Gandrīz katram parīzietim ķešā ir pāris briesmu stāstu, kas saistīti ar pilsētas katakombām. Ja tos paklausās, rodas iespaids, ka katru nakti Parīzes pazemē saimnieko atriebīgi spoki, plosās sātanisti, siro milzīgas žurkas un turklāt turpat arī atrodas slepenas valdības laboratorijas.
Kā vēsta vieda paruna - nav dūmu bez uguns. Tas attiecas arī uz Parīzes katakombām, kas patiešām slēpj ne vienu vien drūmu noslēpumu. Pašas katakombas lielākoties ir cilvēku rokudarbs. Parīze atrodas virs masīvām kaļķakmens un ģipša nogulu plātnēm - tās simtiem gadu urbināja visi, kam nebija slinkums. Iesāka romieši, kuri šos iežus izmantoja māju, termu un arēnu celtniecībā. Izgrauzuši daudzus simtus tonnu dabīgā materiāla, romieši aizgāja, bet viņus nomainīja tikpat centīgi un čakli iezemieši.
Daudzu gadsimtu gaitā viņi lāpu gaismā, gluži kā tādi stahanovieši, nebīstoties nogruvumu, grauza akmeņus un pamazītiņām izveidoja simtiem kilometru garus tuneļus 11 000 kvadrātmetru platībā. Celtniecības materiāls bija akūti nepieciešams, jo pilsēta izbūvēja vaļņus, nocietinājumu sienas un, protams, pilis un dievnamus, tostarp Luvru un Parīzes Dievmātes (Notre dame) katedrāli. Tolaik neviens vēl neapzinājās, ka pašu rokām tiek darināta lēnas iedarbības mīna - ja sākumā pazemes šahtas bija visai attālu no pašas pilsētas, gadiem ritot un Parīzei izplešoties, daudzi jaunie apdzīvotie rajoni atradās tieši virs šiem tuneļiem. Kad pienāca Luija XIV valdīšanas gadi, liela daļa Parīzes jau savā ziņā planēja gaisā virs bezdibeņa.
Pirmais nogruvums tika fiksēts 1774. gadā, kad daļa Elles ielas (Rue D’Anfer) iegāzās vietā, ko piesauca tās nosaukums. Ārkārtas lietu inspektors, karaliskais arhitekts Šarls Aksels Gijoms ieradās katastrofas vietā un, sev par izbrīnu, atklāja bezgalīgu pazemes galeriju. To izpētot tuvāk, viņu pārņēma šausmas - visa zemzeme bija kā termītu sagrauzts siera klucis, teju vai katru brīdi te varēja iebrukt vēl ducis ēku.
Par situāciju nekavējoties ziņoja karalim, un 1777. gada aprīlī Luijs XVI pavēlēja izveidot akmeņlauztuvju ģenerālinspekciju - starp citu, tā pastāv vēl šobaltdien. Ģenerālinspekcijai bija jāapseko pazemes labirinti, jāalgo darbaspēks un pēc iespējas ātrāk jānovērš katastrofālā situācija. Darbu mērogi bija kolosāli - iesāktie pūliņi bija jāpabeidz pirmo inspektoru bērniem, mazbērniem un vēl pāris paaudzēm. 200 gadu gaitā ar betona, akmens un miljonu darbstundu palīdzību izdevās nostiprināt un salāpīt pilsētas pamatus. Taču pazemes avotu un vairāku mazizpētītu tuneļu tīklu dēļ vēl šodien nav absolūtas garantijas, ka pēkšņi kaut kas neiebruks. Kaut kādas nelielas sabrukšanas notiek visai bieži, bet 1961. gadā zeme aprija teju veselu Parīzes dienvidu priekšpilsētas rajonu un bojā aizgāja 21 cilvēks.
XVIII gadsimta vidū šajā kapsētā atdusējās jau vairāk nekā divu miljonu cilvēku mirstīgo atlieku.Apbedījumu slānis vietām sasniedza desmit metru dziļumu, un vienā 2x2 metru kapavietā varēja atrasties dažādos laikposmos te apbedītu 1500 cilvēku kaulu.
Laiks mazgāt kaulus
Taču tūristus maz interesē katakombu akmeņkaļu vēsture. Viņus vairāk vilina glīti izkārtotās vairāk nekā sešu miljonu cilvēku mirstīgās atliekas. Šīs garās sienu nišas ar nodzeltējušiem galvaskausiem, ribu un gūžu kauliem, ko var aplūkot par 10 eiro, baro jau vairākas parīziešu paaudzes. Katru gadu katakombas apmeklē ap 160 000 tūristu, tādēļ var teikt, ka mirušie dod savu artavu pēcteču labklājībai. Kādā veidā šie kauli nonāca pazemē? Viss ir ļoti vienkārši. Kā jau pienākas kārtīgiem katoļiem, ilgu laiku mirušos apglabāja baznīcu apkaimju svētīto zemju kapos. Taču neaizmirsīsim, ka viduslaiku pilsētā, kura bija apjozta ar nocietinājumiem un vaļņiem, baznīcu bija maz un tām piederošās zemes - vēl mazāk. Tādēļ kapsētas ātri vien bija pārpildītas. Piemēram, Nevainīgo kapsētā, kura darbojas jau no XI gadsimta, parīzieši simtiem gadu apbedīja vēl nekristītus zīdaiņus un garīgi slimos (tāpēc arī šāds nosaukums), deviņpadsmit pilsētā esošo dievnamu piederīgos, ubagus, mēra un Bērtuļa nakts upurus.
Rezultātā XVIII gadsimta vidū šajā kapsētā atdusējās jau vairāk nekā divu miljonu cilvēku mirstīgo atlieku. Apbedījumu slānis vietām sasniedza desmit metru dziļumu, un vienā 2x2 metru kapavietā varēja atrasties dažādos laikposmos te apbedītu 1500 cilvēku kaulu. Visu šo pārblīvēto kompotu regulāri izvazāja žurkas, gaisā virmoja nepārtraukts smārds, bet pati kapsēta biju visu iespējamo infekciju epicentrs. Ne vienu reizi vien atskanēja aicinājumi pārtraukt apbedīšanu pašā pilsētā, bet vienmēr iebilda svētie tēvi - ne jau ticības, bet gan peļņas labad, jo visi apbedīšanas rituāli ienesa dieva namos visai treknu peļņu.
Polemika beidzās 1780. gadā, kad sabruka Nevainīgo kapsētas siena un tuvējo namu pagrabos sabira trūdošas miesas, kauli un visādi citādi ne īpaši tīkami atkritumi. Pēc šī notikuma apbedījumi pilsētas robežās tika aizliegti, pati kapsēta slēgta, bet bijušo parīziešu mirstīgās atliekas tika nolemts pārcelt uz pazemes katakombām. Pirms pārapbedīšanas baznīca tos svētīja pēc visaugstākajiem kristiešu standartiem. Trīsdesmit gadu laikā no apbedījumu vietām tika izcelti skeleti, kuru kaulus mazgāja un dezinficēja, bet pēc tam ar bēru ratiem, lāpām un lūgšanām tos nogādāja Elles ielā. Bet tur jau bez kādas lirikas tos vienkārši sabēra pazemē. Tur municipālie darbinieki nelaiķu kaulus gluži kā malku sakrāva sienu nišās. Tā palēnām iztukšoja 17 pilsētas kapsētas un 300 kulta atdusas vietas. Bet pazemē radās gigantiska, pasaulē lielākā nekropole, kurā mierīgi varētu ietilpt visu trīs Baltijas valstu iedzīvotāji.
Mūžīgā tumsa, mūžīgās šausmas
Kaut gan patiesībā Parīzes katakombu kopējais garums ir aptuveni 300 kilometru, mūsdienās tūristiem apskatei ir atvēlēta vien 1,7 kilometru zona, kurā nokļūt var pa ieeju Denfert - Rocherean metro stacijas tuvumā.
Pašās katakombās ir mitrs un vēss (pastāvīgā temperatūra +14 grādu), te valda noslēpumaina puskrēsla, ko izgaismo vairāki elektriski gaismekļi. Ja ieskatās griestos, mirdzošu kondensētu ūdenspilienu ietvarā redzami savulaik lāpu atstātie nosēdumi. Pirms te ievilka elektrību, tieši seno lāpu atstātās pēdas kalpoja kā Ariadnes pavediens un orientieris, lai katakombās ienākušie galīgi neapmaldītos. Jo te pazaudēties bija ļoti viegli. Valdegrāsas baznīcas sargs Filibērs Aspērs - liels lētu apreibinošu dziru cienītājs - te ieklīda, lai meklētu vīnu pagrabus, taču empīriskā vīzē pārliecinājās, ka dzert ir kaitīgi: viņa skeletu atrada vien pēc 11 gadiem 1793. gadā un atpazina pēc atslēgu buntes.
Te patiešām var klīst mūžīgi. Otrā pasaules kara gados vienā no katakombu bunkuriem bāzējās superslepena vācu armijas daļa, bet 500 metrus tālāk - franču pretošanās kustības štābs. Kara laikā abu slepeno objektu iemītnieki tā arī ne reizi nesastapās. Mūsdienās, lai izvairītos no incidentiem ar pazušanu, katakombu sienās rodamas plāksnītes ar informāciju, zem kādas konkrētas pilsētas ielas novadpētnieks atrodas.
Pazemes bērni
Savulaik pazemē varēja nokļūt teju no katra Parīzes rajona, taču šodien lielākoties visas ieejas ir aizmūrētas. 1955. gadā pilsētas administrācija aizliedza katakombās atrasties bez īpašām caurlaidēm. Pašvaldības strādnieki aizbetonēja visus pazemes caurumus, aizlodēja lūkas un visur, kur vien varēja, uzstādīja metāla režģus. Tiesa, īpašu panākumu šiem manevriem nebija - katakombu izmēri ir prātam neaptverami, visas ieejas nav iespējams apzināt, bet informācija par jauniem iekļūšanas punktiem, gluži kā klusajos telefonos, ātri nokļūst pie galvenajiem interesentiem. Nācās iesaistīt īpašu policijas sportistu brigādi, kura no 1980. gada, tvarstot «stalkerus», diennaktīm patrulē pa pazemes labirintiem. Minimālais sods par nesankcionētu atrašanos katakombās ir 60 eiro. Taču neformāļus, ekstremāļus un citus asu pārdzīvojumu «adeptus» tas nebūt neattur. Neraugoties uz visiem embargo, pēc policijas aplēsēm, katru nakti Parīzes katakombās ienirst aptuveni divi tūkstoši «stalkeru», kuriem ir slaidi nospļauties uz visiem aizliegumiem. Šī nelikumīgā un dziļi konspiratīvā mikrosabiedrība sevi dēvē par katafiliem - viņi nenogurstoši pēta samezgloto tuneļu un kameru tīklu un veido jaunas pazemes labirintu kartes. Paralēli brīvajā laikā viņi pazemes sienas izrotā ar grafiti, organizē kinoseansus un dažādas ballītes ar visu iespējamo narkotiku spektru. Policija šo publiku ienīst no visas sirds, bet katafili pret likuma sargiem lolo identiskas jūtas.
No zāles uz zāli
Pazemē dusošo ļaužu kompānija ir visai raiba. Vienā lielā brāļu kapu masīvā kaulu pie kaula guļ mantīgie un nemantīgie - gan augstmaņi, gan ubagi, gan nezināmi pilsoņi, gan slavenības. Te sev mieru ir raduši rakstnieki Šarls Perro un Fransuā Rablē, matemātiķis Paskāls un ķīmiķis Lavuazjē, dramaturgi Moljērs un Rasins, fabulu virtuozs Lafontēns un filozofs Monteskjē. Bet franču revolūcijas nesamierināmais un kaismīgais orators Marats atdusas līdzās savai slepkavai Šarlotei Kordē. Laiku pa laikam starp kaulu grēdām trāpās arī skulptūras, urnas un zārki, kā arī pazīstamu celtņu (un ne tikai Francijas) maketi. Tā viens no XVIII gadsimtā pazemē strādājošajiem ar palamu Bosežūrs (Jauks atvaļinājums - fr. val.) vienā no nišām izbūvēja Baleāru salu ostas Maonas maketu - tur, sabijis angļu gūstā, viņš pavadīja vairākus neaizmirstamus mēnešus. Tiesa, gandrīz tūlīt pēc sava šedevra pabeigšanas viņu apēda nogruvums un katakombu annālēs ierakstīja vēl vienu piederīgo.
Patīk labāk lasīt uz papīra? Abonē augstākās kvalitātes žurnālus šeit!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita