Slavenā itāļu ieroču ražotāja piedāvājumā ir medību bises un sporta pistoles šaušanai mērķī, mašīnpistoles un triecienšautenes. Taču tā starptautiskā atpazīstamība galvenokārt balstās vien uz dažām, varbūt pat tikai pāris, pusautomātiskajām pistolēm.
Privātā akciju sabiedrība Fabbrica d’Armi Pietro Beretta ir ne tikai globāli zināms, bet arī ļoti sens uzņēmums. Nākamgad tas svinēs piecsimtgadi un ir pats vecākais ieroču ražotājs pasaulē, kas vēl joprojām darbojas. Rūpnīca arī tagad atrodas tur, kur tā izveidojās, - Lombardijas reģiona Brešas provinces pilsētiņā Gardone Val Trompia. Šajā apkaimē jau Romas impērijas laikos bija daudz dzelzs rūdas atradņu, un tāpēc te darbojas arī citi ieroču ražotāji. Piemēram, Uberti, kas specializējas senāku šaujamieroču kopijās, apgādājot ar tām arī Holivudu.
Uzņēmuma Beretta saknes varētu atrast vēl agrāk, taču par korektu atskaites punktu izvēlēts 1526. gads. Tad tā dibinātājs Bartolomeo Bereta (ap 1490 - ap 1565) noslēdza ar Venēcijas Republiku līgumu par 185 stobru piegādi arkebūzām - XV-XVI gadsimtā izplatītiem gludstobra ieročiem šaušanai no balsta ar degļa mehānismu. Dokumenta oriģināls atrodas Venēcijas arhīvā. No XVII gadsimta vidus Beretta ar ieročiem jau apgādāja teju visus karus Eiropā. Ģimenes uzņēmuma statuss gan saglabājās, vismaz vienam fabrikas īpašnieka znotam pārejot sievas uzvārdā. Firmai nākamgad būs dubultsvinības: pusgadsimta jubileja būs arī tās vistai, kas dēj zelta olas, - 92. sērijas pistolēm.
Izcila pistole sākas ar pareizu patronu
Beretta pievēršanās pusautomātiskajām pistolēm bija neizbēgama. Sākoties Pirmajam pasaules karam, nosacīti neitrālā Itālija diezgan negaidīti nostājās franču, britu un krievu antantes pusē, lai cīnītos ar Austroungārijas impēriju un ķeizarisko Vāciju, - pirms tam tā skaitījās vācu un austriešu sabiedrotā. Straujās izmaiņas dāvāja iespēju vietējiem ražotājiem pelnīt, piepildot ātri iztukšoto armijas arsenālu.
Taču sākotnēji pastāvēja tehnoloģiska problēma, kas ilgākā laikā varēja uzņēmumu ievest strupceļā. Tam pie vainas būtu nīkulīgā 9x19 mm Glisenti patrona, kas tolaik bija itāļu armijas standarta munīcija. Glisenti rūpnīca no 1906. gada ražoja ieroci, kas izskatījās pēc nepārliecinoša vācu parabelluma atdarinājuma un tāds arī patiesībā bija. Tik nožēlojams, ka nespēja šaut ar oriģinālo Luger 9x19 mm patronu - bija liels risks, ka ierocis sprāgs šāvēja rokā.
Tomēr pistole tika saražota apmēram simts tūkstošos vienību. Nav zināms, cik tuvs radinieks vai draugs fabrikas īpašniekam bija toreizējais kara ministrs, taču ķezai atrada «patriotisku» risinājumu. Draņķīgajam ierocim īpaši izstrādāja novājinātu Luger patronas atvasinājumu ar nošķelta konusa formas lodi. Mazāks pulvera daudzums sabremzēja lodes sākotnējo ātrumu līdz 305 m/s (Luger - 350 līdz 400 m/s).
Šī patrona bija Prokrusta gulta, kurai nācās pielāgot divus pirmos Beretta pistoļu modeļus - M1915 (līdzīga franču armijas spāņu ražojuma Ruby 1914) un tās pēckara pilnveidojumu M1923. Tāpēc tie nepelnīti cieta no vāju ieroču neslavas. Taču bruņojuma trūka, un M1915 jau mēnesi pēc patentēšanas tika ražota frontei. Savukārt itāļu kara flotei fabrika piegādāja pirmās pistoles variantu M1917 ar «nepatriotisko», bet efektīvo 0.32 ACP (Automatic Colt Pistol) jeb 7,65x17 mm SR patronu.
Paguva apsteigt valterus
Par uzņēmuma patieso dižpārdokli kļuva kompaktā pistole M1934 ar 0.38 ACP jeb 9x17 mm patronu, saražota vairāk nekā miljonā eksemplāru. Tāpat arī tās vēl kompaktākā versija M1935 (0.32 ACP, vairāk nekā pusmiljons). Ar tām no 1935. gada tika apbruņoti Itālijas armijas virsnieki un apakšvirsnieki, arī ložmetējnieki. Vēl pistoles tika piegādātas Rumānijas un Somijas armijai (pēdējai vien nepilns pusotrs tūkstotis). Kara pēdējos divos gados ar beretām bruņojās vācu armijas vienības, kas kopā ar Benito Musolīni vadītajiem fašistiem bija iekrampējušās Itālijas ziemeļos.
Abas pistoles ir viegli atpazīstamas pēc Beretta firmas stila - garā izgriezuma aizslēga rāmja virspusē. Tas gandrīz pilnībā atsedz stobru, ļaujot iztikt bez īpašas atveres izšautās patronas čaulītei. Tāds dizains, ieviests jau pirmdzimtajā M1915, ir praktiski visām pagājušajā gadsimtā ražotajām beretām. Citi fabrikas stila elementi ir belzeņa apaļais gailis ar barankas caurumu un it kā smieklīgais piesis pistoles spala lejasdaļā, kas satvērienā neļauj no tā noslīdēt mazajam pirkstiņam.
Spēcīgu impulsu abu ieroču radīšanai deva itāļu militāristu sakāpinātā interese par vācu Walther PP/PPK ieročiem, ko sāka ražot 1929. gadā. Lai nezaudētu vērienīgu valsts pasūtījumu, Beretta rīkojās ātri, apņēmīgi un talantīgi, bet tāpat pistoles veiksmīgi pārdeva arī civilajā tirgū. Abas bija izturīgas, trāpīgas un pat pievilcīgas cenā. Stāsta, ka kara pēdējā pusotrā gadā, tas ir - vācu okupācijas laikā, ražotās beretas varēja pazīt pēc ieroču raupji (ne)apstrādātās ārpuses, taču arī tie kalpoja uzticami.
Bonda pirmais ierocis
Rotaļlietai ārēji līdzīgā M1935 bija ļoti iekārots un arī plaši pieejams sabiedroto karavīru suvenīrs: vienlaikus gan mazs, gan uzticams šaujamrīks ar diezgan viegli pieejamu munīciju. Tos joprojām var atrast daudzu amerikāņu, franču un britu sadraudzības valstu veterānu ģimenēs glabāto piemiņlietu kolekcijās.
Diemžēl 1948. gadā ar šādu suvenīru (tiesa, tas bija M1934) hinduistu nacionālists nogalināja nevardarbīgās Indijas neatkarības cīņas līderi Mahatmu Gandiju. Itāļu virsnieka ierocis par britu karavīra trofeju bija kļuvis Etiopijas kaujās. Tālākais beretas ceļš līdz Indijai nav zināms, taču tur tā nonāca reliģiozas paramilitārās organizācijas rīcībā. Tā nevēlējās, lai arī musulmaņi jaunajā valstī būtu vienlīdzīgi, tāpēc atentātā cerēja panākt savu.
Pirmajos piecos romānos par Džeimsu Bondu, superspiegu 007, bijušais britu kara izlūks Jans Flemings (1908-1964) savu varoni apbruņoja ar Beretta 6.35 mm kalibra kabatas pistoli M418. Taču šo romānu cienītājs un ieroču eksperts Džofrijs Būtroids pārmeta, ka tāds dāmu ierocis neapturēšot uzbrucēju. Viņš ieteica spiegu apgādāt ar kompakto 7,65 mm kalibra Walther PPK.
Izmēram ir nozīme
Jau pirmais uzņēmuma pēckara modelis M1951 bija iespaidīgs izmēros un masā, un sākotnēji ar to apgādāja tikai Itālijas armiju un likumsargus. Beretta šajā ierocī pilnībā atteicās no agrāko pistoļu kompaktās rotaļības. Gluži loģisks nākamais solis bija 1976. gadā ražošanā laistā 92. sērija - vēl efektīvāka un arī vizuāli draudīgāka. Tās triju konstruktoru vidū ir arī Karlo Bereta (1908-1984), viens no dzimtas uzņēmuma vadītājiem.
Neliela liriska atkāpe. Atceros gadījumu Saeimas kafejnīcā ap 1995. gadu: pie galdiņa sēž Vilis Krištopans, tobrīd satiksmes ministrs, un puišeliskā nepacietībā pēta, kā svaigi pirktajai beretai piekabināt sarkanā punkta mērķēkli C baterijas izmērā. Neierasta, bet ne ārkārtēja situācija tajos kolorītajos laikos. Pat gandrīz divus metrus garā un tobrīd krietni būdīgā politiķa rokā matētā metāla ierocis smilšu pelēkdzeltenā tonī izskatījās mazliet par lielu...
Beretas 92. sērijas variantu skaits rēķināms desmitos - dažādām gaumēm, dažādām vajadzībām, gan valsts iepirkumiem, gan privātiem pircējiem. Ir pieejami ieroči arī šaušanai ar 0.40 S&W (10,2 mm) un 9x21 mm IMI patronām. Šīs pistoles armija un policija lieto daudzviet pasaulē, īpaši abos Amerikas kontinentos, Indijā, Indonēzijā un pat Krievijā. Tā licencētās kopijas ražo Brazīlijā (Taurus PT-92), Dienvidāfrikas Republikā (Vektor Z88), Francijā (Pamas G1), Ēģiptē (Helwan 920), kā arī Turcijā (Yavuz 16). Pēc nepārbaudītām ziņām - arī Ukrainā.
Uzņēmuma lielais vinnests bija ar ASV valdību 1985. gadā noslēgtais līgums - visiem amerikāņu bruņotajiem spēkiem piegādāt vairāk nekā miljonu pistoļu 92FS (Federale-Sicurezza). Modelis tika paredzēts ASV valdības konkursam un apgādāts ar papildu drošības elementiem; vienas pistoles līgumcena - 178,50 ASV dolāri. Pārsaukts par M9 un daļēji ražots uz vietas, ierocis aizstāja leģendāro 0.45 kalibra koltu M1911A1.
Beretta uzvarēja citus spēcīgus pretendentus vairākos astoņdesmito gadu pirmajā pusē rīkotajos konkursos. Viens no šiem konkurentiem paradoksālā kārtā bija Varšavas blokā ietilpstošās Čehoslovākijas uzņēmums ar pistoli CZ 85. Ieroči tika testēti ekstremālās pārbaudēs - piemēram, izšaujot 35 tūkstošus patronu. Tas piecas, pat sešas reizes pārsniedz pistolēm aprēķināto reālo resursu. ASV militāristi skarbās prasības pamatoja ar to, ka viņu karavīri, īpaši cīnoties pilsētās, vairāk paļaujas uz papildu ieroci nekā eiropieši.
Taču pēdējās desmitgadēs turpinās M9 noriets. Nu bereta šķiet kļuvusi par smagu un dārgu - 700-800 un vairāk dolāru privātiem pircējiem. Vieglākais un lētākais Glock 17, lietots arī Baltijas valstu armijās, to pamazām ir nostūmis no pjedestāla. ASV bruņotie spēki plāno M9 aizstāt ar vācu-šveiciešu SIG Sauer P320. Pati Beretta cer noturēties starp tirgus līderiem ar 2016. gada modeli APX, ko pavisam grūti atšķirt no gloka.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita