Ziemas kara nāves izkapts, kas piespieda Kremli pārskatīt savu bruņojumu.
Somu nācijas iemīļotākajā daiļdarbā - Veino Linnes romānā Nezināmais kareivis - un tā ekranizācijās ir epizode, kas citkārt šķistu neticami pārspīlēta. Divi padzīvojuši somu vīri ziemas naktī no slēpņa ar mašīnpistolēm vienkārši apslaktē pussimtu mēness izgaismotu padomju uzbrucēju, paši paliekot bez nevienas skrambiņas. Taču lasītāji pilnībā uzticas toreizējā karavīra Linnes vēstījumam par viņa skarbo un spuraino varoņu sīkstumu. Protams, arī ierocim karavīru rokās. Mašīnpistole Suomi (Suomi-konepistooli m/31), cik zināms, ir vienīgais nāvesrīks, kas nosaukts valsts vārdā. Tāpat to uzskata par vienu no tolaik izcilākajiem savā kategorijā.
Nē, somu lode nav muļķe!
Kad Padomju Savienība 1939. gada novembrī iebruka Somijā, tās armijas rīcībā, kurā bija mobilizēti līdz pat 340 tūkstoši vīru, bija vien 4000 mašīnpistoļu. Vēl nepilnu tūkstoti saražoja Ziemas kara laikā. Tas beidzās nākamā gada martā ar neizšķirtu - somi zaudēja Vīpuri/Viborgas pilsētu un lielu Karēlijas daļu, bet nosargāja neatkarību. Taču Suomi letālais efekts kaujas laukā pilnībā izdzēsa PSRS - un ne tikai tās - vadībā iesakņojušos neuzticību šim ieroču veidam.
Padomju militāristiem nācās atmest iesīkstējušo pārliecību, ka jebkurš ienaidnieks būs uzveicams, kopā ar tankiem un bumbvedējiem raidot pret to milzīgas sarkanarmiešu masas, bruņotas ar durkļotām Mosina-Nagana trīslīniju šautenēm. Padomju imperiālistu slavinātā Katrīnas Lielās ģeneralisimusa Aleksandra Suvorova prātula “Lode muļķe, durklis malacis” izrādījās pilnīgi maldīga. Ziemas karš piespieda PSRS ātrā tempā sākt automātu PPŠ-41 masveida ražošanu.
Te gan jāatceras: tādas šautenes, tāpat kā smagie, uz karavīru pleciem pa sastāvdaļām pārnēsātie Maksima ložmetēji, veidoja arī Somijas kājnieku bruņojuma pamatu. Cara laika ieroči, kas valstī lielos apjomos bija palikuši pēc neatkarības cīņām, tika laboti un pamazām aizstāti ar pašu ražojuma pilnveidojumiem. Somu šautenēm derēja arī padomju munīcija.
Pašu zemei - pašu šmaisers
Somijas centieni modernizēt savu bruņojumu sākās pagājušā gadsimta divdesmito gadu pašā sākumā. Paraugam tika izmantots slavenā vācu konstruktora Hugo Šmaisera (1884-1953) radītā mašīnpistole MP-18. Paredzēta trieciengrupu cīņām ienaidnieka tranšejās un aprīkota ar diskveida 32 patronu aptveri, tā vēl paguva rast pielietojumu Pirmā pasaules kara frontē. Tāpat tā tika manīta krievu, īru un ķīniešu pilsoņkarā, kā arī lielinieku mēģinājumā 1924. gada decembrī sagrābt varu Tallinā.
Somijas armijas vadošais ieroču konstruktors Aimo Johanness Lahti (1896-1970) savas mašīnpistoles pirmo variantu piedāvāja 1926. gadā. Tā bija paredzēts šaušanai ar 7,65x21 mm Parabellum/Luger (arī 7,63x25 mm Mauser) patronām un raidīja līdz 750 lodēm minūtē. Nenopietnu skatu 4,4 kg smagajam ierocim piešķīra nepraktiskā, ļoti uz priekšu izliektā radziņveida magazīna 36 patronām - izskatījās gandrīz kā noslēgts C burts.
Modelis KP/-26 tika saražots ne vairāk kā trijos simtos eksemplāru un kalpoja somu armijai par izmēģinājumu trusīti. Mašīnpistoli pielāgoja jaudīgākai 9x19 mm Parabellum/Luger patronai, un ātršāvība pieauga līdz 900 lodēm minūtē. Tai 1935. gadā izstrādāja efektīvu diskveida magazīnu ar 71 patronu, kas kļuva par iedvesmas avotu arī padomju ieroču ražotājiem. Vēlāk gan frontes pieredze tomēr lika masveida bruņojumā atteikties no šādām magazīnām par labu radziņiem.
Vēlāk, Turpinājumkarā pret PSRS (1941-1944, kas aprakstīts Linnes romānā), kad somi aizkarojās līdz Petrozavodskai, ierocim ieviesa taisnu zviedru dizaina kārbas magazīnu ar 50 patronām četrās rindās. Augšpusē sašaurinātās formas dēļ to sauca par zārku. Taču šis modelis frontē izrādījās pārāk kaprīzs, un 1943. gadā somi pilnībā pārgāja uz diskveida magazīnām.
Suomi varēja pielāgot arī vācu MP 38/40 magazīnas ar 32 patronām. Mašīnpistolei, līdzīgi kā slavenajam kaulu zāģim MG 42, bija viegli un ātri nomaināms stobrs, lai tas, ilgstoši šaujot, nepārkarstu. Šāds efektīvs risinājums vēlāk izmantots izraēļu Uzi. Cīnītājiem gar PSRS robežu uzceltajos bunkuros un tankistiem tika saražots pustūkstotis saīsinātu ieroču bez laides un ar koka pistoles rokturi.
Cerēja, ka būs mazais ložmetējs
Sākotnēji armijas vadībā radās iedoma, ka Suomi varētu būt rokas ložmetēja aizstājējs, kas cīņā atbalstītu kājnieku nodaļu. Tāpēc mašīnpistolei bija visai garš stobrs, un tai pat tika izstrādāts saliekams balsta divkājis. Taču Ziemas karā šāda taktika tika izbrāķēta, jo pistoles patronām ir daudz zemāka sniedzamība, salīdzinot ar ložmetēju munīciju.
Karaspēka rīcībā jau bija pašu izstrādāts rokas ložmetējs Lahti-Saloranta M/26. Taču tā konstrukcija bija pārāk sarežģīta un smaga, bet 20 šauteņu patronu magazīna - nepietiekama. Tāpēc somi bez liekas tielēšanās bruņojās ar karā sagrābtām trofejām - padomju Degtarjova rokas ložmetējiem ar pannas magazīnu 47 patronām. To skaits 1944. gadā sasniedza deviņus tūkstošus, un pašmāju Lahti-Saloranta pārtrauca ražot jau 1942. gadā.
Turpinājumkara beigās katrā desmit vīru lielajā kājnieku nodaļā bija viens rokas ložmetējs un divas Suomi. Tika plānots to skaitu palielināt līdz trijām, bet 1944. gada septembrī ar PSRS tika noslēgts pamiers.
Prasmīga karotāja rokās Suomi bija ļoti efektīvs ierocis - kvalitatīvi izstrādāts un reizē robusts, izcili piemērots darbam sniegā un salā. Tomēr mašīnpistoles brīvā aizslēga mehānismam (blowback) bija sarežģīts bremzētājs, kura apkopei vajadzēja apmācību un pieredzi. Armijas reglaments aizliedza, šaujot ar Suomi, turēt rokā magazīnu, lai tā patvaļīgi neatvienotos, taču aizliegums kaujās esot ticis masveidā ignorēts.
Suomi nesa valsts vārdu pasaulē
Līdz Ziemas karam ieroča ražotāji eksportēja to katram, kas vēlējās pirkt. Tāpēc savas ugunskristības tas piedzīvoja Bolīvijas armijas Čako karā pret Paragvaju par apgabalu, bagātu ar naftas iegulām (1932-1935).
Spānijas pilsoņkarā mašīnpistole dažādos veidos tika tirgota abām karojošajām pusēm (1936-1939). Arī PSRS piegādāja republikāņiem līdzīgu ieroci - 1934. gadā Degtarjova izstrādāto automātu PPD, ko pati sarkanarmijas vadība tad uzskatīja vien par patronu rijēju. Franču robežsargi, atbruņojot uz viņu valsti atbēgušos republikāņus, esot savākuši apmēram trīs simtus Suomi. Puse no tiem pat nodota Francijas armijai 1939.-1940. gada Dīvainā kara laikā.
Igaunija 1938. gadā nopirka nepilnus piecus simtus ieroču - ar tiem sarkanie okupanti vēlāk, visticamāk, apbruņoja diversantu vienības 1941.-1944. gada padomju-somu frontē. Šaušanai ar padomju 7,62x25 mm TT patronām aplenktajā Ļeņingradā tika ražota mašīnpistoles kopija Karelo-Finskii KF-42.
Zviedrija 1937. gadā iegādājās licenci, lai pati nodrošinātu savu armiju ar 35 tūkstošiem mašīnpistoļu. To 1941. gadā vēlējās arī vācu «pusokupētā» Dānija, bet saražoja apmēram 1400 vienību, jo nacisti 1943. gadā izlēma pirms trijiem gadiem pakļautās kaimiņvalsts armiju pilnībā atbruņot.
Dāņu ieroči - tāpat kā Somijas tieši piegādātie trīs tūkstoši autentisko Suomi - nonāca vērmahta un Waffen-SS rīcībā. Ar savas valsts mašīnpistolēm daļēji bija bruņots šīs militārās organizācijas somu brīvprātīgo strēlnieku motorizētais bataljons (1941-1943), kas cīnījās Kaukāza frontē. Otrā pasaules kara laikā Somija piecus tūkstošus ieroču piegādāja arī Bulgārijai, pustūkstoti - nacistu satelītvalstij Horvātijai (1940-1942).
Iespējams, augstāko atzinību ziemeļnieku nāves rīkam izrādīja Šveice. Valstij pašai bija attīstīta ieroču industrija - tās (un Austrijas) pirms kara ražoto Steyr-Solothurn S1-100 mēdz dēvēt par mašīnpistoļu rolsroisu ne tikai šaujamā dārdzības dēļ vien. Taču valdība iepirka piecus tūkstošus Suomi (kara dēļ saņēma gan tikai simts), arī licenci ieroča ražošanai un izgatavoja 22 500 eksemplārus. Dažās armijas vienībās tas izmantots vēl ap 1980. gadu. Ar šīm mašīnpistolēm līdz septiņdesmitajiem gadiem bija bruņota arī Vatikāna šveiciešu gvarde.
Pārāk smags, pārāk dārgs
Pašā Somijā līdz 1953. gadam saražoja 80 tūkstošus mašīnpistoļu. Armijas rezervēs tās atradās līdz pat deviņdesmitajiem gadiem, kaut karavīru pamatierocis bija Valmet RK 62 triecienšautene - padomju AK-47 poļu varianta pilnveidots modelis.
Galvenais Suomi trūkums piemita arī citiem miera laikos konstruētiem un ražotiem strēlnieku ieročiem. Tie bija pārāk labi nostrādāti un tāpēc dārgi - ar formās lietām, frēzētām un virpotām detaļām, kam nācās tērēt daudz darba stundu un materiāla. Tāpēc - arī smagi. Kopā ar diskveida magazīnu Suomi svēra līdz pat 7 kg. Kara laikā radītie ieroči ar štancētam detaļām izrādījās lētāki, bet tikpat efektīvi nāvesrīki.
Tāpēc somi Turpinājumkara beigās nokopēja PPS-43, radot Suomi magazīnām piemērotu un tikai 3 kg smagu mašīnpistoli KP m/44. To, saražotu desmit tūkstošos eksemplāru, armijā saukāja par Pelti-kp (skārda mašīnpistoli).
Beigsim šo apskatu ar smieklīgu detaļu. Lielā Tēvijas kara sākumā (1941-1942) padomju propagandisti uzņēma trafaretas aģitfilmas, kurās attapīgi sarkanarmieši guva neticami vieglas uzvaras pār stulbiem vāciešiem. Tajās ar trofejā iegūtām Suomi tika apbruņoti aktieri, kas tēloja nacistus. Savukārt kara otrās puses filmās - ieskaitot Lielo lūzumu par Staļingradas kauju, kas 1946. gada Kannu kinofestivālā saņēma Zelta palmas zaru, - šie ieroči nez kāpēc reizēm tika lietoti kā to padomju līdzinieka PPŠ-41 aizstājēji. It kā sešos miljonos eksemplāru saražotais automāts Maskavas kinostudijā būtu briesmīgs deficīts...
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita