Netrūkst cilvēku, kuri vēl šobaltdien ar nostalģiju atceras padomju laiku Jūrmalu - cik gan daudz tur bija atpūtnieku un cik smalki restorāni tur atradās. Gandrīz kā Franču Rivjērā un Maiami! Taču, tūristu plūsmai pieaugot, drīz vien tika sasniegta kritiskā masa, un, tādā garā turpinot, Jūrmala varēja aiziet bojā...
Padomju laika Jūrmalas vēsture ir paradoksu pilna. Pilsētā uzstādīja pieminekļus Ļeņinam, bet tajā pašā laikā restorānā Jūras Pērle ļāva izrādīt caurcaurēm buržuāzisku un padomju ideoloģijai svešu varietē programmu. Kas tas bija - slepens eksperiments, kura mērķis bija komunisma jūrā radīt kapitālisma saliņu? Ar mietpilsonisko restorānu eksistenci padomju vara kaut kā bija samierinājusies un pat pelnīja ar tiem naudu, taču varietē - tas bija kaut kas pavisam cits. No ideoloģiskā viedokļa, te vietā būtu jau pieminētā Ļeņina teiciens - solis uz priekšu, divi atpakaļ. Šķiet, no tāda skatupunkta Jūrmalas padomju laika vēsturi neviens vēl nav pētījis.
Kā Juris par Lāčplēsi tapa
1848. gadā iepretim tagadējai Dubultu stacijai uzbūvēja kūrmāju ar koncertzāli, restorānu un biljarda istabu. 1970. gadā šajā vietā bija iecerēts uzcelt pieminekli Ļeņinam, tā atzīmējot proletariāta vadoņa 100. dzimšanas dienu un 30. gadadienu kopš Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā.
Taču kaut kādu iemeslu dēļ pieminekļa būve ievilkās, un to atklāja tikai 1977. gadā, tagad jau godinot Oktobra revolūcijas 60. gadskārtu. Šo rindu autors piedalījās pieminekļa atklāšanā kā laikraksta Sovetskaja Molodjož korespondents, un vēl tagad atminos Latvijas galvenā komunista Augusta Vosa runu par brālīgo padomju tautu saimi, kas īsteno dārgā Vladimira Iļjiča norādījumus. Vēl, kā jau tādos pasākumos pieklājās, runāja arī pārstāvji no tautas - Slokas celulozes kombināta strādnieks, Jūrmalas poliklīnikas ārsts, zvejnieku kolhoza Uzvara priekšsēdētājs un kāds latviešu sarkanais strēlnieks.
Taču pieminekļa projektētāji bija pārcentušies. Kad no Ļeņina galvas norāva pārklāju, visi klātesošie noelsās un domās pārkrustījās - vairāk nekā desmit metrus augstais vadonis izskatījās ļoti draudīgi. Kopš tās dienas milzu Ļeņins sagaidīja atpūtniekus, kuri Jūrmalā ieradās no visām plašās padomjzemes malām. Volgogradas un Taškentas iedzīvotājus ar tāda izmēra Iļjiču bija grūti pārsteigt, jo viņu dzimtajā pilsētā ļeņinekļi bija vēl lielāki - attiecīgi 57 un 35 metrus augsti, taču citu pilsētu pārstāvji reizēm izskatījās apmulsuši.
Ķemeros atradās vēl viens interesants piemineklis - tajā bija iemūžināts Rainis kopā ar krievu rakstnieku Maksimu Gorkiju pastaigas laikā. Latviešu dzejnieks patiešām bija tulkojis Gorkija darbus, taču tikušies viņi abi nekad nebija, kaut gan Gorkiju nosacīti varēja dēvēt par jūrmalnieku. Proti - Gorkijs Jūrmalā pabija 1905. gada sākumā, bet pēc tam aizbrauca uz Sanktpēterburgu, kur trāpīja akurāt uz Asiņaino svētdienu - strādnieku demonstrācijas apšaušanu. Tad atkal atbrauca uz Jūrmalu un pat slepus atveda sarkano karogu, taču tika arestēts un nosūtīts uz Petropavlovskas cietumu Pēterburgā. Tur gan viņu ilgi nenoturēja un atbrīvoja, taču ar noteikumu, ka Krievijas Impērijas galvaspilsētā rakstnieks neuzturēsies.
Tāpēc viņš atkal atbrauca uz Jūrmalu. Tobrīd gan tā nebija pati drošākā vieta, jo Latvijā pilnā sparā risinājās 1905. gada revolūcijas notikumi, bet tiem pa vidu šiverēja arī dažādas kriminālas personas un marodieri. Ne velti Gorkijs kādam draugam uz Maskavu nosūtīja telegrammu: «Atsūtiet brauniņu, te ir bīstami vakaros staigāt apkārt.»
Jūrmalā bija arī citi padomju ideoloģijas pieminekļi, taču kopš 1953. gada te atradās arī Lāčplēsim veltīts monuments. To uzstādīja pie Majoru stacijas. Piemineklī bija attēlots Lāčplēsis, kurš cīnās ar pūķi. Eposā gan nav epizodes, kurā būtu pieminēts kāds pūķis, tāpēc jo interesants ir stāsts par to, kā šis mītiskais zvērs te parādījās.
Lieta tāda, ka sākotnēji nekādam Lāčplēsim skulptūrā nevajadzēja būt, viņa vietā bija iecerēts svētais Juris, kurš tiešām cīnījās ar pūķi. Arī pašam piemineklim nevajadzēja atrasties Latvijā, jo to latviešu skulptoriem bija pasūtījusi Gruzija. Taču kaut kādu iemeslu dēļ gruzīni pieminekli nesavāca. Bet neies taču jau gatavu mantu tāpēc nobāzt kaut kur noliktavā! Nesanāca Juris - būsi Lāčplēsis! Galveno varoni mazliet pielaboja, uztaisot stilizētu cepuri un šķēpu nomainot pret zobenu, un paziņoja, ka tas ir piemineklis latviešu nacionālajam varonim.
Lāčplēša zobens bija izgatavots no bronzas, tāpēc laiku pa laikam to kāds nozaga, un nācās taisīt jaunu. Bet Gorbačova sausā likuma gados populārs bija joks, ka piemineklī attēlots Lāčplēsis, kurš cīnās ar zaļo pūķi.
Līdzīgs stāsts, starp citu, ir par Maskavu un skulptoru Zurabu Cereteli, kurš savulaik bija uztaisījis milzīgu pieminekli Kristoforam Kolumbam ar domu pārdot to amerikāņiem - par godu Amerikas atklāšanas 500 gadu jubilejai. Taču amerikāņi neizrādīja vēlmi tērēt naudu tāda monstra iegādei, tāpēc Cereteli skulptūru mazliet pārveidoja un no Kolumba uztaisīja caru Pēteri I. To viņš veiksmīgi ieskapēja Maskavas mērijai, un kopš tā laika Krievijas galvaspilsētas centrā stāv diezgan neglīts milzīgs veidojums, kas it kā veltīts krievu flotes 300. gadadienai.
Rietumnieciskās vēsmas
Kad 1980. gadā sāku strādāt laikrakstā Jūrmala, kļuvu par liecinieku dīvainiem notikumiem. Tā vien likās, ka pilsēta sākusi virzīties pa jaunu - buržuāzisku - ceļu un tā nepārprotami bija iniciatīva no augšas. 21. jūlijā durvis vēra jauns restorāns ar francisku nosaukumu Cabourg. Taču tā atklāšanu pieskaņoja 40. gadadienai, kopš tobrīd vairs tikai formāli neatkarīgās Latvijas Saeima nobalsoja par iestāšanos PSRS. Nevis Pļaviņu HES vai jaunas ražošanas līnijas atklāšanu rūpnīcā RAF, bet gan krogu ar francisku nosaukumu! Un atcerēsimies, ka tas bija laiks, kad čekisti medīja disidentus un ebrejiem atkal bija aizliegts izbraukt no PSRS.
Vēl viens interesants fakts. Tajā pašā 1980. gadā restorānā Jūras Pērle sāka strādāt bārmenis Kārlis Bilders, un drīz vien šī vieta kļuva slavena ar saviem kokteiļiem, kurus baudīt brauca pat slavenības no Maskavas. Līdz tam Padomju Savienībā kokteiļu kultūra būtībā nepastāvēja, jo valsti pilnīgi apmierināja tas, ka pilsoņi dzer šņabi un tā papildina budžetu. Arī ārzemju dzērienu ievešana bija stingri ierobežota, kas kokteiļu gatavošanu padarīja praktiski neiespējamu - ne tu vari dabūt liķieri Cointreau, ne biteri Angostura, ne jebkādu džinu. Pat apelsīnu sula nebija pieejama! Bet te pēkšņi Jūras Pērlē parādījās rietumnieciski kokteiļi, un nekas, ka tajos virkni sastāvdaļu aizstāja vietējie produkti.
Vēl viens interesants fakts. Jūras Pērles projekta autors bija Parīzē izglītību guvušais arhitekts Josifs Goldenbergs, kurš projektējis arī Liepājas universālveikalu, Rīgas Bērnu pasauli un Piena restorānu. Tātad atkal kaut kādas rietumnieciskas vēsmas.
Bija arī citas pārmaiņas. Jūrmalā parādījās deficītas importa preces - lai arī reti un nelielā daudzumā, bet tomēr. Arvien biežāk ciemos ieradās emigrācijas latvieši. Tieši 1980. gadā Rīgas Kinostudija sāka uzņemt seriālu Ilgais ceļš kāpās, kur pavīdēja sarkanbaltsarkanais karogs. Tāpat tajā, lai arī ļoti maigā formā, taču tika pieminētas deportācijas, kurās, izrādās, cietuši ne tikai rūdīti budži un pretpadomju elementi. Vai tā bija tikai sakritība vai arī kaut kas vairāk?
Jūrmalas šosejas būvniecība kļuva par vēl vienu pārmaiņu gaisotnes rādītāju. Nelielais ceļa gabals tika pie iesaukas «sešas minūtes Eiropā», un kopš atklāšanas brīža to regulāri izmantoja kinofilmu uzņemšanā, ja vajadzēja parādīt kādu rietumvalsti. Šim nolūkam no malu malām saveda ārzemju mašīnas.
Bez kaklasaites iekšā nelaiž!
Jūras Pērle un Cabourg citu restorānu vidū izcēlās arī ar to, ka te bija spēkā dreskods. Tolaik tādu vārdu vēl nezinājām, tāpēc apmeklētājiem paskaidroja vienkārši: sandalēs, kedās, džinsos, šortos un īsroku krekliņā iekšā nelaiž! Kaklasaite bija obligāta. Dreskoda dēļ laiku pa laikam pie ieejas izcēlās strīdi starp šveicaru un atpūtniekiem, kuriem nebija ienācis prātā atvaļinājumā līdzi paņemt žaketi un šlipsi. Parasti gan domstarpības izdevās noregulēt, iedodot šveicaram piecus rubļus un pretī uz vakaru saņemot īres kaklasaiti. Un kategorisku ieteikumu sandalēs tērptās kājas nebāzt ārā no galdapakšas un nestaigāt apkārt pa zāli.
Lai arī Jūrmalas fasāde bija rietumnieciska, pilsoņu tikumi palika tie paši padomiskie. Blēdības sabiedriskās ēdināšanas iestādēs bija ierasta lieta, taču varas orgāni ar tām cīnījās, organizējot kontrolpirkumus.
Notika tas apmēram tā. Atnāca no skata parasti apmeklētāji un ikdienišķi pasūtīja ēdienus un dzērienus. Taču tad vienā mirklī izvilka no kabatas apliecību un paziņoja šokētajiem pārdevējiem vai oficiantiem, ka šis ir kontrolpirkums un «tagad pārbaudīsim, cik tad daudz gaļas ir jūsu kotletēs». Dažas reizes šādās operācijās biju pieaicināts kā žurnālists un savām acīm redzēju, kā oficianti pēc šāda paziņojuma pakampa galdauta stūri un norāva visu servējumu uz grīdas. «Ak, cik neveikli iznāca. Ko nu tagad darīsim?!» No nepatikšanām tāds gājiens, protams, nepasargāja, taču lietiskie pierādījumi bija iznīcināti.
Jūrmalā ar tādām nebūšanām cīnījās pilsētas sabiedriskās ēdināšanas vadītāja Marina Zatoka. Liela sava darba entuziaste un rakstura ziņā Mārgaretai Tečerei līdzīga dzelzs lēdija. Sāka restorānā Jūrmala kā pavāra palīdze, bet laikā gaitā izauga līdz pilsētas obščepita priekšniecei. Nodrošināja ēdināšanu ne tikai restorānos, bet arī sanatorijās, pionieru nometnēs un bērnudārzos. Pavisam kopā 47 restorāni, 108 kafejnīcas un ēdnīcas. Ziemā viņas pakļautībā bija 4000 darbinieku, bet vasarā, respektīvi - tūrisma sezonā, - 7500.
Tieši ar viņas svētību Jūras Pērlē ieviesa varietē programmu, kādas nebija pat Maskavā. To skatīties brauca no visas Padomju Savienības. Ne tikai parasti atpūtnieki, bet arī pagrīdes miljonāri un kriminālās pasaules pārstāvji. Dīvains paradokss, jo visi labi zināja, ka Jūras Pērli īpaši pieskata čekisti, - uz šejieni taču veda visus svarīgos viesus, piemēram, Austrumvācijas vadoni Honekeru, poļu galveno komunistu Gomulku, Brežņeva meitu Gaļinu, no Maskavas atbraukušos ministrus un kosmonautus. Biežs ciemiņš te bija arī Latvijas kompartijas vadītājs Augusts Voss, kuram sevišķi esot patikusi dziesma par dzeltenajām lapām.
Obščepita priekšnieces attiecības ar žurnālistiem ir īpašas pieminēšanas vērtas. Pastāvēja nerakstīta vienošanās: žurnālisti var pusdienot Jūras Pērlē, taču par to apņemas nebāzt degunu pilsētas sabiedriskās ēdināšanas pārvaldes darīšanās un avīzes Jūrmala lapās nekritizē restorānus un kafejnīcas. Taču kādam rakstonim tomēr niezēja nagi veltīt Jūrmalas ēdināšanas sistēmai kritisku rakstu. Zatoka nezvanīja uz redakciju un ne ar vienu neskaidrojās, taču, kad nākamajā dienā žurnālisti ierasti gāja pusdienās uz Jūras Pērli, durvis viņu deguna priekšā tika aizcirstas. Priekšnieces rīkojums - žurnālistus turpmāk vairs nebarot!
Sajūsminātie atpūtnieki
Laikraksta Jūrmala redakcija atradās Bulduros. Avīze iznāca divās valodās, es biju redaktors krievu izdevumam, bet vēlākais Latvijas vēstnieks ANO Aivars Baumanis - latviešu. Tieši viņš mani uzaicināja uz Jūrmalu, piesolot nokārtot dzīvokļa problēmu. Sovetskaja Molodjož, kur strādāju pirms tam, dzīvokļus darbiniekiem deva reti, un rindā gaidīt vajadzēja vismaz piecus gadus.
Laikrakstā mēs laiku pa laikam veicām socioloģiskās aptaujas un runājāmies ar atpūtniekiem, kuri bija atbraukuši no citām republikām. Šīs sarunas ļāva citām acīm paskatīties uz lietām, kas bija mums apkārt un jau kļuvušas ierastas. Piemēram, apvienības Daiļrade ādas izstrādājumi - mums piezīmju grāmatiņas ādas vākos bija pašsaprotama lieta, bet iebraucējiem tās likās kaut kas ļoti īpašs. Gājējiem atvēlēta Jomas iela - kas tāds citās pilsētās bija liels retums. Nūdistu pludmale Lielupē - Krievijā par staigāšanu apkārt Ādama kostīmā varēja dabūt pantu par sīko huligānismu. Melnais balzams - Maskavā pret balzama pudeli autoservisos varēja iemainīt deficītas detaļas, bet tukšās māla pudeles tur izmantoja kā puķu vāzes. Latvijas trikotāža - pēc tās Padomju Savienībā bija liels pieprasījums. Dzintara parfimērija - arī tā iebraucējiem bija liela vērtība.
Atradās gan arī pa kādam kritiķim. Piemēram, kāds no Sibīrijas atbraukušais atpūtnieks pareģoja, ka agri vai vēlu Latvijas labklājības ziepju burbulis plīsīšot. Rūpniecības paplašināšana stimulēšot migrāciju no citām republikām, kas savukārt veicināšot sociālo spriedzi, jo vietējiem arvien ilgāk nākšoties gaidīt dzīvokļu rindā. Bija pārsteidzoši dzirdēt kaut ko tādu no Sibīrijas krieva...
Maskavieši bija sajūsmā par Jūrmalas kafejnīcām un restorāniem - kāda ēdienu kvalitāte, kāds serviss! Mēs raustījām plecus - kas tad te tik īpašs? «Ak, jūs taču neko nesaprotat, jūs jau esat pie labas dzīves pieraduši! Te taču oficianti ir tik pieklājīgi, neviens neatļaujas apmeklētājiem sarunāt rupjības! Un restorānu interjers - gluži kā ārzemēs!» Vēlāk, kādu laiku padzīvojis Maskavā, es sapratu, cik atšķirīga ir latviešu un maskaviešu mentalitāte. Krievijas iedzīvotājam restorāna apmeklējums bija svētki, bet latvietim tā bija ikdiena un nekādas sevišķas emocijas neraisīja.
Slokas celulozes kombināts
Slokas papīrfabrika Jūrmalas iedzīvotājiem radīja īpašas galvassāpes. Kad to 1895. gadā uzbūvēja, nevienam ne prātā nevarēja ienākt, cik tālu izpletīsies Jūrmalas kūrorta zona. Padomju vara ar ekoloģiju nebija draugos, un Slokas kombināts tam bija uzskatāmākais piemērs. Es pats tolaik dzīvoju netālu no Lielupes un savām acīm redzēju, kā mainās ūdens krāsa, kad kombināts upē iegāza ražošanas atkritumus. Jūrmalniekiem paskaidroja, ka īsti labi tas, protams, nav, toties mūsu Latvija taču saražo 3% visa Padomju Savienības papīra! Līdz pat PSRS pastāvēšanas pēdējiem gadiem varas iestādes tā arī nespēja izdarīt izvēli, kas tad Jūrmalā ir galvenais - ražošana vai kūrorts...
800 000 atpūtnieku. Kas tālāk?
Reiz no augšas mūsu redakcijai atsūtīja tēmu rakstam - kāda būs Jūrmala XXI gadsimtā. Dažādu nodaļu līdzstrādniekiem vajadzēja modelēt, kā nākamajos 20-30 gados attīstīsies kūrorta infrastruktūra, transporta sistēma, ražošana un nacionālā politika. Te bija par ko padomāt, jo Jūrmalu intensīvi apbūvēja jau kopš sešdesmitajiem gadiem - atpūtas un dzīvojamie nami tapa cits pēc cita. 1979. gadā Jūrmalā ieradās 800 000 atpūtnieku, taču šajā aprēķinā bija iekļauti tikai tie, kuri oficiāli apmetās viesnīcās. Savukārt tie, kas vienkārši privātā kārtā kaut kur noīrēja istabu, nekādā statistikā neparādījās. Uz Maskavu sūtīja lepnus ziņojumus par to, ka tiek atvērti arvien jauni atpūtas nami un Jūrmalas viesu skaits ar katru gadu pieaug, bet prese sajūsmināti ziņoja par aktieriem un dziedātājiem, kas apmeklējuši kūrortu. Tika palaisti papildu vilcieni no Maskavas, arī Aeroflot reisu skaits pieauga.
Nākotne izskatījās rožaina - būvēsim arvien jaunas viesnīcas un restorānus, atpūtas parkus un veselības centrus. Jūrmala būs padomju Lasvegasa un Maiami! Miljoniem atpūtnieku ik gadu plūdīs uz šejieni, un visi būs laimīgi! Apmēram šādas noskaņas rakstam vajadzēja parādīties avīzē. Taču tas nenotika.
Raksts bija gatavs piektdienā, bet sestdien es izgāju pastaigā pa pilsētu. Biju iecerējis iegriezties kādā kafejnīcā, taču... netiku iekšā, jo tā bija pārpildīta. Pagājos pa Jomas ielu, kas bija pārblīvēta ar atpūtniekiem, un pēkšņi sapratu - bet vai mums tiešām vajag tūristu miljonus? Tad taču te vispār nebūs kur apgriezties! Jūrmala taču nav no gumijas, vai tā tiešām spēj uzņemt tādas ļaužu masas? Lai uzbūvētu jaunus atpūtas namus, nāksies izcirst priežu audzes. Kas notiks ar skaistajām kāpām? Kā organizēt transportu, lai pārvadātu tik daudz cilvēku, kā uzturēt tīrību un kārtību? Kur ņemsim darbiniekus sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem, viesnīcām un visam pārējam - atkal vedīsim no Pleskavas un Tveras? Un vēl - ja zinām, ka Jūrmalas pludmale ir tikai 32 kilometrus gara, tad cik vietas sanāks katram atpūtniekam? Kvadrātmetrs? Vai varbūt divi?
Pārdomājis to visu, nolēmu optimisma caurstrāvoto rakstu par Jūrmalas gaišo nākotni tomēr nepublicēt. Padomju varas iestādes, dzenoties pēc arvien augstākiem rādītājiem, bija iespiedušas pilsētu starp diviem dzirnakmeņiem. No vienas puses - vēlme piesaistīt arvien vairāk atpūtnieku un nopelnīt arvien vairāk naudas. No otras - tā visa nepatīkamās sekas, jo tik masveidīgu tūrisma plūsmas pieaugumu Jūrmala labākajā gadījumā izturētu kādus 20 gadus, bet pēc tam padomju infrastruktūra vienkārši sabruktu. Ja nebūtu nobremzēta jaunu sanatoriju celtniecība, Jūrmala drīz tiktu nopostīta kā Pompeji. Tāpēc es vēl šobaltdien uzskatu, ka Jūrmalu, tās ekosistēmu un unikalitāti izglāba PSRS sabrukums.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita