Viduslaikos dzīve bez mucām nebija iedomājama, taču arī mūsdienās mucinieka arods nav izzudis.
Muca līdz mūsdienām ir atripojusi no ļoti tālas senatnes un atstājusi dziļas pēdas Eiropas civilizācijā. Ne jau velti starp mums ir diezgan daudz cilvēku ar uzvārdu Mucenieks, tāpat arī Anglijā ir Bareli, Vācijā Fasi, bet Krievijā Bočkini. Visi šie uzvārdi ir saistīti ar mucām un to darināšanu. Muca šķiet pilnīgi ikdienišķs priekšmets, taču cilvēce tai ir pateicību parādā par savu izdzīvošanu, jo tieši mucās agrāk glabāja un pārvadāja pārtikas produktus. Mucas dēļ esam tikuši pie tādiem dzērieniem kā viskijs, konjaks un šampanietis. Bez mucām tos nebūtu iespējams izgatavot. Tiesa, mucas vēsturē ir arī kaunpilni brīži. Ļaudis ar sadistiskām nosliecēm to izmantoja kā spīdzināšanas ierīci. Piemēram, iesēdināja cilvēku, kurš kaut ko bija nogrēkojies, mucā ar fekālijām. Vai arī iebāza mucā, aiznagloja to un iemeta upē.
Kurš izgudroja mucu?
Tomēr vairumā gadījumu muca kalpoja mērķim, kam bija izgatavota - tātad dzērienu vai produktu glabāšanai. Mucas izgatavošana bija vesela māksla, jo slikti darināta muca tecēs un viss labums drīz vien būs vējā. Pareizāk sakot, uz grīdas vai zemē. Tādēļ labs mucinieks bija zelta vērtē. Mucas modelis, ko mēs labi pazīstam, darināts no koka dēlīšiem, apvilktiem ar metāla stīpu, ir nācis no sensenas pagātnes. Ir versija, ka pirmās mucas varētu būt parādījušās Alpu kalnu ziemeļu daļā, kur mucām šķirbas aizzieduši ar māliem un darvu. Konstrukciju vēlāk pilnveidoja galli - tiek uzskatīts, ka tieši viņi 62. gadā pirms mūsu ēras sākuši mucas izmantot vīna darīšanā. Grieķi gan apgalvo, ka tā nav taisnība, un uzstāj, ka vīna mucas autortiesības pieder viņiem. Savukārt romieši bija pirmie, kas vīnu mucās sāka pārvadāt ar kuģiem - it kā liekas pašsaprotama lieta, taču cilvēcei vajadzēja diezgan daudz laika, lai līdz tam aizdomātos. Bet iznākumā agrāk tik iecienītās amforas izgāja no modes, jo mucas izrādījās ietilpīgākas un izturīgākas. Tomēr amforu un māla krūku nomaiņa pret mucām prasīja ne vienu vien desmitgadi, jo, piemēram, Jēzus Kristus, pārvēršot ūdeni vīnā, izmantoja nevis mucas, bet gan milzīgas māla krūkas - tā vismaz mums vēsta Svētie raksti.
Īstu uzplaukumu mucas piedzīvoja viduslaikos. No tiem laikiem nāk parunas, ko zina ne viena vien tauta. Kā šīs: «Tukša muca tālu skan» un «Karote darvas var sabojāt mucu medus». Arī dažādas leģendas. Piemēram, par kādu vācu augstmani, kurš no zemniekiem iekasējis «vīna nodokli», liekot liet dzērienu mucā bez dibena, ko nekad nebija iespējams piepildīt. Kad zemnieku pacietības mērs bija pilns, tad viņi sarīkoja dumpi un nepiepildāmu mucu sadedzināja.
Starp citu, vācieši var palepoties ar to, ka tieši viņi ir izgatavojuši pasaulē lielāko mucu ar 220 000 litru ietilpību. Tā 1751. gadā tapa Heidelbergas pilsētā, un mucas izgatavošanai izlietoja 130 ozolus. Heidelbergas iedzīvotājiem uz mucām ir ķēriens, jo šī viņiem bija jau trešā dižmuca. Pirmā sadega 1591. gadā Trīsdesmitgadu kara laikā, bet nākamo 1664. gadā iznīcināja franču karaspēks, aplenkuma laikā uzspridzinot pili, kurā šī muca atradās.
Vācieši var palepoties ar to, ka tieši viņi ir izgatavojuši pasaulē lielāko mucu ar 220 000 litru ietilpību. Tā 1751. gadā tapa Heidelbergas pilsētā, un mucas izgatavošanai izlietoja 130 ozolus.
Konjaka laikmets
Tolaik muca jau bija kļuvusi ne tikai par ikdienas nepieciešamību, bet arī par modes lietu. Mucinieki savus ražojumus centās dažādi izdekorēt, attēloja uz tām vīna dievus Dionīsu un Bakhu. Tie bija mucinieku ziedu laiki, bet jauni klienti viņiem parādījās XVIII gadsimta sākumā, kad mucās sāka izturēt stipros dzērienus. Pie tā bija vainīgs kārtējais Francijas un Anglijas karš, kura laikā angļi īstenoja franču ostu blokādi. Rezultātā noliktavās uzkrājās simtiem mucu brendija, ko nebija iespējams nekur aizvest. Tā nu tas nostāvēja mucās vairākus gadus, sagādājot dzērienu ražotājiem jaunu atziņu - izrādās, ilgstoši turot spirtotu dzērienu mucā, tas iegūst interesantu aromātu un tumšāku krāsu. Būtībā tā mēs ieguvām konjaku, ko pazīstam tagad, jo līdz XVIII gadsimtam nebija pieņemts dzērienu gadiem ilgi izturēt mucā. Laika gaitā dzērienu darītāji iemanījās sajaukt dažādas izturētības spirtus, tā iegūstot vēl daudzveidīgāku garšu.
Konjaka ražotāji uzskata, ka tieši no mucas lielā mērā ir atkarīgs, kāds būs šis cēlais dzēriens. Par labākajām tiek atzītas 350 litru ietilpības ozolkoka mucas, jo tieši ozols saskarē ar spirtu piešķir tam intensīvu krāsu un garšas īpašības. Speciālisti pat apgalvo, ka mucas piešķirtās konjaka aromāta variācijas var sniegties līdz diviem tūkstošiem. Te nu laikam atliek viņiem ticēt uz vārda, jo diez vai parasta cilvēka deguns sajutīs kaut divus simtus no šīm variācijām.
Īpašie mucu ozoli
Taču konjaka un ozolkoka mucas draudzībā ir kāda nianse. Proti, konjaku nedrīkst ilgi turēt jaunā mucā, jo tajā ir pārāk augsta tanīnu koncentrācija, kas bojā dzēriena garšu. Tādēļ pēc kāda laika konjaku pārlej jau lietotās vecās mucās, kur tanīna līmenis ir zemāks. Paši piemērotākie konjaka mucām skaitās Limuzēnas reģionā augušie ozoli, to koksnē ir specifisks tanīna sastāvs. Mucu ražošanai izmanto 150-200 gadus vecus kokus, turklāt tikai to vidusdaļu. No viena ozola iznāk divas mucas. Lai kokmateriālu nepietrūktu, pastāv nerakstīts likums - viena nocirstā ozola vietā jāiestāda trīs jauni. Ik gadu tiek nocirsti vairāki tūkstoši ozolu un vietā sastādīti jauni.
Kad ozolu nocērt, baļķi 6-8 mēnešus tiek atstāti zem klajas debess. Pēc tam tos, kas ir paredzēti mucām, gareniski sadala dēļos, ko apstrādā ar ēveli, bet pēc tam atkal atstāj zem klajas debess uz trim gadiem. Tas tiek darīts, lai koks kļūtu izturīgāks. Kaut gan mūsdienās ir pieejamas kokmateriālu žāvētavas, franči vēl arvien izmanto sentēvu metodi, žāvēšanu atstājot dabas ziņā. Un tikai pēc šiem trijiem gadiem dēļi beidzot nonāk mucinieka darbnīcā, kur tiem noēvelē tumšo virskārtu un sazāģē vajadzīgā izmēra dēlīšos. Tad tiem apliek apakšējo stīpu un iekšpusi apdedzina, piešķirot dēļiem vajadzīgo formu, lai varētu uzlikt arī augšējo stīpu.
Dārgākās mucas
Jo vecāka muca, jo tā ir dārgāka. Pašas vecākās maksā vairākus desmitus tūkstošus eiro. Kad pēc ilgākas kalpošanas mucas iekšpuse ir tiktāl piesūkusies ar konjaku, ka dzērienu tādā turēt vairs nav jēgas, koksnes augšējo slāni uzmanīgi noņem un muca atkal ir gatava darbam.
Franču ozolkoka mucas ir dārgas, tādēļ tās ne visi var atļauties, tādēļ daļa dzērienu ražotāju izmanto dažādas viltības aromāta iegūšanai. Vienkāršākais risinājums ir iemērkt dzērienā koka skaidas - tās tieši šim nolūkam un dzērienu darināšanai piedāvā vairāki uzņēmumi. Vēl var dzērienam pievienot ozola ekstraktu. Ja runājam par konjaku, tad no īstās mucās turētā šādu te skaidu konjaku garšas ziņā var diezgan viegli atšķirt, jo pēdējam pietrūks niansētības.
Darbnīcā visu laiku deg uguns, ko izmanto mucu apdedzināšanai. Apdedzināšana ir pati svarīgākā mucas darināšanas procesa sastāvdaļa. To dara tādēļ, ka apdedzinātais koks ir tas, kas dzērienam piešķirs garšas nianses. Ja mucu apdedzinās ātri, konjaks iegūs dažādu garšvielu nianses. Vidēji ilga apdedzināšana sagādā vaniļas aromātu, un tādā mucā izturēts konjaks liksies saldens. Savukārt ilgāka apdedzināšana un biezāks ogles slānis konjakam piešķirs šokolādes un kafijas notis.
Eņģeļu tiesa
Ja pēc ilgākas konjaka izturēšanas atveram mucu, redzēsim, ka dzēriena līmenis ir krities. Muca vainīga, jo nav bijusi pietiekami hermētiska? Ne gluži. Spirtam ir tendence laika gaitā izgarot - to mēdz dēvēt par «eņģeļu tiesu». Konjakas apkaimē, kur koncentrējušies visi Francijas konjaka nami, sākot no lielajiem Hennessy, Martell, Camus un beidzot ar pavisam mazajiem, noliktavās glabājas dažādas izturētības pakāpes konjaka spirts miljardu dolāru vērtībā. Aprēķināts, ka ik gadu uz «eņģeļu tiesas» rēķina gaisā izkūp apmēram 25 miljoni pudeļu konjaka spirta. Ja pieņemam, ka pudeles vidējā cena varētu būt 50 eiro, katrs pats var pamēģināt aprēķināt, kādi šie zaudējumi ir naudas izteiksmē...
Naglas un skrūves konjaka mucu darināšanā netiek izmantotas, jo saskare ar metālu maitās dzēriena garšu. Mucu hermetizēšanai izmanto tikai dabīgus materiālus. Caurumu mucā urbj ar īpaša automāta palīdzību, pēc tam tiek veikta mucas slīpēšana un pagaidu stīpu nomaiņa ar pastāvīgām. Un, kad tas paveikts, seko hermētiskuma pārbaude: mucā ielej šķidrumu (nē, ne konjaku!) un ievieto to īpašā ierīcē, kas to visādi groza, krata un purina. Ja zemē nenopil ne pilīte, tad pārbaude ir izieta un uz mucas ar lāzeru iededzina firmas nosaukumu un Made in France. Gatavās mucas tiek iesaiņotas celofānā un novietotas noliktavā, kur gaida klientus un braucienu uz konjaka noliktavu.
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita