Nacionālā teātra telpās Rīgā 1940. gada 21. jūlijā uz pirmo sēdi sanāca tikko ievēlētā Latvijas Tautas Saeima. Tās deputāts, padomju okupācijas varas ieceltais politpārvaldes priekšnieks Vikentijs Latkovskis par šo sēdi teica: «Faktiski bija sagrauts vecais un iezīmēta jaunā dzimšana...» Jaunā dzimšanu šajā pašā sēdē pieteica Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas sekretārs, arī jaunās varas Tautas Saeimas deputāts Žanis Spure: «Izpaužot visas Latvijas darba tautas gribu, Saeima no šī brīža pasludina padomju varas nodibināšanos visā Latvijas teritorijā. Latvija tiek pasludināta par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku.» Pēc tam iekšlietu ministrs Vilis Lācis nolasīja deklarāciju par iestāšanos PSRS. Zālē neatradās neviens deputāts, kurš atgādinātu, ka lemt par Latvijas valstiskuma likteni var tikai tautas nobalsošanā.
PSRS Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas institūta direktors Dmitrijs Zeļeņins vēstulē Latvijas Universitātes tābrīža vadībai izteica lūgumu uzrakstīt šķirkli par latviešiem tobrīd sagatavošanā esošajai jaunajai enciklopēdijai Padomju Savienības tautas. Raksts nepieciešams, jo «tagad PSRS tautu saime ir palielinājusies un tajā iekļāvušās trīs jaunas padomju tautas: lietuvieši, latvieši un igauņi, un par šīm tautām mūsu darbinieki rakstus nav sagatavojuši - tas aizkavē mūsu enciklopēdijas izdošanu. Mēs ļoti lūdzam šos rakstus uzrakstīt līdz 1940. gada oktobrim.”
Interesantākais šajā dokumentā ir tā tapšanas datums, proti - vēstule datēta ar 1940. gada 22. jūliju. Tā ir nākamā diena pēc tam, kad šī tā saucamā Tautas Saeima pieņēma lēmumu «brīvprātīgi» iestāties Padomju Savienībā, taču oficiāli to vēl nebija izdarījusi. Latvijas marionešu valdības vadītāja Augusta Kirhenšteina vadītā delegācija uz Maskavu devās tikai 1940. gada 5. augustā, kad padomju valdība arī oficiāli inkorporēja trīs okupētās Baltijas valstis PSRS sastāvā. Taču Maskavas Etnogrāfijas institūta direktors, izrādās, visu zināja jau gandrīz divas nedēļas iepriekš…
Jauna vara, jauns ģerbonis, vecā himna aizliegta
1940. gada 5. augustā Latvija kļuva par «pilntiesīgu» sociālistisko republiku. Tika pieņemta jauna konstitūcija, kas praktiski bija «vislabākās, visdemokrātiskākās Staļina» PSRS konstitūcijas kopija. Protams, nekādi «vecās, plutokrātiskās varas» atribūti jaunajā sociālisma zemē būt vairs nevarēja. Saskaņā ar padomju Latvijas Konstitūciju karogs nu bija sarkans ar sirpi un veseri, kā arī uzrakstu LPSR virs tiem. Savukārt ģerbonis - vārpās ietverts zelta sirpis un veseris no jūras lecošas saules staros, ap vārpām apvijās lentes, uz kurām latviešu un krievu valodā bija rakstīts «Visu zemju proletārieši, savienojieties!” Labi vēl, ka ne tikai krievu valodā vien...
Tagad bija pienācis laiks arī ikdienas dzīvē atbrīvoties no «vecā režīma žņaugiem». Jaunās varas apstākļos visa sabiedriskā dzīve, prese, kultūras un izglītības sistēma steidzīgi tika pārkārtota pēc vienotā padomju ikdienas parauga. Visas citas politiskās partijas, izņemot Komunistisko partiju, tika aizliegtas. Līdzīgs liktenis piemeklēja lielāko daļu sabiedrisko organizāciju, apvienību, mazākumtautību nacionālās savienības, kuras tika vai nu oficiāli aizliegtas, vai arī tām faktiski vajadzēja izbeigt darbību. Likvidēja arī mazākumtautību skolas.
Jau 1940. gada 1. augustā Augusta Kirhenšteina valdības sabiedrisko lietu ministra vietas izpildītājs Andrejs Jablonskis parakstīja rīkojumu, ka visām «bezpeļņas biedrībām, izstrādājot savus statūtus pēc sabiedrisko lietu ministrijas parauga, ir jāsvītro tā daļa, kur runa ir par nacionālas Latvijas un latviskas kultūras tapšanu uz 15. maija ideju bāzes». Protams, atruna par 15. maija režīmu bija lieka. Nekāda nacionālās valsts pieminēšana ar labu vārdu vairs nebija atļauta. Līdzīgi nacionālās domas tika izskaustas arī no rakstītajiem masu informācijas līdzekļiem, no kuriem virkne tika aizliegti un likvidēti, citiem nomainīja redakciju. Par privāto izdevējdarbību vairs nevarēja pat domāt.
Sākās kultūras un informācijas «garīgā attīrīšanās» pēc padomju parauga. Augusta sākumā ar sabiedrisko lietu ministra Pētera Blaua rīkojumu filmu iznomāšanas kantoriem tika uzdots pārcenzēt visu to rīcībā esošo krājumu. Šim mērķim ministrijas paspārnē tika radīta speciāla komisija, kas noteica, kuras kinolentes padomju Latvijas pilsoņi drīkstēs skatīties. Kinoteātri pastiprināti sāka izrādīt padomju lielfilmas Baltijas deputāts, Mēs no Kronštates, Cirka princese, Cūkkope un gans, neaizmirstot arī tādus padomju dokumentālās kinohronikas «šedevrus» kā Mannerheima līnija un 1940. gada 1. maija militārā parāde Sarkanajā laukumā Maskavā. Reklāmas afišās tika uzsvērts, ka beidzot visas padomju filmas rāda bez cenzūras izgriezumiem.
Jau 1940. gadā iznāca Aizliegto grāmatu un brošūru saraksta pirmais sējums, kuram 1941. gada sākumā sekoja vēl divi. Visi aizliegtie, kā arī ļoti daudzi vēl oficiāli neaizliegtie darbi tika izņemti no bibliotēkām un iznīcināti. Jaunākās Ziņas 1940. gada 6. augustā rakstīja: «Sabiedrisko lietu ministrija norāda, ka daudzu valsts un sabiedrisko iestāžu darba telpās un uzgaidāmajās istabās pie sienām vēl karājās 15. maija lozungi, bet uz galdiem atrodamo žurnālu un laikrakstu vidū redzami Aizsargs, Vanags, Sējējs un citi, kuru atrašanās nav savienojama ar padomju Latvijas garu. Ir pats pēdējais laiks aizvākt plutokrātijas režīma paliekas.» Kā plutokrātijas režīma palieku likvidēja arī pašas Jaunākās Ziņas. 9. augustā iznāca šī lielākā dienas laikraksta pēdējais numurs.
Iznīdēt nacionālo garu
3. jūlijā ar jaunā armijas komandiera ģenerāļa Roberta Kļaviņa pavēli aizliedza karaspēka daļās vakara jundas laikā dziedāt valsts himnu un Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils! Savukārt septembrī visās karaspēka daļās tika izplatīts armijas komandiera parakstīts aizliegto dziesmu saraksts, kurā bija gan Lai līgo lepna dziesma!, gan Mūsu zeme (Daugav’s abas malas), gan Tev mūžam dzīvot, Latvija, gan Uz ežiņas galvu liku, gan arī Franča Abta dziesma ar Andrieva Niedras vārdiem Dažu skaistu ziedu. Pavisam sarakstā bija pāri pār divdesmit skaņdarbiem, kurus latviešu karavīri dziedāt vairs nedrīkstēja.
Tiesa, 25. oktobrī Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis armijas likvidācijas komisijai rakstīja, ka «Latvijas PSR teritoriālā korpusa karavīri joprojām dzied dziesmas, kas neatbilst sociālistiskās valsts ideoloģijai, bet pauž bijušā fašistiskā režīma tendences. Uzdodu šī jautājuma revidēšanai sastādīt nedēļas laikā komisiju, kam jāsastāda jauns karavīriem aizliegto dziesmu krājums.”
Ar skubu pašos pamatos latviskais nacionālais gars bija jāiznīdē ne tikai bijušajā Latvijas armijā, bet arī skolās, lai veidotos staļiniskā skola pēc jau aprobētiem padomju paraugiem. Izstrādāja jaunas mācību programmas, kuru galvenais saturs bija komunistiskā aģitācija un propaganda. Ieviesa pastiprinātu krievu valodas mācīšanu - tā tika noteikta kā obligātais mācību priekšmets, un jau pamatskolas 3. klasē ik nedēļu bija paredzētas trīs krievu valodas stundas.
Kā jaunajam laikam neatbilstoša tika aizliegta ticības mācība, samazināts humanitāro priekšmetu skaits, toties uzsvars jaunās paaudzes veidošanā pareizā politiskā virzienā bija jāliek uz politisko audzināšanu. Arī vecās ulmaņlaika mācību grāmatas vairs nederēja, pat ābeces tekstu vajadzēja tulkot no krievu valodas. Vēsturi skolās sāka mācīt, akcentējot lielās krievu tautas sasniegumus «ģēnija un tautu tēva» Josifa Visarionoviča Staļina vadībā. No skolu bibliotēkām izsvieda Kārļa Skalbes, Jāņa Akuratera, Viļa Plūdoņa, Annas Brigaderes, Edvarta Virzas un citu latviešu «buržuāzisko rakstnieku» darbus.Laikraksts Jaunais Komunārs 1940. gada 18. oktobrī rakstīja: «Padomju Latvijas komjaunieši, pionieri un darba jaunieši ir tie, kas paceltu galvu un spara pilni iet sociālistiskās kultūras cēlāju pirmajās rindās. To nespēs aizkavēt arī mirstošās plutokrātu kliķes garā piesātinātie gļēvie skolotāji. Šķiru ienaidniekus, kas šodien indē skolu dzīvi, ar sekmēm iznīdēsim.” Un jaunā vara tiešām no sirds nīdēja skolotājus. Ap 700 «šķiras ienaidniekus» atlaida no darba, viņu vietā pieņemot pāri par tūkstoti mazizglītotu un pedagoga darbam nepiemērotu cilvēku, kuru profesionalitātes galvenais kritērijs bija «pareizā» sociālā izcelšanās un proletāriskā apziņa.
9. augusts bija tā diena, kad Latvija sāka dzīvot pēc Maskavas laika arī tiešā nozīmē. Pulksteņa rādītāji tika pavirzīti stundu uz priekšu. Kā laikrakstos rakstīja: «Lai saskaņotu vietējo laiku ar Maskavas»...
Pret kungiem un tēju
Armijas ekonomiskais veikals (AEV) kā Kara ministrijas struktūrvienība tika pakļauts tām izmaiņām, kādām visi mūsu valsts bruņotie spēki. 1940. gada 24. jūlijā AEV iecēla politisko vadītāju - Pēteri Pētersonu, kurš nekavējoties visos AEV veikalos valstī izveidoja lokālas komitejas cīņai pret «vecā, plutokrātiskā» paliekām darba vietā. Proti - šī komiteja kā jaunajai kārtībai neatbilstošu varēja apstrīdēt jebkuru veikala priekšnieka rīkojumu. Viens no pirmajiem jaunās komitejas rīkojumiem bija tējas dzeršanas aizliegums darba laikā bez izņēmuma visiem veikala darbiniekiem. Drīz sekoja aizliegums uzrunāt klientus ar «kungs» un «kundze», tagad bija jāsaka «pilsoni» vai «biedri» un attiecīgi «pilsone» un «biedre».
Proletāriski pareizie nosaukumi
1940. gada 23. jūlijā jaunās varas jaunieceltais Rīgas pilsētas lielvecākais Jānis Pupurs rakstiski norādīja, ka tagad, kad Latvijā ir padomju vara, nepieciešams nekavējoties atbrīvoties no pilsētas ielu un laukumu vecajiem nosaukumiem. Un jau 25. jūlijā Jaunākās Ziņas vēstīja, ka «Rīgas pilsētas valde pārdēvējusi vairākas ielas un laukumus, lai jaunie nosaukumi paustu jaunā laika iestāšanos». Šajos jaunajos laikos lieki bija kļuvuši nosaukumi, kas atgādina par likvidētās valsts vērtībām, to vietā reklamējot jaunajai varai tīkamus datumus: 15. maija laukums (mūsdienās Doma laukums) pārtapa par 17. jūnija laukumu, bijusī Aizsargu iela (mūsdienās Bruņinieku iela) - par Sarkanarmijas ielu, bijušais Vienības laukums (mūsdienās Esplanāde) - par 21. jūlija laukumu. Runājot par pēdējo, ir vērts pateikt, ka pārdēvēšana notika vien četras dienas pēc datuma, kura vārdā nu laukums tika nosaukts… Vēl jaunajai varai traucēja Latgales iela, kuru pārdēvēja Maskavas vārdā, kā arī Uzvaras laukums Pārdaugavā, kas pārtapa par Sarkano laukumu. Nedaudz vēlāk Rīgas kartē parādījās arī Komunāru un Padomju bulvāris, Pionieru laukums, Anrī Barbisa, Leona Paegles, Eduarda Veidenbauma un Friča Gaiļa iela.
1940. gada 29. novembrī likvidēja arī no vecās varas mantojumā palikušo Rīgas pašvaldību - pilsētas valdi. To aizstāja Rīgas pilsētas izpildkomiteja ar pirmo sekretāru Augustu Deglavu priekšgalā.
Pēc sociālistiskajiem principiem prasīt prasījās nomainīt arī pilsētas administratīvo pārdalījumu. 1941. gada 9. janvārī Latvijas PSR Augstākās padomes prezidijs pieņēma dekrētu par rajonu nodibināšanu Rīgā. Tika izveidoti seši rajoni: Ļeņina, Kirova, Maskavas, Proletāriešu, Sarkanarmijas un Staļina. Kā redzams, visiem tika doti visnotaļ proletāriski pareizi nosaukumi. Rajonos izpildvaru pārstāvēja izpildu komitejas, par kuru priekšsēdētājiem kompartija iecēla idejiski pareizos cilvēkus.
Arī citas Latvijas pilsētas sekoja Rīgas jauno saimnieku piemēram. 1940. gada 9. augustā Daugavpils pilsētas valde paziņoja par nodomu pārdēvēt veselu virkni ielu un laukumu. Vadoņa ielu - par Padomju ielu, Aizsargu ielu - par Jaunatnes ielu, 3. janvāra ielu - par 5. augusta ielu (diena, kad Latvija tika oficiāli inkorporēta Padomju Savienības sastāvā, taču lēmumu par to pieņēma 9. augustā!), Baznīcas ielu - par Strādnieku ielu, Vecticībnieku ielu - par Tautas ielu, Skautu laukumu - par Jūnija laukumu.
Kāpināsim darba ražīgumu!
«Sociālisma zemē nav un nedrīkst būt slaistu, nedrīkst būt un nav parazītu, spekulantu, ir tikai līdztiesīgi pilsoņi ar līdztiesīgiem pienākumiem un uzdevumiem,» rakstīja Jaunākās Ziņas 23. jūlijā. Visās rūpnīcās un fabrikās bija līdz tam neredzēts jaunievedums - sociālistiskā darba sacensība, kā arī visādi bija jāveicina Padomju Savienībā tik populārā stahanoviešu kustība. Tas nozīmē, ka Komunistiskā partija lika ražot pēc iespējas vairāk un produkcijas daudzumā apsteigt citus stahanoviešus.
Jau 1940. gada jūlija beigās laikrakstos parādījās ziņas, ka sākusies masveidīga stahanoviešu kustība. To organizēja gandrīz visur: gan zeķu fabrikā Eska, gan Rīgas dzelzceļa galveno darbnīcu motorenkuru tītuvē, gan Rīgas manufaktūrā, gan V. Ķuzes saldumu fabrikā. Par stahanoviešiem bija jākļūst ne tikai manufaktūru un fabriku strādniekiem, bet arī citu profesiju pārstāvjiem, piemēram, frizieriem. Parādījās aicinājumi stahanoviski strādāt arī rakstniekiem un miličiem.
10. augustā Cīņa rakstīja: «Mūsu galvenais un pirmais uzdevums - pacelt fabriku produkciju, noorganizēt stahanoviešu kustību, izsaukt uz sacensību savus biedrus!” Ko darīja Latvijas stahanovieši? Palielināja ražošanas jaudas par vairākiem desmitiem procentu un tādējādi cēla sava darba ražību. Tiesa, neatbildēts palika jautājums, vai no tā ir kāds praktisks labums.
Taču laikrakstos sāka parādīties plaši materiāli par pirmajiem jaunās sociālistiskās padomju republikas darba pirmrindniekiem. Piemēram, saplākšņu fabrikas Lignums strādnieks J. Vorbergs lobāmās mašīnas šķēres novietoja tā, ka katrā gājienā līdz tām tika ietaupīti seši soļi, kas dienas laikā esot sastādījis apmēram kilometru, un darba ražība tādējādi tikusi kāpināta par 15 procentiem. Tā vēstīja Cīņa 1940. gada 31. augustā. Bija arī tādi, kas darba ražību pacēla par 60 un pat 120 procentiem. Par stahanoviešu darba kvalitāti gan laikraksti klusēja.
Paradoksālā kārtā, neraugoties uz visiem plaši izbazūnētajiem panākumiem, darba disciplīna rūpniecībā kritās. «Novērots, ka strādnieki un darbinieki, sevišķi pēc algu izmaksas, nereti bez dibināta iemesla neierodas darbā, darbā kārto savas privātās lietas [..]. Ir arī tādi, kas bez kāda attaisnojoša iemesla skraidelē no vienas darba vietas uz otru. No darba vajag atlaist sabotāžas aktu rīkotājus, kaitniekus, demokrātiskās Latvijas ienaidniekus [..]. LKP kopīgiem spēkiem ar apzinīgajiem strādniekiem izvilks dienas gaismā kaitētājus un iznīdēs visas nebūšanas,» draudēja LKP CK sekretārs Žanis Spure.
Patiesībā vainīgi bija ne jau kaut kādi kaitnieki, bet gan pati sistēma, kas lika izpildīt bezjēdzīgus sabiedriskos rituālus. Cilvēkiem zuda vēlēšanās strādāt, neraugoties uz padomju varas tīri politiskos nolūkos 1940. gada vasarā un rudenī veikto algu paaugstinājumu. 12. jūlijā algas paaugstināja par 15-20 procentiem, septembrī vēl par apmēram 50 procentiem.
Kā jau varēja gaidīt, lata pirktspēja strauji kritās, jo 1940. gada 25. novembrī tas tika pielīdzināts nevērtīgajam padomju rublim ar kursu 1:1. Rubļa pielīdzināšana latam deva starta signālu arī totālai veikalu izpirkšanai, ko steidzās veikt Latvijā iesūtītās labi atalgotās militārpersonas un pārvaldes aparāta kadri no «lielās dzimtenes». Veikalos preču kļuva aizvien mazāk. Turklāt tika paaugstinātas arī mazumtirdzniecības cenas: maizei - par 60 procentiem, gaļai - par 80 procentiem, sviestam - par 100 procentiem, cukuram - par 20 procentiem, vilnas audumam - par 400 procentiem. Līdz ar to strādnieku pirktspēja realitātē nevis pieauga, bet gan samazinājās. Toties latviešu tauta skaitījās atpestīta no kapitālisma jūga.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita