Toreiz, 1865. gada 27. aprīlī, eksplodējot ar pasažieriem pārpildītās liellaivas Sultana tvaika katliem, bojā gāja 1864 cilvēki. Salīdzinājumam - 1912. gada 15. aprīļa naktī avarējot leģendārajam tvaikonim Titāniks, Atlantijas dzelme aprija apmēram pusotru tūkstoti dzīvību.
Diemžēl Sultana šausminošā bojāeja ir uzskatāms piemērs tam, cik patiesa ir ciniskā prātula, ka viena cilvēka nāve ir traģēdija, bet daudzu - statistika. Katastrofu Misisipi ūdeņos no amerikāņu sabiedrības apziņas tobrīd pilnībā izspieda drausmīgs notikums valsts galvaspilsētā. Pavisam nesen bija miris ASV prezidents Abrahams Linkolns (1809-1865). Pilsoņu karu zaudējošo konfederātu sazvērnieks viņu, faktiski neapsargātu, nāvējoši sašāva 15. aprīlī teātra izrādes laikā.
Centās pelnīt arī ar avīzēm
SS Sultana bija tipisks tā laika lielizmēra tvaikonis kuģošanai pa Misisipi. Tā nosaukums nozīmē sultāna galvenā sieva, bet SS - screw steamer. Tā bija no krāsota koka darināta liellaiva jeb steamboat ar zemu peldošo daļu un augstu virsbūvi, nevis metāla laineris ar pamatīgu korpusu. Ar iespaidīgiem dzenratiem sānos un diviem ļoti gariem metāla skursteņiem blakus tiem. Bez šāda kuģa neiztiek neviena filma par aizpagājušā gadsimta dzīvi Amerikas dižās upes krastos.
Tvaikonis jau divus gadus kursēja regulārā maršrutā no Sentluisas pilsētas Misūri štatā uz Ņūorleānu Luiziānas štatā. Šo ostas pilsētu Misisipi deltā Savienības jeb ziemeļnieku flote bija atkarojusi no konfederātiem dienvidniekiem 1862. gadā. Drīz pēc tam unionistu armija konsekventi atspieda pretiniekus no upes krastiem arī augstāk uz ziemeļiem, padarot to par savu transporta un apgādes artēriju. Sultana bieži piepelnījās ar Savienības karavīru un armijas kravu pārvadāšanu.
Taču 1865. gada pavasarī šis kuģis bija ne tikai tipisks, bet arī rets Misisipi tvaikoņu pārstāvis. Kara laikā daudzi līdzīgi tvaikoņi tika iznīcināti ziemeļnieku un konfederātu savstarpējās cīņās. Bez Sultanas regulārus reisus veica vairs tikai divi tvaikoņi, un katra īpašnieki šo pļaujas laiku vēlējās izmantot maksimāli izdevīgi.
Savā pēdējā braucienā Sultana no Sentluisas izgāja 13. aprīlī. Kad kuģis pēc pāris dienām pietauvojās Kairas ostā Ilinoisas štatā, kapteinis Džeisons Kess Meisons krastā uzzināja par atentātu Vašingtonā. Viņš sapirkās labi daudz vietējās avīzes eksemplāru, lai ar uzcenojumu tirgotu laikrakstu pa ceļam, pamatoti rēķinoties, ka dienvidos telegrāfa līnijas daudzviet ir izpostītas, tāpēc tur valda ziņu bads.
Sasniedzis Ņūorleānu, kuģis 21. aprīlī steigšus devās atpakaļceļā uz ziemeļiem ar dažiem desmitiem pasažieru un nedaudziem mājlopiem kravas telpā. Viksbergā Misisipi štatā kapteini gaidīja kārdinoša peļņas iespēja.
Piedāvājums par kaudzi naudas
Karam beidzoties, Savienības armijas vadība vēlējās pēc iespējas ātrāk aizgādāt mājās no dienvidnieku gūsta atbrīvotos karavīrus. Daudzi no viņiem karagūstekņu nometnēs bija pavadījuši pat divus gadus. Tur viņi cieta no slimībām, bada un apsargu nežēlības, kā arī redzēja mirstam no tā visa daudzus savus biedrus. Šīs nometnes bija elle zemes virsū, kur dienvidnieku naidu pret ziemeļniekiem papildināja ekonomiski bloķētās Konfederācijas nabadzība. Bēdīgi slavenākā šai ziņā bija Andersonvila.
Viksbergā, kas tobrīd bija nozīmīga osta, tika sapulcēti daudzi atbrīvotie ziemeļnieki. Sultanas kapteinim tika pavēlēts - vai drīzāk piedāvāts - vienā reisā aizvest uz ziemeļiem vairāk nekā 2000 bijušo karagūstekņu. Par katru Sentluisā nogādāto ierindnieku Meisonam solīja samaksāt 2,75 dolārus (mūsdienās tie ir 54 dolāri), par virsnieku - 8 dolārus (157). Kapteinis, kurš bija arī viens no tvaikoņa līdzīpašniekiem, solīja pēc naudas saņemšanas tajā padalīties ar virsnieku, kurš pārzināja karavīru izvešanu no Viksbergas.
Cerot tikt ātrāk mājās, šie cilvēki, no kuriem daudzi joprojām cieta no ievainojumiem, paši burtiski lauzās tvaikonī. Tur viņi tiešām bija saspiesti kā siļķes mucā. Karavīri gulēja cieši blakus cits citam uz kuģa klājiem, gaiteņos un visās pieejamās iekštelpās, pat mašīntelpā. Sultanas civilie pasažieri patvērās savās kajītēs un salonos.
Kopā uz kuģa, apkalpi ierēķinot, pēc papīriem atradās 2127 cilvēki. Sultanas klāji sāka čīkstēt un ieliecās, tāpēc apkalpe tos atbalstīja ar pamatīgām koka sijām.
Kā atceras viens no katastrofā izdzīvojušajiem, par spīti drausmīgajiem apstākļiem, visapkārt valdījusi eiforija. Kuģis kustējies lēnām un ar pauzēm, jo mehāniķis baidījies par tvaika katliem. To darbības nodrošināšanai aiz borta tika smelts duļķainais upes ūdens, tāpēc ierīces vajadzēja bieži tīrīt no smilts un māla nogulsnēm, citādi tās salūztu. Savukārt zems ūdens līmenis katlos varēja novest pie metāla izdegšanas un eksplozijas.
Pasažieri nezināja, ka Viksbergā Sultana bija pietauvojies ar sūci vienā katlā. Taču nopietns remonts prasītu vairākas dienas, bet armijas piedāvātā peļņa varētu tikt kādam konkurentam. Meisons pielauza mehāniķi veikt ātru remontu, sūces vietu salāpot ar piekniedētu plānu metāla plāksni. Kamēr tas tika īstenots, vakarējie karagūstekņi centās tikt kuģī un atrast tur sev vietu.
Memfisas ostā 26. aprīļa vakarā tvaikonis uzņēma kurināmo, pārtiku un vairāk nekā 100 tonnas smagu cukura kravu. Pie kuģa stūres stājās pats kapteinis, jo nakts bija tumša, bet priekšā bija upes posms ar vairākām nelielām salām un bīstamiem sēkļiem. Misisipi platums šajā vietā bija apmēram pieci kilometri.
Nodega līdz ūdenslīnijai
Naktī ap plkst. 2:40 uzsprāga viens no četriem tvaika katliem. Īsu brīdi vēlāk - vēl divi. No eksplozijas sabruka ar cilvēkiem pārpildītie Sultanas klāji. Viens skurstenis nolūza un iekrita upē, otrs uzgāzās pasažieriem kuģa priekšgalā. Sprādziena izraisītais ugunsgrēks pārņēma visu tvaikoņa vidusdaļu.
Taču kuģis vēl apmēram piecas stundas noturējās virs ūdens, joprojām turpinot ceļu uz ziemeļiem. Taču drīz uguns koka korpusu aprija līdz ūdenslīnijai. Tad gan Sultana strauji nogrima, aizraujot līdzi upes dibenā ne tikai uz tās palikušos, bet arī cilvēkus, kuri jau bija metušies pār bortu. Izskalotie līķi Misisipi krastos tika atrasti vēl mēnesi pēc tam. Taču daudzi, ieskaitot kapteini Meisonu, bez pēdām pazuda upes dzelmē.
Kāds no gūsta atbrīvotais virsnieks vēlāk atmiņās rakstīja: daudzi karavīri, lecot upē, uzkrita virsū tiem, kuri jau atradās ledaini aukstajā ūdenī, un tādējādi savainoja gan viņus, gan sevi. Viņš atcerējās arī, ka, glābiņu meklēdams, devies cauri kuģa dāmu salonam, un viena kundze bargi prasījusi, kā viņš iedrošinoties te, sieviešu valstībā, rādīties...
Daļu upē peldošo cilvēku izdevās savākt garāmbraucošam tvaikonim un netālu patrulējošam bruņukuģim. Tiesa, vairāki no ūdens izvilktie nomira turpat glābēju airu laivās - spēku izsīkuma un ķermeņa atdzišanas dēļ. Apmēram desmitā daļa izglābto nomira vēlāk hospitālī.
Vainīgs ogles gabals?
Konfederātu spiegs Roberts Laudens pirms savas nāves 1867. gadā esot atzinies, ka uzspridzinājis Sultanu, tās kurināmā bunkurā nogādājot spridzekli akmeņogles gabala izskatā. Neko nezinošais kurinātājs ar liekšķeri pagrāba ogles, iemeta katla krāsnī...
Stāsta patiesums nekādi nav pārbaudāms, taču, lai iznīcinātu pretinieka kuģus un lokomotīves, dienvidnieki tiešām lietoja ogles mīnas. Un Laudens vairākās tādās diversijās Sentluisā tiešām bija piedalījies. Šos spridzekļus izgudroja Konfederācijas Slepenā dienesta darbinieks un uzņēmējs Tomass Kortnijs (1822-1875).
Kaut gadu gaitā par Sultanas katastrofu notika vairākas izmeklēšanas, neviens nekad tā arī netika saukts pie atbildības. Apdegušās kuģa atliekas arheologi 1982. gadā atrada desmit metru dziļumā - sojas pupiņu laukā. Šajā vietā Misisipi gultne bija būtiski mainījusies un atradās trīs kilometrus uz austrumiem no 1865. gada pozīcijas.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita