Pēc Kārļa Ulmaņa īstenotā 15. maija apvērsuma parādījās vairākas jaunas iestādes. Viena no redzamākajām bija Sabiedrisko lietu ministrija, kuras uzdevums bija regulēt presi un kultūras dzīvi.
Nākamajā dienā pēc 1934. gada 15. maija Latvijas iedzīvotāji pamodās jaunā realitātē. Saeima bija atlaista, daži deputāti arestēti, galvaspilsētas ielas pilnas ar bruņotiem aizsargiem. Valstī parlamentāro pārvaldi bija nomainījis tā brīža Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vadītais Ministru kabinets, piesavinoties likumdošanas tiesības. Līdz pat valsts bojāejai padomju okupācijas dēļ visus svarīgos lēmumus tagad pieņēma vai nu valsts vadonis vienpersoniski, vai arī ļoti šaurā savu padomdevēju lokā.
Jaunā realitāte - bez deputātiem un ar cenzūru
Uzreiz pēc apvērsuma īstenošanas valstī bija izsludināts karastāvoklis jeb izņēmuma stāvoklis, kuru vēlāk ik pēc pusgada atjaunoja, atceļot tikai pēc četriem gadiem - 1938. gada 15.februārī, kad to aizstāja ar Likumu par kārtību un sabiedrisko drošību. Patiesībā valsts iekšējo kārtību neviens neapdraudēja, apvērsumam norisei nekādas pretestības nebija un karastāvokļa ieviešanas pamatotība ar iekšpolitisko nemieru novēršanu un it kā draudiem valsts iedzīvotājiem bija tikai aizbildināšanās. Jaunizveidotais režīms gan centās preventīvi novērst visus iespējamos draudus autoritārismam. Visu sapulču un demonstrāciju rīkošanu aizliedza, apturēja daudzu laikrakstu iznākšanu: vairs neiznāca Sociāldemokrāts, Dienas Lapa, Lauku Doma, daudzi nacionālo minoritāšu laikraksti, pārējiem preses izdevumiem ieviesa iekšējo cenzūru, kuru atcēla tikai pēc pusgada. Maijā dažas avīzes iznāca ar baltiem laukumiem savās lappusēs. Aizliedza arī visas politiskās partijas, tostarp arī paša Kārļa Ulmaņa Latviešu Zemnieku savienība. Politisko partiju aizliegšanu gan sabiedrība uztvēra vienaldzīgi, daļēji pat atbalstīja. Neizpalika citādāk domājošo aresti, lai arī to mērogi un bardzība nekādā gadījumā nebija salīdzināmi ar Eiropas totalitāro režīmu veiktajām represijām pret saviem patiesajiem un iedomātajiem ienaidniekiem; sodi bija nelieli, represētajiem neatņēma ne īpašumus, ne sociālo statusu, nevienu nesodīja ar nāvi. Bija apcietināti apmēram divi tūkstoši sociāldemokrāti, 369 no tiem nosūtīja uz speciāli ierīkotu koncentrācijas nometni (to pareizāk gan būtu saukt par apcietināto nometni) Liepājas karostas teritorijā. Apcietināja arī vairākus atlaistās Saeimas deputātus no citām politiskajām partijām. Arestantus gan drīz vien sāka atbrīvot, un nedaudz vairāk kā pēc pusgada Liepājas nometne beidza pastāvēt.
Alfrēda Bērziņa kā iekšlietu ministru biedra pārziņā bija arī autoritārajam režīmam tik svarīgā informatīvās telpas pārraudzīšana, un, kas bija vēl svarīgāk, tieši viņš bija faktiskais Latvijas Aizsargu organizācijas vadītājs.
Jauna valdība un «Mazais kabinets»
1934. gada 17. maijā - tātad divas dienas pēc apvērsuma īstenošanas - izveidoja jaunu valdību, kura pēc dienas izziņoja savu īso deklarāciju: «Saeimas funkcijas līdz Satversmes reformas izvešanai izpilda Ministru kabinets, sākot ar 1934. gada 15. maiju plkst. 23.00.» Satversmes reformu Ulmanis gan solīja īstenot, bet tā arī to neizdarīja, neraugoties uz savu domubiedru daudzkārtējiem pamudinājumiem. Jaunajā valdībā nomainījās virkne ministru, par tādiem kļuva daudzi līdz tam Latvijas politiskajā dzīvē mazzināmi vai pat nepazīstami cilvēki. Jaunizveidotajā Ministru kabinetā bez Ulmaņa kā Ministru prezidenta un vienlaikus ārlietu ministra (līdz 1936. gada 11. martam) bija vēl no pēdējās Saeimas laikiem apstiprinātais kara ministrs Jānis Balodis un iekšlietu ministrs Vilis Gulbis. Kā Ministru prezidenta biedrs jeb viceministrs bez portfeļa darbojās Marģers Skujenieks (nesagaidījis Ulmaņa solīto Satversmes reformu, viņš 1938. gadā no valdības aizgāja), par finanšu ministru iecēla diplomātu Ludvigu Ēķi, par izglītības ministru - Ludvigu Adamoviču, par zemkopības ministru - Jāni Kauliņu, par satiksmes ministru - Bernhardu Einbergu, par tautas labklājības ministru - Vladislavu Rubuli, par tieslietu ministru - Hermani Apsīti (viņš vienīgais no visiem ministriem saglabāja amatu visu Ulmaņa valdīšanas laiku un netika nomainīts). Dienu vēlāk valdībā ar balsstiesībām iekļāva iekšlietu ministra biedru Alfrēdu Bērziņu, izglītības ministra biedru Jāzepu Čamani un zemkopības ministra biedru Jāni Birznieku. Jaunieceltajiem ministru biedriem 23. jūlijā valdība noteica mēnešalgu 1110 latu, kā arī «papildu braukšanas naudas» izmaksu 450 latu apmērā ik mēnesi, tātad kopā mēneša atalgojums bija 1560 latu. Alfrēda Bērziņa kā iekšlietu ministru biedra pārziņā bija arī autoritārajam režīmam tik svarīgā informatīvās telpas pārraudzīšana, un, kas bija vēl svarīgāk, tieši viņš bija faktiskais Latvijas Aizsargu organizācijas vadītājs.
Uzsākot darbību, šī Ulmaņa valdība izveidoja Mazo kabinetu, kurā ietilpa pats vadonis, Marģers Skujenieks un Hermanis Apsītis, kā arī Valsts kancelejas direktors Dāvids Rudzītis. Tā bija neformāla līdzgaitnieku grupa, kurā tika pieņemti visi svarīgākie valstiskie lēmumi - parasti to darīja vienpersoniski pats Ulmanis, ar savu «Mazo kabinetu» pakonsultējoties. Pārējā valdība tikai piekrita. Tostarp arī Valsts prezidents Alberts Kviesis, kurš amatā oficiāli skaitījās līdz 1936. gadam, kad viņu bez jebkādām vēlēšanām nomainīja Ulmanis, ar vienkāršu savu dekrētu kļūstot par Valsts un Ministru prezidentu. Nebūdams prezidents de iure, Ulmanis bija prezidents de facto.
Ulmaņa režīms protežēja pseidovēsturisku tematiku, idealizējot reāli eksistējošo un izdomāto senlatviešu vadoņu un paša Ulmaņa tēlus, monumentālās zemnieku dzīves ainas.
Klāt viena ministrija un kameras
Autoritārās iekārtas laikā lielas izmaiņas valsts pārvaldes struktūrā nenotika, izņemot vienu - 1937. gada 24. martā Ulmanis oficiāli lūdza Alfrēdu Bērziņu uzņemties jaunizveidotās Sabiedrisko lietu ministrijas vadību. Bērziņš raksta, ka kā iekšlietu ministru biedram viņam kļuvis pārāk grūti pildīt savus amata pienākumus informācijas kontroles (tātad arī cenzūras pasākumu īstenošanu) un strādnieku interešu aizstāvēšanas lauciņos. Tāpat viņa redzeslokā bija pie citām ministrijām piederošie preses, biedrību, tūrisma un sporta jautājumi. «Visus šos apstākļus redzot, prezidents atzina, ka dibināma speciāla ministrija. Šo nodomu viņš man pateica personīgi marta pirmajās dienās, uzdodot raudzīties pēc piemērotiem vadītājiem. Tā kā ministrijas uzdevumos ietilpa tādu lietu kārtošana, kam sakars ar sabiedrisko dzīvi un sabiedrības informēšanu, nolēma jaundibināmo ministriju saukt par Sabiedrisko lietu ministriju. Preses darbinieku sanāksmē Rīgas pilī marta vidū prezidents šo savu nodomu darīja zināmu atklātībai, tāpat arī to, ka par ministrijas vadītāju viņš izraudzījās mani». 2. aprīlī valdības sēdē Ulmanis apsveica Bērziņu kā jauno ministru, pārējie valdības locekļi par jaunās ministrijas izveidošanu un jauna ministra iecelšanu vienkārši tika informēti.
Viens no redzamākajiem Ulmaņa autoritārās valdības iekšpolitiskajiem pasākumiem bija kameru sistēmas ieviešana. Kameru sistēma bija noskatīta no Musolīni Itālijas korporatīvās valsts pārvaldes sistēmas modeļa. Pēc ieceres kamerām vajadzēja daļēji aizstāt parlamentu, bet faktiski to uzdevums bija vadīt un pārraudzīt attiecīgo tautsaimniecības, bet vēlāk arī kultūras dzīves nozari. Katra kamera bija pakļauta noteiktai ministrijai, bet faktiski šī sistēma veidojās par attiecīgās nozares dubulto pārvaldību, jo kameras varēja darboties likumprojektu izstrādāšanā un tām pakļauto nozaru darbu regulēšanā. Tiesa, oficiāli tām nebija likumdošanas tiesību, tikai padomdevēju tiesības. Kameras faktiski izveidojās par valdības kontrolētām, konsultatīvām institūcijām. 1934. gada nogalē izveidoja Tirdzniecības un rūpniecības kameru kā tirgotāju, rūpnieku un namsaimnieku biedrību pārraudzības institūciju, 1935. gadā izveidoja Lauksaimniecības kameru un vienlaikus arī Amatniecības kameru kā paredzētu plašās amatnieku saimes un to pārstāvēto biedrību apvienotāju. 1936. gada vasarā kā ceturto izveidoja Darba kameru, kuras uzdevums bija vadīt 1935. gada sākumā atjaunoto arodbiedrību darbu, kuras no neatkarīgām arodorganizācijām bija iecerēts pārveidot par valdībai paklausīgiem veidojumiem. Pēc četriem gadiem Latvijas arodbiedrībās sastāvēja apmēram 85 tūkstoši biedru jeb 80 procenti no visiem valsts rūpniecībā nodarbinātajiem. Četras saimnieciskā rakstura kameras apvienoja un pārraudzīja 1935. gada 30. decembrī organizētā Valsts saimnieciskā padome.
1938. gada 5. maijā nodibināja Rakstu un mākslas kameru, kā arī Profesiju kameru. Abu kameru deklarētais uzdevums bija kultūras dzīves sakārtošana, protams, ar domu, ka šī kultūras dzīve būs saskaņota ar autoritārā režīma nepieciešamībām. Rakstu un mākslas kamerai bija sešas sekcijas: rakstniecības, izdevēju un tirgotāju, mūzikas, tēlotājas mākslas, skatuves mākslas un tautas garamantu sekcijas. Profesiju kamerai bija jāpārstāv ikvienas profesijas garīgās, tiesiskās un saimnieciskās dzīves prasības un jārūpējas par šo jomu sakārtošanu. Abu šo kameru pārraudzībai 1938. gada 6. maijā izveidoja Valsts kultūras padomi, līdz ar to bija pabeigta valsts kultūras dzīves pārraudzības sistēmas izveidošana. Profesiju kamerai kultūras dzīvē bija neliela ietekme un izpaudās galvenokārt kultūras vērtību vākšanā, gara mantu izplatīšanā un dalībā Valsts kultūras padomē. Šī kamera bija pakļauta Izglītības ministrijai. Cita lieta - Rakstu un mākslas kamera. To pakļāva Sabiedrisko lietu ministrijai, un šī kamera faktiski kontrolēja, lai latviešu rakstniecība, glezniecība, tēlniecība, mūzika, skatuves māksla, vārdu sakot, visas ar rakstiem un mākslu saistītās nodarbes, turpmāk attīstītos 15. maija vadonības ideju garā.
No vārda māksliniekiem Sabiedrisko lietu ministrija prasīja īstenības atainošanu nacionālā pozitīvisma garā, arī mākslā vajadzēja pozitīvi veidot realitāti. Ulmaņa režīms protežēja pseidovēsturisku tematiku, idealizējot reāli eksistējošo un izdomāto senlatviešu vadoņu un paša Ulmaņa tēlus, monumentālās zemnieku dzīves ainas. Zemniecība - šo sabiedrības daļu K. Ulmanis saprata un uzskatīja to par valsts pastāvēšanas, kā arī latviskās dzīves pamatu. Šis pozitīvisms bija ļoti vēlams, tomēr ne vienmēr uzspiests: režīmu glorificējošie darbi neveidoja latviešu mākslas galveno virzienu, bet literatūru vairums latviešu rakstnieku - «nepozitīvistu» rakstīja netraucēti un viņu grāmatas izdeva, ja vien viņi ievēroja cenzūras galvenos noteikumus. Tieši šajā laikā kreisi noskaņotais Andrejs Upītis sarakstīja vēsturisko romānu Laikmetu griežos - vienu no izcilākajiem šī žanra sacerējumiem latviešu literatūrā.
Alfrēds Bērziņš
Jēkabs Alfrēds Bērziņš - jeb «vicobērziņš», kā viņu Ulmaņlaikos iedēvēja nelabvēļi un kritiķi (jo «vicojis, ko kājas nes vecajam Ulmaņpapum pakaļ»), ir dzimis 1899. gada 21. oktobrī Jeru pagasta Liesumos. Skolas gaitas pagāja Kārķos, Rūjienā un Valkā. 1919. gadā februārī viņu mobilizēja Latvijas Republikas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, ieskaitot Ziemeļlatvijas brigādes 1. Valmieras kājnieku pulkā, vēlāk pārcēla uz 1. Ziemeļlatvijas atsevišķo eskadronu. Oktobrī Bērziņu nosūtīja uz mācībām jaunizveidotajā Kara skolā, bet drīz vien atkal bija jāpiedalās kaujās pret Bermonta karaspēku. Pēc bermontiešu sakāves varēja turpināt mācības, un 1920. gada maijā Jēkabam Bērziņam piešķīra leitnanta pakāpi un nosūtīja uz fronti Latgalē. 1921. gadā pēc armijas pāriešanas uz miera laika štatu viņu atvaļināja no kara dienesta. Šajā laikā kā savu pirmo vārdu viņš oficiāli sāka lietot «Alfrēds». Sekoja darbošanās valsts pārvaldē, policijā, kopš 1926. gadā Bērziņš aktīvi darbojās Latvijas Aizsargu organizācijā, 1930. gadā viņu iecēla par Aizsargu organizācijas štāba Operatīvās daļas priekšnieku. 1931. gadā Alfrēdu Bērziņu ievēlēja Saeimā no Latvijas Zemnieku savienības, un pakāpeniski viņš kļuva par partijas vadītāja Ulmaņa vienu no uzticības personām. Sākoties padomju okupācijai 1940. gadā, Bērziņš bija vienīgais no Latvijas valdības ministriem, kuram palaimējās atstāt valsti. Tiesa, ģimeni nācās pamest Latvijā. Izceļoja uz Vāciju, kur viņu apcietināja un ievietoja koncentrācijas nometnē. Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja trimdā ASV, Ņujorkā, kur 1977. gadā nomira.
«Vaļas mākslas» pakļaušana
Kontrolei pakļāva teātru un koncertu repertuāru. Sabiedrisko lietu ministrijas «draudzīgie ieteikumi» aicināja teātru iestudējumos iekļaut arī pseidovēsturiskas un atklāti propagandiskas lugas. Brīvdabas lieliestudējumiem Atdzimšanas dziesma, Tev mūžam dzīvot. Latvija!, Zemgales atmoda un citiem piesaistīja labākos teātra un mūziķu spēkus, kā arī nežēloja finanšu līdzekļus. Režīma un vadoņa kulta popularizēšanai piesaistīja arī ļoti daudzos, kā toreiz teica, «vaļas mākslas» jeb pašdarbības kolektīvus, kuri darbojas lauku apvidos un provinces pilsētās. Šīs «vaļas mākslas» organizēšana, materiāla atbalstīšana, ideoloģiskā kontrole un arī iespaidīgais vēriens un panākumi ir droši ierakstāmi Sabiedrisko lietu ministrijas rēķinā. Ministrijas galvenie instrumenti šajā jomā bija Latvijas Aizsargu organizācija un Rakstu un mākslas kameras paspārnē izveidotais Vaļas mākslas birojs.
Tā kā lauku rajonos pašdarbības kolektīvi bija pārsvarā saistīti ar pagastos esošajiem Aizsargu namiem (tie toreiz pildīja galvenokārt mums pazīstamo kultūras namu funkcijas un bieži vien bija vienīgie saviesīgās dzīves organizētāji uz vietām), tad tieši Latvijas Aizsargu organizācijas štābs bija iestāde, kas noteica, kādas lugas drīkst un kādas nedrīkst uzvest šie «vaļinieki». Arī to, kādas lugas jāuzved obligātā kārtā, piemēram, nodarbes, turpmāk organizācijas 20. gadadienā bija jāiestudē Voldemāra Sauleskalna (Zonberga) luga Sirds un šķēps.
«Lielie aizsargu nami parasti nesa peļņu, darbodamies kā saimnieciskā aprēķina uzņēmumi. Katru nedēļu tajos notika teātra un kino izrādes, koncerti un priekšlasījumi. Tie kļuva ne tikai par aizsargu, bet par visa apriņķa pašdarbības un kultūras dzīves centriem. Katrā aizsargu namā bija plašas zāles un skatuves, gaišas atpūtas telpas un ērtas mēbeles. Ļaudis labprāt nāca uz aizsargu namiem gan no tuvas, gan tālākas apkaimes, lai apmeklētu teātra izrādes un koncertus, piedalītos pašdarbībā vai gluži vienkārši klausītos mūziku un padejotu. Daudziem aizsargu namiem Latvijā bija laba slava,» raksta vēsturnieks Ilgvars Butulis. Aizsargu paspārnē darbojās simtiem dramatisko ansambļu, 159 orķestri ar 2000 mūziķiem, 256 kori ar 7800 dziedātājiem. Trīsdesmito gadu beigās aizsargi ik gadu rīkoja 488 koncertus un 1259 teātra izrādes.
Par grāmatu cenzēšanu jeb «izņemšanu» no publiskajām bibliotēkām raksta vēsturnieks Edgars Dunsdorfs: «Kā citu autoritāro režīmu, tā arī Ulmaņa laikā «no apgrozības izņemtās» grāmatas bija vairumā tās, ko režīms uzskatīja par nepiemērotām tautai. Latvijā starp grāmatām, kas bija atzītas par «nepiemērotām», bija Andrieva Niedras un Jāņa Poruka raksti, un skolām atzina par nederīgu pat tādu latviešu klasiskās literatūras darbu, kāds bija un ir brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiki.
Izveidojoties Sabiedrisko lietu ministrijai, tās kontrolē pārgāja kinocenzūra, Radiofons, privātie teātri, kino, tā organizēja savus, kā arī atļāva vai neatļāva citu rīkotos kultūras pasākumus. Sabiedrisko lietu ministrs kļuva arī par Kultūras fonda domes un Tēvzemes balvas domes locekli. Vēsturnieks Gints Zelmenis raksta, ka Alfrēda Bērziņa atrašanās šajos amatos «ļāva viņam gandrīz pilnībā kontrolēt kultūras aktivitātes Latvijā un lielā mērā pakļaut tās esošās ideoloģijas prasībām».
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita