Tieši pirms 40 gadiem uz ekrāniem iznāca filma, kas atstāja paliekošu iespaidu uz kinoindustriju un popkultūru.
Diez vai ir daudz cilvēku, kuri nav redzējuši Roberta Zemeka raddīto triloģiju Atpakaļ nākotnē (Back to the Future) vai vismaz tās pirmo daļu. Kaut gan Atpakaļ nākotnē nopelnīja tikai vienu Oskaru - un to pašu par specefektiem -, filma kļuva ne tikai par lielisku izklaidi lieliem un maziem skatītājiem, bet arī par fantastikas žanra pielūgsmes objektu, ikonisku citātu avotu un uz visiem laikiem iemūžināja automašīnas zīmolu, kas citādi būtu jau sen aizmirsts. Taču mazāk zināms ir tas, ka triloģijas uzņemšanu pavadīja arī skandāli, tiesas darbi un nelaimes gadījumi. 40. gadadiena ir īstais brīdis, lai vēlreiz noskatītos Atpakaļ nākotnē un atskatītos uz filmas tapšanu.
Nē, šīs Mārtijs mums tomēr neder!
Viss sākās ar diviem cilvēkiem - režisoru Robertu Zemeki un scenāristu Bobu Geilu, Diviem Bobiem, kā vēlāk šo duetu iedēvēja filmēšanas grupa. Zemekis tobrīd Holivudā nebija vairs gluži jauniņais, jo viņa kontā bija piecas filmas, no kurām zināmākā bija Dēkas ar akmeni, kurā filmējās Maikls Duglass un Ketlīna Tērnere. Taču par vispāratzītu kinoindustrijas ģēniju viņš vēl nebija kļuvis, tādēļ ļoti gribēja uzņemt kaut ko iespaidīgu. Tā nu divatā ar Bobu Geilu viņi izperināja sākumā visai miglainu scenāriju par traku zinātnieku un tīneidžeru, kuri ceļo laikā un iekuļas dažādos piedzīvojumos. Studijas Universal Pictures bosiem ideja iepatikās, un pēc vairākkārtējas scenārija pārlabošanas un papildināšanas 1984. gada vidū filmas uzņemšanai tika dota zaļā gaisma.
Jau pašā sākumā abi Bobi saskārās ar nopietnu problēmu. Galveno lomu, tīneidžeru Mārtiju Makflaju, viņi bija iecerējuši uzticēt kanādiešu aktierim Maiklam Dž. Foksam, kurš izskatījās jaunāks par saviem gadiem - saskaņā ar scenāriju Mārtijam bija 17 gadu, bet Foksam tobrīd bija jau 24. Taču Fokss tobrīd bija aizņemts kinostudijas Paramount seriālā Ģimenes saites, kur viņa atainotais varonis no epizodiska tēla bija kļuvis par vienu no seriāla stūrakmeņiem. Tādēļ Paramount priekšnieki Foksu pat neinformēja par Zemeka lūgumu padalīties ar jauno zvaigzni, bet Atpakaļ nākotnē producentiem pateica kategorisku «nē». Nācās domāt par citiem variantiem, starp kuriem bija arī tādas tolaik uzlecošās zvaigznes kā Džonijs Deps, Čārlijs Šīns un Džons Kjūsaks. Beigu beigās palika pie Ērika Štolca kandidatūras, jo viņš sevi bija rekomendējis kā ļoti talantīgs aktieris un pat pretendēja uz Zelta globusu. Kad Štolcs piekrita, pārējo aktieru ansambli noformēt jau bija vienkāršāk.1984. gada rudenī sākās filmēšana, un decembrī jau bija safilmēta liela daļa materiāla. Taču, skatoties nofilmētās ainas, Zemekis un Geils nevarēja tikt vaļā no sajūtas, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Problēma bija galvenās lomas tēlotājā Štolcā, kurš izrādījās lielisks dramatiskais aktieris, taču nekam nederīgs komiķis, kurš visu laiku uzdeva no filmēšanas viedokļa muļķīgus jautājumus: «Kāpēc man šajā epizodē jānokrīt no krēsla? Bez tā nevar iztikt?» Abi Bobi saprata, ka, tādā garā turpinot, topošajai filmai draud izgāšanās, tādēļ labi dziļi ievilka elpu un gāja pie kinostudijas bosa runāties: sak, tā un tā, Štolcu filmēt nav jēgas, viss līdz šim padarītais ir metams miskastē, mums tomēr vajag Foksu! Ā, un vēl papildus 3,5 miljonus dolāru, lai vēlreiz nofilmētu tās ainas, kurās redzams Štolcs...
Kinostudija, protams, nebija sajūsmā, taču piekrita aktieru maiņai un papildu tēriņiem. Atlika tikai pierunāt Foksu, un šoreiz darbā laida «smago artilēriju» - filmas producentu Stīvenu Spīlbergu, kuram izdevās pierunāt Paramount priekšniekus vismaz iedot aktierim izlasīt filmas scenāriju. Tie piekāpās, taču brīdināja Foksu, ka gadījumā, ja viņš parakstīsies uz tādu avantūru kā vienlaikus filmēties seriālā un kinofilmā, nāksies strādāt pa 18 stundām dienā.
Fokss piekrita, pat neizlasījis scenāriju. Zemekim tagad tikai atlika atlaist Štolcu, ko viņš arī 1985. gada pirmajās dienās izdarīja, pamatīgi šokējot visu filmēšanas grupu. Viņš gan nebija vienīgais atlaistais, jo nomainīt nācās arī aktrisi, kura līdz šim bija tēlojusi Mārtija draudzeni Dženiferu - Fokss bija augumā īsāks gan par Štolcu, gan par šo aktrisi, kas nozīmēja, ka kopīgajās ainās Foksam nāktos stāvēt uz paaugstinājuma, lai nebūtu redzama augumu atšķirība. Vienkāršāk bija nomainīt aktrises. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāpiebilst, ka šī nebija pēdējā Dženiferas atveidotājas maiņa, jo, kad tika uzņemts filmas turpinājums, līdzšinējā lomas tēlotāja atteicās piedalīties mātes slimības dēļ, tādēļ vietā tika pieņemta tolaik vēl pavisam jaunā Elizabete Šū.
De Lorean DMC-12
Kaut gan galveno lomu atveidotāji filmā ir Maikls Dž. Fokss un Kristofers Loids, ne mazāk svarīgu lomu tēloja laika mašīna, kas bija iebūvēta automobilī De Lorean DMC-12. Scenārija pirmajā variantā laika mašīnu bija paredzēts ievietot necilā furgonā, taču vēlāk radās ideja par automobili De Lorean - futūristiska izskata mašīnu ar durvīm, kas paceļas uz augšu. Tā bija pavisam reāla automašīna, ko astoņdesmito gadu sākumā ražoja bijušajam General Motors viceprezidentam Džonam Deloreanam piederošs uzņēmums, taču DMC-12 pirka tik slikti, ka firma bankrotēja, bet tās vadītājs nonāca aiz restēm par narkotiku tirdzniecību, kad bija mēģinājis ar tik apšaubāmām metodēm saglābt savas kompānijas finansiālo stāvokli.
No tehniskā viedokļa De Lorean bija diezgan draņķīgs braucamais - šaurs, neērts, nepraktisks un vēl diezgan bieži lūza. Taču filmēšanās vajadzībām šis auto vizuāli bija īsts atradums. Kinostudija iegādājās vairākas šī modeļa mašīnas, ko izmantoja dažādām vajadzībām: viena bija galvenā, un tajā uzstādīja «laika mašīnu», otru izmantoja tālajiem skatiem, bet trešo - specefektu montāžai, tādēļ to laiku pa laikam izjauca. Automobili, kurā bija «laika mašīna», nācās pamatīgi pārbūvēt, lai tas izskatītos pietiekami iespaidīgi, taču vienlaikus nezaudētu funkcionalitāti. Uzņemot filmas trešo daļu, automašīna jau bija tiktāl uzlabota, ka to varētu pat ražot un laist tirgū reālā De Lorean vietā: bija pārbūvēta ritošā daļa un ielikts Volkswagen motors, kas kalpoja labāk nekā oriģinālais. «De Lorean bija sliktas kvalitātes mašīna. To mēs sapratām, jau filmējot pirmo daļu, tādēļ likām mūsu mehāniķiem pastrādāt ar mašīnām un padarīt tās jaudīgākas, izturīgākas un stabilākas,» vēlāk atzina scenārija autors Bobs Geils.
Un vēl kāda interesanta detaļa: kā atceramies no filmas, laika barjeras šķērsošanai mašīnai vajadzēja ieskrieties līdz 88 jūdžu ātrumam. 88 jūdzes tika izvēlētas vienkārša iemesla dēļ - lai skatītājam būtu viegli atcerēties. Taču te bija viena problēma: 1979. gadā ASV bija pieņemts likums, kas drošības apsvērumu dēļ aizliedza mašīnās uzstādīt spidometrus, kuros ātrums būtu lielāks par 85 jūdzēm. Vēlāk šo likumu atcēla, taču visi De Lorean bija saražoti laikā, kad tas vēl bija spēkā, tātad bija aprīkoti ar attiecīgiem spidometriem. Tādēļ tehniķiem nācās uzstādīt jauna parauga spidometru, kāda oriģinālajā De Lorean nemaz nebija.
18 stundu darba diena
Maikla Dž. Foksa dzīvē nākamais mēnesis bija ārkārtīgi piesātināts. Pats viņš savās atmiņās to apraksta šādi: «Šoferis mani plkst. 9.30 savāca no mājām un veda uz Paramount, kur līdz pieciem vakarā piedalījos seriāla kārtējās epizodes mēģinājumos. Sešos cits šoferis mani aizveda uz Universal vai kādu citu vietu, kur notika Atpakaļ nākotnē filmēšana. Tur es paliku līdz saullēktam, tad ar spilvenu un segu ierausos busiņā, un trešais šoferis mani aizveda uz mājām, bet reizēm pat uz rokām aiznesa līdz gultai. Man palika vēl divas trīs stundas miega, līdz atkal parādījās šoferis nr. 1, kurš atvēra durvis ar savu atslēgu, ieslēdza dušu un uzvārīja kafiju. Un viss process sākās no sākuma.»
Tāda paralēlā dzīve turpinājās trīs nedēļas. Kaut gan Maikls bija izlasījis scenāriju, filmēšanās vienlaikus filmā un seriālā radīja viņa galvā tādu jucekli, ka aktieris nebija drošs, vai no filmas vispār iznāks kaut kas prātīgs. Vēlāk pats atzina, ka brīžam neesot sapratis, kurā no filmēšanas laukumiem atrodas, nerunājot nemaz par to, lai atcerētos pirms pāris dienām uzņemtās replikas. Tādēļ pat baidījies iet uz filmas pirmizrādi, jo domājis, ka rezultāts būs pabriesmīgs.
Atšķirībā no Štolca Fokss prata gan braukt ar skrituļdēli, gan arī spēlēt ģitāru, jo skolas gados bija spēlējis rokgrupā un kādu laiku pat nopietni domājis par mūziķa karjeru. Tādēļ ainā, kur Mārtijs nonāk pagātnē un uzstājas savu vecāku skolas ballītē, aktieris varēja visai pārliecinoši attēlot ģitāras spēli. Tiesa, tā ir tikai imitācija, jo skaņas celiņu Maikla vietā ierakstīja profesionāls ģitārists. Un vēl viens mazzināms fakts par pieminēto skolas koncertu, kurā Mārtijs spēlē Čaka Berija Johnny B. Goode (saskaņā ar scenāriju reālajā dzīvē tolaik šī dziesma vēl nebija sarakstīta), bet Berija brālis Marvins, kurš to dzird, zvana Čakam un liek klausīties, kā jaunais ziķeris spēlē kaut ko tiem laikiem pavisam fantastisku. Protams, šo epizodi vajadzēja saskaņot ar reālo Čaku Beriju, kurš līdz pēdējam brīdim nedeva atļauju un piekrita vien tad, kad bija saņēmis 50 000 dolāru.
Diezgan negaidīti dumpi uz kuģa sarīkoja aktieris Krispins Glovers, kurš filmas pirmajā daļā bija tēlojis Mārtija tēvu Džordžu Makflaju. Viņš par piekrišanu filmēties Atpakaļ nākotnē turpinājumā pieprasīja tikpat lielu honorāru kā pienācās Maiklam Dž. Foksam, kā arī tiesības izdarīt labojumus scenārijā.
Doka pulksteņi
Atpakaļ nākotnē sākas ar ainu no Doka Brauna mājokļa, kura sienas grezno milzum daudz pulksteņu. Patiesībā pēc sākotnējās ieceres filmai vajadzēja sākties citādi, taču attiecīgā aina bija nofilmēta ar Ēriku Štolcu, bet dekorācijas pēc tam izjauktas. No jauna tās būvēt izmaksātu pārāk dārgi, tādēļ režisoram un scenāristam nācās improvizēt. Pulksteņus salasīja no malu malām, turklāt puse no tiem nedarbojās, taču vajadzēja, lai filmā visi pulksteņi rādītu vienādu laiku. Tādēļ katra dubļa uzņemšanai tehniķiem nācās pa jaunam pārbīdīt pulksteņu rādītājus. Un vēl viena detaļa no sākuma kadriem: pēc pulksteņiem kadrā parādās robots, kas atver konservu kārbu un ieber tās saturu suņa Einšteina bļodiņā. Kā jau daudzās filmās, šajā epizodē tika izmantota produktu izvietošana un filmēja viena konkrēta ražotāja konservus. Taču problēma bija tā, ka konservi neparko nebira laukā no bundžas, tādēļ pirms katra dubļa nācās kārbu uzsildīt, lai tās saturs kļūtu šķidrāks.
Atnācējs no Plutona un princese
Pārsteidzošā kārtā Zemekim patiešām izdevās dažu nedēļu laikā pa otram lāgam nofilmēt gan tās epizodes, kuras jau bija uzņemtas ar Šolcu galvenajā lomā, gan arī visu atlikušo materiālu, un līdz vasaras vidum samontēt filmu. Maikla Dž. Foksa bažas, ka filma būs iznākusi juceklīga un skatītāji neko nevarēs saprast, nepiepildījās - publika Atpakaļ nākotnē uzņēma ar sajūsmu. Tiesa, bija gan iespēja, ka filmas nosaukums varētu būt cits, jo kinostudijas vadība nebija sajūsmā par Atpakaļ nākotnē, uzskatot, ka šādā nosaukumā trūkst loģikas. Esot pavīdējusi versija filmu nosaukt pat Atnācējs no Plutona (kad Mārtijs ar laika mašīnu ierodas 1955. gadā, viņš sastop puišeli, kuram rokās ir komikss ar šādu nosaukumu), tomēr beigu beigās veselais saprāts uzvarēja un skatītāji saņēma Atpakaļ nākotnē.
Fokss filmas iznākšanas laikā atradās Eiropā, tādēļ viņam nācās piedalīties Atpakaļ nākotnē pirmizrādē Londonā, ko apmeklēja smalka un izmeklēta publika. Aktierim šis notikums tik ļoti iespiedās atmiņā, ka savos memuāros viņš tam veltīja veselu lappusi. Proti, viņš bija nosēdināts blakus princesei Diānai, kuras pavalstnieks, būdams kanādietis, Maikls formāli skaitījās. Pirms tikšanās ar karalisko personu visi tika iepazīstināti ar protokola noteikumiem: a) pirmā sarunu uzsāk princese, pārējie viņai var tikai atbildēt, taču nekādā gadījumā nedrīkst paši pēc savas iniciatīvas vērsties pie viņas; b) nepiecelties no sēdvietas pirms princeses; c) nekādā gadījumā nepagriezt princesei muguru.
Neizklausās pārāk sarežģīti - ja vien pirms seansa neesi izdzēris divas pudeles alus. Bet Maikls tieši tā bija izdarījis. «Es drīz vien izjutu diskomfortu, ko nevarēja sajaukt ne ar ko citu - man vajadzēja uz tualeti. Steidzami. Taču es biju kļuvis par etiķetes upuri. Viņa bija pārāk pieklājīga, lai sāktu ar mani sarunāties manas filmas laikā, bet pat tad, ja viņai rastos iemesls mani uzrunāt, es taču nevarēju atbildēt: «Atvainojiet, Jūsu Augstība, man vajag iziet pačurāt...» Es taču nedrīkstēju piecelties un aiziet pirms viņas. Un, pat ja varētu, tad, spraucoties garām citiem skatītājiem, vismaz pāris reižu pagrieztos pret princesi ar muguru. Tādēļ mana tikšanās ar princesi izvērtās par mokošākajām divām stundām manā dzīvē.»
Atpakaļ nākotnē kļuva par 1985. gada pašu ienesīgāko filmu, tikai ASV vien nopelnot 210 miljonus dolāru, kā arī vēl 170 miljonus citur pasaulē. Nav slikti filmai, kuras budžets bija 19 miljoni dolāru.
Reālā un iedomātā nākotne
Atpakaļ nākotnē otrajā daļā filmas varoņi laika mašīnā aizceļo uz 2015. gadu, kas filmas uzņemšanas laikā, astoņdesmito gadu beigās, likās tāla nākotne. Tādēļ interesanti paskatīties, vai filmas veidotājiem toreiz izdevās daudzmaz pareizi iztēloties ceturtdaļgadsimtu tālu nākotni. Dažas lietas scenāristi uzminējuši diezgan precīzi. Piemēram, to, ka daudz ko varēs izdarīt, identificējot sevi ar pirkstu nospiedumu palīdzību - kaut vai atvērt durvis. Arī videozvani ir kļuvuši par realitāti, tāpat arī 3D reklāma. Scenārija melnrakstā palika epizode, kurā Mārtijs redz vairs neeksistējošas rokgrupas koncertu, kurā tiek izmantotas hologrammas; arī šajā ziņā būtu trāpīts desmitniekā, jo pietiek atcerēties kaut vai Londonā jau vairākus gadus notiekošo ABBA virtuālo šovu, kurā uzstājas grupas dalībnieku virtuālie tēli. Apģērba modes ziņā gan diemžēl realitāte nav tikusi līdzi Zemeka un kompānijas fantāzijai, jo apģērbi un apavi, kas automātiski pielāgojas valkātāja parametriem un kājas izmēram, diemžēl vēl nav kļuvuši par ikdienu.
Par realitāti nekļuva arī Mārtija Makflaja izmantotais XXI gadsimta skeitbords jeb hoverbords, kas pārvietojās uz gaisa spilvena. Šī uzparikte filmas veidotājiem bija izdevusies tik pārliecinoši, ka drīz pēc Atpakaļ nākotnē otrās daļas iznākšanas kinostudiju apsēda skatītāji, kuri vēlējās uzzināt, kur tad hoverbordus var iegādāties. Interesanti, ka 2015. gadā Japānas kompānija Lexus patiešām izstrādāja līdzīgas iekārtas prototipu, taču augsto izmaksu dēļ tas tā arī nekļuva par sērijveida produktu.
Divi Džordži Makflaji
Atpakaļ nākotnē panākumi bija tik grandiozi, ka kinostudija uzreiz sāka domāt par turpinājuma uzņemšanu - par laimi, filmas noslēgums bija tāds, ka ļāva domāt par tālākiem sižeta pavērsieniem. Roberts Zemekis nebija lielā sajūsmā par šo ideju, taču labi saprata, ka kinostudija turpinājumu uzņems jebkurā gadījumā, jautājums tikai, vai ar viņu režisora krēslā. Tādēļ Zemekis piekrita ķerties pie turpinājuma, taču tikai pēc tam, kad būs pabeidzis nākamo iecerēto filmu Kurš iegāza trusīti Rodžeru? Toties filmēt turpinājumam uzreiz divas daļas - otro, kurā daļa darbības notiek 2015. gadā, tātad nākotnē, un trešo daļu, kur varoņi nonāk 1885. gadā Mežonīgajos rietumos.
Drīz vien izrādījās, ka pierunāt Zemeki bija mazākā no problēmām Atpakaļ nākotnē veidošanā. Diezgan negaidīti dumpi uz kuģa sarīkoja aktieris Krispins Glovers, kurš filmas pirmajā daļā bija tēlojis Mārtija tēvu Džordžu Makflaju. Jau toreiz viņš bija izcēlies ar diezgan ekscentrisku uzvedību, laiku pa laikam strīdoties ar režisoru un kolēģiem par to, kā labāk uzņemt to vai citu ainu, bet tagad par piekrišanu filmēties Atpakaļ nākotnē turpinājumā pieprasīja tikpat lielu honorāru kā pienācās Maiklam Dž. Foksam, kā arī tiesības izdarīt labojumus scenārijā. Ja par pirmo filmu viņš saņēma apmēram 60 000 dolāru (atcerēsimies, ka tas bija 1985. gads, kad dolāram bija pavisam cita vērtība nekā tagad), tad nu gribēja miljonu. Kinostudija nebija ar mieru tik daudz maksāt un nolēma Glovera pakalpojumus filmas turpinājumā neizmantot. Taču bez Džordža Makflaja sakarīgu scenārija turpinājumu uzrakstīt nebija iespējams, tādēļ nācās domāt, ko iesākt.
Risinājums bija vienkāršs: paņemt Glovera vietā citu aktieri un nogrimēt tā, lai viņš izskatītos pēc filmas pirmajā daļā redzamā Džordža Makflaja. Izvēle krita uz Džefriju Veismanu, kura finansiālās prasības bija ievērojami zemākas nekā Krispinam Gloveram. Ja precīzāk, pāris tūkstoši dolāru par filmēšanas nedēļu. Tiesa, lai panāktu līdzību, uz Veismana sejas nācās uzklāt tik biezu grima kārtu, ka āda nespēja elpot un aktieris iedzīvojās ekzēmā. Ar pamatīgu grimēšanu nācās saskarties gandrīz visiem aktieriem, kuru atveidotie tēli parādās 2015. gada ainās, jo kā gan citādi parādīt, ka viņi ir novecojuši. Nevienam no viņiem par grimēšanos nav palikušas labas atmiņas, jo ļoti daudz laika nācās veltīt grimēšanai, turklāt tā laika grimēšanā izmantotās ķīmiskās vielas bieži vien bija ādai kaitīgas un atstāja niezošus apsārtumus.
Diez vai daudz bija to skatītāju, kuri pamanīja, ka filmas pirmās daļas Džordžs Makflajs atšķiras no otrās daļas Džordža Makflaja. Taču pilnīgi noteikti to pamanīja Krispins Glovers, kurš drīz pēc filmas iznākšananas iesūdzēja kinostudiju tiesā par viņa radītā tēla un intelektuālā īpašuma neatļautu izmantošanu. Kinostudija gan iebilda, ka neba nu Glovers ir radījis Džordža Makflaja tēlu un tādēļ pretenzijas ir nepamatotas. Beigu beigās viss beidzās ar mierizlīgumu, kas tika noslēgts, kad kinostudija mīļā miera labad piekrita aktierim izmaksāt pusmiljonu dolāru. Lielākais cietējs izrādījās Glovera aizvietotājs Veismans, kuram pēc tam pielipa streiklauža slava un turpmākā karjera tika diezgan jūtami izpurgāta, un viņš saņēma tikai epizodisku lomu piedāvājumus.
Tiesu darbi nebija vienīgā problēma, kas pavadīja Atpakaļ nākotnē turpinājumu uzņemšanu. Filmējot 2015. gadā notiekošo ainu - pakaļdzīšanos ar nākotnes skrituļdēļiem hoverbordiem -, ļoti smagus miesas bojājumus guva viena no kaskadierēm, Šerila Vīlere. Viņa ietriecās kolonnā un nokrita no desmit metru augstuma, piezemējoties nevis uz drošības matrača, bet gan uz betona grīdas. Kritienā gūtās traumas bija smagas, un kaskadierei paveicās, ka viņa nepalika paralizēta, taču nākamos divus gadus viņai nācās nopietni ārstēties un piedzīvot vairākas plastiskās operācijas. Kinostudija kā kompensāciju viņai samaksāja tikai 13 000 dolāru, ar kuriem pat nepietika visu medicīnisko rēķinu apmaksai.
Triumfs un finišs
1989. gadā iznākusī Atpakaļ nākotnē otrā daļa visā pasaulē nopelnīja 332 miljonus dolāru, kas bija mazāk nekā pirmajai daļai, tomēr tik un tā ļoti labs rādītājs. Kinostudijas bosi gan uztraucās, ka trešā - noslēdzošā - daļa, kurai uz ekrāniem bija jāiznāk pēc pusgada, ienesīs vēl mazāk naudas. Viņiem bija taisnība, jo tā nopelnīja «tikai» 243 miljonus dolāru. Taču ar to naudas straumīte neapsīka, jo ienākumus nesa arī licencētās videokasetes un vēlāk DVD diski. Pat vēl šobaltdien kinostudija šo to pelna uz Atpakaļ nākotnē seno panākumu rēķina.
Taču visu jau nevar naudā vien izmērīt. Bija radīta filma, kas gandrīz uzreiz nonāca kinoklasikas plauktā, un to itin labi apzinājās arī tās veidotāji. Kā teica Roberts Zemekis: «Misija bija izpildīta: mēs uzņēmām filmu, kuras iecere radās, sēžot mazā un nožēlojamā vienistabas dzīvoklītī, un šī filma kļuva par svarīgu kultūras sastāvdaļu. Ar to es ļoti lepojos. Tātad mūsu darbs nebija velts. Es tiešām ļoti, ļoti lepojos.»
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita