Turpinām žurnāla iepriekšējā numurā iesākto stāstu par karā gūtajiem ievainojumiem un dažādu valstu attieksmi pret kara invalīdiem. Šoreiz - par iznīcinātāju pilotiem ar protēzēm un nelaimīgajiem Staļina patvāriem.
Lidotājam jābūt apveltītam ar labu veselību. Mūsdienās tā ir pašsaprotama patiesība un pie kaujas lidmašīnas stūres tiek laists vien pilots ar ļoti labu veselību. Pēc līdzīga principa lidotājus atlasīja arī pirms Otrā pasaules kara, taču jau kara laikā, kad robi pilotu rindās kļuva arvien lielāki, tika pieļauti izņēmumi. Bija gadījumi, kad lidmašīnas pilotēja cilvēki ar būtiskām veselības problēmām un pat invalīdi. Daži no viņiem priekšniecības un mediķu acīs izlikās veselāki, nekā patiesībā bija, bet daži oficiāli saņēma atļauju pacelties debesīs. Īpaši daudz šādu gadījumu bija padomju armijā.
Lidot var arī bez kājām
Lūk, daži piemēri. Padomju lidotājam Jevgeņijam Azarovam pēc smaga ievainojuma ievērojami pasliktinājās redze, un pēc visiem aviācijas standartiem viņam pie lidmašīnas stūres vairs nebija vietas. Tomēr ar lielu lūgšanos Azarovam izdevās palikt dienestā. Te gan jāpateicas viņa pāriniekam, kurš kopīgo lidojumu laikā veica lielāko daļu novērošanas darba, partnerim atstājot iesaistīšanos jau pašā gaisa kaujā. Pārsteidzošā kārtā šim duetam izdevās gūt vairāk nekā desmit uzvaras.
Līdzīgi aviācijā atgriezās arī triecienlidmašīnas IL-2 pilots Ivans Dračenko pēc tam, kad ievainojuma dēļ bija zaudējis vienu aci. Cits pilots, Ivans Ļeonovs, bija zaudējis roku, taču pats sev no alumīnija izgatavoja protēzi, lai varētu pilotēt. Sākumā gan viņam atļāva tikai pārvadāt pastu, taču vēlāk Ļeonovs atgriezās pie kaujas lidmašīnas stūres.
Pateicoties padomju propagandai, slavenākais lidotājs-invalīds ir Aleksejs Maresjevs, kura lidmašīna tika notriekta, bet kājās ievainotais pilots pēc tam ziemas spelgonī 18 dienas pa mežu steberēja un līda pie savējiem. Kājas pēc tam nācās amputēt līdz ceļgalam, taču ar apbrīnojamu gribasspēku apveltītais vīrs iemācījās ne tikai staigāt ar protēzēm, bet arī vadīt lidmašīnu. Turklāt pēc atgriešanās pie iznīcinātāja stūres viņš kaut kā vēl pamanījās līdz kara beigām notriekt četras vācu lidmašīnas.
Apmēram tāds pats liktenis piemeklēja leitnantu Sorokinu, kurš arī ziemā pēc notriekšanas vairākus desmitus kilometru gāja pie savējiem un apsaldēja pēdas. Tās nācās amputēt, taču pēc tam viņš atgriezās gaisā un pat notrieca vācu asu Rūdolfu Milleru, kura kontā bija 92 uzvaras.
Līdzīgs stāsts, tikai ne tik plaši tiražēts, ir par lidotāju Belousovu, kurš arī zaudēja abas kājas, pusotru gadu pavadīja hospitālī, taču tad tika pie protēzēm, atgriezās aviācijā un notrieca vienu vācu lidmašīnu.
Pateicoties padomju propagandai, slavenākais lidotājs-invalīds ir Aleksejs Maresjevs, kura lidmašīna tika notriekta, bet kājās ievainotais pilots pēc tam ziemas spelgonī 18 dienas pa mežu steberēja un līda pie savējiem.
Gaisa asi ar redzes problēmām
Arī vācu Luftwaffe rindās bija piloti, kuri lidoja, neraugoties uz smagiem ievainojumiem. Stefans Litjenss gaisa kaujā zaudēja vienu aci, taču pēc gada bija atpakaļ ierindā un gaisa kaujās guva vēl 14 uzvaras. Pēc tam gan tika vēlreiz ievainots galvā un bija spiests dienestu atstāt. Viņa kolēģis Valters Hofmanis arī pēc ievainojuma neredzēja ar vienu aci, taču turpināja lidot, komandēja eskadriļu un personīgi notrieca četras pretinieka lidmašīnas.
Izcilais ass Ādolfs Galands pilota karjeras sākumā cieta lidmašīnas avārijā un smagi traumēja vienu aci. Ja viņa komandieris būtu rīkojies saskaņā ar visām instrukcijām, tad Galands par lidošanu varētu aizmirst uz visiem laikiem. Taču komandieris nebija burta kalps un atļāva Ādolfam atkal sēsties pie lidmašīnas stūres.
Kā par spīti, Galands pēc kāda laika atkal cieta avārijā, un tad jau nācās stāties ārstu komisijas priekšā. Visiem par lielu pārsteigumu, redzes pārbaudi pilots nokārtoja bez neviena aizrādījuma! Tikai vēlāk atklājās, ka viņš redzes pārbaudes tabulu bija iemācījies no galvas un tā piemānījis ārstus... Lai vai kā, redzes problēmas netraucēja Galandam gaisa kaujās gūt 104 uzvaras. To noteikti būtu vēl vairāk, ja priekšniecība viņu nebūtu pārcēlusi vadošā amatā, kas nebija savienojams ar regulāriem lidojumiem.
Ar vienu aci neredzēja arī iznīcinātāja pilots Pēteris Ditmanis, kurš, tieši tāpat kā Galands, ārstu komisiju apveda ap stūri, no galvas iemācoties redzes pārbaudes tabulu. Un pēc tam viņš gaisa kaujās guva 152 uzvaras.
Viktoru Petermani kļūdas pēc Austrumu frontē 1943. gadā notrieca vācu zenītartilēristi, un viņš neveiksmīgas piezemēšanās dēļ zaudēja kreiso roku. Taču pēc protēzes saņemšanas atgriezās ierindā, komandēja iznīcinātāju eskadriļu un notrieca četras padomju lidmašīnas. Petermani pat atzina par gana piemērotu, lai nosūtītu apgūt jauno reaktīvo iznīcinātāju Me-262. Ir pat dzirdēta versija, ka ar to viņš notriecis divus amerikāņu «lidojošos cietokšņus», taču nav īsti skaidrs, vai tas atbilst patiesībai. Savā ziņā Petermanim pat paveicās, ka viņam nebija vienas rokas, jo uzreiz pēc kara amerikāņi viņu atdeva Padomju Savienībai, taču krievi secināja, ka piespiedu darbos šāds gūsteknis nav izmantojams, un palaida vaļā.
Savi varoņi bija arī Japānai. Saburo Sakaina vienā gaisa kaujā notrieca četras amerikāņu lidmašīnas, taču arī viņa iznīcinātāju sašāva un lidotājs pats guva smagus ievainojumus. Daļēji paralizēts un gandrīz neko neredzot, viņš tomēr nolidoja gandrīz 500 kilometrus un nosēdināja lidmašīnu dzimtajā aerodromā. Pilots zaudēja vienu aci, taču pēc ievainojumu sadziedēšanas atgriezās ierindā un notrieca vēl četras pretinieka lidmašīnas.
Līdzīgs stāsts ir par Jukio Simokavu, kurš arī pēc vienas acs zaudēšanas turpināja lidot un izcēlās ar divu amerikāņu lidmašīnu notriekšanu.
Joheji Hinoki smagu ievainojumu guva 1943. gada novembrī - amerikāņu iznīcinātāja raidīta lode praktiski sašķaidīja viņa labo kāju. Tomēr Hinoki spēja atgriezties bāzē, kur hospitālī viņam kāju amputēja. Skaidrs, ka pēc tik smaga ievainojuma viņu no lidošanas atstādināja un nozīmēja uz pilotu skolu par instruktoru. Taču kara beigās pilotu deficīts kļuva tik liels, ka Hinoki ļāva atgriezties pie iznīcinātāja stūres. Savas pilota karjeras laikā viņš pavisam guva 12 uzvaras, no kurām vismaz vienu jau tajā laikā, kad lidoja ar protēzi.
Britu lidotājs Duglass Beiders abas kājas bija zaudējis jau 1931. gadā, tātad krietni pirms kara. Taču kara laikā izlūdzās atļauju lidot un pat uzkalpojās līdz lielas aviācijas grupas komandiera postenim. Pats gaisa kaujās guva 20 uzvaras, bet grupā, respektīvi - kopā ar kolēģiem, - vēl četras.
Staļina patvāri
Tie padomju piloti, kuri palika bez kājām, taču tika pie protēzēm, bija laimes lutekļi, jo tā paveicās vien nedaudziem. Ievērojami vairāk bija invalīdu, par kuriem valsts nelikās ne zinis vai pat centās viņus nobāzt tālāk no acīm. Padomju maršals Ivans Koņevs reiz vaļsirdības brīdī izmeta frāzi: «Staļina uzvara patiesībā bija visas tautas nelaime.» Īsi pirms 25. gadadienas kopš uzvaras pār nacistisko Vāciju viņš bija vērsies pie toreizējā padomju līdera Leonīda Brežņeva ar lūgumu piešķirt pabalstu tām mazturīgajām ģimenēm, kurās kāds kara laikā ir pazudis bez vēsts, taču saņēma atteikumu.
Par to maršals apvainojās un padomju presē publiskoja datus par kara invalīdiem, kas skaitījās ja ne gluži slepeni, tad katrā ziņā plātīties ar tiem nebija pieņemts: «Ar galvas traumām mājās atgriezās 775 000 frontinieku. 155 000 palika bez vienas acs, bet pilnīgi akli - 54 000. Ar sakropļotu seju - 501 342. Ar bojātu mugurkaulu - 143 241. Ar ievainojumiem gurnu rajonā - 630 259. Ar norautu dzimumorgānu - 28 648. Tādu, kas zaudējuši vienu roku, - vairāk nekā trīs miljoni. Zaudējuši abas rokas - viens miljons. Zaudējuši vienu kāju - vairāk nekā trīs miljoni, abas kājas - 1,2 miljoni. Tā dēvētie patvāri, tātad bez rokām un bez kājām, - 85 942.»
Cits maršals, Konstantīns Rokosovskis, kurš arī pats vairākkārt bija ievainots, atklāti atzina: «Padomju armija uzvarēja, pateicoties ievainotajiem.» Viņam ir pilnīga taisnība, jo 60 procenti ievainoto karavīru pēc apārstēšanas atgriezās ierindā.
Smagāk cietušos nācās atvaļināt no dienesta, un viņi atgriezās civilajā dzīvē, kur, kā izrādījās, bija ne pārāk gaidīti. Kaut gan padomju propaganda ziņoja par īpašām mācību iestādēm, kur invalīdiem palīdz apgūt jaunas profesijas, piemēram, pulksteņmeistara vai šuvēja, daudzi tā arī nespēja atrast darbu. PSRS pilsētas pēc kara izskatījās pabriesmīgi. Maskavas un Ļeņingradas stacijas un ielas bija pilnas ar patvāriem - invalīdiem bez kājām, kuri apkārt ripinājās uz dēļa, aprīkota ar ritentiņiem, un žvadzināja pie krūtīm piespraustos ordeņus un medaļas.
Padomju valsts gluži vienkārši netika galā ar protēžu izgatavošanu visiem kara invalīdiem. Taču ar bezkājainiem kropļiem pilnās ielas radīja nelāgu iespaidu par padomju varu, tāpēc tika pieņemts vienkāršs un brutāls lēmums - aizvākt viņus no pilsētām! Pamatojums? Laimīgajā padomju valstī, kā zināms, ubagu nav un nevar būt, tāpēc visi šie diedelnieki uzskatāmi par alkoholiķiem un deklasētiem elementiem!
Protams, invalīdu vidū netrūka arī dzērāju, taču diez vai no labas dzīves viņi par tādiem bija kļuvuši. Piemēram, kara varonis tagad bija spiests tirgū pārdot Rostovas invalīdu arteļa ražotās čības: «Nekādu citu iespēju nav. Bet es taču biju lidotājs-iznīcinātājs, astoņas fašistu lidmašīnas notriecu! Un kas tagad? Kroplis... Sēžu un tirgoju kaut kādas čības. Ko nopelnu, to nodzeru, pēc tam atkal nopelnu un atkal nodzeru. Ko citu darīt? Kājas jau neataugs...»
Kara invalīdiem, kuri bija pilnībā zaudējuši darbaspējas, pienācās 300 rubļu pensija. Šī summa bija līdzvērtīga pusei melnstrādnieka mēnešalgas. Bet tā bija tikai pilsētās. Laukos invalīdi nesaņēma vispār neko - lai radinieki par viņiem rūpējas! Vai arī paši lai meklē kaut kādu darbu.
Pateicoties šiem cilvēkiem, Staļins bija uzvarējis karā, taču tagad pameta likteņa varā. Vēl vairāk - pat pavēlēja viņiem aizvākties tālāk prom no acīm. 1948. gadā iznāca likums, kas paredzēja izsūtīt uz attāliem valsts rajoniem personas, kuras «ļaunprātīgi izvairās no darba lauksaimniecībā un piekopj parazītisku dzīvesveidu». Ar to bija domāti kara invalīdi, kuriem pie labākās gribas nebija iespēju atrast darbu. Daudziem nebija arī iespējas atgriezties dzimtajā ciemā pie radiniekiem, jo tas kara laikā bija nopostīts, bet piederīgie, kuri varētu uzņemties rūpes, gājuši bojā.
Padomju valsts netika galā ar protēžu izgatavošanu visiem kara invalīdiem. Taču ar bezkājainiem kropļiem pilnās ielas radīja nelāgu iespaidu par padomju varu, tāpēc tika pieņemts vienkāršs un brutāls lēmums - aizvākt viņus no pilsētām!
Nav nekādu invalīdu, ir tikai klaidoņi!
Pa vidu gadījās arī blēži, kuri uzdevās par kara varoņiem. Viens no tādiem bija Žitomirā dzimušais Venjamins Vaismans - kabatzaglis ar 24 gadu stāžu. Visu kara laiku viņš pavadīja cietumā, kur bija nonācis par zādzībām. 13 reizes sodīts par bēgšanu no ieslodzījuma. 1944. gada ziemā kārtējā bēgšanas mēģinājuma laikā Venjamins apmaldījās mežā un apsaldēja abas kājas. Tās nācās amputēt.
1945. gada vasarā izsludinātajā amnestijā Venjamins tika atbrīvots un ātri vien izdomāja veidu, kā piepelnīties. Proti - nopirka aviācijas kapteiņa formas tērpu un viltotus dokumentus, ieskaitot apliecības par divkārtēju apbalvošanu ar Padomju Savienības Varoņa Zelta zvaigzni. Stāstot par saviem kara laika varoņdarbiem un grūto stāvokli, kādā tagad nonācis, viltus varonis apceļoja dažādu atbildīgo iestāžu kabinetus. Laikam jau stāstīja ļoti pārliecinoši, jo brīdī, kad viņu beidzot pieķēra, Vaismans jau bija sev sagādājis Anglijā ražotas protēzes, iemācījies ar tām staigāt un atkal ķēries pie zagšanas - viņš bija paspējis dažādās vietās izsist 50 000 rubļu skaidrā naudā, 100 000 rubļu dažādās precēs, dzīvokli Kijivā un nosūtījumu uz sanatoriju.
Pēc Venjamina aresta varas iestādes izdarīja secinājumus, un turpmāk vairs neviens puslīdz atbildīgs priekšnieks invalīdus - vienalga, īstus vai viltus - pār savu slieksni nelaida.
1948. gada likums izrādījās iedarbīgs, jo invalīdi no lielākajām pilsētām patiešām pazuda. Klīda baumas, ka daudzi esot izdarījuši masu pašnāvību, ar ratiņiem no Sarkanā laukuma iebraucot pa taisno Maskavas upē; runāja arī, ka visi aizsūtīti uz lēģeriem. Taču patiesībā jau viņi bija tikai padzīti no Maskavas un Ļeņingradas un pārcēlušies uz citām pilsētām. Tāpēc 1951. gadā Staļins izdeva jaunu likumu, kas paredzēja visus kara invalīdus, kuri pieķerti ubagojam, nogādāt slēgta tipa internātos. Parasti tie bija nomaļās vietās izvietoti kādreizējie klosteri.
Saskaņā ar PSRS Iekšlietu ministrijas datiem tikai 1951. gada otrajā pusē vien par klaidonību tika aizturēti 107 766 cilvēki, no kuriem 70 procenti bija invalīdi. Taču arī internāti neko daudz nelīdzēja, jo 1952. gadā aizturēja jau 156 817 klaidoņus un ubagus, bet Staļina nāves gadā - pat 182 342. Visticamāk, daudzus aizturēja vairākkārt, jo, kā atzina iekšlietu ministrs Kruglovs: «Daudzi ubagi atsakās doties uz invalīdu namiem, patvaļīgi tos pamet un turpina ubagot. Lai novērstu patvaļīgu aiziešanu, daļu esošo invalīdu namu nepieciešams pārveidot par slēgta tipa iestādēm ar īpašu režīmu.»
Taču Staļinam arī ar to nepietika. Viņam par prieku, modrie padomju orgāni atklāja veselu invalīdu sazvērestību! Komi republikas Kožvas ciematā čekisti uzgāja nelegālu kara invalīdu savienību, ko bija izveidojuši bijušie Sarkanās armijas virsnieki. Viņi, lūk, izplatot pretpadomju apmelojumus un stāstot, ka invalīdiem ir slikta dzīve! Pēc kara uz Kožvas nometni nosūtīja tos padomju karavīrus, kuri bija nonākuši aplenkumā un pēc tam vācu gūstā, - tādus pieskaitīja dzimtenes nodevējiem. Viņu vidū bija arī invalīdi, pret kuriem tad čekisti arī safabricēja lietu. Veterāniem nepārprotami lika saprast - ja kritizēsi padomju varu, tad tevi no soda neglābs ne agrākie varoņdarbi, ne ordeņi.
Valāmas klostera invalīdi
Pats slavenākais un arī pats slēgtākais padomju invalīdu nams atradās izbijuša klostera ēkā Valāmas salā. Te patvāriem jeb invalīdiem bez kājām un rokām bija izveidota atsevišķa nodaļa. Divreiz dienā sanitāres šos nelaimīgos cilvēkus iznesa ārā un novietoja piekrastē paelpot svaigu gaisu. Oficiāli tā skaitījās pastaiga. Dzīvesprieku nezaudējušais invalīds matrozis Vasilijs Petrogradskis no patvāriem izveidoja kori. Brīžos, kad krastmalā piestāja kāds kuģis, tas sarīkoja koncertu, bet par cilvēku saziedoto naudu pirka degvīnu un uzkodas.
Ar katru gadu Valāmas iemītnieku skaits auga. Daudzi te ieradās brīvprātīgi, nespējot izturēt beztiesisko dzīvi brīvībā. Bija arī tādi, kuru vārdu neviens nezināja. Piemēram, lidotājs Vološins ilgus gadus pavadīja Valāmā, dokumentos skaitoties kā nezināmais kareivis. Viņš, zaudējis spēju staigāt un runāt, atradās vienā palātā ar citiem tādiem pašiem bēdubrāļiem. 1974. gadā salā ieradās mākslinieks Dobrovs, kas te piestrādāja par sanitāru, bet brīvajā laikā zīmēja invalīdu portretus. Kādudien Dobrovs iegāja palātā, kur gulēja Vološins:
«Ieeju vēl vienā istabā un redzu - guļ cilvēks. Bez kājām un rokām. Taču guļ tīrā gultā, apsegts ar tīru segu, arī spilvens tīrs. Un viņš uz mani tikai skatās, skatās... Neko nevar pateikt... Paņēmu papīru un zīmuli, apsēdos viņam pretī un sāku zīmēt. Bet viņš visu laiku guļ vienā stāvoklī. Visu laiku uz mani skatās ar dzidru, tīru skatienu. Es sakniebu lūpas, lai acīs nesariestos asaras, un centos zīmēt...»
Kad priekšniecība uzzināja, ka sanitārs paslepus zīmē iemītniekus, padzina viņu no darba. Dobrovam pat sanāca nepatikšanas ar čekistiem, viņu gribēja izslēgt no PSRS Mākslinieku savienības. Tikai jau astoņdesmitajos gados viņu par zīmējumu sēriju Kara autogrāfi apbalvoja ar medaļu Cīnītājs par mieru.
Veterānu-invalīdu portretus ieraudzīja daudzi, un viņu vidū arī lidotāja Vološina dēls, kurš kopā ar māti kara laikā bija evakuēts uz Kirgizstānu. Abi bija pārliecināti, ka tēvs ir kritis karā. Ieraugot portretu ar pazīstamo seju, viņš, protams, steidza tēvu satikt. Taču, kā izrādījās, lidotājs bija nomiris burtiski dažas dienas pēc mākslinieka Dobrova padzīšanas no Valāmas...
Protēžu deficīts
Bet kā gan tā gadījās, ka padomju valsts bija spējusi milzu skaitā saražot tankus, bet nejaudāja izgatavot pietiekami daudz protēžu cilvēkiem, kuri bija lējuši asinis par šo valsti? Protēze nav nekāds jaunais izgudrojums, kura apgūšanai vajag laiku.
Jau 1504. gadā kāds meistarīgs kalējs izgatavoja metāla protēzi bruņiniekam Gecam fon Berlihingenam, kurš kaujā bija zaudējis rokas apakšdelmu. Ar protēzi bruņinieks varēja noturēt vairogu un vadīt zirgu, tāpēc vēl vairākus gadu desmitus turpināja piedalīties kaujās un nomira no vecuma savā gultā. Tajā pašā XVI gadsimtā franču ķirurgs Ambruāzs Parē izgatavoja kājas protēzi ar ceļgala locītavu.
XIX gadsimtā jaunu standartu pieteica anglis Džeimss Potss, kurš kādam Vaterlo kaujas veterānam kājas protēzi izgatavoja no viegla un izturīga tērauda. XX gadsimtā tēraudu protēzēs aizstāja vēl vieglākais alumīnijs.
Vārdu sakot - visā pasaulē protēzes sen bija ļoti izplatītas. Un tikai Padomju Savienība nez kāpēc joprojām lepojās ar tādiem stāstiem kā par artilērijas virsnieku Vasiliju Petrovu, kurš kaujā zaudējis abas rokas, bet pēc tam atgriezies ierindā un turpinājis komandēt artilērijas bateriju. Propaganda īpaši uzvēra, ka viņš to darījis, iztiekot bez rokām. Kāpēc gan šādam vīram nevarēja izgatavot protēzes? Vai varonis ar protēzēm vairs neskaitās varonis? Vai varbūt Staļinam nepietika naudas protēzēm? Atombumbai pietika, tanku divīzijām pietika, bet protēzēm - nekā.
Varam tikai minēt, kāpēc Staļins tik ļoti necieta kara invalīdus. Varbūt baidījās, ka šie cilvēki, no kuriem daudzi bija redzējuši Eiropu un kuriem būtībā nebija ko zaudēt, varētu sadumpoties pret viņa varu?
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita