Dzimis 1885. gada 10. novembrī Grašu pagasta Kaļķeniekos zemnieka (saimnieka) ģimenē. Pirmo izglītību ieguva Cēsu pilsētas skolā, pēc tās pabeigšanas iestājās Mogiļevas guberņas Gorku zemkopības skolā. Pēc šīs mācību iestādes absolvēšanas Roberts Kļaviņš izvēlējās tolaik latviešu vidū populāro virsnieka profesiju un 1903. gadā iestājās Krievijas impērijas armijas Viļņas kājnieku karaskolā. To viņš pabeidza 1905. gadā. Jauno podporučika pakāpē skolu pabeigušo virsnieku iedalīja Krievijas armijas 180. Ventspils (Vindavas) kājnieku pulkā, kas bija dislocēts Jelgavā. 1911. gadā Kļaviņš mēģināja iestāties Krievijas armijas Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā, taču ar pirmo reizi tas neizdevās. Otrais piegājiens nesen par štābkapteini paaugstinātajam virsniekam bija sekmīgs, taču tas notika 1914. gada februārī, tādēļ iecerētās mācības izjauca Pirmā pasaules kara sākums pusgadu vēlāk. 1915. gadā štābkapteinis Roberts Kļaviņš rotas komandiera amatā piedalījās kaujās frontē pret Austroungārijas un Vācijas karaspēku Rietumu frontē.
1915. gada rudenī Kļaviņu pēc paša vēlēšanās pārcēla uz tolaik jaundibināmajiem latviešu strēlnieku bataljoniem Ziemeļu (Rīgas) frontē. Viņš dienēja 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonā: sākumā kā saimniecības daļas priekšnieks, bet 1916. gadā par kaujas nopelniem Kļaviņu paaugstināja kapteiņa pakāpē un pēc bataljona komandiera pulkveža Jāņa Franča ievainošanas Nāves salā iecēla par komandiera pienākumu izpildītāju. Kā bataljona komandieris Kļaviņš sevi parādīja no labākās puses - viņš bija spējīgs un drosmīgs virsnieks. Par cīņām Nāves salā, tostarp aizstāvot šo placdarmu pēc Vācijas armijas veiktā gāzu uzbrukuma 1916. gada oktobrī, Kļaviņu 1921. gadā apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru.
Kļaviņš piedalījās arī Ziemassvētku kaujās, bet 1917. gada sākumā viņu nosūtīja uz mācībām Ģenerālštāba akadēmijā. Maijā Kļaviņš pabeidza akadēmijas saīsināto (jeb karalaika) kursu, bet latviešu strēlnieku daļās viņš vairs neatgriezās. Tas Krievijā bija revolūcijas un politisko pārmaiņu laiks. Augustā Kļaviņu paaugstināja par apakšpulkvedi, viņš dienēja Ziemeļu frontes 43. armijas korpusa štābā. Par varonību kaujā pie Mazās Juglas 1917. gada septembrī Kļaviņu izvirzīja paaugstināšanai par pulkvedi, taču oktobrī notikušā lielinieku apvērsuma dēļ paaugstināšanas pavēli tā arī neizdeva. 1918. gada februārī pēc vācu-padomju sarunu Brestā nonākšanas strupceļā Vācijas armija pārgāja uzbrukumā un pilnīgi sabrukusī Krievijas armija steigā atkāpās. Kļaviņš šajā juceklī krita vācu gūstā, taču pēc dažiem mēnešiem viņu atbrīvoja un virsniekam izdevās nokļūt Krievijā. Kādu laiku viņš dzīvoja Maskavā, vēlāk Saranskā, Novgorodā, Vjatkā un Jekaterinburgā. 1918. gada septembrī atgriezās Latvijā.
Latvijas brīvvalsts dienestā
Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada novembrī Roberts Kļaviņš pulkveža-leitnanta pakāpē sāka dienestu Latvijas valstij lojālo bruņoto spēku sastāvā, decembrī uzņemoties Latvijas zemessardzes jeb landesvēra komandiera palīga pienākumus - tas gan toreiz bija ļoti butafors un formāls amats. Latvijas Pagaidu valdībai atrodoties sarežģītā un šķietami bezcerīgā situācijā, 1919. gada janvārī Kļaviņu Latvijas delegācijas sastāvā komandēja uz Dāniju, lai veicinātu dāņu brīvprātīgo vervēšanu cīņā pret Sarkano armiju Latvijas teritorijā. Pēc atvaļināšanas ģimenes apstākļu dēļ 1919. gada aprīlī Kļaviņš devās uz Tālajiem Austrumiem, bet Latvijā atgriezās 1920. gada rudenī, turpinot pārtraukto dienestu.
No 1920. gada oktobra strādājis par Apsardzības ministrijas Ģenerālštāba nodaļas priekšnieku, no 1921. gada janvāra par Robežsargu divīzijas štāba priekšnieku, bet pēc pulkveža pakāpes saņemšanas no 1922. gada novembra bijis 4. Valmieras kājnieku pulka komandieris. No 1931. gada jūnija, trīs gadus pēc neveiksmīga starta 3. Saeimas vēlēšanās, Kļaviņš ieņēma Vidzemes divīzijas komandiera palīga amatu, tajā pašā gadā saņemot arī paaugstinājumu ģenerāļa pakāpē.
Par pulkvedi un vēlāk par ģenerāli Kļaviņu sabiedrībā un armijas karavīru vidū izveidojās visai izplatīts viedoklis kā «demokrātisku» virsnieku, šādu viedokli vēl vairāk pastiprināja ātrā atvaļināšana no dienesta pēc 1934. gada 15. maijā Kārļa Ulmaņa veiktā valsts apvērsuma. Robertu Kļaviņu kopā vēl ar vairākiem virsniekiem no armijas atvaļināja ar slepenu Valsts prezidenta pavēli jau nākamajā dienā pēc apvērsuma. Pagaidām nav informācijas par tiešā apvērsuma organizētāja, Vidzemes divīzijas komandiera ģenerāļa Krišjāņa Berķa palīga nostāju apvērsuma laikā, taču domājams, ka Kļaviņš par apvērsumu informēts nebija - vismaz tā pēc apvērsuma apgalvoja tā laika notikumu aculiecinieki. Apvērsuma organizētāji pirms sava nodoma īstenošanas esot runājuši ar visu Rīgā izvietoto armijas pulku komandieriem un armijas augstākajiem virsniekiem, izņemot ģenerāļus Robertu Kļaviņu un Kārli Goperu, jo pēdējais esot izteicies, ka jebkādu sacelšanos viņš apspiedīšot. Vēlāk sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš (viens no Ulmaņa tuvākajiem domubiedriem un apvērsuma īstenotājiem) par ģenerāli teica, ka viņa kreisie politiskie uzskati visiem bijuši labi zināmi. Katrā ziņā autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms ģenerālim ļoti nepatika.
Vai aģents Drosmīgais?
Pēc apvērsuma un atvaļināšanas no armijas ģenerālis pabeidza iesāktās studijas Latvijas Universitātes Tiesību zinātņu nodaļā un kopš 1939. gada bija advokāta palīgs Rīgā. Un tieši šajā laikā - 1939. gada beigās un 1940. gada sākumā - ar viņu sakarus uzņēma Padomju Savienības izlūkdienesta aģenti. Tobrīd Latvijā jau atradās padomju karaspēka bāzes un mūsu valsts patstāvība bija lielā mērā ierobežota. Padomju izlūkdienests bija konstatējis, ka ģenerālis atradās «krasā opozīcijā pret Ulmaņa režīmu un (..) visu laiku uzturēja sakarus ar sociāldemokrātiem, kuru vadība sūtīja pie ģenerāļa savu aģentu, lai noskaidrotu, kā K. [Kļaviņš] rīkosies, ja notiks nopietnas pārmaiņas» - tā var lasīt čekas lietā par Kļaviņu. Padomju aģenta Lords (acīmredzot kāds no latviešu sociāldemokrātiem) ziņojumi ļāva noprast, ka atvaļināto ģenerāli Kļaviņu varētu savervēt darbībai Padomju Savienības labā. Padomju slepenā dienesta pārstāvji Latvijā ģenerālim piešķīra segvārdu Smelij (Drosmīgais). Ar ģenerāļa vervēšanu nodarbojās aģents Džons, kurš no 1939. gada decembra vairākas reizes tikās ar Drosmīgo Rīgas kafejnīcās un Kļaviņa advokāta birojā Elizabetes ielā 19. Domājams, ka Džons bija Padomju Savienības sūtniecības Rīgā darbinieks Ivans Čičajevs, kurš šajā laikā bija arī PSRS izlūkdienesta aģentūras Latvijā kurators. Saskaņā ar Džona ziņojumiem privātās sarunās ģenerālis stāstījis par viņam zināmajiem noskaņojumiem Latvijas armijas virsniecības vidū, par armijas izvietojumu, arī par to, kas armijas vienībās ir pozitīvs un kas ir slikti, par savu personisko nepatiku pret Ulmani un viņa pakalpiņiem. Tiesa, Kļaviņš to visu stāstījis mutiski, jelko rakstīt esot atteicies… Toties stāstīja viņš daudz, arī par jaunākajiem notikumiem, piemēram, par K. Ulmaņa un kara ministra Jāņa Baloža konfliktu, kura rezultātā Ulmanis pieprasījis Balodim atkāpties no amata. Īsi pirms tam Balodis esot kārtīs nospēlējis milzīgu summu - ap 50 000 latu, parādu segšanai šo summu paņemot no Armijas ekonomiskā veikala kases. Ulmanis draudējis šo faktu padarīt publisku un saukt Balodi pie tiesas par zagšanu. Balodis esot atkāpies no amata «pa kluso».
Ar ģenerāļa Kļaviņa idejisko apstrādāšanu nodarbojās arī padomju aģents Obščestveņņik (Sabiedriskais), kas, domājams, bija laikraksta Jaunākās Ziņas redaktors Pēteris Blaus - vēlākais sabiedrisko lietu ministrs Augusta Kirhenšteina padomju «leļļu» valdībā.
Spriežot pēc pieejamajiem dokumentiem, līdz galam Kļaviņa vervēšana tomēr nebija notikusi. Vēsturnieku vidū nav vienprātības, vai ģenerāli Kļaviņu uzskatīt par padomju specdienestu savervētu aģentu vai ne, taču no padomju aģentu ziņojumiem skaidrs ir, ka ģenerālim bija personisks naids pret K. Ulmani, ievainota patmīlība un liels aizvainojums par atvaļināšanu no armijas dienesta. Turklāt viņš naivi ticēja, ka Latvija var kļūt par PSRS sabiedroto, saglabājot savu neatkarību, turklāt ar mūsu austrumu kaimiņa palīdzību varētu atjaunot Latvijas likumīgās Saeimas darbību.
«Neviens man neko nejautāja…»
Kļaviņa aizvainojumu un cerības komunisti vēlāk izmantoja Latvijas neatkarības likvidācijas procesā. 1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienības karaspēks iegāja visā Latvijas teritorijā un mūsu valsts neatkarība bija likvidēta. Arī Latvijas armiju bija paredzēts likvidēt. Iesākumā gan to «demokratizēja», nomainot vadību pret okupācijas varai paklausīgu. 1940. gada jūnijā, okupācijas pirmajās dienās, Kļaviņš atradās atpūtā armijai piederošajā Ķemeru sanatorijā, no kurienes viņu steigšus izsauca uz Rīgu. Tur viņam paziņoja par ieskaitīšanu dienestā no 20. jūnija armijas komandiera amatā.
Atgriezies sanatorijā, ģenerālis bijis uztraukts un sacījis: «Neviens man nejautāja, vai es to vēlos. Tie bija draudi, pret kuriem es biju bezspēcīgs.» Viņš, līdzīgi daudziem citiem virsniekiem, cerēja, ka padomju puse pildīs solījumu par neatkarīgas Latvijas saglabāšanu, kaut arī šāda neatkarība būtu ierobežota. Robertam Kļaviņam bija lemts piedalīties valsts neatkarības likvidēšanā, viņš bija spiests parakstīt pavēles par armijas «demokratizēšanu», kas faktiski nozīmēja tās likvidāciju. Kļaviņš kopā ar Maskavas ieceltās Kirhenšteina valdības kara ministru ģenerāli Robertu Dambīti kļuva arī par tā sauktās «Tautas Saeimas» (tā 1940. gada 21. jūlijā pasludināja valstī padomju varu un izteica pretlikumīgu vēlmi jau notikušās padomju militārās okupācijas apstākļos «iestāties Padomju Savienībā») deputātu, vēlāk par deputāta statusā darbojās arī Latvijas PSR Augstākajā Padomē. Viņa uz laiku ieceltais armijas «politiskais vadītājs» Bruno Kalniņš savās trimdā publicētajās atmiņās rakstīja, ka Kļaviņš bijis nacionāls virsnieks, kas visādi mēģinājis sargāt armijas intereses un «nekādā gadījumā nebija krievu pakalpiņš». Vismaz kara ministrs Dambītis esot okupantiem izrādījis «lielāku pakļāvību». Kļaviņš, tāpat kā lielākā sabiedrības daļa, toreiz neticēja, ka mūsu brīvību var tā vienkārši iznīcināt, bet teritoriju pievienot citai valstij, to pat necenšoties kaut kā argumentēt.
Taču tieši tā arī notika. Latvijas armiju likvidēja, samazinot to uz pusi un no armijas paliekām izveidojot Sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu. Kļaviņš palika korpusa komandiera amatā, un drīz vien viņam piešķīra padomju karaspēka ģenerālleitnanta dienesta pakāpi. Sekoja represijas, korpusa sovetizācija, Latvijas karavīru pārtaisīšana par sarkanarmiešiem. Korpuss pagaidām palika Latvijā, lai gan klīda runas par tā sūtīšanu uz Vidusāziju.
1941. gada maija beigās Kļaviņš, privātās drēbēs tērpts, ieradās ciemos pie Bruno Kalniņa viņa mājās Mežaparkā un stāstīja par vēlmi atvaļināties, jo viņa virsnieki tiekot apcietināti, Kļaviņa protestus neviens neievērojot un stāvoklis korpusā esot drūms. Atvaļināšanās lūgumrakstu ģenerālis gan neiesniedza, lai nedotu ieganstu sevis apcietināšanai. Tas gan viņu neglāba...
No viesnīcas uz neatgriešanos
1941. gada 10. jūnijā 24. teritoriālā strēlnieku korpusa štābā bija saņemts Baltijas Īpašā kara apgabala pavēlnieka rīkojums, ka korpusa komandierim, štāba priekšniekam, korpusā ietilpstošo 181. un 183. strēlnieku divīzijas komandieriem, to štābu priekšniekiem, kā arī atsevišķiem virsniekiem 14. jūnijā jādodas uz mācībām Maskavā, uz Sarkanās armijas K. Vorošilova vārdā nosauktās Ģenerālštāba akadēmijas rīkotajiem augstākās virsniecības meistarības pilnveidošanas kursiem - tā latviski aptuveni varētu pārtulkot šo kursu nosaukumu.
Uz Maskavu Roberts Kļaviņš izbrauca 14. jūnijā kopā ar 24. teritoriālā strēlnieku korpusa štāba priekšnieku ģenerālmajoru Oto Ūdentiņu (bijušo Latvijas armijas pulkvedi, līdz padomju okupācijai - armijas štāba priekšnieka vietnieku) un 181. strēlnieku divīzijas komandieri ģenerālmajoru Jāni Liepiņu (bijušo Latvijas armijas ģenerāli, līdz padomju okupācijai - Vidzemes divīzijas komandieris). Maskavā viņi ieradās 15. jūnijā. Pārējie latviešu virsnieki iebrauca Maskavā dienu vēlāk vai dienu agrāk. Mācības sākušās 16. jūnijā, uzreiz sākušies arī latviešu virsnieku aresti, tiesa, visus neapcietināja uzreiz. To, kā arestēja Kļaviņu, aprakstīja Oto Ūdentiņš savā 1977. gada 27. decembra vēstulē Madonas žurnālistam Valdim Striprajam. 1941. gada 22. jūnijs bija svētdiena, kursos bija brīvdiena, abi latvieši pastaigājušies pa Maskavu un, droši vien izdzirdot publiskos skaļruņos izskanējušos ziņojumus par Vācijas uzbrukumu Padomju Savienībai, atgriezušies Armijas centrālā nama viesnīcā Komūnas laukumā 2, kur Kļaviņš ienācis Ūdentiņa istabā. «Mūsu sarunas laikā istabā ienāca kāds virsnieks un paziņoja, ka akadēmijas priekšnieks aicinot ģenerāli Kļaviņu pie telefona. Šis aicinājums nevienam no mums neradīja nekādas aizdomas: bija sācies karš, un akadēmijas priekšnieks gribēja dot kādus norādījumus ģenerālim kā latviešu grupas vecākajam. Ģenerālis tūlīt piecēlās un ātri izgāja. No tā brīža es viņu vairs netiku ne redzējis, ne arī par viņu ko dzirdējis.»
29. jūlijā turpat Maskavā PSRS Augstākās tiesas kara kolēģija piesprieda R. Kļaviņam un vēl astoņiem bijušajiem Latvijas armijas virsniekiem nāves sodu par «kontrrevolucionārās sazvērnieku organizācijas veidošanu ar mērķi gāzt padomju varu Latvijā». Nāvessodu izpildīja 16. oktobrī un ģenerāli apraka Komunarkas masu kapos Maskavas tuvumā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita