Nav viegli šodien dzīvot valstī, kas robežojas ar Krieviju. Patiesību sakot - nekad nav bijis viegli. Krievijai kaimiņos esošajām teritorijām visos laikos bija jārēķinās ar to, ka agri vai vēlu kaimiņš izrādīs kādas agresīvas tieksmes militārā vai citā veidā, vēloties ar spēku parādīt, kurš te ir saimnieks. Ar domu, ka saimnieks, protams, ir Krievzeme, Krievijas impērija, Padomju Krievija, Padomju Savienība - nav svarīgi, kā kurā brīdī šo kaimiņu dēvē. Vai ar brutālu ieroču spēku, vai ar naftu vai gāzi, vai ar finansēm, viltu un glaimiem mainot valdības un valdītājus - forma šajā gadījumā nav būtiska, bet agresīvi noskaņota pret saviem kaimiņiem tā bijusi vienmēr, lai kādu varas formu tā arī pārstāvētu.
Lai dzīvo Vispasaules revolūcija!
Beidzoties Pirmajam pasaules karam, Eiropā sabruka trīs reiz varenas impērijas - Krievija, Vācija un Austroungārija. Uz šo impēriju drupām radās virkne jaunu, neatkarīgu valstu. Austroungārijas varenība tā arī aizgāja nebūtībā, morāli un fiziski pazemotā Vācija kādu brīdi nespēja pieteikt sevi kā pasaules lielvara, bet Krievijas impērijas mantiniece Padomju Krievija, kas kopš 1922. gada saucās Padomju Savienība, diezgan ātri sāka izrādīt savas lielvaras ambīcijas. Nomainījās tikai šo ambīciju būtība: Krievijas impērijas koloniālo politiku nomainīja «vispasaules revolūcijas» ideja. Padomju komunistiskie vadītāji bija apsēsti ar domu, ka pēc uzvaras pašu zemē komunistiskā laime jānes visas Eiropas un pēc tam arī pasaules darbaļaudīm, un šī laime ir sasniedzama tikai padomju valsts tiešā vadībā un, vēlams, Padomju Savienības teritorijā. Jau dažus gadus pēc lielinieku nākšanas pie varas toreiz vēl oficiāli Padomju Krievijas nosaukumu nesošā valsts ar bruņota spēka palīdzību sāka vākt kopā no izirušās impērijas atdalījušās nomales - Ukraina, Baltkrievija, Gruzija, Armēnija, Azerbaidžāna, Vidusāzija kļuva par topošās padomju impērijas sastāvdaļām. Ne visur gan tas izdevās: Somijas neatkarības atbalstītāji bruņotā cīņā uzveica Padomju Krievijas atbalstītājus vēl 1918. gadā, bet lielinieku centieni nodibināt savu varu Igaunijā, Latvijā un Lietuvā izgāzās 1919. un 1920. gadā. Jaundibināto Baltijas valstu armijas sakāva Padomju Krievijas karaspēku, igauņi, latvieši un lietuvieši vienkārši nepieņēma padomju uzspiesto politisko iekārtu. Visas Baltijas valstis 1920. gadā noslēdza miera līgumus ar Padomju Krieviju.
Pēc 1920. gada neveiksmēm mūsu austrumu kaimiņvalsts vadītāji mainīja taktiku: atklātas militāras agresijas vietā lielinieku speciālie dienesti Baltijas valstīs sāka gatavot varas maiņu no iekšienes, veidojot savu «piekto kolonnu» šajās valstīs. Šādam nolūkam vēl 1919. gadā Maskavā bija nodibināta Komunistiskā Internacionāle jeb Kominterne - starptautiska organizācija, kuras galvenais mērķis bija veicināt proletariāta revolūcijas visā pasaulē. Padomju Savienības vadība un padomju speciālie dienesti izmantoja Kominterni (kuras pārraudzībā atradās arī citu valstu komunistiskās partijas) gan spiegošanas mērķiem, gan ar šīs organizācijas uzticamības personu palīdzību mēģinot destabilizēt situāciju citās valstīs.
Padomju vadoņi mēģināja «sakurināt revolūcijas ugunskuru» arī Eiropā: 1919. gadā notika komunistiskās sacelšanās mēģinājums Ungārijā, 1920. gadā Sarkanā armija jau atradās Varšavas pievārtē, bet 1923. gadā Vācijas varasiestādes ar lielām pūlēm apspieda ar Padomju Savienības tiešu dalību organizēta valsts apvērsuma centienus. Pēc neveiksmes Vācijā «sarkanās sacelšanās» scenāriju nolēma izmēģināt kādā mazākā teritorijā, taču 1924. gada 1. decembra mēģinājums pārņemt varu, sarīkojot no Krievijas iesūtīto diversantu vadītu apvērsumu Igaunijas galvaspilsētā Tallinā, izgāzās. Pēc šīm neveiksmēm padomjzemes politiskā un militārā vadība atmeta domu par vispasaules revolūciju kā neperspektīvu un sāka mazpamazām gatavoties pasaules proletariāta atbrīvošanai ar militāra spēka palīdzību.
Labākā aizsardzība - uzbrukums!
Šādu notikumu scenāriju perspektīvā atbalstīja divdesmito gadu vidū par galveno militāro teorētiķi kļuvušais Sarkanās armijas karavadonis, no 1924. gada Sarkanās armijas Kara revolucionārās padomes priekšsēdētāja vietnieks un tautas aizsardzības komisāra vietnieks Mihails Frunze. Viņa izstrādāta padomju militārā doktrīna tobrīd jau bija nomainījusi nežēlastībā kritušā Ļeva Trocka idejas par padomju militārā potenciāla izmatošanu pārsvarā aizsardzības nolūkos, militāru uzbrukumu kā pasaules revolūcijas izraisītāju izmantojot tikai galējas vajadzības gadījumā. Frunzes teorētiskās atziņas vienā teikumā varētu izteikt šādi - uzbrukums ir vislabākā aizsardzība. Viņš uzskatīja, ka turpmākās militārās sadursmes jeb nākotnes kari būs tikai šķiru kari - vienkārši kā viena no proletariāta cīņas par pasaules komunistisko pārveidošanu sastāvdaļām. Un šajā cīņā ir jābalstās uz uzbrukumu, nevis uz pasīvu aizsardzību. Trīsdesmitajos gados tobrīd jau aizdomīgos apstākļos mirušais Frunze un viņa teorētiskais mantojums bija kanonizēts, un viņš tika iecelts «ievērojama marksistiskās karamākslas teorētiķa» statusā. Tas kļuva iespējams tikai tādēļ, ka Frunzes idejām piekrita «visu laiku lielākais militārais ģēnijs un karavadonis» Josifs Staļins. Vēl 1924. gadā izdotajā darbā Ļeņinisma pamati Staļins bija izteicis domu, ka proletariāta diktatūras rīcībā esošā armija ir ierocis strādnieku atbrīvošanā.
Staļins uzskatīja, ka tieši armija ir tas spēks, ar kura palīdzību nākotnē - izdevīgā situācijā un izmantojot jauna imperiālistiskā kara apstākļus - varēs pasauli pārveidot par komunistisko paradīzi. Nižņijnovgordas kājnieku karaskolas kursantiem 1925. gadā nosūtītajā vēstulē Staļins izteica cerību, ka nākotnē Sarkanā armija būs tas spēks, kas «atbrīvos kapitālistisko valstu strādniekus no buržuāzijas jūga». 1939. gadā toreizējais Sarkanās armijas politpārvaldes priekšnieks ziņoja, ka tieši šī pirms desmit gadiem sarakstītā vēstule ir «mūsu strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas programma».
Sarkanā armija sāka gatavoties «pasaules proletariāta atbrīvošanai no kapitālistu jūga», turklāt darīja to triecientempā un kopā ar visu padomjzemi. Uzreiz pēc pilsoņu kara Padomju Krievijas un vēlāk Padomju Savienības ekonomika bija nožēlojamā stāvoklī, tādēļ valsts nevarēja atļauties uzturēt lielu karaspēku, apgādāt un apbruņot to. Tajos gados būtībā var runāt par armijas demilitarizāciju, taču jau divdesmito un trīsdesmito gadu mijā pastiprinātā industrializācija, lielo rūpniecisko uzņēmumu forsēta attīstība (tā sauktais «lielais lēciens») ļāva Padomju Savienībai jūtami pastiprināt savu militāro potenciālu. Jūtami pieauga armijas skaitliskais sastāvs: 1925. gadā Sarkanās armijas rindās bija 562 000 vīru, bet trīsdesmitajos gados armijas sastāvs palielinājās 3,5 reizes - 1937. gadā aptuveni 1 645 000 vīru, bet 1939. gadā sasniedzot jau 2 118 700 karavīru skaitu.
Proletariāta diktatūra ienaidnieku ielenkumā
Maskava kaimiņvalstu neatkarību uzskatīja par īslaicīgu parādību un bija pārliecināta, ka tuvākajā nākotnē Baltijas reģionā tiks atjaunota agrākā situācija. Lielākā daļa Kremļa varasvīru tolaik ticēja jauna revolūcijas viļņa uzbangojumam un revolūcijai Vācijā vistuvākajā laikā. Ar Igauniju, Somiju un Latviju 1920. gadā noslēgtie miera līgumi tika uzskatīti par kompromisu, ko lielinieku varai uzspiedis sarežģītais iekšpolitiskais un ārpolitiskais stāvoklis. Tas, ka Maskava nevarēja samierināties ar kaimiņvalstu neatkarību, turpmāk arī noteica tās ekonomiskās un ārējās politikas mērķus un stratēģisko programmu, kā arī izlūku darbību Baltijā.
Starpkaru periodā padomju militārā un politiskā vadība par galveno karalauku rietumos uzskatīja teritoriju no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai. Par Padomju Savienības primāro ienaidnieka teritoriju tika atzīta Polija (Staļins joprojām nespēja piedot lielo pazemojumu, ko poļu armija viņam nodarīja 1920. gadā, sakaujot Sarkano armiju pie Varšavas - viņš to uzskatīja par personīgu apvainojumu), kas kopā ar saviem sabiedrotajiem Rumāniju, Igauniju, Latviju un divu lielvalstu - Lielbritānijas un Francijas - aktīvu atbalstu varētu sākt karu pret padomju valsti. Kapitālistu aplenkumā esošs padomju cietoksnis - tā bija vēl viena padomju teorija, kas bija kā aizbildinājums, kāpēc «miermīlīgajai» padomju zemei būtu jāuztur liela un spēcīgā armija.
«Mēs esam ienaidnieku ielenkumā, taču mēs neļausim viņiem pirmajiem uzbrukt, mēs paši uzbruksim un satrieksim ienaidnieku viņa teritorijā» - šī atziņa būtībā bija vāji maskēta uzbrukuma doktrīna. Maskavas plāni paredzēja potenciālajiem uzbrucējiem atbildēt ar spēcīgu prettriecienu, bet vēl labāk - ar spēcīgu triecienu vēl pirms iespējamā uzbrukuma. Šādi uzbrukumi un pretuzbrukumi veicinātu plašas darbaļaužu sacelšanās tajās valstīs, kur ierastos Sarkanā armija - protams, kā atbrīvotāja. Ne velti mūsdienās daudzi Krievijas vēsturnieki propagandē domu, ka Padomju Savienības 1939.-1940. gada akcijas Polijā, Baltijas valstīs un Somijā bija tikai «loģisks un ilgi gaidīts pretuzbrukums, atbildot uz gadsimtiem ilgo rietumu pasaules ekspansiju pret krievu tautu», piesaucot gan XIII gadsimtā vācu krustnešu ieņemto «seno krievu pilsētu» Jurjevu (tagadējo Igaunijas pilsētu Tartu), gan poļu karaspēka karagājienu pret Maskavu XVII gadsimtā, gan Napoleonu, gan zviedrus, gan visbeidzot vāciešus un austroungārus Pirmajā pasaules karā.
Nākamais karš jeb «limitrofiem jāpazūd»
1928. gadā Sarkanās armijas Ģenerālštāba IV pārvalde sagatavoja slepenu ziņojumu Nākamais karš, kas labi raksturoja Maskavas attieksmi pret kaimiņvalstīm. Šis ziņojums apliecināja, ka Padomju Savienībai vismazāk domstarpību ir ar Somiju, kurai gan etniski, gan ekonomiski, gan arī vēsturiski esot «tiesības uz neatkarīgu pastāvēšanu, ko arī Padomju Savienība nenoliedz». Šāda atzinuma pamatā bija militāristu apgalvojums, ka nepastāv ekonomiskas pretrunas starp abām valstīm. Taču Sarkanarmijas Ģenerālštāba analītiķi bija pavisam citās domās par Baltijas valstīm, kas ar savu «neatkarības pastāvēšanas (eksistēšanas) faktu aizšķērso Padomju Savienībai ceļu uz Baltijas jūru un tās nozīmīgām ostām un līdz ar to jūtami bremzē Padomju Savienības ekonomisko attīstību». Tālāk seko skaidrs secinājums - «no šā viedokļa raugoties, šo pundurvalstu neatkarīga eksistēšana nav attaisnojama».
Par to, ka uzbrukuma plāni Baltijas valstīm un arī citām padomjzemes kaimiņvalstīm bija izstrādāti, savulaik apliecināja arī viens no ievērojamākajiem Sarkanās armijas karavadoņiem. Tas gan notika specifiskos apstākļos.
1937. gada 26. maijā Maskavas Lefortovas cietuma pratināšanas kamerā pie galda sēdošais PSRS Aizsardzības Tautas komisāra vietnieks Padomju Savienības maršals Mihails Tuhačevskis ar drebošām rokām uz rūtiņu papīra uzrakstīja: «Iekšlietu Tautas komisāram N. Ježovam. Es tiku arestēts 22. maijā, pirmo reizi nopratināts 24. maijā, otru reizi - 25. maijā, un šodien, 26. maijā, paziņoju, ka es biju fašistiskās pretpadomju sazvērestības vadonis. Apņemos izmeklēšanai sniegt visus ar savu pretpadomju darbību saistītos faktus, neko neslēpjot un nenoklusējot. M. Tuhačevskis». Pret maršalu Tuhačevski bija izvirzīta Staļina sankcionēta apsūdzība par piedalīšanos pretpadomju sazvērestībā, ar mērķi gāzt padomju varu. Apsūdzība, protams, bija «šūta ar baltiem diegiem». Viens no redzamākajiem padomju militārajiem teorētiķiem krita par upuri padomju totalitāri - represīvai mašīnai, kuras tapšanā viņš pats bija pielicis savu roku. Diez vai 1920. gadā nežēlīgi apspiežot ar pārtikas rekvizīcijām neapmierināto zemnieku izmisuma pilno dumpi Tambovas guberņā, nākamais gados pats jaunākais padomju maršals iedomājās, ka viņu, līdzīgi kā tūkstošiem citu militāro un politisko darbinieku, pieliks pie sienas savējie.
Tobrīd jau degradētais sarkanarmijas maršals Tuhačevskis 1937. gada 11. jūnijā stājās PSRS Augstākās tiesas Speciālās komisijas priekšā. Kopā ar Tuhačevski todien tiesāja arī citus redzamus padomju komandierus: maršalu Jakiru, ģenerāļus Uboreviču, Putni, Feldmanu, Primakovu, Korku un Eidemani. Tiesa ilga vienu dienu, tajā nepiedalījās ne apsūdzība, ne aizstāvība, visi apsūdzētie atzina savu vainu, apvainojot viens otru visfantastiskākajos noziegumos. Visiem piesprieda nāves sodu, ko izpildīja tajā pašā dienā.
Dažas dienas pirms notiesāšanas Tuhačevskis, lai viņa pazemojums būtu pilnīgāks, ietērpts vecā arestantu ķitelī no rupja šineļa auduma un vīzēm kājās, savā cietuma kamerā rakstīja «atzīšanos». Nosacīti to var sadalīt divās daļās. Pirmajā Mihails Nikolajevičs «atzīstas», kā vērpis sazvērestības tīklus pret padomju tautu, kā «vervējis savā kaitnieciski - fašistiskajā organizācijā» jaunus locekļus un tamlīdzīgus Lefortovas čekistu izsistus «atzinumus». Par to, ar kādām metodēm strādāja «izmeklēšana», liecina uz vienas no nopratināšanas protokola lapām esošais asins traips.
Savukārt mūs vairāk varētu interesēt Tuhačevska «atzīšanās» otrā daļa, ko rakstītājs nosaucis par «zaudējuma plānu», ar to domājot attēlot visu uzrakstīto kā plānu, pēc kura jāved Sarkanā armija pretī zaudējumam nākamajā karā. Faktiski šajā cietuma kamerā sarakstītajā opusā Tuhačevskis ir izklāstījis padomju stratēģiju un analizē operatīvos plānus. Īsumā padomju militārās stratēģijas pamatpostulāti: karot tikai svešās teritorijās, organizēt tikai iebrukuma operācijas (intervence svešās zemēs), tās spēkus tieši tā arī nosaucot par intervences armijām, kā arī nosaka galvenos intervences virzienus.
Kā galvenais padomju valsts ienaidnieks izcelts vācu vai poļu karaspēks, iespējams, abi kopā. Tā kā vācu armija varētu bez īpašām pūlēm ieņemt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas teritorijas, atzīts, ka šādā gadījumā minētajā operatīvajā telpā vāciešiem būtu lielisks placdarms tālākajam uzbrukumam Ļeņingradas un Kaļiņinas virzienā. To nedrīkst pieļaut. Šī apsvēruma dēļ, kā arī ievērojot principu par karadarbību tikai ienaidnieka teritorijā (Padomju Savienība taču atradās «naidīgu imperiālistisku valstu ielenkumā») tika izstrādāti preventīvā uzbrukuma virzieni. Citējam maršalu Tuhačevski: «Stratēģiski visizdevīgākais virziens ir ar uzbrukuma avangarda armiju spēkiem iznīcināt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas bruņotos spēkus, lai mūsu galvenajiem bruņotajiem spēkiem būtu brīvs ceļš virzienā Kēnigsberga-Brestļitovska. [..] Grūtības var rasties, ja limitrofi (tā starpkaru periodā sauca Padomju Savienības pierobežas valstis, kas bija izveidojušās, sabrūkot Krievijas impērijai: Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju) pasludina neitralitāti eventuālajā karadarbībā. To nedrīkst pieļaut, jo «Beļģijas» variants mums nav pieņemams». Tuhačevskis piedāvāja nereaģēt uz tādu politisku sīkumu kā neitralitāte, jo varbūtējie ienaidnieki - vācu armija - noteikti to nerespektēs, un rezultātā būs zaudēts gan laiks, gan stratēģiskā telpa. Ņemot vērā, ka Sarkanās armijas viens no teorētiskā preventīvā uzbrukuma virzieniem bija caur Lietuvas teritoriju uz Austrumprūsiju, tad šī neitralitāte būtu jāpārkāpj, neatstājot aizmugurē neieņemtas Latviju un Igauniju kā varbūtējo vācu desanta placdarmu. Jebkurā gadījumā limitrofu likvidācija būtu vēlama no padomju militārās stratēģijas viedokļa.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita