Vēsturē Aleksandra Kolontaja, kuru krāšņu epitetu cienītāji mēdza dēvēt par revolūcijas valkīru, palikusi ar divām lietām. Pirmkārt, ar teicienu par to, ka apmierināt seksuālās vajadzības ir tikpat dabiski kā izdzert glāzi ūdens. Patiesībā gan viņa nav šī teiciena autore, un nav pat īstas pārliecības, vai tiešām kādreiz ir to teikusi, taču to viņai piedēvēja tiem laikiem visai brīvo starpdzimumu attiecību sludināšanas dēļ. Un tas viņai kaut kā pielipa. Otrkārt, ar veiksmīgu karjeru diplomātiskajā dienestā laikā, kad šajā profesijā darbojās tikai vīrieši. Turklāt viņas dzīves ceļš ir bijis visai raibs un līkumots - ar tādu biogrāfiju Staļina impērijā savā gultā nomira vien retais veiksminieks...
Ģenerāļa meitiņa
Aleksandra Kolontaja pieder pie tiem komunistiem, kuri cīņai par gaišāku nākotni pievērsās ne tāpēc, ka pašiem dzīve būtu slikta bijusi. Līdzīgi kā proletariāta vadonis Ļeņins - Uļjanovs, arī Aleksandra piedzima materiāli nodrošinātā ģimenē, jo viņas tēvs bija ģenerālis Mihails Domontovičs no senas ukraiņu muižnieku dzimtas. Bērnībā viņa trūkumu nezināja, arī pasauli varēja apskatīt, jo vectēvam bija māja Somijā (tā tolaik bija Krievijas Impērijas sastāvā) - tur Aleksandra pavadīja vasaras. Šī iemesla dēļ vēlāk, jau revolucionāres gaitās, Kolontaja Somijā jutās kā mājās (un Norvēģijā tāpat).
Vecāki meitenei centās sagādāt labu izglītību: vispirms no Anglijas izrakstīja guvernanti, kura viņai iemācīja angļu un franču valodu, bet pēc tam gribēja sūtīt mācīties ģimnāzijā. Taču Aleksandra par izglītības turpināšanu īpašu interesi neizrādīja, toties sāka rakstīt rakstus kādam Pēterburgas žurnālam.
21 gada vecumā viņa iepazinās ar tēva māsīcas dēlu Vladimiru Kolontaju, kurš ar savu brīvdomīgo raksturu un humora izjūtu uzreiz iekaroja meitenes sirdi. Tas, ka tēvs bija viņu iecerējis izprecināt kādam daudzsološam ģenerālim, Aleksandru absolūti neinteresēja. Vecākiem meita izvirzīja ultimātu - vai nu jūs ļausiet man precēties ar Vladimiru, vai arī es vienkārši aizbēgšu pie viņa!
Tēvs, būdams prātīgs vīrs, piedāvāja kompromisu: labi, precies, taču pēc gada, kad būsi kārtīgi apdomājusi visus par un pret. Bet, lai viņai labāk domātos (un arī brūtgāns visu laiku nerēgotos acu priekšā), aizsūtīja meitu padzīvot uz Eiropu. Labi domātā iecere pilnībā mainīja Aleksandras dzīvi: līdz tam viņa bija vienkārši dumpīgs skuķis - kā jau daudzi tajā vecumā, bet Eiropā salasījās dažādu kreiso domātāju darbus un kļuva par pārliecinātu sociālisti.
1892. gadā Aleksandra atgriezās Krievijā, taču pretēji vecāku cerībām pie prāta nebija nākusi. Gluži pretēji: viņa uzstāja uz neatliekamām laulībām ar nule karaskolu pabeigušo Vladimiru Kolontaju. Aleksandru nenobiedēja arī vecāku draudi nogriezt viņai kabatasnaudu, iztikas nodrošināšanu atstājot Kolontaja jaunskunga ziņā. Lai nodemonstrētu savu draudu nopietnību, māte atteicās rīkot smalkas kāzas: «Nav ko tērēt naudu lepnām svinībām. Drīz tev katrs rublis būs no svara!»
Un tā 1893. gada sākumā Aleksandra un Vladimirs apprecējās, bet vēl pēc gada abiem piedzima dēls Mihails. Parasti kārtīga un labi audzināta dāma pēc bērna piedzimšanas pilnībā nodotos ģimenes dzīvei, bet Aleksandrai ar to bija par maz. Viņa visu laiku
Viņa visu laiku gudroja, kā padarīt labāku un laimīgāku visu pasauli, ne tikai Kolontaju ģimeni vien. Pa vakariem viņa pasāka apmeklēt dažādus diskusiju klubus, kur savācās visādi brīvdomātāji un lasīja dumpīgas grāmatiņas, piemēram, Kārļa Marksa Komunistiskās partijas manifestu. Vēl pēc kāda laika viņai ar šādu vakara pasēdēšanu likās par maz, un Aleksandra aizbrauca uz Šveici. Tur kreisā literatūra bija pieejama lielākā daudzumā, plus arī tur emigrācijā dzīvoja viņas elks krievu marksisma teorētiķis Georgijs Pļehanovs.
Bet kā tad ģimene, bērns? Par bērnu lai rūpējas vecvecāki un vīrs, Aleksandrai ir svarīgākas lietas darāmas - jāorganizē vispasaules revolūcija! Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāteic, ka ar ģimeniskām attiecībām viņa vispār bija uz jūs. Ar vīru drīz vien izšķīrās, taču saglabāja labas attiecības līdz pat Vladimira dzīves beigām (viņš uzkalpojās līdz ģenerāļa pakāpei, taču nomira 1917. gadā, tā arī neredzējis, par ko bijusī laulene kopā ar kolēģiem pārvērš Krieviju). Savukārt dēlu Mihailu māmuļa satika vien pa lieliem svētkiem. Laiku pa laikam gan Aleksandra sūkstījās, ka ļoti pēc viņa ilgojoties, taču allaž deva priekšroku sabiedriskajai darbībai, nevis dēla audzināšanai.
Apkārt Eiropai
Vairākus nākamos gadus Kolontaja pavadīja, braukājot pa Eiropu, klausoties dažādu kreiso gudrinieku lekcijas un dzīvojoties pa bibliotēkām, kur smēlās teorētiskās zināšanas jaunās pasaules celtniecībai. Ženēvas bibliotēkā sastapa arī savu elku Pļehanovu. Tiesa, pavisam nejauši - Aleksandra nemācēja katalogā sameklēt vajadzīgo grāmatu, un viņai palīdzēja nejaušs bibliotēkas apmeklētājs, kurš izrādījās Pļehanovs.
Taču tobrīd jau Kolontaja bija tikusi pie jauna elka, kurš savus darbus parakstīja ar pseidonīmu Ļeņins. Meklējot sabiedrotos un jaunas idejas, viņa aizbrauca uz Londonu, pabija arī Vācijā, kur nodibināja ļoti tuvas attiecības ar turienes marksistu līderiem Kārli Lībknehtu, Rozu Luksemburgu un Klāru Cetkinu.
1905. gadā viņa beidzot klātienē iepazinās ar Ļeņinu, kura publikācijas bija tik rūpīgi lasījusi. Tālāk abu gaitas veda vienā virzienā līdz pat Ļeņina nāvei, tiesa, laiku pa laikam abi diezgan nopietni sastrīdējās. Par politiku, protams, ne jau par tādiem sīkumiem kā savstarpējās attiecības. Visticamāk, tieši šo strīdu dēļ Kolontajas politiskā karjera nesasniedza tādus augstumus, kādus būtu varējusi.
Laiku līdz 1917. gadam Aleksandra lielākoties pavadīja ārzemēs, dzimtenē atgriežoties tikai laiku pa laikam. Sagadījās tā, ka 1905. gada janvāra Asiņainajā svētdienā, kad cara karaspēks apšāva strādnieku demonstrāciju, viņa atradās Pēterburgā, un šie notikumi tikai pastiprināja viņas revolucionāro pārliecību. Tāds režīms nedrīkst pastāvēt, tā vietā jānāk kaut kam taisnīgākam un gaišākam - nosprieda Kolontaja un ar pilnu krūti metās revolucionārajā darbībā. Viņas izpildījumā gan tā pārsvarā aprobežojās ar publikācijām kreisajiem izdevumiem un sakariem ar dažādu valstu kreisajām organizācijām.
Beidzot revolūcija
Pēc cara gāšanas Kolontaja atgriezās Krievijā, kur tobrīd politiskā dzīve sita augstu vilni. Aleksandra kļuva par vienu no populārākajām boļševiku propagandistēm, braukāja apkārt un aģitēja par Ļeņinu un viņa kompāniju. Cita starpā brauca arī uz Kronštati, kur tiktāl apbūra matrožus, ka tie bija gatavi atbalstīt boļševikus ar ieročiem rokās.
Aģitēšana gan aprāvās brīdī, kad Pagaidu valdība publicēja kompromātu par Ļeņinu. Viņš tika pasludināts par vācu aģentu, kurš saņēmis naudu no Vācijas izlūkdienesta, lai panāktu Krievijas izstāšanos no kara. Lai izvairītos no aresta, Ļeņinam nācās noiet dziļi pagrīdē, savukārt Kolontaja pat uz neilgu laiku nonāca aiz restēm - viņu apcietināja vilcienā uz Somijas robežas. Kaut gan presē parādījās pāris publikācijas, kurās arī viņu pasludināja par Vācijas spiedzi, kas par vācu naudu sapirkusies 14 pārus apavu, Viborgas cietumā viņa pavadīja vien pāris nedēļas. Pēc tam tika atbrīvota pret drošības naudu, ko samaksāja rakstnieks Maksims Gorkijs.
Kad boļševikiem 1917. gada rudenī beidzot izdevās īstenot apvērsumu un tikt pie varas, Kolontaja bija zirgā. Tobrīd viņa bija viena no atpazīstamākajām boļševiku pārstāvēm, tāpēc bija pašsaprotami, ka jaunajā valdībā viņai pienācās kāds amats. Ļeņins piemeklēja kaut ko Aleksandras raksturam atbilstošu - Labklājības ministrijas vadīšanu. Tā gan mazliet izskatījās pēc ņirgāšanās, jo nemieru pārņemtā Krievija bija ļoti tālu no labklājības. Tikpat tālu no tās bija pati Labklājības ministrija, kad to pārņēma Kolontaja, - vien tukšas telpas un izmētāti papīri. Visi darbinieki bija izklīduši kur nu kurais, un kaut daļu pie darba izdevās dabūt tikai ar Aleksandras draugu matrožu palīdzību.
Ko labu ministre Kolontaja paveica grūtdieņu labā? Praktiski neko. Viņa bija pārņemta ar skaistu ideju radīt sistēmu, kas gādātu par mātēm un maziem bērniem, taču revolucionārajā haosā tā bija diezgan liela utopija. Aleksandra gan paspēja bijušā Nikolaja institūta telpās izveidot Mātes un bērnu aizsardzības pili, kurā ierīkoja šai tēmai veltītu izstādi, piena virtuvi un konsultāciju biroju, taču nenoskaidrotu iemeslu dēļ ēka nodega vēl pirms atklāšanas.
Jau pēc pāris mēnešiem Kolontajas gaitas ministres amatā beidzās, jo viņa sastrīdējās ar Ļeņinu un demonstratīvi pameta posteni. Strīda iemesls: Kolontaja iebilda pret Satversmes sapulces izdzenāšanu pēc tam, kad boļševiki vēlēšanās bija cietuši sakāvi un palikuši mazākumā. Aleksandra uzskatīja, ka jauno un gaišo nākotni vajag celt kopā ar citu demokrātiski ievēlēto partiju pārstāvjiem. Savukārt Ļeņinam šajā jautājumā bija nelokāms viedoklis - viņš pats ir visgudrākais, un pie varas jālaiž tikai viņam uzticamie boļševiki. Visi pārējie ir muļķi un kaitnieki, tāpēc labākajā gadījumā ir padzenami. Vai drošības labad pat nošaujami.
Tas nebija pēdējais Kolontajas strīds ar Ļeņinu, taču pēc šīm domstarpībām Aleksandra tika atbīdīta no varas svirām un pilsoņu karu, kā arī pāris gadus pēc tam pavadīja otršķirīgos amatos. Piemēram, turpināja aģitācijas braucienus un nodarbojās ar sieviešu tiesību jautājumiem, īpašu uzmanību pievēršot Vidusāzijai un turienes sieviešu atsvabināšanai no seno tikumu važām.
Mīļotais matrozis
Viens no svarīgākajiem un spilgtākajiem cilvēkiem Kolontajas dzīvē bija Pāvels Dibenko. Ja neskaita revolucionāro pārliecību, tad abiem it kā nebija pilnīgi nekā kopīga. Aleksandra bija labi izglītota, redzējusi pasauli un runāja vairākās valodās. Savukārt Pāvels bija liela auguma tēvainis, kurš pat vienu teikumu nespēja uzrakstīt bez kļūdām, labprāt iedzēra un zināja tikai krievu valodu, turklāt arī tajā vārdu krājums nebija neko liels. Kādu brīdi bija strādājis Rīgas ostā par krāvēju, bet Pirmā pasaules kara laikā iesaukts dienestā un nosūtīts uz Baltijas floti. Sākoties revolūcijai, Dibenko kļuva par vienu no Kronštates matrožu līderiem. Tiesa, tobrīd pēc pārliecības viņš bija nevis boļševiks, bet gan anarhists, taču drīz vien pārmetās komunistu pusē. Ņemot vērā, ka Kronštates matroži bija vieni no dedzīgākajiem boļševiku atbalstītājiem, uz neilgu laiku Dibenko pat iecēla par sarkano kara ministru, taču šajā amatā viņa karjera nebija neko ilga. Uzlecošā zvaigzne strauji nogāzās, kad 1918. gada februārī viņa komandētās matrožu vienības nespēja apturēt vācu armiju, kas ieņēma Narvu un tuvojās Petrogradai. Vēl vairāk - Dibenko ar biedriem pameta fronti, un sameklēt viņu izdevās tikai dziļā aizmugurē, kur matroži bija sarīkojuši pamatīgu plostu.
Par tik «varonīgu» komandēšanu Dibenko nometa no visiem amatiem, arestēja un nodeva tiesai. Ņemot vērā, ka bija revolucionāro juku laiks, pilnīgi reāls scenārijs bija nāvessods, taču Pāvelu izglāba Kolontaja, kura viņā bija samīlējusies. Tobrīd jaunās varas piramīdas augšā esošā komuniste nr. 1 tik dedzīgi iestājās par Dibenko, ka viņu atbrīvoja un ļāva izpirkt savu vainu frontē. No kompartijas gan izmeta, lai gan īsti nav skaidrs, kad viņš vispār bija paspējis tajā iestāties. Vēlāk Dibenko apgalvoja, ka partijas biedrs esot jau no 1912. gada, taču diez ko ticami tas neizklausās.
Pilsoņu kara laikā Dibenko pamazām vien atkal kāpa uz augšu pa karjeras kāpnēm, taču līdz kādreizējiem augstumiem tikt vairs neizdevās. Lai pretendētu uz augstiem amatiem, pēc kara viņam nācās mācīties sarkano komandieru kvalifikācijas kursos. Tiesa, kā melš ļaunas mēles, visus pārbaudes darbus viņa vietā rakstījusi Kolontaja, kurai tad drīzāk pienāktos divīzijas komandiera zīmotnes. Ņemot vērā Dibenko visai nožēlojamo izglītības līmeni un to, ka ne pirms, ne arī pēc tam viņš neizrādīja ne mazāko vēlmi pēc zināšanām, versija par Kolontajas nopelniem viņa mācību kursa absolvēšanā liekas visai ticama.
Militārie apcerējumi gan kļuva par abu attiecību gulbja dziesmu. Dienesta gaitas Dibenko bija aizvedušas uz valsts dienvidu reģioniem. Tur viņš piekopa dzīvesveidu, kas drīzāk piedienētu morāli izvirtušam cara armijas virsniekam, nevis sarkanajam komandierim: dzīvoja lepnā savrupmājā, augām dienām un naktīm plītēja un mainīja mīļākās citu pēc citas. Lai arī Kolontaja allaž bija deklarējusi, ka ir par brīvām attiecībām, un aicinājusi saraut ģimenes attiecību važas, atklājās, ka pašai viņai šīs zāles negaršo. Revolūcijas valkīra izrādījās pavisam vienkārša sieviete - arī viņa, lai gan pati to negribēja atzīt, bija greizsirdīga un nespēja pieciest Dibenko sānsoļus. Tāpēc divdesmito gadu vidū abu attiecības izjuka.
Dibenko arestēja lielās tīrīšanas laikā 1937. gada rudenī, un, kā rāda pratināšanas protokoli, viņš ne lūgts, ne aicināts bija centies arī bijušajai sievai piedēvēt dalību trockistu opozīcijā. Pārsteidzošā kārtā izmeklētājus šie stāsti neinteresēja, un Dibenko likteni šīs liecības nemainīja - 1938. gada vasarā viņu nošāva.
Es neesmu nekāda feministe!
Cīņai par sieviešu tiesībām Kolontaja veltīja lielu daļu sava mūža, taču pati kategoriski atteicās sevi pieskaitīt feministēm. Pēc viņas domām, feministes uz problēmu skatījās pārāk šauri, jo nepietika panākt sieviešu tiesību palielināšanu esošajā sistēmā. Nē, nepieciešama revolūcija, lai veidotos pavisam jauna kārtība, kurā tiktu nojauktas līdzšinējās robežas starp abiem dzimumiem!
Jau kopš 1905. gada Kolontaja regulāri piedalījās dažādās sieviešu konferencēs gan Krievijā, gan ārzemēs. Starptautiskajā sieviešu kustībā gan viņa palika Klāras Cetkinas ēnā, toties Krievijā viņai nebija nevienas tik nopietnas konkurentes.
Teorētiski konkurenci varēja veidot Ļeņina laulātā draudzene Nadežda Krupskaja, taču viņai nebija šādu ambīciju. Bija arī otra Ļeņinam pietuvinātā sieviete Inesa Armanda, taču viņa praktiski visu laiku pavadīja ārzemēs kopā ar topošo revolūcijas vadoni, veidojot savdabīgu attiecību trijstūri Ļeņins - Krupskaja - Armanda. Ir daudz šķēpu lauzts par to, vai Ļeņinu un Armandu saistīja kas vairāk par draudzību, taču jebkurā gadījumā viņa bija viena no pašām tuvākajām Ļeņina uzticības personām.
Cik var noprast, Kolontaja emigrācijas gados labprāt būtu ieņēmusi Armandas vietu pie Ļeņina sāniem, taču Inesa prata par sevi pastāvēt un kaut kā viltīgi iekārtoja tā, ka Aleksandrai allaž atradās svarīgi partijas uzdevumi otrā Eiropas malā. Teiksim, nodibināt kontaktus ar Norvēģijas sociālistiem. Vai Somijas. Vārdu sakot - tā patālāk no dārgā Vladimira Iļjiča.
Situācija mainījās tikai 1917. gada rudenī, kad boļševiki sagrāba varu un Kolontaja, kura Krievijā bija apgrozījusies vairāk un arī runas dāvanas viņai bija labākas, komunistu varas hierarhijā tika augstāk. Beigas konkurencei pienāca 1920. gadā, kad Armanda ceļojuma laikā uz Kaukāzu saslima ar tīfu un nomira.
Taču atgriezīsimies pie sieviešu kustības un ģimenēm. Kolontaja uzskatīja, ka nepieciešams pilnībā mainīt ierasto kārtību, kurā vīrietis un sieviete noslēdz laulību, tā izveidojot ģimeni un kopīgi audzinot bērnus. Viņas ieskatā laimīgā nākotne izskatītos apmēram tā: ģimene kā institūts nepastāv, tā vietā vīrieši un sievietes ir brīvās attiecībās, neapgrūtinot sevi ar laulības saitēm. Bērnus, kas radīsies šādās brīvās attiecībās, varētu audzināt valsts īpaši veidotās mājīgās komūnās, no kurām beigās iznāktu ideāli padomju pilsoņi.
Kaut gan vietām biedres Kolontajas idejas atrada dzirdīgas ausis un šur tur tapa domubiedru apvienības, kurās sievietes bija kopīgas (un tāpat arī vīrieši), tomēr jaunām idejām diezgan atvērtajiem boļševiku vadoņiem šāds piegājiens likās mazliet pārspīlēts. No laulības institūta tiešām varētu atteikties, aizstājot to ar vienkārši valsts iestādē reģistrētu civillaulību, kas iesaistītajām pusēm neuzliek nekādus pienākumus, taču pārvērst visus komunisma iekarojumus par vienu lielu izvirtības perēkli - tas tomēr bija par traku. Tāpēc šajā jomā Kolontaja cieta sakāvi, īpaši jau pēc jaunās ekonomiskās programmas jeb nepa uzsākšanas, kas paredzēja, ka pilsoņiem tomēr pieder kaut kāds īpašums un viss nav kopējs. Bet, ja reiz kopā dzīvojošajiem pilsoņiem ir kaut kāds īpašums, tad nepieciešams reglamentēt tā sadali šķiršanās gadījumā, tāpat arī noteikt alimentus, ko maksā vīrietis par bērnu audzināšanu šķiršanās gadījumā. Kolontajai šāds uzstādījums likās pašos pamatos nepareizs, taču viņa palika mazākumā.
Pati viņa visu mūžu piekopa diezgan brīvas attiecības ar pretējo dzimumu. Oficiāli reģistrēti vīri viņai bija divi - jau pieminētais Vladimirs Kolontajs un matrozis Pāvels Dibenko, kurā viņa iemīlējās revolūcijas laikā, taču divdesmito gadu vidū pašķīrās. Pa starpu bija vēl vismaz trīs ilglaicīgi mīļākie no politisko domubiedru vidus, bet par īsākiem romāniem vēsture klusē. «Mīlestība - biedriskums: lūk, ideāls, kāds vajadzīgs proletariātam atbildīgajā un grūtajā cīņā par savas diktatūras nostiprināšanu,» sludināja Aleksandra un pati labprāt šo principu ievēroja. Ideoloģiski svešu partneru viņas mīļāko sarakstā patiešām nav.
Neveiksmi beigu beigās piedzīvoja arī Kolontajas centieni panākt padomju valstī pilnīgu sieviešu un vīriešu vienlīdzību. Lai gan pēc viņas iniciatīvas tika izveidotas sieviešu komitejas un rīkotas darba sieviešu konferences, tomēr kompartijas vadībā valdīja pilnīgs un absolūts patriarhāts. Skata pēc pa kādai sievietei deputātu sarakstos iekļāva, taču pie reālas lemšanas viņas nelaida. Turklāt divdesmito gadu vidū likvidēja arī sieviešu komitejas - ja reiz visi padomju pilsoņi ir vienlīdzīgi, tad kam gan sievietēm kaut kādas īpašas apvienības būtu vajadzīgas?
Biedre diplomāte
Divdesmito gadu sākumā Kolontaja bija kritusi partijas vadības nežēlastībā. Sākoties jaunajai ekonomiskajai politikai, viņa atklāti pret to iebilda, šādu pavērsienu kapitālisma virzienā uzskatot par sociālisma ideju nodevību. Par to saņēma bārienu no paša Ļeņina un tikai seno nopelnu dēļ netika izslēgta no partijas.
Uz vadošiem amatiem viņa nevarēja vairs cerēt, taču kaut kur veco partijas biedreni vajadzēja likt. Bet kur? Pareizi - ir taču diplomātiskais dienests! Valodas prot, uzvesties sabiedrībā arī māk - tad kāpēc viņu neaizsūtīt par vēstnieci uz kādu valsti? Teiksim, uz Norvēģiju, kur viņa savulaik jau bija dzīvojusi emigrācijā. Problēma gan bija tā, ka īstu diplomātisko attiecību jaunajai padomju valstij ar Norvēģiju vēl nebija, tur atradās tikai tirdzniecības pārstāvniecība. Uz to tad arī Aleksandru nosūtīja - slēgt līgumus par mencu piegādi. Tirdznieciskās attiecības viņa tiešām puslīdz noregulēja un pat panāca abu valstu attiecību uzlabošanos.
Divdesmito gadu vidū Kolontaju nosūtīja par vēstnieci uz Meksiku, taču tur viņa ilgi nenoturējās: gan tāpēc, ka nepanesa Mehiko augstkalnes gaisu, gan arī Meksikas saspīlētās iekšpolitiskās situācijas dēļ, jo tur uz viņu ne bez pamata skatījās kā uz komunistu aģenti. Rezultātā viņa drīz vien atgriezās Norvēģijā.
Dzimtenē pa to laiku pilnā sparā notika partijas rindu tīrīšana - no tām izmeta Trocki, un no varas svirām atbīdīja gandrīz visus vecos boļševikus. Iespējams, tīrīšana būtu skārusi arī Kolontaju, ja vien viņa jau laikus nebūtu apliecinājusi Staļinam savu lojalitāti un norobežojusies no jebkādiem sakariem ar partijas iekšējo opozīciju. Vēlāk viņa regulāri atgādināja Staļinam par savu uzticamību, laiku pa laikam sacerot kādu viņu slavinošu avīžrakstu un pārrakstot atmiņas par revolūcijas laikiem tā, lai izceltu Josifa Visarionoviča vadošo lomu. Laikam jau lišķība nostrādāja, jo represiju vilnis Kolontaju tā arī neskāra.
1930. gadā Aleksandru nozīmēja par PSRS vēstnieci Zviedrijā. Te gan bija neliela aizķeršanās, jo komunistiskās darbības dēļ viņa 1915. gadā Zviedrijā bija pasludināta par nevēlamu personu, attiecīgi vajadzēja pāris nedēļas, lai jaunajai vēstniecei šo statusu anulētu. Un tā nākamos 15 gadus viņa pavadīja Stokholmā, kur rīkoja proletariāta valsts pārstāvei nepieklājīgi greznus rautus un tērēja lielas summas apģērbam. To viņa, starp citu, parasti pirka Berlīnē, bet atpūsties brauca uz Franciju vai sirdij tik tuvo Norvēģiju. Tātad nekā kopīga ar parasto padomju pilsoņu dzīvesveidu. Tomēr darbs nesastāvēja tikai no rautiem vien: tieši Kolontaja Stokholmā organizēja miera sarunas starp PSRS un Somiju - gan Ziemas kara laikā, gan arī vēlāk Turpinājumkara izskaņā.
1945. gadā viņai bija jau 73 gadi. Laiks iet pensijā, taču arī to Staļins viņai sarūpēja gana labu - iecēla par Ārlietu ministrijas padomnieci un vēl piešķīra labu dzīvokli un personālo pensiju. Mūža beigas kādreizējā revolūcijas valkīra aizvadīja mietpilsoniskā mierā un komfortā. Nomira viņa savā gultā 1952. gada martā - tātad nepilnu gadu pirms Staļina.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita