Reģiona lielākā valsts Brazīlija ar 8,5 miljoniem kvadrātkilometru teritorijas (ASV - 3,8 miljoni) un vairāk nekā 212 miljoniem iedzīvotāju šķiet arī latīņamerikāņu pirmrindniece nācijas savstarpējā varmācībā. Nereti tā izpaudusies tik vētraini un pašsaprotami ikdienišķi, ka apjucis vērotājs no malas vairs nespēj atšķetināt: kas vainīgs, kas cietējs, kam taisnība... Lai cik reliģiozi būtu brazīlieši, rodas iespaids, ka Dieva dotais piektais bauslis «Tev nebūs nokaut» viņiem nešķiet galvā ņemams.
Tāpēc nav jābrīnās, ka šajā valstī gan ne tik dedzīgi kā iepriekšējā gadu simtenī, bet tomēr joprojām kā nacionālos varoņus godina vergu medniekus jeb baiderantus (portugāliski - karognesēji). Viņu vienības XVII gadsimtā devās neizpētīto džungļu dziļumā, lai atrastu arvien jaunas indiāņu ciltis, ko pārvērst dzīvajā precē. Pie viena baideranti dibināja apmetnes, no kurām izauga pilsētas, meklēja dārgmetālu iegulas, zīmēja kartes un izpleta topošās Brazīlijas robežas arvien tālāk uz rietumiem.
Tāpat jāatceras, ka verdzība tika atcelta vien 1888. gadā un arī tad, pakļaujoties tolaik visvarenās Britu impērijas spiedienam. Par šiem laikiem atgādina Brazīlijas fila - liels, no mastifu šķirnes radīts sargsuns. To plantācijās izmantoja medībās, uzrīdot gan džungļu plēsējiem, gan bēgošiem vergiem. Apvienotajā Karalistē, Austrālijā, Izraēlā un vairākās citās valstīs (ne Latvijā) šie cilvēkiem un arī pašu saimniekiem bīstamie dzīvnieki ir aizliegti. Citur filu tēviņi ir obligāti jākastrē.
Nežēlības cauraustajā Brazīlijas ikdienā daudzviet cilvēkiem bija grūti ar darbu un uzņēmību tikt pie pārticības un pat sagādāt iztiku, tāpēc vilinoši pašsaprotama alternatīva bija to panākt ar bruņotu varmācību - laupot un nogalinot. Tāpēc jau ap 1830. gadu kalnainajos valsts ziemeļaustrumu pustuksnešos radās zirgu mugurā klejojošu bezzemnieku bandas. Tajās apvienojās gan vīrieši, gan sievietes; pēdējās gan pārsvarā appuišoja savus laulātos vai neoficiālos vīrus, kopa slimos un ievainotos.
Šāds krimināls arods tika dēvēts par Cangaço, tā piekopēji - par kangaseiro. Apzīmējumam sākotnēji bija nicīga pieskaņa: tos uzskatīja par dīvainiem cilvēkiem, kas nespējot iekļauties normālā, civilizētā dzīvē. Taču pamazām jēdziens ieguva citu nozīmi - vieniem ļoti biedējošu, citiem pārpārēm romantisku.
Sociāli sakņota noziedzība
Kangaso ziedu laiki, kad nostiprinājās mīts par viņiem kā tautas varoņiem, bija pagājušā gadsimta divdesmitie un trīsdesmitie gadi. Taču jau ap 1940. gadu policijai izdevās visas bandas pilnībā izskaust.
Šie cilvēki laupīja jebko, kam tika klāt, - naudu, vērtslietas un pārtiku, bēguļoja un asiņaini aizstāvējās no likuma sargiem un viņu algotņiem. Pēdējie savukārt medīja kangaseiro kā no zemes virsas izskaužamus meža zvērus. Pilsētās un ciemos policisti meklēja viņu radiniekus un sabiedrotos, lai spīdzinot uzzinātu, kā atrast bandu slēpņus.
Nereti tika kārtoti bandītu ģimeņu asinsatriebības rēķini ar viņu agrākās dzīves kaimiņiem vai citu bandu locekļiem. Pašiem kangaseiro tomēr patika sevi pieskatīt sociālajiem bandītiem. Arī tāpēc, lai strikti norobežotos no citiem likumpārkāpējiem, - algotņiem jagunço. Tie plantatoriem un citiem vietējiem bosiem kalpoja par miesassargiem savstarpējos politiskos konfliktos, apspieda strādnieku nemierus un veica pasūtījuma slepkavības. Policija šos kriminālos elementus nolīga cīņām ar kangaseiro.
Laupītāju bandas pastāvēja nošķirti cita no citas, tās nekooperējās, bet arī īpaši nenaidojās. Tāpat šiem cilvēkiem nebija sakaru ar politiskajiem spēkiem un ideoloģijām. Laupīšanu un slepkavību sociālais raksturs šķiet ļoti aiz matiem pievilkts. Uzbrūkot bagātiem plantatoriem un lieltirgotājiem, gluži loģiski varēja gūt lielāku un vērtīgāku laupījumu.
Romantizējot kangaseiro, brazīļu mūsdienu folklora un popkultūra ir mazrunīgas par to, kā tieši viņi piepildīja smiltīs ieraktos podus ar banknošu rullīšiem. Droši vien bada laikā velns pat mušas ēda - mazturīgiem zemniekiem ar draudiem atņēma pārtiku un ne tikai to. Tomēr bandītu izdzīvošana un pat ilgā veiksmīgā darbība nebūtu iespējama, ja tā nesakņotos plašā atbalstītāju un simpatizētāju sociālajā tīklā.
Sīktirgotāji apgādāja kangaseiro ar nepieciešamo, ieskaitot munīciju. Mediķi ārstēja un nodrošināja ar medikamentiem ievainotos un slimos. Zirgkopji gādāja jaunus dzīvniekus zaudēto vietā. Ziņu pienesēji sekoja līdzi policijas manevriem un plāniem. Bandīti savukārt dāsni atlīdzināja atbalstītājiem. Turklāt šķiru naids, valsts varas nerēķināšanās ar tautu un policijas patvaļa (ar ko tās darbinieki centās atsvērt savu mazo skaitu, nespējot pārraudzīt plašās teritorijas) daudzos cilvēkos radīja pārliecību - lai cik nežēlīgi, bandīti tomēr ir mūsējie.
Švītīgie krūmāju laupītāji
Ziemeļbrazīlijas sociālais bandītisms bija gan sava veida arods, gan dzīvesveids. Pat subkultūra - ar tradīcijām un ticējumiem, kur sajaukta kristietība ar tautas māņticību, un kolorītu ģērbšanās stilu, kas krimināliem elementiem bija raksturīgs arī citos laikos un vietās. Kangaseiro nemaskējās, viņi afišējās: lai mūs redz jau pa gabalu un mūk!
Valsts ziemeļaustrumu reģions tiek dēvēts par Brazīlijas dziļo nomali jeb sertão. Tā ir mazapdzīvota, pustuksnesīga savanna ar kalnainiem apgabaliem, kuros aug krūmāji un zemi meži. Tāpēc vietējie bandīti, lai savās gaitās veiksmīgāk lauztos cauri dzelkšņainajiem krūmājiem, jau sava aroda pirmsākumos pārsvarā nēsāja no ādas šūtu apģērbu.
Starp kangaseiro netrūka cilvēku (ne tikai sieviešu) ar skrodera iemaņām un pat modes dizaineru pretenzijām. Kustībām ērta piegriezuma jakas un bikses, arī šauteņu siksnas tika bagātīgi dekorētas ar metāla kniedēm, lentītēm un pīnītēm, tāpat ar laimes amuletiem, katoļu simboliem un svēto attēliem. Dažkārt bandītu jātnieku cimdi bija tik ļoti noklāti ar metāla rotājumiem, ka izskatījās pēc viduslaiku bruņu tērpa sastāvdaļas. Taču tie bija tīri dekoratīvi elementi.
Atpazīstamākā kangaseiro firmas zīme bija ādas platmale ar augsti atliektu un dažādi ornamentētu priekšējo malu. Tas bandītu galvassegu padarīja līdzīgu Napoleona divstūrenei. Nereti viņi, piemēram, ar īpašu nežēlību slavenais Korisko, gan fotogrāfijās, gan tautas mākslinieku zīmētās lubu bildītēs attēloti cepurē ar trijām zvaigznēm, kurās latvietis noteikti saskatīs auseklīšus.
Neatņemama bandītu garderobes sastāvdaļa bija diagonāli nēsātas audekla kules - līdzīgi patronlentēm. Tās tika piebāztas ar ikdienā vajadzīgām lietām, lai viss vienmēr būtu pa rokai, ja pēkšņi nākas bēgt. Ar tādām kangaseiro lepni pozēja savās retajās fotogrāfijās, maz satraucoties, ka šis aksesuārs rada diezgan klumzīgu pauninieka iespaidu.
Dzīvojot pustuksnesī, kur personīgās higiēnas iespējas bija ļoti ierobežotas, daļa bandītu bagātīgi lietoja ne tikai ziepes, bet arī parfīmu un losjonu. Tos viņi ieguva, vai nu iebrūkot bagātās plantācijās un pilsētās (tad bodniekiem pārsvarā tika samaksāts), vai arī pasūtot saviem piegādātājiem.
Der zivij, der policistam
Bandu bruņojumā bija dažādi revolveri un šautenes: gan zagti un trofejās gūti, gan pirkti - pat no korumpētiem policistiem. To vidū arī vietējā ražojuma standarta vai saīsinātās 7x57 mm kalibra Mauzera šautenes, tāpat šī zīmola pistoles. Taču brazīļu kino, TV un komiksos kangaseiro tēls cieši tiek sasaistīts ar vizuāli daudz efektīgāko Vinčestera karabīni. Galu galā leģenda par bandītiem ir Brazīlijas vesterns!
Augstā cieņā bija Lugera pistoles. Savukārt ložmetēji un Vācijā iepirktās Bergmann MP28 mašīnpistoles palika tikai bandītu pretinieku - policistu un karavīru - rīcībā. Kā tiek apgalvots, tieši automātiskajiem ieročiem bijusi nozīmīga loma galīgajā uzvarā pār kangaseiro.
Svarīga katra bandīta arsenāla sastāvdaļa bija peixeira - plāns un šaurs, garš un ļoti ass nazis. Kā liecina nosaukums, tādus izmanto zivju filēšanai. Taču aiz kangaseiro jostas aizspraustie vairāk līdzinājās zobenveidīgiem stiletiem. Šo ieroci bandīti galvenokārt izmantoja upuru spīdzināšanai un rīkles pārgriešanai.
Lampjāo + skaistā Marija = mīla
Pats zināmākais kangaseiro pāris ir par brazīļu Boniju un Klaidu dēvētie Kapteinis Lampjāo un viņa draudzene Marija Bonita. Šie abi ir tik leģendāri, ka brīžiem teju pilnībā aizēno visus citus viņu līdzgaitniekus, sāncenšus un vienkārši cunftei piederīgos. Tāpēc tiem paliek vien statistu loma vai aizmirstība.
Tas droši vien bija neizbēgami, jo abi bija spēcīgas, harizmātiskas un savā rūpalā ilgu laiku veiksmīgas personības. Tāpat arī prasmīgi sava tēla un reputācijas veidotāji. Vienkāršās tautas prātā Lampjāo leģendāro nežēlību («Man nogalināt tūkstoti ir tas pats, kas nogalināt vienu») līdzsvaroja viņa demonstratīvā labdarība un žēlsirdība, lojalitāte pret draugiem un sabiedrotajiem, dāsnums pret palīgiem. Protams, arī viņa un Marijas dedzīgā ticība, lūdzot Dieva un svēto palīdzību pat cīņas karstumā.
Kaut arī zēnībā Lampjāo netika sūtīts skolā, viņš pats iemācījās lasīt, bija zinātkārs un pat bandīta gaitās tika fotografēts ar laikrakstu rokā. Kangaseiro vadonis nēsāja lasāmbrilles, un tāds luksuss bija kaut kas ārkārtējs ne tikai bandītu vidū, bet visā viņu darbības areālā. Tāpēc pretinieki apsaukāja Lampjāo par Aklo. Viņa inteliģenci gan nevajadzētu pārvērtēt: tāpat kā citi šī aroda piekopēji, arī kangaseiro līderis bija ļoti māņticīgs.
Sevis iemūžināšanā un leģendas radīšanā abiem ļoti palīdzēja fotogrāfs Benžamins Boto, kuram 1935. gadā izdevās nokļūt līdz bandas slēptuvei un iegūt Lampjāo uzticību. Viņš tad uzņēma daudzas fotogrāfijas, ko izsūtīja avīzēm, un pat īsu filmu. Policija safilmēto vēlāk konfiscēja (daļa no tā tika atrasta pēc divām desmitgadēm), bet pēc trim gadiem Boto tika nogalināts ar 42 naža dūrieniem. Ne slepkava, ne nozieguma motīvs netika atklāti.
Lampjāo (1897-1938)
Pašā lielākajā kangaseiro bandā reizēm bija pat simts dalībnieku, un, domājams, tās vadoņa īstais vārds bija Virgulīno Ferreira da Silva. Topošais brazīļu tautas nekritiski apjūsmotais varonis piedzima trūcīgā lopkopju ģimenē kā trešais bērns (no deviņiem). Līdz 21 gada vecumam puisis kopa tēva necilo govju, kazu un aitu ganāmpulku, kļūstot par prasmīgu jātnieku un kovboju. Tāpat Virgulīno atklāja sevī talantu darboties ar ādu, kas vēlāk atspoguļojās viņa un citu kangaseiro garderobē.
Puiša mierīgā dzīve beidzās, kad viņa tēvs Pedro iekūlās asinsnaidā ar kaimiņiem. Ģimene centās no konflikta aizbēgt, mainot dzīves vietas. Cenšoties aizstāvēt vecākus, dēli ātri izpelnījās nemiera cēlāju slavu. Tēvs 1921. gadā, strīdoties ar policistiem, tika nogalināts, un Virgulīno zvērēja viņu atriebt, nogalinot policistus. Tas automātiski padarīja jauno kangaseiro par izstumto.
Jau tajā pašā gadā jaunais vīrietis tika pie savas pirmās iesaukas - Lampa. Viņš ar vinčesteru esot šāvis tik ātri, ka uguns no stobra spīdējis gluži kā gaismeklis. Taču otra iesauka - Kapteinis - radās tautas varonim pavisam necienīgā veidā. Bandas locekļi un tās atbalstītāji, godbijīgi uzrunājot savu barvedi šādā titulā, izlikās nezinām, kā pie tā tikts.
Neskatoties uz to, ka Lampjāo rokas bija klātas ar likumsargu asinīm, 1926. gadā viņš tika nolīgts cīņai pret kreisajiem demokrātiem - tā dēvēto Prestesa kolonnu. Jauni virsnieki organizēja partizānu kustību, neveiksmīgi cerot iesvelt revolūciju, kas gāztu tobrīd valdošo oligarhu diktatūru. Par to kangaseiro saņēma minēto dienesta pakāpi un solījumu apžēlot. Pakarojis īsu brīdi, Lampjāo saprata, ka bandītisms tomēr ir sirdij tuvāks.
Savas karjeras sākumā viņš iesaistījās bandā, kuras vadonis 1922. gadā izlēma mest mieru šim arodam un dzīves nogali pavadīt rāmi - starp citu, tas viņam tiešām izdevās. Savā vietā vīrs ieteica jauno censoni ar jau apliecinātām līdera dotībām. Lampjāo banda 16 pastāvēšanas gados uzbruka mazpilsētām un fermām septiņos štatos. Tā vairāk nekā divsimt reizes cīnījās ar policiju, bieži gūstot uzvaras pār daudzskaitlīgāku pretinieku. Lampjāo tajās tika sešas reizes ievainots.
Bandīti sagrāba ķīlniekus, lai pieprasītu par viņiem izpirkuma maksu; izspieda naudu ar draudiem nogalināt; spīdzināja un kropļoja savus upurus, arī dedzinot miesu ar kvēlošu dzelzi. Tiek apgalvots, ka Lampjāo banda nogalināja vairāk nekā tūkstoti cilvēku un piecus tūkstošus liellopu, kā arī izvaroja vairāk nekā divsimt sievietes.
Taču tāpat ir ziņas, ka citkārt, iebrūkot mazpilsētās un sagrābjot tās uz dažām dienām, kā arī nosvinot uzvaru ar dejām un pat bezmaksas kinoseansiem visiem iedzīvotājiem, barvedis pavēlējis meitenes neaiztikt. Rīkojums ticis dzelžaini ievērots. Savukārt sagūstīts policijas seržants reiz palicis dzīvs un neskarts tāpēc, ka par viņu iestājušies Lampjāo sagrābtā ciemata iedzīvotāji.
To, cik liela vara vadonim bija pār savu bandu, apliecina tas, ka viņš vienīgais no visiem kangaseiro barvežiem spēja sadalīt savus vīrus vairākās vienībās, lai sirotu dažādos virzienos. To komandēšanu Kapteinis deleģēja uzticamiem «leitnantiem». Un neviens no viņiem šo iespēju neizmantoja, lai sāktu pats savu spēli.
Marija Bonita (?-1938)
Lampjāo draudzene bandai pievienojās 1930. gadā, un Marijas Dejas dzīvesgājums līdz tam brīdim ir praktiski nezināms. Viņa bija precējusies ar kurpnieku, taču laulātie dzīvoja šķirti.
Kā barveža sievietei viņai bandā bija augstāks statuss nekā citām kangaseiro sievām, pat teikšana pār tām. Mariju respektēja arī vīrieši, un viņa bija viena no nedaudzām sievietēm, kas cīnījās kopā ar vīriešiem.
Taču arī Skaisto Mariju 1932. gadā piemeklēja varbūt sliktākais, kas var notikt vajātas noziedznieces dzīvē: viņai no Lampjāo piedzima bērns. Tēvs bija klāt meitas Ekspeditas dzemdībās - tāpat kā nākot pasaulē ikvienam bandas mazulim.
Kangaseiro bandās grūtnieces un zīdaiņi daudzkārt nomira vai nu pašās dzemdībās, vai drīz pēc tām. Taču sieviete ar jaunpiedzimušo neizbēgami kļuva par apgrūtinājumu un apdraudējumu visiem. Tāpēc bērnus aizveda pie radiniekiem vai, ja tādas iespējas nebija, atdeva mācītājam nogādāšanai bāreņu namā. Arī Ekspedita tika uzticēta tēvabrālim, kuram vienīgajam no pieciem Pedro dēliem izdevās dzīvot likumīgi. Trīs brāļi jau divdesmitajos gados bija nogalināti sadursmēs ar policistiem.
Nežēlīgās dzīves šausmīgais gals
Ar nodevēja palīdzību policija 1938. gada jūlijā uzzināja, kur patvērusies Lampjāo banda, un kopā ar kareivjiem devās to iznīcināt. Tolaik, kad Virgulīno izlēma kļūt par kangaseiro, Brazīlijas ziemeļaustrumu štatos bija daudz šādu grupējumu, taču 1938. gadā viņa vīri un sievas bija pēdējā tiešām vēl kaut cik spēcīgā vienība.
Kaut uzbrucējiem izdevās bandītus pārsteigt, tie sāka sīvi pretoties pārspēkam. Lampjāo, Marija un vēl deviņi kangaseiro tika nogalināti. Uzvarētāji nogrieza līķiem galvu un kā pierādījumu un izpētes objektu nogādāja tās kriminālistiem. Pēc tam mumificētās «medību trofejas» izlika publiskai apskatei. Tās apbedīja vien 1969. gadā.
Taču apmēram četrdesmit cilvēkiem izdevās aizbēgt no kaujas lauka. Mirušā vadoņa uzticamais līdzgaitnieks Korisko draudēja nogalināt nodevēju, taču tas izlocījās, uzgrūžot savu nodarījumu pilnīgi nevainīgam cilvēkam. Atriebības pilnais kangaseiro nogalināja visu viņa ģimeni, ieskaitot divas sievietes. Korisko un viņa sievas Dadas vadībā viņi pret vajātājiem noturējās vēl divus gadus, starp citu - Dada cīņās bija zaudējusi kāju.
Korisko 1940. gadā nošāva policisti, un viņa komanda izira. Tika nogalināti citu vēl bēguļojošo bandu vadoņi, pārējie padevās paši, lai izbēgtu no nāvessoda. Daži kangaseiro, cerot uz žēlastību, pat nogalināja savus biedrus un pie likumsargiem ieradās ar viņu galvām...
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita