuši vairākas lokālas uzvaras Āzijā, taču cietuši arī pamatīgus zaudējumus. Zīmīgi, ka uzreiz pēc Jaltas konferences notika leģendām apvītā Ivodzimas kauja, kurā ASV zaudēja 26 000 karavīru, no kuriem daļa tika nogalināta, daļa ievainota, bija arī bezvēsts pazudušie. Japāņu kara aviācija tolaik jau bija sākusi izmantot kamikadzes taktiku, un šiem pilotiem pašnāvniekiem izdevās izsist no ierindas 18 amerikāņu karaflotes kuģus. Cīņā par Okinavas salu gāja bojā 12 500 un tika ievainoti aptuveni 38 000 amerikāņu karavīru.
ASV Bruņoto spēku virspavēlnieks Klusā okeāna reģionā ģenerālis Daglass Makārturs informēja prezidentu Rūzveltu, ka Japānas galveno salu ieņemšana varētu ievilkties līdz 1947. gadam un prasīt aptuveni miljona amerikāņu dzīvību. «Uzvara pār Japānu būs garantēta tikai tad, ja izdosies sakaut japāņu sauszemes spēkus. Šim nolūkam mums nepieciešama vismaz 60 padomju divīziju palīdzība,» viņš norādīja.
Interesanti - tam, ka šāda palīdzība tiks lūgta, Staļins bija gatavs jau 1944. gada otrajā pusē, kad uzdeva maršalam Aleksandram Vasiļevskim maksimālā slepenībā sākt gatavot uzbrukuma plānu japāņu spēkiem Tālajos Austrumos. Ja pavisam konkrēti - Mandžūrijā dislocētajai Kvantunas armijai, kurā bija aptuveni 700 000 karotāju. Jaltas konferencē Rietumu sabiedrotajiem tika dots solījums, ka PSRS karā pret Japānu iesaistīsies trīs mēnešus pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas. Un tā arī notika, pat neraugoties uz to, ka tobrīd situācija jau bija mainījusies.
Pēc Rūzvelta nāves 1945. gada 12. aprīlī pie varas nākušais Harijs Trumens uzskatīja, ka amerikāņiem ir pa spēkam piespiest Japānu kapitulēt arī bez PSRS palīdzības. Tā varētu neļaut Maskavai paplašināt savu ietekmes zonu Tālajos Austrumos un pēc kara dotu iespēju ASV pilnībā kontrolēt notiekošo Āzijā. Baltā nama saimnieks, protams, zināja, ka straujiem soļiem noslēgumam tuvojas Manhetenas projekts, respektīvi - ka amerikāņiem būs atombumba - jaudīgākais superierocis pasaules vēsturē.
Pirmais solis japāņu iebiedēšanā bija 2. jūlijā sarīkotā Tokijas un citu Japānas lielāko pilsētu bombardēšana, kurā bija iesaistīti 600 amerikāņu bumbvedēji B-29. Uz pilsētām tika nomestas aptuveni 4000 tonnas degbumbu, kas izraisīja milzu ugunsgrēkus un piespieda Japānu sākt cilvēku evakuāciju no Tokijas. Taču amerikāņu ultimātu par nekavējošu kapitulāciju imperators noraidīja.
2. augustā debesīs virs Japānas pilsētām parādījās jau 800 bumbvedēji un nometa 6000 tonnas degbumbu. Tiek lēsts, ka šajos uzbrukumos dzīvību zaudēja aptuveni 260 000 cilvēku, tika nopostīti divi miljoni ēku, taču imperators Hirohito palika nelokāms - nekādas padošanās nebūs, jo japāņu samuraju morālo garu ienaidniekam nebija izdevies iedragāt pat ar šādiem masveida uzbrukumiem.
Trumenam neatlika nekas cits, kā sviest galdā savu galveno trumpi. 6. augustā pirmā atombumba tika nomesta uz Hirosimu, bet pēc divām dienām līdzīgs liktenis piemeklēja arī Nagasaki. Šie triecieni prasīja vairāk nekā 240 000 cilvēku dzīvību, neskaitot tos, kuri pēcāk nomira radioaktīvā starojuma dēļ, taču arī tie nenoveda pie Japānas kapitulācijas.
Domas par to, vai ar šādu taktiku un bez PSRS palīdzības ASV izdotos Japānu piespiest kapitulēt pārskatāmā laika posmā, atšķiras. Par šādu scenāriju jau pēc kara skeptiski izteicies britu premjers Vinstons Čērčils, kuram nu nepavisam nevar pārmest simpātijas pret Staļinu un komunistu režīmu.
Līdzīgus uzskatus paudis arī vēsturnieks Cuesi Hasegava: «PSRS iesaistīšanās karā deva daudz lielāku ieguldījumu Japānas kapitulācijā nekā atombumbas. Tā atņēma Japānai cerības pārtraukt karu ar sev pieņemamiem nosacījumiem, izmantojot Maskavas starpniecību.»
Savukārt slavenais padomju disidents un rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins asi kritizēja Rūzveltu par sadarbību ar Staļinu karā pret Japānu: «Brīdī, kad viņam rokās bija teju gatava atombumba, viņš tomēr nobijās no patstāvīga šī kara pabeigšanas un apmaiņā pret PSRS iesaistīšanos piekrita Eiropas ietekmes sfēru sadalei.»
Signāls Kremlim?
Mūsdienu Krievijā ir izplatīts viedoklis, ka Trumens lēmumu par kodolieroču izmantošanu pret Japānu pieņēmis ne tik daudz ar mērķi piespiest ienaidnieku nekavējoties kapitulēt, cik vēloties nodemonstrēt savu spēku Staļinam. Sak, mums ir tādi ieroči, par kādiem Padomju Savienība var tikai sapņot, tāpēc nāksies samierināties ar to, ka pasaules kārtību turpmāk diktēs ASV.
Bijušais padomju ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs līdz pat mūža galam uzskatīja, ka atomieroču izmantošana bija Baltā nama vēlme nodemonstrēt spēku un panākt spītīgā Staļina piekāpšanos amerikāņiem svarīgos jautājumos. «Maskavā labi saprata, ka karš varētu beigties, un nepiedalīšanās tajā mazinātu PSRS iespējas ietekmēt pēckara procesus Tālajos Austrumos. Tāpēc bija jārīkojas nekavējoties,» viņš sacījis.
Paradoksāli, bet šis izteikums vienlaikus var tikt traktēts ne tikai kā pārmetums amerikāņiem, bet arī kā atzīšanās, ka PSRS savstarpējās neuzbrukšanas līgumu ar Japānu pārkāpusi nevis tādēļ, lai piespiestu Tokiju kapitulēt (ar to galā būtu tikuši amerikāņi saviem spēkiem), bet ar mērķi paplašināt savas ietekmes zonu. Citiem vārdiem sakot - PSRS ļoti vēlējās sēdēt pie uzvarētāju galda brīdī, kad tiks dalīts kara laupījums.
Jautājums nav par to, vai bez PSRS karš Klusā okeāna reģionā beigtos ar amerikāņu un viņu tuvāko sabiedroto uzvaru (austrāliešu, jaunzēlandiešu, britu un citu). Jautājums ir par to, cik ilgu laiku un cik daudz cilvēkresursu tā turpināšana prasītu.
Jau pēc kara, kad tika tiesāti japāņu kara noziedznieki, atklātībā nonāca ziņas par Kvantunas armijas īpaši slepenajām laboratorijām (nr. 731 un nr. 100), kurās tika izstrādāti bakterioloģiskie ieroči. Tos izmēģināja uz sagūstītajiem ienaidniekiem un civiliedzīvotājiem, un šie eksperimenti nežēlības ziņā pārspējuši pat nacistiskās Vācijas veiktos koncentrācijas nometnēs Eiropā.
Vienā šādā prāvā bijušais Kvantunas armijas pavēlnieks Otodzo Jamada atzinies, ka bijis izstrādāts īpašs plāns. Respektīvi - ja ASV armija okupēs Japānas lielākās salas, imperatora ģimene un citi elites pārstāvji tiks evakuēti uz Mandžūriju, bet pati Japāna pārvērsta par mirušo zonu - visi saindēti ar dažādu letālu slimību baciļiem. «Mēs pavisam noteikti izmantotu bakterioloģiskos ieročus pret ASV un Angliju, taču PSRS iesaistīšanās karā un Sarkanās armijas straujais iebrukums Mandžūrijā mums liedza šādu iespēju,» viņš liecināja.
Jāņem gan vērā, ka tiesas prāva pret Jamadu notika Habarovskā, attiecīgi padomju izmeklētājiem bija gana daudz laika kārtīgi apstrādāt apsūdzēto. Uz pārdomām par to, cik patiess ir viņa stāstītais un gadu desmitiem kultivētais padomju naratīvs par milzīgajiem bakterioloģisko ieroču krājumiem Mandžūrijā, vedina arī kāds cits fakts. Kvantunas armijas pavēlnieks, kura kontrolē atradās laboratorijas, tika notiesāts vien uz 25 gadiem cietumā - Nirnbergā un citos kara tribunālos pat par mazākiem kara noziegumiem sodi bija bargāki. Turklāt jau 1956. gadā viņš tika atbrīvots un repatriēts uz Japānu.
Staļins rīkojas
Lai gan tiek uzskatīts, ka Trumens centies novērst PSRS iesaistīšanos karā pret Japānu, atklātībā nav nonākuši nekādi oficiāli dokumenti, ka viņš Staļinu skaidri un gaiši būtu informējis - paldies, ka esat gatavi palīdzēt, taču tiksim galā paši. Formāli spēkā palika tā pati Jaltas vienošanās, un Kremlis, kā jau Molotovs norādījis, nekavējās izmantot situāciju. 9. augusta agrā rītā Sarkanā armija sāka iebrukumu Mandžūrijā.
Japāna, šķiet, līdz pēdējam brīdim bija cerējusi, ka PSRS savstarpējās neuzbrukšanas paktu ievēros tikpat stingri, kā to darīja paši. Galu galā japāņi nebija pakļāvušies Hitlera mudinājumiem un bija devuši iespēju Staļinam 1941. gada rudenī no Tālajiem Austrumiem pārdislocēt ievērojamus spēkus, kas lieti noderēja Maskavas aizstāvēšanai.
1945. gada vasarā jau risinājās pilnīgi pretējs process - Sarkanā armija no Eiropas devās uz austrumiem, lai uzbruktu Mandžūrijai. Nepilna gada laikā Vasiļevskis bija izstrādājis nevainojamu loģistikas plānu, kas ļāva uz Tālajiem Austrumiem pārsviest vairāk nekā 1,5 miljonus labi bruņotu karavīru un visu ekipējumu, bruņojumu un munīciju. Turklāt paveikt visu tā, ka par ienaidnieka koncentrēšanos pie robežas japāņu izlūkdienestam nebija nekādas informācijas, un 9. augusta rītā sāktā padomju ofensīva Kvantunas armiju pārsteidza nesagatavotu.
Šķiet, ka par šiem padomju plāniem neko konkrētu nezināja arī Vašingtonā un Londonā. Taču, domājams, gan Trumens, gan Čērčils labi saprata - Staļins ir sajutis uzvaras garšu un mierā neliksies. Lielāks šoks gan bija Tokijā, kur premjerministrs Kantaro Sudzuki valdības ārkārtas sēdē atklāti paziņoja: «Tā kā šorīt karā iesaistījusies Padomju Savienība, mēs esam nonākuši bezizejā, un turpināt karu vairs nav iespējams.»
Nebija nekāda pastaiga
Raugoties uz spēku samēru Mandžūrijā 1945. gada augustā un zinot, ka līdz Japānas paziņojumam par kapitulāciju bija atlikušas tikai piecas dienas, nereti tiek sludināts, ka Sarkanajai armijai šis iebrukums bijis tikai viegla pastaiga, taču tā nebūt nebija.
Lai veiktu sinhronizētu triecienu pa japāņu pozīcijām, izolētu atsevišķas viņu armijas grupas Mandžūrijas centrālajā un dienvidu daļā, bet pēc tam sistēmiski tās iznīcinātu, bija jāsāk ar to, ka trijās grupās sadalītajiem PSRS spēkiem bija jāpārvar gan Hinganas kalnu grēda, gan Gobi tuksnesis. Tuksnesī dienas vidū svelme bija 40 grādi, bet ūdens rezerves tika taupītas tehnikas dzinēju dzesēšanai. Rezultātā šis 400 kilometru pārgājiens prasīja simtiem karavīru dzīvību. Taču padomju militārā pavēlniecība, kā jau vienmēr, uzskatīja, ka lielais mērķis attaisno šādus upurus. Kur mežu cērt, tur skaidas lec...
Bruņojuma ziņā Kvantunas armija bija krietni neizdevīgākā situācijā. Tās kājniekiem nebija automātisko ieroču, sauszemes spēki nebija bruņoti ar reaktīvās artilērijas iekārtām, kas PSRS tika dēvētas par katjušām. Japāņiem nebija arī lielkalibra lielgabalu. Tanki sen bija novecojuši un kaujas laukā nespēja izrādīt nopietnu pretestību amerikāņu šērmaniem, kurus Maskavai piegādāja pēc lendlīzes programmas, un pašu padomju izstrādātajiem T-34, nemaz nerunājot par jaunākiem modeļiem.
Tiesa, šos trūkumus japāņi kompensēja ar cīņas garu - kamēr imperators nav devis pavēli padoties, tāda doma nedrīkst pat prātā nākt. Tāpat tika īstenota arī iepriekš pret amerikāņiem jau izmantotā kamikadzes taktika.
Tuvojoties Sarkanās armijas tanku korpusa kolonnai, japāņu lidotāji pat necentās izmantot ložmetējus un bombardēt tankus, tā vietā viņi pārvirzīja lidmašīnas trajektoriju uz atsevišķiem tankiem. Reizēm šis paņēmiens nostrādāja, taču biežāk uzbrucējus notrieca zenītartilērija un padomju iznīcinātāji.
Labi apzinoties, ka viņu artilērija nav spējīga caursist Sarkanās armijas tanku bruņas, līdzīgu taktiku japāņi realizēja arī sauszemes kaujās. Lūk, ko savās atmiņās vēlāk rakstījis toreizējais Sarkanās armijas tankists A. Fadins: «Kaujas laukā bija palikuši vairāki desmiti japāņu karavīru un virsnieku līķi. Es pamanīju, ka vairākiem rokās bija aptuveni četrus metrus garas bambusa kārtis, kuru galā bija piestiprināts kumulatīvais lādiņš. Atšķirībā no vācu faustpatronām to nevarēja izšaut - japāņu karavīru uzdevums bija šo spridzekli vārda tiešā nozīmē iebakstīt tanka bruņās. Tad nogranda sprādziens, un tanks bija iznīcināts. Bojā, protams, gāja arī pats spridzinātājs. Un tādu pašnāvnieku Japānas armijā netrūka.»
Vēl vairāk - šāda rīcība nebija impulsīva, jo spridzinātāji pašnāvnieki tika rūpīgi apmācīti vairākos Kvantunas armijas poligonos. Kādi ir padomju un amerikāņu tanku vārīgākie punkti; kā labāk noslēpties; kā optimāli izmantot aptuveni 30 kilogramus līdznestās sprāgstvielas; kā vairākas diennaktis līdz liktenīgajam brīdim izturēt bez ēšanas un dzeršanas. Piemēram, viena pašnāvnieku brigāde bija dislocēta Ningutas pilsētā, un tajā dienēja aptuveni 5000 virsnieku un karavīru.
Triumfs Kremlī
Lai gan piecu dienu ofensīva prasīja vismaz 10 000 Sarkanās armijas karavīru dzīvību un vēl divtik tika ievainoti, Staļins savu mērķi sasniedza - arī Japānas kapitulācijā Padomju Savienība bija pielikusi savu roku. Kad 1945. gada 2. septembrī uz Tokijas līcī noenkurotā amerikāņu karakuģa Missouri klāja tika parakstīts līgums par Japānas impērijas padošanos, starp nozīmīgākajiem uzvarētāju alianses pārstāvjiem (ASV, Lielbritānija, Austrālijas, Jaunzēlandes, Kanādas) slavas saulītē gozējās arī PSRS Bruņoto spēku ģenerālleitnants Kuzma Derevjanko. Japānas kapitulācijas līgumu parakstīja arī tādas valstis kā Francija, un Nīderlande, tiesa, viņu ieguldījums Otrā pasaules kara izbeigšanā nebūt nebija tik liels, kā tām pašām šķita.
Bet atgriezīsimies pie Staļina. Jau tajā pašā dienā viņš uzstājās ar radio translētu un nākamajā dienā visās padomju avīzēs vārds vārdā atreferētu runu, kurā paziņoja par Japānas bezierunu kapitulāciju. Tajā cita starpā bija arī galvenā frāze, kas liecināja, ka Staļins svin ne jau Otrā pasaules kara beigas, bet gan atriebšanos japāņiem.
«Krievu karavīru sakāve 1904. gadā, kad sākās krievu-japāņu karš, tautas apziņā atstājusi smagas atmiņas. Mūsu tautai tas bija melnais plankums, tā ticēja un gaidīja, ka pienāks diena, kad Japāna tiks sakauta un šo plankumu būs iespējams likvidēt. Mēs, vecākās paaudzes ļaudis, šo dienu gaidījām četrdesmit gadus, un nu tā ir pienākusi,» paziņoja Staļins.
Tā, lūk, komunists atriebās par viņa paša nīstās impērijas sakāvi...
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita