Ievadbilde

Ložmetējs MG 42 Vācu reālais Wunderwaffe

Šķiet, tikai britiem nav īpašas verbālās pietātes pret Otrā pasaules kara izcilāko ložmetēju. Viņi to dēvē vienkārši par Spandau - tāpat kā šī ieroča priekšteci MG 34 vai Pirmā pasaules kara vācu smagos ložmetējus MG 08. Špandavā - kādreiz pilsētā, bet nu jau gadsimtu Berlīnes rajonā pašos tās rietumos - atradās viena no pazīstamākajām vācu ieroču rūpnīcām. Starp citu, arī cietums - Hitlera tuvākā līdzgaitnieka Rūdolfa Hesa pēdējā mītnes vieta.
MG 42 leģendārā reputācija balstās tā izturībā kaujaslaukā un šaušanas ātrumā - no 900 līdz pat 1500 šāvieniem minūtē. (Reālā kaujā, mainot patronu lentes un stobrus, gan vidēji sanāca tikai 153 šāvieni.) Tāpēc viena no vācu iesaukām ir Singende Säge (dziedošais zāģis). Ložmetēja raidītajās kārtās nebija dzirdami atsevišķi patronu šāvieni - nekāda «tra-ta-ta», bet gan vienlaidus tarkšķis. Šaušanas sakarsētos stobrus atdzesēja, pēc 250 līdz 300 izšautām patronām ātri un viegli nomainot - katram ierocim līdzi nāca divi vai trīs rezerves stobri aizsargfutrāļos.
Kaulu zāģim bija gandrīz universāls lietojums. Aizsardzības cīņām to uzstādīja uz (reizēm pat elektriski darbināmas) trīskāju lafetes, pretgaisa aizsardzības vajadzībām - uz īpaša trijkāja šaušanai stāvus. Parasti MG 42 apkalpoja trīs vīri - šāvējs, patronu padevējs un mērķu izraudzītājs -, taču uzbrukumā to varēja lietot pat kā individuālu strēlnieka ieroci. Šim nolūkam izmantoja 50 patronu aptveres nošķelta konusa formas metāla «trumuļos». Tāpat MG 42 varēja aprīkot ar optisko tēmēkli.
Tomēr izcilais nāvesrīks vēl atlikušajos trijos kara gados tika saražots visai pieticīgā skaitā - apmēram četri simti tūkstoši eksemplāru. Iepriekšējais un it kā nepilnīgākais - īpaši kaujaslauku dubļos kaprīzais - MG 34 modelis aizsniedzās vismaz līdz miljonam. Tiesa, tam bija miera laika handikaps. Turklāt MG 34 konstrukcija - piemēram, iespēja lādēt patronu lenti no abām pusēm, ne tikai kreisās - izrādījās daudz piemērotāka tanku apbruņošanai.

Patiesie MG 42 ziedu laiki sākās pēc kara, un ne tikai Vācijas bundesvērā. Nomainījis vērmahta 7,92x 57 mm Mauzera patronas uz NATO standarta 7,62 x 51 mm kalibru, bet «nacistisko» nosaukumu uz sākotnēji MG 1, bet vēlāk uz MG3, tas atrodas daudzu Eiropas un citu valstu arsenālos. Kaulu zāģis ir arī Latvijas armijas karavīru rīcībā (urrāpatrioti piebildīs - gluži kā viņu vecvectēvu laikos!), kaut NBS bruņojuma uzskaitījumos to ne vienmēr uzrāda.

Izmisīgi mobilitātes centieni

Ložmetēju MG 34 un MG 42 apkalpē bija trīs cilvēki.

Universāla lietojama un viegli pārvietojamu ložmetēju Vācijas impēriskā armija - reihsvērs - centās izstrādāt jau pirms Pirmā pasaules kara. Taču gandrīz visas tajā iesaistītās armijas savus uzbrūkošos pretiniekus apšāva galvenokārt ar Hairema Maksima konstruēto un kopš 1883. gada ražoto ieroci - atpazīstamu pēc cilindriskā ūdens atdzesēšanas rezervuārā ietvertā stobra un masīvas lādējamā mehānisma kārbas.
Tikai atšķirībā no amerikāņiem vai krieviem briti savus Maksima sistēmas ložberus patriotiski sauca par «vikersiem», vācieši par MG 08, austrieši par švarclozēm. Tie bija smagi, uzmontēti uz trīskāju lafetēm (krievu variantā - uz diviem riteņiem) un pārvietojami izjauktā veidā. Taču jau Pirmā pasaules kara laikā morāli novecojošo, taču uzticamo ieroci vairākas valstis - ieskaitot Britu impēriju, ASV, PSRS vai Somiju - lietoja arī Otrajā pasaules karā un vēlāk. Vienīgā tiešām nopietnā, mobilā un plaši saražotā alternatīva šiem masīvajiem nāvesrīkiem bija britu ražotais Lūisa rokas ložmetējs. Vēl abās karojošās pusēs tika lietots dāņu Madsena rokas ložmetējs. Savukārt franču oriģinālo risinājumu ieroči tiek atzīti par tehniski nepilnīgiem.
Vācu ieroču meistari izmisīgos centienos sagādāt karavīriem pašmāju «lūisus» 1915. gadā noņēma MG 08 no lafetes, aprīkoja to ar koka laidi, pistoles rokturi un divkāja balstu. Šajā masveidā ražotā (ap 130 000 eksemplāru) monstra mehānismā patronas ieķīlējās tik bieži, ka vācu karavīri par 08/15 sāka dēvēt visas savas ikdienas bezjēdzības...
Otrajā pasaules karā ASV karavīru pārmetumi priekšniecībai, kāpēc viņiem nav MG 42 līdzinieku, noveda pie dīvainībā līdzīga risinājuma. Tas uzskatāmi attēlots slavenajā HBO seriālā Klusais okeāns (Pacific), kad Goda medaļas kavalieris Džons Basilons kā ložmetējnieku instruktors jaunkareivjiem demonstrē jaunizstrādātu «brīnumrīku» šaušanai uzbrukumā. Tas bija Browning 1919 stobram uzmaucams rokturis, kura lietojuma efektivitāte - pat kara varoņa meistarīgā izpildījumā - izskatījās vairāk nekā apšaubāma... Aiz okeāna centās kaulu zāģi vienkārši nokopēt (nosaucot par T24), taču amerikāņu patronas izrādījās tam nepiemērotas, bet radītie ieroča prototipi - brēcoši nekvalitatīvi.

MG 42 un tā «konkurentu» salīdzinājums
MG 42
masa (nepielādēts, ar atbalsta divkāji) ir 11,6 kg. Šaušanas ātrums: 900-1500 šāvienu minūtē. Lodes lidojuma maksimālā distance - 4,7 km, efektīvs šaušanas tālums - 200 līdz 2000 metru.

7,62 mm kalibra Browning 1919 ložmetējs (ASV) svēra 14 kg. Šaušanas ātrums - 400-600 patronu minūtē. Daudzmaz ticamu datu par šaušanas ātrumu kaujas apstākļos nav, taču, ņemot vērā sarežģīto stobra nomaiņas procedūru, tas bija jūtami mazāks nekā «konkurentiem». Lodes lidojuma maksimālais attālums - 1,5 km, efektīvais šaušanas tālums - līdz 1400 metriem.

Degtarjova rokas ložmetēja (PSRS) masa - 9,12 kg bez aptveres vai 11,5 kg ar 47 patronu diskveida aptveri. Izšāva 500-600 patronu minūtē, kaujas apstākļos - 80 patronu. Lodes lidojuma maksimālā distance - 2,5 km, efektīvais šaušanas tālums - līdz 800 metriem.

Lētāks ir labāks

Vācu ideālā ložmetēja meklējumi cītīgi turpinājās pēc Versaļas miera, neraugoties uz tajā noteiktajiem aizliegumiem. Izmantojot karā gūto pieredzi un tolaik masu ražošanā nepalaistos prototipus, tika radīti vairāki ne visai veiksmīgi modeļi, līdz Veimāras republikas reihsvērs šo uzdevumu uzticēja koncernam Rheinmetall AG. Tas piedāvāja konstruktora Heinriha Volmēra izstrādāto MG-34, ko, tobrīd atzīstot par izcilu ieroci, sāka ražot jau 1933. gada decembrī.
Taču ložmetējam piemita problēma, kas bija raksturīga nacistu militārajai industrijai kopumā - MG 34 ar izcili virpotām un frēzētām detaļām bija «pārāk kvalitatīvs», «pārāk perfekti nostrādāts». Turklāt, kā jau teikts, diezgan kaprīzs. Katrs tā eksemplārs kara apstākļos aprija nevajadzīgi daudz darba stundu un reihsmarku. Par ko tieši ir runa, kļūst skaidrs, salīdzinot ikonisko mašīnpistoli MP 40, no vēsturiskās realitātes viedokļa ne pārāk pareizi sauktu par «šmaiseru», ar robusti neglītiem uzvarējušo amerikāņu, britu un padomju izstrādājumiem - M3 Grease gun, STEN un Sudajeva automātu PPS-43.
Karam sākoties, tika meklēti risinājumi ieroča vienkāršošanai - tajā plaši lietojot štancētas detaļas - un izturībai, nezaudējot tā esošās kvalitātes. Veiksmīgo risinājumu piedāvāja nelielas ieroču fabrikas Großfuß AG konstruktors Verners Grūners. Pēc kara viņš dažus gadus savu darbu turpināja padomju gūstā, pēc tam, atgriezies Vācijas Demokrātiskajā Republikā, pievērsās lauksaimniecības mašīnu izstrādei un kļuva par Drēzdenes Tehniskās universitātes rektoru.
Ieroča izgatavošana prasīja 75 darba stundas, 1944. gadā tas maksāja 250 reihsmarku. Ja pārrēķinātu mūsdienu naudas izteiksmē, tas būtu ap 65 eiro. MG 42 bija par 30 procentiem lētāks nekā MG 34, prasīja divreiz mazāk darba stundu un patērētā metāla.
Masveida MG 42 ražošanu dažādi vācu uzņēmumi sāka 1942. gada aprīlī. Pēc kara tas citās valstīs tika ražots pēc licences (itāļu MG 42/59, austriešu MG 74) vai «pilnveidots» (Šveices MG 51), pat brutāli pirātiski atdarināts (dienvidslāvu Zastava M53). Spānijā precīzu MG 42 modeli - licenci Franko režīms nopirka kara laikā - ražoja līdz pat pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Kaulu zāģa darbības principus izmantoja amerikāņu M60, beļģu MAG un citu ložmetēju izstrādē.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita