Somijas galvaspilsētā Helsinkos 1975. gadā notika Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas valstu vadītāju apspriede. Tajā 35 valstu pārstāvji, tostarp arī PSRS, parakstīja vienošanos par cilvēktiesību ievērošanu visās dzīves jomās, par tautu un atsevišķu indivīdu tiesībām un brīvībām, valstu un to pilsoņu savstarpējām attiecībām. Taču Padomju Savienība pat nedomāja reāli pildīt minēto vienošanos, un represijas pret padomju iekārtas kritizētājiem nerima ne mirkli.
Visas Eiropas paraksti - Brežņeva izlolota ideja
Noslēguma akts bija starptautisks dokuments, ko Eiropas Drošības un sadarbības apspriedē Helsinkos parakstīja 35 valstis. Šis daudzpusējais dokuments aptvēra virkni svarīgu globālu problēmu un būtiski ietekmēja tā laika politisko klimatu un PSRS-ASV attiecības. Jāņem vērā, ka Helsinku konference noritēja aukstā kara apstākļos, bet tajā pieņemtā vienošanās kaut nedaudz, tomēr mazināja starptautisko saspīlējumu.
Padomju Savienība pirmo reizi nāca klajā ar priekšlikumu par vispārējas drošības konferences sasaukšanu jau 1954. gadā Ženēvas konferencē, cerot, ka šāda tikšanās novedīs pie oficiālas pēc Otrā pasaules kara noteikto robežu atzīšanas Eiropā. Taču tobrīd ASV un citas rietumvalstis nevēlējās piedalīties līdzīgās apspriedēs, baidoties, ka tas nostiprinās Padomju Savienības pozīcijas un veicinās komunisma izplatīšanos. Tāpēc piecdesmitajos un sešdesmitajos gados netika panākts nekāds progress.
Septiņdesmito gadu sākumā notika pagrieziens, kad Rietumu līderi bija gatavi beidzot apspriest sarunu iespējamību. Diskusijas sākās ar Helsinku konsultācijām 1972. gadā un turpinājās līdz oficiālai Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes atklāšanai jūlijā 1973. gadā. No 1973. gada vasaras līdz 1975. gada vasarai Ženēvā notika intensīvas pārrunas, pēc kurām dalībnieki 1975. gada 1. augustā atkal tikās Helsinkos, lai parakstītu Noslēguma aktu. Dokumentu parakstīja visas Eiropas valstis (izņemot Albāniju), kā arī ASV un Kanāda.
Helsinku konferences ideju izauklēja Padomju Savienības vadītājs Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs. Viņa ieskatā šim pasākumam vajadzēja aizstāt nekad nenotikušo Otrā pasaules kara noslēguma miera konferenci. Viņa vienīgais nolūks bija legalizēt Otrā pasaules kara beigās mainītās robežas: sak, pasludiniet de facto robežu neaizskaramību, un mēs būsim spēruši soli tuvāk mūžīgam mieram vismaz Eiropā. Pieņemot šādu robežu neaizskaramības principu, uz visiem laikiem gan zustu cerības uz Baltijas valstu neatkarību, toties tiktu likvidēti robežu strīdi un iestātos mūžīgs miers - tā argumentēja Brežņevs.
Sākumā Rietumu valstis pret šādu nelegālu teritorijas iegūšanu iebilda, tomēr vēlāk ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers tajā saskatīja iespēju panākt kaut kādu progresu. Tas gan nozīmēja atteikties no teritorijām, ko tāpat jau uzskatīja par zaudētām, pretī mēģinot panākt vairāk brīvības cilvēkiem. Palēnām viena pēc otras arī citas Rietumu valstis sliecās piekrist domai, ka dažu valstu tiesības varētu paslaucīt zem paklāja, ja vien tas nodrošinātu ilgstošu mieru.
Četri grozi
Helsinku Noslēguma akts ietvēra plašu jautājumu loku, kas tika sadalīts četros grozos. Pirmajā grozā bija desmit principi, kas aptvēra politiskos un militāros jautājumus, teritoriālo neaizskaramību, robežu noteikšanu, mierīgu strīdu noregulēšanu un uzticības pasākumus starp bruņotajiem spēkiem. Otrais grozs bija veltīts ekonomikas jautājumiem, tostarp tirdzniecībai un zinātniskajai sadarbībai. Trešais grozs paredzēja cilvēktiesību ievērošanu, ieskaitot pārvietošanās brīvību, ģimeņu apvienošanu, kultūras apmaiņu un preses brīvību. Ceturtajā grozā tika noteikti nākamo tikšanos un procedūru organizatoriskie noteikumi.
Lai gan Helsinku Noslēguma akts sākotnēji Rietumos nebija populārs, tas spēlēja nozīmīgu lomu aukstā kara izskaņā. Daži Rietumu politiķi uzskatīja, ka tas nozīmē Rietumu piekāpšanos Padomju Savienībai robežu jautājumā, taču realitātē tas kļuva par svarīgu instrumentu, kas ļāva kritizēt un apstrīdēt padomju režīma politiku, atsaucoties uz komunistu parakstītajām saistībām.
Trešais grozs, kas bija veltīts cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, ietvēra tādus principus kā reliģijas brīvība, tiesības uz izceļošanu, ģimeņu apvienošanu, kultūras kontaktu veidošanu starp dažādām valstīm un tautām, kā arī preses brīvību. Šie noteikumi kļuva par spēcīgu pamatu opozīcijas kustībām visā Austrumeiropā, jo tagad tās varēja atsaukties uz dokumentu, ko bija parakstījusi arī Padomju Savienība.
EDSO organizēja arī turpmākās tikšanās: Belgradā 1977.-1978. gadā, Madridē 1980.-1983. gadā un Vīnē 1986.-1989. gadā. Padomju Savienība bija spiesta piedalīties šajās vēlākajās pārbaudes sanāksmēs, kur regulāri tika vērtēta saistību izpilde. Šajās tikšanās reizēs rietumvalstu pārstāvji regulāri pievērsās cilvēktiesību pārkāpumiem PSRS un tās satelītvalstīs, spiežot padomju režīmu taisnoties starptautiskajai sabiedrībai. Katrs pārkāpums kļuva par argumentu Rietumu diplomātijā, kas grāva PSRS autoritāti uz pasaules skatuves.
Helsinku Noslēguma akts bija svarīgs arī tajā ziņā, ka iedvesmoja disidentu kustību pašā Padomju Savienībā. Parādījās neformālas grupas, kas atsaucās uz Helsinkos parakstīto dokumentu, lai pamatotu savas prasības pēc demokrātijas un cilvēktiesību ievērošanas. Šīs kustības guva atbalstu no Rietumiem, kas saskatīja iespēju ar Helsinku akta palīdzību ietekmēt situāciju aiz dzelzs priekškara.
Tādējādi, lai gan Padomju Savienība cerēja ar šo dokumentu panākt savas varas nostiprināšanu Austrumeiropā, rezultāts bija pretējs. Noslēguma akts kļuva par vienu no ietekmīgākajiem diplomātiskajiem dokumentiem aukstā kara laikā, kas nevis stiprināja, bet gan vājināja PSRS pozīcijas.
ASV tā brīža prezidentu Džeraldu Fordu vēlāk daudzi kritizēja par šī dokumenta parakstīšanu, pārmetot, ka šajā gadījumā tādā veidā viņš parakstījis «jaunu Jaltas vienošanos», jo šeit taču ir nostiprināts pēckara robežu stāvoklis, par kuru taisnīgumu dažreiz izcēlās pamatīgi strīdi.
ASV neatzīst okupāciju
Okupēto Baltijas zemju jautājums Helsinku konferencē atsevišķi risināts netika, jo bija skaidrs, ka Padomju Savienība tam nepiekristu. Tomēr pavisam bez ievērības šī tēma nepalika.
Atceras tā laika latviešu trimdas aktīvists, Pasaules Baltiešu apvienības priekšsēdis Uldis Grava: «Pagājušā gadsimta septiņdesmitie gadi bija paši drūmākie baltiešu cerībām atgūt savām tautām brīvību un valstīm neatkarību. Kopš Otrā pasaules kara beigām bija aizritējuši vairāk nekā 25 gadi, un pasaules sabiedriskā doma jau sāka nosvērties par labu teicienam better red than dead (labāk sarkans nekā miris). Arī pašos baltiešos jau sāka veidoties viedoklis, ka politiska cīņa var kļūt bezcerīga un, lai glābtu tautu no iznīcības, drīzāk jāsāk domāt par kultūras un valodas saglabāšanu. Trimdas stiprā vienotība sāka dalīties divos pretējos grupējumos. Galējībās nonāca «nacionālās stājas» un «kultūrsakarnieku» viedokļi.
Tomēr Helsinku galotņu konferences drauds par Baltijas valstu iekļaušanu uz mūžīgiem laikiem PSRS sastāvā mobilizēja latviešu trimdas politisko darbību un aizrāva līdzi arī igauņus un lietuviešus. Latviešu trimdas centrālo organizāciju vadību pārņēma trimdas nākamās paaudzes pārstāvji, kuri Latviju bija atstājuši kara laikā vēl kā bērni, bet jau ieguvuši Rietumu zemju izglītību, iekārtojušies atbildīgās darbavietās un kuriem mītnes zemju valoda vairs nesagādāja nekādus šķēršļus.
Šī paaudze prasīja aktīvāku rīcību Latvijas tiesību aizstāvēšanā, iesaistot visu sabiedrību gan politiskās, gan kulturālās aktivitātēs ar dažādām «iešanas pie tautas» akcijām. Vispārēju rezolūciju pieņemšana pret Padomju Savienības izdarībām tika nomainīta pret noteiktu pārkāpumu atspoguļošanu Latvijā un pārējās Baltijas valstīs. Vietējo politiķu aicināšanu uz trimdas baltiešu pasākumiem bieži aizstāja ar ārpolitikas žurnālistu aicināšanu uzstāties, tā it kā netīši piespiežot viņus iepazīties ar notikumiem Baltijas valstīs. [..] Uz Helsinku nolīguma sagatavošanas konferenci 1973. gada vasarā ieradās Eiropas, ASV un Kanādas ārlietu ministrs. Pasaules Baltiešu apvienība nolēma sūtīt savu delegāciju, lai Helsinkos klātienē iepazīstinātu oficiālās delegācijas ar saviem argumentiem, kādēļ šī konference nav tiesīga apstiprināt Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā uz mūžīgiem laikiem, - konferences uzdevums ir nodrošināt brīvības un neatkarības atjaunošanu Baltijā.
Delegācijā bija baltieši no Eiropas, ASV un Kanādas. Katra tautība rūpīgi sagatavoja savu ārpolitikas memorandu. PBLA memoranda galvenais autors bija starptautisko tiesību profesors Dītrihs Lēbers no Vācijas; viņam palīdzēja neatkarīgās Latvijas laika senators Augusts Rumpēteris un ministrs Alfrēds Bērziņš, kā arī jurists Juris Padegs. Memorandā 20 lappusēs bija iztirzāti gan juridiskie, gan politiskie aspekti, kam pievienoti viedokli papildinošie dokumenti uz 57 lappusēm.
Šos dokumentus Helsinkos izdevās personīgi nodot gandrīz visām rietumvalstu delegācijām. Daudzas valstis tos pieņēma ar sapratni, sevišķi atmiņā palikusi Īrijas delegācijas labvēlība. Toties mulsināja ASV delegātu frivolā pieeja - tās pārstāvis gan apliecināja, ka Helsinku nolīgums jau nemainīs Amerikas ilggadējo Baltijas valstu aneksijas neatzīšanas politiku, bet arī atjokoja, ka Helsinku dokuments nav nozīmīgs savas sliktās gramatikas dēļ, proti, nolīgums paredzot «neuzbrukt robežām», un vai tad baltiešiem būtu jāuztraucas, ja krievi sistu ar lāpstām vai kādiem ieročiem pa apzīmētajām robežlīnijām, kā vienīgi varot tulkot nolīguma paviršo tekstu.
Par šo darbību rezultātu var uzskatīt Helsinku akta ceturtās sadaļas trešās rindkopas pēdējo teikumu: “Nekāda okupācija vai nelegāls ieguvums netiks atzīti par likumīgu.” Savukārt 1975. gada 25. jūlijā ASV prezidents Dž. Fords savā runā Baltajā namā teica: “ASV nekad nav atzinušas Lietuvas, Latvijas un Igaunijas iekļaušanu Padomju Savienībā, un nedarām to arī tagad. Šo mūsu oficiālo neatzīšanas politiku Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes rezultāti nemaina.”
Helsinki aizsāk Trešo atmodu
Tieši Helsinku deklarācija bija vismaz formālais arguments to procesu sākumam, kuri vēlāk izvērtās trīs Baltijas valstu neatkarības atgūšanā un padomju valsts sabrukumā. Ar to sākās laiks, kad mēs sapratām, ka Padomju Savienība patiešām bija tikai milzis uz māla kājām un ka nepieciešams grūdiens, lai šis milzis sabruktu.
Sākās viss 1985. gada aprīlī, kad Mihails Gorbačovs, kļūdams par Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretāru, pasludināja padomju sabiedrības pārkārtošanos jeb perestroiku. Ar perestroiku Gorbačovs vēlējās paglābt padomju iekārtu no saimnieciskā sabrukuma, taču perestroika skāra arī sabiedrības attiecības. Neraugoties uz to, ka šie pārbūves procesi tika uzspiesti no augšas, Baltijas republikās cilvēki modās un plaši tautas slāņi aktivizējās, lai runātu par sāpīgām politiskām problēmām.
1986. gada 10. jūlijā Latvijā, Liepājā, tapa pirmā neformālā, no pastāvošās iekārtas neatkarīgā organizācija Helsinki-86. Tās dibinātāji bija trīs liepājnieki - Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss. Viņi, līdzīgi kā daudzas citas Helsinku akta izpildes novērošanas grupas pasaulē, sabiedriskā kārtā sāka darboties kā cilvēktiesību aizstāvji - vāca informāciju par šo tiesību neievērošanu un padarīja to publisku. «Mūsu princips - aizšķērsot ceļu meliem un teroram. Dot visām tautām brīvi izvēlēties savu attīstības ceļu. Helsinku grupa atklāti, bez cenzūras un spiediena no ārpuses informēs starptautiskās organizācijas par pārkāpumiem pret latviešu tautas materiālajām un garīgajām vērtībām,» - tā bija teikts grupas pirmajā paziņojumā.
Praktiski visas 1987. gada politiskās norises Latvijā izskaidrojamas ar grupas Helsinki-86 aktīvo darbību. Atcerēsimies ne tik seno pagātni: 14. jūnijs - Staļina masu terora un deportācijas upurus pieminot, Helsinki-86 vērsās pie sabiedrības ar aicinājumu atzīmēt šo dienu ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Nolikt tur ziedus - tas tanī laikā bija neiedomājams varoņdarbs.
Akcija izdevās, neraugoties uz to, ka visi trīs helsinkiešu vadītāji tieši tajā laikā tika izsaukti uz armijas militārajām mācībām - tas bija čekistu pārbaudīts paņēmiens, lai noņemtu no trases nevēlamas personas. Lai nepieļautu tautas pulcēšanos, pie pieminekļa sarīkoja riteņbraucēju svētkus. Un vienalga todien Brīvības pieminekļa pakājē atkal sagūla ziedi. Kompartijas funkcionāri atzina helsinkiešus par kaitīgiem, huligāniskiem un nacionālistiskiem elementiem.
Sekoja 23. augusta akcija, kurai gatavojās gan helsinkieši, gan padomisti. Zinot varas iestāžu naidīgo attieksmi un iespējamo vardarbību, Helsinki-86 paziņoja, ka organizētās demonstrācijas vietā grupa «aicina tautu uz ziedu nolikšanu individuālā kārtā [..] visu 23. augusta dienu». Abās pusēs piemineklim tika norīkoti milicijas kordoni, ziedu nolicējus cauri miliču ķēdēm laida pa 2-3 cilvēkiem. Tomēr, pūlim palielinoties, padomju kārtības sargu ķēde tika pārrauta, un tūkstoši nokļuva pie pieminekļa, kur spontāni sākās mītiņš. Milicija lietoja vardarbību - pirmo reizi Rīga pieredzēja ūdens lielgabalus un ūdens strūklu cilvēku pūlī.
«Sākās izrēķināšanās ar nemierniekiem, sevišķi tvarstīja tos, kam bija fotoaparāts vai videokamera. Cilvēkus rāva pie zemes, sita, vilka uz «melno Bertu», dzinās pakaļ bēgošajiem,» savā grāmatā Helsinkiešu rindas atceras Valdis Ričiks. Arestēto bija simtiem... Paši helsinkieši notikumu kulminācijas brīdī tika uz dažām stundām izolēti kādā dzīvoklī mājā pretī Brīvības piemineklim.
Šie «kalendāra nemieri» sakustināja tautu, reizē parādot Helsinku-86 grupu kā nopietnu spēku. Pret to padomju represīvās iestādes vērsās visā savā bardzībā - grupas vadītājs Linards Grantiņš tika arestēts. Vairākus helsinkiešus piespieda izvēlēties - vai nu emigrācija uz Rietumiem, vai Mordovijas soda nometnes. Uz Rietumiem aizbrauca R. Bitenieks, R. Silaraups, kurš bija viens no 14. jūnija akcijas organizētājiem, aktīvie helsinkieši J. Barkāns, E. Cirvelis. Pret grupu vērsās oficiālās komunistiskās preses apmelojumu un dezinformācijas straumes, dēvējot tās dalībniekus par «sabiedrības pabirām» vai «akliem dunduriem karstā laikā».
Grupa Helsinki-86 viena no pirmajām Latvijā sāka aktīvi protestēt pret padomju okupācijas režīma spaidiem un pieprasīt latviešu tautai elementāras tiesības savā zemē. Savā 1987. gada memorandā Helsinki-86 prasīja valsts valodas statusu latviešu valodai; Latvijas vēstures deideoloģizācijas procesu, godīgu vēstures notikumu interpretāciju; Latvijas ekonomikas pārorientāciju, lai tā pirmām kārtām kalpotu Latvijas iedzīvotāju interesēm; apturēt mākslīgi veicināto un nekontrolējamo cittautiešu migrāciju; nelikt šķēršļus personas un apziņas brīvībai Latvijā. Tāda bija grupas sākotnējā programma, bet vēlāk sekoja prasība par pilnīgu Latvijas neatkarību un okupācijas karaspēka izvākšanu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita