Kā latviešu lielinieki cīnījās pret buržuāziju un jaunu pasauli sev cēla.
Brīdī, kad 1918. gada 18. novembrī Rīgas 2. pilsētas krievu teātrī (tagadējā Nacionālajā teātrī) proklamēja Latvijas Republiku, neviens vēl īsti nenojauta, ka austrumu pamalē jau velkas tumši negaisa mākoņi. Vien pāris nedēļas vēlāk, 2. decembrī, sākās vispārējs Padomju Krievijas Sarkanās armijas iebrukums Latvijas teritorijā. Tajā piedalījās arī Krievijas teritorijā saformētās trīs latviešu sarkano strēlnieku brigādes.
Lielinieki gan atzina bijušās Krievijas impērijas nekrievu tautu pašnoteikšanās tiesības - kā teica lielinieku vadonis Vladimirs Uļjanovs jeb Ļeņins, “Mēs tās negribam dzīt paradīzē ar rungu”. Tomēr padomju dzīves īstenība allaž ir atšķīrusies no lozungiem. Lielinieki ar militāru spēku centās saglabāt Krievijas teritorijas nedalāmību, tāpēc tikko dzimušās Latvijas valsts teritorija bija lemta pirmajai sarkanajai okupācijai.
Pagasta republika pasaules revolūcijas jūrā
Mazskaitlīgās steigā saformētās un nepilnīgi apbruņotās Latvijas Republikas Pagaidu valdības nacionālā karaspēka vienības atkāpās uz Kurzemi. Īsā laikā lielinieku Sarkanās armijas kontrolē nonāca lielākā daļa valsts teritorijas, izņemot Liepājas apkārtni.
1918. gada decembrī Baltijas dzelzceļa stacijā Pēterburgā elegantā salonvagonā iekāpa latviešu lielinieks Pēteris Stučka ar savu dzīvesbiedri Doru (dzejnieka Jāņa Raiņa māsu). Salonvagons ar laulāto pāri devās Latvijas robežas virzienā. Stučka bija ar Ļeņina dekrētu dibinātās Latvijas pagaidu padomju valdības jaunieceltais vadītājs.
Pašam Stučkam revolucionārā vadoņa lēmums Latvijā izveidot iluzori patstāvīgu padomju republiku bija rūgts kumoss. Līdz tam viņš par valsts patstāvību bija tikai ironizējis, sakot, ka Latvija, lai arī lielinieciska, varētu būt tikai tāda “pagasta republika”. Stučka bija īstens parauglielinieks, viņu neinteresēja nekas cits kā pasaules revolūcija un internacionālā brālība. Vismaz Latviju viņš redzēja tikai kā Padomju Krievijas sastāvdaļu, un tālākajos plānos bija pārvērst Baltijas jūru par “pasaules revolūcijas jūru”, no kuras “degošās revolucionārās lāpas dzirksteles iemest mūsu pretinieku revolucionārajā pulvermucā”. Rīga Stučkam bija tikai kā pieturpunkts ceļā uz Berlīni. Kad sarkanajā Latvijā tika formēta valdība, tajā pat netika izveidots Ārlietu komisariāts, jo latviešu lielinieki diplomātiju uzskatīja par pilnīgi lieku - tūlīt taču būs vispasaules revolūcija un runās nevis diplomāti, bet ieroči.
Arī 1918. gada 17. decembra Padomju Latvijas valdības manifestu tā parakstītāji Stučka, Jūlijs Daniševskis un Jānis Lencmanis izsludināja “pasaules revolūcijas vārdā”. Tajā tika paziņots, ka nodibināta Latvijas Padomju republika, aiz kuras “pirmām kārtām stāv Krievijas Sociālistiskā Padomju republika”. 22. decembrī Padomju Latviju atzina Krievijas lielinieku valdība. Tobrīd tautas vairākums vēl ticēja lielinieku saukļiem, jo reizē ar sarkanajiem taču mājās atgriezās leģendārie latviešu strēlnieki. Atrauti no dzimtenes un lielinieku propagandas apmāti, viņi nesaprata Latvijā notiekošo un domāja, ka turpinās cīņu pret vāciešiem.
1919. gada 4. janvārī Stučka ar savu valdību ieradās Rīgā, ko dienu iepriekš bija ieņēmusi Sarkanā armija. Tagad varēja sākties tautas dzīšana paradīzē ar rungu. Tajā pašā dienā Padomju Krievijas Sarkanās armijas štāba mītnē Serpuhovā pieņēma lēmumu par Padomju Latvijas armijas dibināšanu. Par tās komandieri pagaidām iecēla Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas (KSFPR) Sarkanās armijas virspavēlnieku Jukumu Vācieti.
Latviju Stučka redzēja tikai kā Padomju Krievijas sastāvdaļu, un tālākajos plānos bija pārvērst Baltijas jūru par «pasaules revolūcijas jūru», no kuras «degošās revolucionārās lāpas dzirksteles iemest mūsu pretinieku revolucionārajā pulvermucā». Rīga Stučkam bija tikai kā pieturpunkts ceļā uz Berlīni.
Pēc Vācieša plāna, Padomju Latvijas armija bija KSFPR Sarkanās armijas sastāvdaļa, kuru, tāpat kā citas padomju armijas, vadīja Revolucionārā kara padome. No 13. līdz 15. janvārim Rīgā notika Apvienotais Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju 1. kongress, kas pasludināja padomju varu, pieņēma Padomju Latvijas konstitūciju un apstiprināja latviešu lielinieku valdību ar Pēteri Stučku priekšgalā.
Starp citu, šajā kongresā, skaidrojot, kas un kā turpmāk valdīs Latvijā, Daniševskis uzsvēra, ka visa vara tiek nodota revolucionārajai tautai, tāpēc padomju valdību nedrīkstot uzskatīt par visas tautas, bet gan tikai par noteiktas šķiras (tātad proletariāta) valdību. Visiem, kas nepiederēja pie šīs šķiras, nepienācās vēlēšanu tiesības un arī nekādas cilvēktiesības. Arī Stučka uzsvēra, ka “proletariāts nes brīvību tikai savai šķirai”. Vadoties pēc šī principa, tad arī tika veidota proletariāta diktatūra jeb faktiski vienas partijas diktatūra Latvijā.
Nav laika lauzīt galvu - pie sienas!
“Vienā rokā āmurs un otrā plinte - tā mēs celsim no jauna sagrauto Latviju, un tas būs tikai pilsoņu kara sākums,” deklarēja Pēteris Stučka 18. decembra laikrakstā Krievijas Cīņa. Iestājoties proletariāta diktatūrai, Latvijas lielinieku okupētās daļas iedzīvotājiem nācās iemācīties tādus agrāk nezināmus jēdzienus kā buržujs, pelēkais barons, kontrrevolucionārs. Lielinieku varai nepietika ar idejisku norobežošanos, sākās cilvēku iznīcināšana pēc sociālās piederības principa. Sarkanais terors līdzpilsoņus iedalīja pareizajos un nepareizajos.
Lielinieku kontrolētajā Latvijas teritorijā nebija Ārkārtējās komisijas cīņai ar sabotāžu un kontrrevolūciju, kuru pārējā Krievijā pazina kā čeku. Stučkas pārvaldītajā “proletariāta paradīzē” čekas funkcijas pildīja Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku deputātu padomju izpildkomiteju politiskās apakšnodaļas.
Tāpat 1919. gada 28. janvārī Padomju Latvijas teritorijā sāka darboties kara revolucionārie tribunāli. “Proletariāta vara ir nostiprināma tikai ar teroru. Ar nesaudzīgu teroru! Kas cer uz pretējo - tas krīt!” rakstīja lielinieku oficiozs Cīņa. Sarkano Latviju pārklāja revolucionāro tribunālu tīkls. Ļeņina vārdiem runājot, tas bija nepieciešams, “lai salauztu ekspluatatoru pretestību”. Tribunālu galvenais deklarētais uzdevums bija cīņa ar kontrrevolūciju, spekulāciju un citiem noziegumiem, kas vērsti pret Latvijas padomju valdību.
Pēc lielinieku izpratnes, galvenie kontrrevolucionāri bija tie, kam bija kāds privātais īpašums - tātad kapitālisti, kā arī visi tie, kuri neiekļāvās lielinieku priekšstatos par “nākotnes labklājības valsts iemītniekiem”. “Starptautiskā revolūcija nesīs mieru būdiņām un karu pilīm visās zemēs. Gals tuvojas arī mūsu izsūcējiem - Baltijas junkuriem un tautiskajiem bagātniekiem.”
Laukos šinī kategorijā bija ieskaitāmi saimnieki saukti izgudrotā terminā par pelēkajiem baroniem jeb pelēksvārčiem. Valkas laikrakstā Sarkanais Karogs varēja lasīt šādus Stučkas vārdus: “...un sarkanie strēlnieki tad ar labpatiku varēs badīt savus šauteņu durkļus pelēksvārču treknajos vēderos.” Jāpiebilst, ka šos vārdus sacīja pirmais Padomju Krievijas Tieslietu tautas komisārs, jo tāds bija Stučkas postenis pirms došanās uz Latviju...
Stāvokli sarežģīja tribunālu locekļu zemais sagatavotības līmenis, juridiskais analfabētisms un likumu neesamība. Revolucionāro tribunālu locekļiem absolūtā vairākumā nebija nekādas juridiskās izglītības. Lielinieku ieskatā izglītība tādā amatā nebija vajadzīga, drīzāk tā bija pat lieka. Izglītotu cilvēku vieglāk bija ierindot kontrrevolucionāru un kaitnieku kategorijā. Tribunāla locekļiem svarīgāka par izglītību bija sociālā izcelšanās un šķiriskā apziņa.
Nebija arī nekādu likumu, pēc kuriem vadīties. Vienīgā mēraukla, no kuras atkarīgs tiesājamā liktenis, bija revolucionārā sirdsapziņa un tiesnešu godprātība. Cilvēku varēja nošaut tikai tāpēc, ka viņš bija iebildis kādam lielinieku ierēdnim, - to kvalificēja kā pretlieliniecisko aģitāciju. Arī par to, ka cilvēks bija “aizdomīgs”. Bet tāds bija jebkurš lielinieku varas monopola apšaubītājs un nelieliniecisku ideju paudējs.
Sievietes vīriešu ādā - greznojušās ar krievu kareivju cepurēm galvā un kājās uzmaukušas elegantas laka kurpes - no rīta līdz vēlam vakaram bija izlodājušas neskaitāmas mājas, stiprinot dūšu ar degvīnu un iedzenot ikvienam bailes un šausmas, tās vakarā tikās ar saviem vīriešu kārtas amatbrāļiem un draugiem, lai rastu sev veldzi…
Uz komunismu - kaut bads un sabrukums
Pieci lielinieku valdīšanas mēneši mūsu valsts vēsturē iezīmējās ar vēl dažiem līdz šim nepieredzētiem pārsteigumiem. Cietumi bija pārpildīti, tāpēc lielinieku režīms izdeva dekrētu par koncentrācijas nometņu ierīkošanu kontrrevolucionārajiem elementiem. Valmieras konclēģeris Neilanda mācītājmuižā, Gulbenes pils “zvēru dārzs”, Pļaviņu (Stukmaņu) lēģeris, Zaķusala, Kundziņsala, Sarkandaugava Rīgā - šajās vietās ieslodzītie nāves elpu juta katru dienu.
1919. gada 25. aprīlī Padomju Latvijas valdība izziņoja Baltijas muižniecības likvidāciju un tai piederīgo pārvietošanu uz koncentrācijas nometnēm. Pirmo reizi valsts vēsturē ārpus likuma tika pasludināta vesela nacionālā grupa (ar apzīmējumu “muižnieks” bieži vien lielinieki saprata jebkuru vācieti). Rīgas vācu pilsoņus pasludināja par šķiras ienaidniekiem. Lielinieki gādāja par to, lai pirmo geto Rīgā ierīkotu tieši vāciešiem. Īpašs 25. aprīļa lēmums Par Baltijas muižniecības cilšu piederīgajiem paredzēja visu “baronu” un viņu ģimenes locekļu izraidīšanu no Latvijas.
Rīgas vāciešus sāka izvietot Zaķusalā Daugavas vidū. Zaķusala 1919. gadā bija nošķirta no pārējās pilsētas, tilta pār upi šeit nebija. Sala bija mazapdzīvota, gandrīz klajums, jo ēkas apdraudēja ledus iešana pavasarī - rodoties ledus sastrēgumiem palu laikā, sala applūda. Tieši šeit “uz nenoteiktu laiku, līdz proletariāta diktatūras uzvarai” izvietoja no dzīvokļiem izliktos vāciešus. Izolācija bija pilnīga, salai neļāva tuvoties arī laivām. Cik daudz tur nometināto bija, šobrīd ir grūti pateikt. Vēstures literatūrā minēts, ka no saviem dzīvokļiem Rīgā bijuši izdzīti ap 20 000 cilvēku. Tos bez Zaķusalas nometināja arī Kundziņsalas un Sarkandaugavas nometnē.
“Rīgā bija bads. Fabrikas nestrādāja. Visa tirdzniecība aprima. Pārtikas veikali bija tukši. Strādnieki klejoja pa ielām bez darba. Lai glābtos no bada, daudzi iestājās sarkanarmijā, tur varēja dabūt sēnalu maizi un zirga gaļu. Grūtāk klājās vidusšķirai un inteliģencei. Tie nevarēja dabūt darbu, iestādēs pieņēma ar arodbiedrību un komisāru rekomendācijām. Darba biržā, reģistrējot bezdarbniekus, prasīja, pie kādas politiskās partijas katrs pieder… Visa pilsēta bija kā miroņu sala. Iedzīvotāji staigāja bālu seju, izmisuma pilni. Katru rītu uz ielām sniega tīrīšanas darbos strādāja māju īpašnieki. Vairums no viņiem bija apcietināti. Tribunāls strādāja un sprieda netaisnu tiesu.” Tā Rīgu 1919. gada pirmajos mēnešos apraksta aculiecinieks.
Pilsoņu apspiešana un sadzīves sovjetizācija notika ar fanātisku apņēmību. Viss vecais bija slikts, to vajadzēja salauzt un iznīcināt. Rīga izskatījās kā pārdzīvojusi kādu sērgu vai dabas stihiju. Rīdzinieki līdz Stučkas valdības atbraukšanai nebija piedzīvojuši pārtikas trūkumu, kaut gan pilsētā jau piecus gadus bija izsludināts aplenkuma stāvoklis, taču tagad sākās reāls bads.
Dzīvokļu kratīšana un apcietināšana kļuva masveidīga. Arestam pat vairs nevajadzēja rakstisku orderi. Apcietinātos rīdziniekus ieslodzīja pilsētas cietumos, bet, kad tie bija pilni, tad Citadelē un papildus ierīkotajās koncentrācijas nometnēs Kundziņsalā, Sarkandaugavā, kā arī Zaķusalā.
Jaunums bija arī militarizētas aktīvistu patruļas. Tās apstādināja gājējus un pārbaudīja dokumentus. Daudzus, īpaši jau inteliģentus un tos, kas izskatījās pēc buržuja, apcietināja, bet vēlāk norīkoja spaidu darbos - tīrīt atejas, šķūrēt sniegu, darīt visnetīrākos darbus.
Kaut kas jauns un raksturīgs tieši lielinieku periodam bija tā saucamās plintnieces - jaunas bruņotas sievietes, kuras kopā ar miliciju patrulēja ielās un piedalījās arestos, kratīšanās, ieslodzīto konvojēšanā uz eksekūcijas vietu.
Viena no viņām, fanātiskā lieliniece Marta Krustiņsone, savās atmiņās vēlāk rakstīja:
“Laiks ritēja ātri, dienā kantorī, vakarā ar šauteni pie noliktavām, stacijas vai fabrikām. Apsardzē piedalījās arī daudz sieviešu. Mēs patrulējām ielās. Katru, kas parādījās naktī bez caurlaides, katru, kura izskats mums radīja aizdomas, mēs nekavējoties vedām uz tuvāko milicijas iecirkni”.
Bet, lūk, kā plintnieces apraksta kāds rīdzinieks: “Sievietes vīriešu ādā - greznojušās ar krievu kareivju cepurēm galvā un kājās uzmaukušas elegantas laka kurpes - no rīta līdz vēlam vakaram bija izlodājušas neskaitāmas mājas, stiprinot dūšu ar degvīnu un iedzenot ikvienam bailes un šausmas, tās vakarā tikās ar saviem vīriešu kārtas amatbrāļiem un draugiem, lai rastu sev veldzi… Kolīdz svīda rīts, tās piecēlās un, smagi piedzērušās, devās savās īstajās bendes gaitās. Tās apšāva cietumniekus.”
Nosacīti nošaujamie un citi…
Viena no baisākajām sarkanā terora izpausmēm bija ķīlnieku ņemšana. Ķīlnieks atšķirībā no citiem apsūdzētajiem bija pilnīgi nevainīgs cilvēks, kam ar savu dzīvību jāizpērk sveši nodarījumi. Tas, ka tāpat rīkojās arī pretinieku puse (piemēram, vācu landesvērs), lieliniekus nekādi neattaisno.
Ķīlnieku ņemšana sākās jau ar pirmo Sarkanās armijas vienību parādīšanos Latvijas austrumos. No Alūksnes jau 1918. gada decembrī uz Krieviju kā ķīlniekus nosūtīja sešdesmit cilvēkus. Šāda prakse turpinājās arī vēlāk. Tika izgudroti arī pavisam oriģināli paņēmieni. Piemēram, 110 apcietinātajiem rīdziniekiem piešķīra statusu “nosacīti nošaujams” - līdzīgi kā “nosacīti sodīts” krimināllikumā. Tiklīdz pretinieku rokās krita Tukums, 63 cilvēkus no šī saraksta lika nošaut.
Par ķīlniekiem pasludināja arī visus ārpus likuma nostādītos vācu muižniecības pārstāvjus, mācītājus, uzņēmējus, tirgotājus, namsaimniekus, cilvēkus, kas pārtika no iekrājumiem, brīvo profesiju darbiniekus, kā arī viņu ģimenes locekļus. Nacionālajai piederībai šeit nebija īpašas nozīmes. Ķīlnieku vidū bija gan vācieši, gan latvieši, gan ebreji, gan krievi. Sabrūkot frontei Kurzemē, lielinieku represīvās iestādes visus apcietinātos bieži vienkārši apšāva. Tā notika Saldū, Smiltenē, Jelgavā, kā arī Rīgas Centrālcietumā un Citadelē.
1919. gada piecos valdīšanas mēnešos par sarkanā terora upuriem kļuva vairāk nekā 5000 cilvēku. Tādu skaitli min tobrīd Rīgā dzīvojušais un vēlāk Rietumos savas atmiņas izdevušais cara armijas virsnieka dēls Georgs Popovs, kura atmiņas un apkopotie statistikas dati par 1919. gada komunistiskā terora upuriem bieži tiek citēti literatūrā. Tā kā visi upuri nav reģistrēti, tad faktiskais skaitlis, visticamāk, ir par dažiem tūkstošiem lielāks. Pēc Rīgas pilsētas statistikas pārvaldes datiem, Rīgā nepilnos piecos mēnešos bada nāvē vai sērgu dēļ nomira 8590 iedzīvotāji. Lieliniekus padzenot, no cietumiem un koncentrācijas nometnēm izdevās atbrīvot 18 000 ieslodzīto.
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita