2016. gadā mirušais Terijs Vogans ir dēvēts gan par īru un britu nacionālo dārgumu, gan mediju leģendu. Lielāko publikas mīlestību viņš izpelnījās kā ilggadējs (1971-2008) Eirovīzijas šova komentētājs BBC radio un televīzijā.
Kaut arī Eirovīzijas varasvīri sūdzējās, ka Vogans grauj pasaules lielākā dziesmu konkursa prestižu, mācēdams atšķirt labu dziesmu no švakas, joku no muļķības un ārišķību no talanta, viņš bija saprāta balss un nereti arī savu tautiešu mierinātājs («Mēs uzvarējām Aukstajā karā, bet zaudējām Eirovīzijā.»), kas piešķīra veselīga snobisma, normalitātes un leģitimitātes devu šim kiča, eksaltācijas, falšu emociju un trīsminūšu drāmu izvirdumam, kurā, nenoliegsim, reizēm tomēr izdodas nepazust arī kādai jēdzīgai dziesmai. Silikona, botoksa un lateksa orģijai, kas nu jau veselu mūžību - ja ne Covid-19 uzspiestais tukšais 2020. gads, šopavasar konkurss noritētu 70. reizi - ik maiju uz vienu nedēļu ar neizskaidrojamu varu pārņem kontroli pār daudzu ļaužu prātiem un ledusskapjiem visā Eiropā.
Vogana sarkastiskie komentāri («Kurš gan zina, kādas elles šausmas mūs šovakar sagaida. Īstenībā es zinu, es redzēju mēģinājumus.»; «Es to skatos katru gadu un vienmēr saku to pašu: vai tas nav drausmīgi? Vēl trakāk nekā pērn.»; «Nezinu, kā jums, bet man nu ir kārtīgi jāiedzer.» utt.) vairāk nekā trīs desmitgades konkursam piesaistīja pamatīgu auditoriju ne tikai Britu salās. Lielāku nekā īru dziedošais tītars vai krievu vecmāmiņas no Udmurtijas, plašāku nekā kosmiskās raķetes un Ziemassvētku eglītes hibrīdu iemiesojošais ukraiņu pončiks un zirnekļu tīkliem klātie somu rokeri. Pat lielāku nekā latviešu pirāti un veļas mazgātājas un citi Eirovīzijas panoptikuma brīnumi.
Turklāt nu jau labu laiku tā vairs nav tikai Eiropa... Nerunājot par veterāni Izraēlu, kopš 2015. gada Eirovīzijā piedalās arī Austrālija, tajā (ārpus konkursa) ir uzstājusies Madonna, to translē ASV, Ķīnā, Brazīlijā, Čīlē un Peru... Pērn EDzK piedalījās 37 valstis, bet skatītāju balsojumi tika reģistrēti no 156. Apzīmējumam «lielākās vēlēšanas pasaulē» piemīt Eirovīzijas ierasti apburošā lielummānija, bet tas nav nepatiess. Eirovīzija - tas ir interesanti. Kā teica Vogans: «Šis bija lielisks, brīnišķīgs vakars. Protams, ne muzikāli. Kā notikums.»
Tomēr neatkarīgi no mūsu attieksmes tas ir arī mūzikas notikums ar pasaulē lielāko TV auditoriju. Kaut kādā ziņā - arī sava laika Eiropas spogulis. Un nemaz ne ļoti greizs. Šoreiz mēģināsim notvert tā rādītos pagātnes atspulgus, atgriezties konkursa pirmajās desmitgadēs un saprast, kā līdz tam visam tika nonākts.
Terija Vogana pēdējā vēlēšanās
2008. gadā Terijs Vogans bija uzaicināts piedalīties Eiropas Raidorganizāciju apvienību konventā Šveicē. ERA delegātus interesēja Apvienotās Karalistes un paša Vogana specifiskā, maigi izsakoties, ne pārāk nopietnā attieksme pret EDzK. Vogans, kurš topavasar, neilgi pirms 70. dzimšanas dienas, aizvadīja savu pēdējo eirošovu, delegātiem paskaidroja: «Tā ir mūsu humora tradīcija - mēs smejamies par cilvēkiem un lietām, ko mīlam. Tas apliecina mūsu aizrautību ar konkursu.» Britu medijiem Vogans stāstīja, ka nav īsti drošs, vai viņam izdevies klātesošos pārliecināt, taču tie viņam uzdāvinājuši pulksteni ar dzeguzi.
Protams, arī Terijs Vogans bija balss no XX gadsimta. Taču, lai kā šajā laikā būtu mainījusies gan pati Eirovīzija, gan mūsu un starptautiskās mūzikas industrijas priekšstati par to, viņa sentences ir vērts atcerēties. Piemēram, šo: «Es mīlu Eirovīzijas dziesmu konkursu, un tas turpināsies vēl ilgi pēc manis. Tikai, lūdzu, nelieciet man to uztvert nopietni!» Atcerēties kaut tādēļ vien, lai neļautos nevajadzīgām galējībām.
Eiropas integrācijas projekts
Ja meklējam vainīgo, kurš šo neprātu aizsācis, labi der Marsela Bezensona kandidatūra. Bija XX gadsimta piecdesmito gadu vidus, Rietumeiropa un Centrāleiropa pamazām atguvās no Otrā pasaules kara. Augot ekonomikai un vispārējam labklājības līmenim, valstis sāka apsvērt savstarpēju interešu kopību un sadarbību ne tikai aizsardzības (spēkā pieņēmās arī Aukstais karš), bet arī rūpniecības, ekonomikas, tirdzniecības un kultūras jomā. Savukārt šveicietis Bezensons vadīja vienu no šā integrācijas kursa pirmajiem vēstnešiem - 1950. gadā dibināto Eiropas Raidorganizāciju apvienību (ERA), joprojām lielāko sabiedrisko raidorganizāciju institūciju Eiropā. Un viņam patika Sanremo itāļu dziesmu konkurss, kas kopš desmitgades sākuma spēja piesaistīt plašu starptautisku auditoriju. 1955. gadā ERA pēc Marsela Bezensona iniciatīvas un Sanremo parauga izlēma rīkot Eiropas dziesmu konkursu. Taču būsim iecietīgi, jo Bezensons nevarēja zināt, kā tas izvērtīsies.
Pirmais konkurss
Pirmais konkurss notika 1956. gadā Šveices - ERA mītnesvalsts - pilsētā Lugāno un saucās Eiropas dziesmu Lielā Eirovīzijas balva (Grand Prix Eurovision de la Chanson Européenne). Piedalījās septiņas valstis: Šveice, Beļģija, Francija, Itālija, Vācijas Federatīvā Republika, Nīderlande un Luksemburga. Pasākuma netiešo, bet ne nejaušo saistību ar Eiropas vienotības procesiem apliecina fakts, ka nākamā gada pavasarī tās visas, izņemot Šveici, vienojās par Eiropas Ekonomikas Kopienas - Eiropas Savienības priekšteces - izveidi.
Katra valsts startēja ar divām dziesmām, ko vietējā orķestra pavadībā izpildīja nacionālo raidorganizāciju izvēlēti solisti. Labāko noteica žūrija, kurā bija divi pārstāvji no visām dalībvalstīm, izņemot Luksemburgu, kas, taupot naudu, savas balsstiesības deleģēja Šveicei. Balsojuma rezultāti bija slepeni un nav saglabāti, tomēr bieži minēts, ka šis Luksemburgas lēmums, kā arī fakts, ka žūrijas locekļi drīkstēja balsot par savas valsts dziesmām, noteicis pirmo uzvarētāju. Par to kļuva šveicietes Lisas Asjas izpildītā Refrain; pārējo dziesmu vērtējums netika izziņots. Konkurss ilga nedaudz vairāk par stundu, un tā norisei sekoja TV skatītāji un radioklausītāji 11 valstīs.
Vairums valstu bija atsūtījušas divus solistus, katru ar savu dziesmu. Savukārt abus Šveices skaņdarbus izpildīja Asja. Vispirms viņa vāciski nodziedāja Das Alte Karussel par veco, mīļo karuseli, bet pēc tam krietni sērīgāku franču gabalu Refrain, kurā skuma par gadiem, kas aizritējuši kopš bērnības. Grūti spriest, kas žūriju mudināja dot priekšroku Refrain vijoļu melanholijai, bet šķiet ticami, ka tas bijis valodas efekts - vairumam dalībvalstu vācu valoda vēl nesen saistījās ar ienaidnieku (starp citu, viens no VFR pārstāvjiem pirmajā konkursā bija vēlāk arī Latvijā populārais šlāgerdziedonis Fredijs Kvinns, bet otrs - Valters Andreass Švarcs, koncentrācijas nometni pārdzīvojis ebrejs ar pašsacerētu dziesmu, kurā šaustīja holokausta noliedzējus).
Pirmajos gados vairumam izpildītāju šķita pašsaprotami dziedāt savas valsts oficiālajā valodā. Iespējams, tas arī diktēja Eirovīzijai sākotnēji raksturīgo frankofonijas tendenci - desmit pirmajos konkursos sešreiz uzvarēja dziesmas franču valodā, kas joprojām bija Eiropā izplatītākā starpvalstu saziņas lingua franca. 1966. gadā dziedāšana valsts valodā kļuva par obligātu prasību, kas ar neilgu pārtraukumu (šis izņēmums bija viens no priekšnoteikumiem, kas 1974. gadā ļāva uzvarēt zviedru grupai ABBA ar anglisko Waterloo) bija spēkā līdz 1999. gadam. Mūsdienās valodas ierobežojumu dziesmām nav un daudzi izvēlas dziedāt angliski. Te vērts uz mirkli ielēkt XXI gadsimta sākumā un pieminēt, ka 2003. gadā, konkursam notiekot Rīgā, otro vietu ieguvu beļģu grupa Urban Trad ar dziesmu neeksistējošā valodā. Terijs Vogans atkal bija trāpīgs: «Viņiem Beļģijā ir četras valodas, bet viņi dzied pašu izdomātā. Tā ir Eirovīzijas būtība.»
Savukārt Lisa Asja Šveici pārstāvēja arī divos nākamajos gados un 1958. vēlreiz bija tuvu uzvarai, paliekot otrā; 2011. gadā viņa, jau 87 gadu vecumā, Šveices nacionālajā atlasē ierindojās astotajā vietā.
Pirmais skūpsts
Otrais konkurss risinājās 1957. gadā Frankfurtē, un septiņām aizsācējām tajā pievienojās arī Apvienotā Karaliste, Austrija un Dānija. Daži simti skatītāju, kas notiekošo vēroja klātienē, un daži miljoni pie TV ekrāniem (bet ne radioklausītāji, kas joprojām veidoja Eirovīzijas auditorijas lielāko daļu) kļuva liecinieki skatuviskai ekstravagancei, kas aizsāka vēlāk konkursā tik izplatīto eksaltēto pārmērību kultu. Dāņu dueta Birtes Vilkes un Gustava Vinklera teatralizētā uzstāšanās - kuģa kapteinis pirms došanās jūrā savai iecerētajai uzmauc pirkstā saderināšanās gredzenu - noslēdzās ar 13 sekundes ilgu skūpstu. EDzK leģenda gan apgalvo, ka nobeigums nav bijis paredzēts gluži tik demonstratīvs, bet ieildzis, jo samulsinātais skatuves darbinieks neattapies dot signālu: nofilmēts. Tomēr skūpsta efekts nebija pietiekams. Vai arī bija pārmērīgs - kā zināms, Eirovīzijā šī robeža bieži ir neprognozējami smalka - konkursā uzvarēja nīderlandiete Korija Brokena. Tāpat kā Lisai Asjai, Brokenai ar vienu Lielo balvu bija par maz, un viņa startēja arī nākamajā gadā, kad EDzK risinājās Nīderlandes pilsētā Hilversumā. Kaut viņa nebūtu to darījusi! Ar Luksemburgas pārstāvi dalot 9. vietu, Brokena iekļuva Eirovīzijas vēsturē kā joprojām vienīgā, kam tajā izdevies gan uzvarēt, gan palikt pēdējai.
Taču viņas panākums Frankfurtē aizsāka jaunu tradīciju - valsts, kuras dziesma atzīta par labāko, parasti uzņem nākamā gada konkursu. Tas tiešām sāka izskatīties pēc Eiropas pasākuma. Tiesa, tā dēvētais Austrumu bloks jeb sociālistiskās valstis konkursā nepiedalījās. Izņēmums kopš 1961. gada bija Dienvidslāvija - pārējās sociālisma valstis Eirovīzijā ienāca vien pēc PSRS un visas sistēmas sabrukuma deviņdesmitajos gados; Latvijas varenā debija ar Renāra Kaupera baltajām biksēm un Brainstorm dziesmas My Star ieņemto 3. vietu notika 2000. gadā, gadsimtu mijas pasākumā Stokholmā.
Pārmaiņas Frankfurtē skāra arī vērtēšanas sistēmu. Nacionālās žūrijas vairs nesprieda par savas valsts dziesmu, turklāt tika publiskoti visu dziesmu rezultāti katras valsts vērtējumā. Šis starpvalstu konkurenci un solidaritāti akcentējošais jauninājums sniedza papildu intrigu - balsojumu rezultātu izziņošana kļuva par vienu no publikas iecienītākajiem EDzK brīžiem. Mūsdienās ierastais publikas telefonbalsojums vēl nebija tehniski iespējams un tika ieviests tikai deviņdesmito gadu nogalē.
Pirmais hits
1958. gadā Eirovīzija, kuras vecišķi rēnais repertuārs pirmajās reizēs nebija izcēlies ne ar ko ievērības cienīgu, tika pie hita. Klasiska un globāla, joprojām pieminēta hita. Itāļa Domeniko Modunjo dziedātā Nel blu, dipinto di blu, plašāk zināma kā Volare, izskanēja visā pasaulē, kļuva par Billboard gada singlu, pirmajā Grammy balvu ceremonijā tika atzīta par Gada ierakstu un Gada dziesmu un nonāca neskaitāmu slavenību - no Lūija Ārmstronga un Ellas Ficdžeraldas līdz Dīnam Mārtinam un Deividam Bovijam - repertuārā. Tikai nedomājiet, ka Nel blu, dipinto di blu uzvarēja. Dažus mēnešus iepriekš tā bija triumfējusi Sanremo, bet Eirovīzijā... Eirovīzijā Modunjo dziedāja pirmais. Un pēdējais, jo pirmajā reizē viņa dziesma tehnisku problēmu dēļ vairākās valstīs nebija dzirdama. Beigās žūrijas favorīte bija Dors, mon amour - sen aizmirsts standartvalsis, kas Andrē Klavo izpildījumā nodrošināja uzvaru Francijai. Nel blu, dipinto di blu palika trešā.
Eiropas dziesmu konkursa lielākā problēma tolaik, tāpat kā mūsdienās, bieži bija tieši dziesmas. Jau drīz kā pašsaprotams tika pieņemts fakts, ka visvairāk tiek apspriesti dziedātāju un programmas vadītāju - vietējo slavenību - tērpi un frizūras, arī kaimiņvalstu savstarpējie vērtējumi. Dziesmas bija otršķirīgas. Tas nebija pārsteidzoši - EDzK repertuārs visnotaļ atbilda Eiropas populārās mūzikas vispārējam līmenim un lomai sabiedrībā. Tā nebija vērtība par sevi, vien sadzīves fons un iemesls tenkām. Visbiežāk šī mūzika, jau piedzimstot, bija nokavējusi savu laiku. Un pat tad, kad lietas šur tur sāka mainīties, Eirovīzija palika Eirovīzija: vecišķa, solīdi cienīga un neinteresanta dāma, kas saistīja tādu pašu publiku.
1963. gadā Londonā Monako pārstāvēja jaunā franču zvaigzne Fransuāza Ardī ar simpātiski nepretenciozu un sapņainu, melodiski elegantu pašsacerētu yé-yé dziesmiņu (yé-yé bija kontinentālās Eiropas jauniešu mūzika, kurā franču šansons un itāļu balādes sajaukušās ar šlāgeriem un rokenrolu). Šodien reti kurš Eirovīzijas pētnieks šaubās, ka Fransuāza bijusi notikuma īstā zvaigzne, taču 1963. gadā žūrijai, kas tāpat kā televīzijas un radio institūcijas un mūzikas industrija kopumā, pārstāvēja veco «kad mēs augām» paradigmu, viņa šķita pārlieku jauna, neierasta un nesmaidīga. Fransuāza finišēja piektā, bet četru pirmo vietu ieguvējus mūsdienās atceras tikai samaitātākie Eirovīzijas fetišisti.
Pat Apvienotā Karaliste, kas kopš bītlomānijas bija pasaules mūzikas otrā lielvalsts līdzās ASV, uz EDzK sūtīja vecās skolas dziedoņus ar smagnējām balādēm, kas dzimtenē strauji zaudēja aktualitāti. Dažreiz tie bija cienījami mākslinieki un guva itin labus rezultātus, taču viņi Eirovīzijai nespēja nodot pēckara paaudzes jauneklīgās aizrautības hormonus, ar ko britu mūzika pēkšņi bija tik slavena.
Tā nu arī šis impulss konkursā ienāca no Francijas. Vai Luksemburgas. Nē, tomēr no Francijas. 1965. gadā Neapolē negaidīti pārliecinošu uzvaru izcīnīja Luksemburgas pārstāve - 17 gadus vecā franču yé-yé meitene Fronsa Galla ar laikmeta kontekstā uzkrītoši stilīgu Serža Gensbūra popdziesmu Poupée de cire, poupée de son. Pēkšņi Eirovīzijai bija jauna skaņa un jauna publika. Un tad nāca britu kārta.
Britu triumfs un snobisms
1967. gadā divdesmitgadīgā Sendija Šova bija viena no lielākajām angļu popzvaigznēm. Viņas repertuārs nebija nekas oriģināls, taču personībai piemita jauno laiku neatkarība, vienkāršība un elegance, kas uzrunāja gan pusmūža mājsaimnieces un - varbūt vēl vairāk - viņu vīrus, gan jauno roka publiku. Šovas pirmais Nr. 1 hits iznāca 1964. gadā, otrais - gadu vēlāk. Pēc tā, rezultātiem tabulās krītoties, menedžments uzstāja - viņai jāmaina repertuārs un... jāstartē Eirovīzijā. Sendija iebilda, ka dalība tik dīvainā pasākumā var maksāt visu viņas reputāciju (šis aizspriedums britu mūzikas industrijā bija spēkā vēl pavisam nesen), tomēr piekrita nodziedāt piecas jaunas dziesmas BBC TV šovā - tā, kura izpelnīsies lielāko publikas piekrišanu, būs viņas eirodziesma. Tā izrādījās Puppet on a String - aizrautīgs popkabarē gabals, kas pašai dziedātājai riebās. Taču tauta savu izvēli bija izdarījusi...
Uz krāsu TV translāciju Eirovīzija pārgāja nākamajā gadā, tādēļ viņas rozā minikleitu visā krāšņumā spēja novērtēt tikai Vīnē klātesošā publika. Tik un tā baskājainās anglietes temperaments un dziesma, kas nudien nebija slikts šlāgeris, uz Eirovīzijas publiku un žūriju atstāja graujošu iespaidu. Šovas iznāciens bija viens no pirmajiem tik intensīvas erotiskas vitalitātes piesātinātiem popdziedātājas priekšnesumiem daudzu valstu televīzijā. Ar vairāk nekā divkāršu punktu pārsvaru (47:22) apsteidzot īru dziedoni Šonu Danfiju, viņa 17 dziesmu konkurencē izcīnīja Apvienotās Karalistes pirmo uzvaru, bet Puppet on a String kļuva par vienu no gada lielākajiem hitiem Eiropā.
Nākamais konkurss notika mūzikas pasaules galvaspilsētā Londonā, Karaliskajā Alberthallē. Reti kurš šaubījās, ka tajā uzvarēs mājinieks - viena no britu popa pirmajām slavenībām Klifs Ričards ar absurdi lipīgo hitu Congratulations, kas joprojām ir starp Eirovīzijas zelta dziesmām. Taču vakara noslēgumā, izskanot vērtējumam, pārsteigta bija pat daudznacionālā žūrija. Congratulations par viena punkta tiesu apsteidza Spānijas dziesma La, la, la ar vairāk nekā 80 reižu atkārotu nosaukuma frāzi. Tās izpildītāju Masjelu publikas vairums dzirdēja pirmo un pēdējo reizi. Kā Eirovīzijā ierasts, britu prese jau nākamajā dienā sāka vērpt kārtējo sazvērestības teoriju - Spānija pēc diktatora Franko rīkojuma esot uzpirkusi vairāku valstu žūrijas. Tomēr reālu korupcijas pierādījumu, tāpat citos līdzīgos gadījumos, nebija; 1973. gadā Monako Klifs Ričards neuzvarēja otrreiz - šoreiz paliekot 3. vietā.
1969. gadā Madridē gāja vēl karstāk. Vienīgo reizi Eirovīzijas vēsturē augstāko vērtējumu (18 punktus) saņēma četru valstu - Apvienotās Karalistes, Spānijas, Nīderlandes un Francijas - dziesmas. Jāpiebilst, ka mūsdienās, kad konkursā ir vairāk dalībnieku un vērtētāju, kā arī atšķirīga vērtēšanas sistēma ar daudz lielāku uzvarētāja punktu summu - 2024. gadā tā bija 591 - šādas situācijas atkārtošanās ir gandrīz neiespējama.
Kaut arī šie rezultāti varētu radīt iespaidu par spēku samēru izlīdzināšanos, Apvienotajā Karalistē, īpaši jau Anglijā, šāda doma nekad nav tikusi pieļauta. Lai arī pašu rezultāti nebūt ne vienmēr bija saucami par veiksmīgiem, britu mūzikas industrija Eirovīziju vēl pirms gadiem desmit uztvēra kā eksotisku kontinentālās Eiropas provinciālisma un atpalicības šovu, bet tā uzvarētājus - labākajā gadījumā - kā jokainus viena hita (pēc britu mērauklām tie bija vien pushiti) brīnumus. Tad pienāca 1974. gads.
ABBA
Kopš 1974. gada neviens Eirovīzijas stāsts neiztiek bez ABBA pieminēšanas. Viņi bija jau pieredzējuši mūziķi, taču joprojām jauna grupa, kuras hits Ring 1973. gadā gandrīz uzvarēja Zviedrijas nacionālās atlases konkursā Melodifestivalen. Tomēr pēdējā brīdī žūrija deva priekšroku citai dziesmai. Zēni un meitenes bija satriekti, taču tā izrādījās veiksme. Jo nākamajā gadā viņiem bija Waterloo. Daudz pārliecinošāka dziesma, kas kļuva par Eirovīzijas spilgtāko simbolu un konkursa skaļākā veiksmes stāsta atslēgu, kā arī XXI gadsimtā ir ārpus konkurences jebkurā aptaujā par Eirovīzijas visu laiku hitu Nr. 1. Sākumā gan viņi Melodifestivalen grasījās piedāvāt Hasta Mañana. Bennijs Andešons: «Tā ir laba dziesma, bet beigās mēs izlēmām, ka vajag ko pašiem atbilstošāku, nevis piemēroties Eirovīzijas gaumei, tradicionālajiem Eiropas šlāgeriem.»
Tā viņi konkursam pieteica Waterloo. Pacilājoši enerģisku britu glamroka konvertējumu skandināvu melodiskajā tradīcijā. Dziesmas varone savu nespēju pretoties mīlestības balsij salīdzina ar Napoleona armijas zaudējumu kaujā pie Vaterlo 1815. gadā. Taču Napoleonam padošanās nozīmēja sakāvi, toties viņai šis zaudējums ir uzvara, jo meitene apzinās, ka viņas liktenis ir būt kopā ar iemīļoto. Un, protams, tā bija slavenākā uzvara EDzK vēsturē.
Līdz tam Zviedrija populārās mūzikas kartē neeksistēja, bet Waterloo deva milzu grūdienu nacionālajai mūzikas industrijai, kas mūsdienās ir starp pasaules līderēm; turklāt Zviedrija ir arī Eirovīzijas lielvalsts - viena no divām, kam izdevies uzvarēt septiņas reizes. Un ABBA arī pēc 50 gadiem ir viena no visu laiku populārākajām grupām.
Lai arī Terijs Vogans apgalvoja, ka tā bijusi vienīgā reize, kad viņš pareizi prognozējis konkursa uzvarētāju, Apvienotā Karaliste bija viena no piecām valstīm, kas Waterloo Braitonā atstāja bez punktiem. Taču tam nebija nozīmes. ABBA uzvara bija tikpat pārliecinoša, cik tās efekts tālejošs un grandiozs.
Waterloo pārvērta daudz ko, tikai ne Eirovīziju. Jo neviens no vēlākajiem dalībniekiem nebija ne tuvu tik labs. 1975. gadā ar dziesmu Ding-a-dong uzvarēja holandiešu grupa Teach-In, kas nekur nespēja kļūt tik iecienīta kā PSRS, un arī tikai tādēļ, ka viņu plate padomijā bija retais brīvi nopērkamais Rietumu mūzikas albums. ABBA palika brīnums un izņēmums.
Arī viņi
Mūsdienās, īpaši kopš itāļu Måneskin triumfa 2021. gadā, šis arguments dzirdams retāk, taču Eirovīzijas noliedzēji ilgstoši uzstāja, ka vienīgie, kam dalība konkursā pavērusi ceļu uz pasaules tirgu, ir ABBA. Zviedru četrinieka gadījums tiešām ir unikāls, tomēr tā nav gluži taisnība. Starptautisku ievērību EDzK izpelnījās arī vēlāk ļoti populārais spānis Hulio Iglesiass (4. vieta 1970. gadā), angļu-austrāliešu dziedātāja Olīvija Ņūtone Džona (4. vieta 1974. gadā) un kanādiete Selīna Diona (1. vieta 1988. gadā, pārstāvot Šveici).
1981. gadā speciāli dalībai EDzK tika izveidots angļu kvartets Bucks Fizz, kam togad izdevās uzvarēt - domas gan dalās par to, vai panākumus noteica dziesma Making Your Mind Up vai Eirovīzijā ne reizi vien izspēlētā sieviešu garderobes pārvērtību pikantērija (Marie N!) priekšnesuma kulminācijas brīdī, kad blondie puiši norāva blondo meiteņu garos svārkus.
Cita starpā 1979. gadā 4. vietu izcīnīja jauna vācu eirodisko grupa Dschinghis Khan (4. vieta 1979. gadā), kas gan nekļuva par pasaules zvaigznēm, taču iemantoja milzu popularitāti Austrumeiropā, pamatīgi sakrītot uz nerviem arī daudziem Latvijā.
Īru ēra
Viens no Eirovīzijas mīklainajiem fenomeniem saistīts ar Īrijas kādreizējo dominanci. Pirmo uzvaru valstij, kura tika uzskatīta par tādu pašu Eiropas un mūzikas industrijas provinci kā, teiksim, Albānija, 1970. gadā Amsterdamā izcīnīja vēlākā Eiropas Parlamenta deputāte un valsts prezidenta amata kandidāte Dana Rozmarija Skallona, toreiz - vienkārši Dana. Desmit gadus vēlāk, 1980. gadā, citā Nīderlandes pilsētā - Hāgā - pirmo vietu ieguva Džonijs Logans, kurš aizsāka tā dēvēto īru laikmetu. 1987. gadā Briselē Īrija triumfēja vēlreiz, bet, ja ne fakts, ka tas atkal notika ar Logana dziedātu asarbalādi (viņš bija pirmais divkārtējais konkursa uzvarētājs), arī tas nebūtu nekas īpašs. Taču īri visus apsteidza arī 1992. (Džonijs Logans bija dziesmas autors!), 1993. un 1994. gadā! Viņus nespēja apturēt pat tas, ka ik reizi nācās uzņemties nākamā konkursa rīkošanu. Terijs Vogans: «Īri mēdz izlikties, ka negrib uzvarēt. Ahhh, tas ir tik dārgi! Ahhh, mums ir apnicis to dzirdēt. Es pats esmu īrs un neticu nevienam vārdam. Īriem patīk šīs uzvaras un patīk, kas viss notiek tieši te.»
Apliecinot Vogana vārdu patiesumu, Īrija savāca visvairāk punktu arī 1996. gadā un kļuva par pirmo valsti, kas Eirovīzijā uzvarējusi septiņas reizes. Tā gan vismaz pagaidām ir īru pēdējā uzvara. Šajā gadsimtā Īrijas pārstāvjiem vairāk nācies priecāties par iekļūšanu finālā, bet līderpozīcijām tie nav tuvojošies.
Eiropas spoguļa ainiņas
Kaut arī ERA nemainīgi uzsver konkursa apolitisko ievirzi, tas vienmēr atspoguļojis ne vien Eiropas modes un dzīvesveida tendences un iedzīvotāju sastāva izmaiņas, bet arī politiskās aktualitātes un starpvalstu attiecību dinamiku. Īpaši augsta politiskā temperatūra Eirovīzijā valda pēdējos gados - kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā (2022. gadā Krievija no EDzK tika izslēgta) un Izraēlas un palestīniešu islāma fundamentālistu grupējuma Hamas kara sākuma. Taču, kā jau minēts, vairāk vai mazāk izteiktas politiskas zemstraumes konkursā plūdušas vienmēr.
XX gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados vairākas dalībvalstis iestājās pret autoritāru diktatoru pārvaldītās Spānijas un Portugāles dalību, bet 1970. gadā, protestējot pret mazo valstu marginalizēšanu un neatbilstošu novērtējumu, konkursā nepiedalījās Somija, Zviedrija, Norvēģija un Portugāle. Ņemot vērā Ziemeļīrijas un pārējās Apvienotās Karalistes vardarbīgo konfliktu, 1971. un 1981. gadā Dublinā dziesmu sacensība notika pastiprinātas drošības apstākļos.
Savukārt 1973. gadā Luksemburgā spriedzi radīja Izraēlas (pirmā ārpus Eiropas ģeogrāfiskajām robežām esošā valsts EDzK vēsturē) debija. 1972. gadā Minhenes olimpiskajās spēlēs palestīniešu teroristi nogalināja 11 izraēliešu sportistus, tādēļ Izraēlas pārstāvju klātbūtne radīja bažas par iespējamiem teroraktiem arī Eirovīzijā. Lepnajā Grand Théâtre sanākusi publika tika instruēta visu vakaru palikt sēdvietās un necelties kājās, lai nejauši neizprovocētu klātesošos drošības dienestu snaiperus. Izraēlas un Palestīnas saspringto attiecību dēļ Izraēlas dalība bija plašu diskusiju iemesls arī vēlāk, īpašu neiecietību izpelnoties arābu valstīs, kas, neraugoties uz ERA dalībnieču statusu, konkursā nepiedalās. 1978. gadā, kad kļuva skaidrs, ka Izraēla svinēs pirmo uzvaru, Jordānijas TV pārtrauca translāciju, par uzvarētāju nosaucot Beļģiju. Savukārt 1980. gadā, Izraēlai dalību izlaižot, konkursā debitēja Maroka; nākamajā gadā Izraēla atgriezās, bet Maroka EDzK vairs nav piedalījusies.
1975. gadā, paliekot pēdējā vietā, EDzK pirmoreiz startēja Turcija, kas nesen bija veikusi militāru invāziju Kiprā, tādējādi izprovocējot Grieķijas izstāšanos; 1976. gadā konkursā piedalījās abas valstis, taču Turcijas TV Grieķijas dziesmu netranslēja. Kopš 2013. gada Turcija, paužot neapmierinātību ar konkursa noteikumiem un novēršanos no «tradicionālām ģimenes vērtībām», EDzK vairs nepiedalās un arī to netranslē.
Starp citu, pirmā melnādainā dalībniece konkursā bija 1966. gadā Nīderlandi pārstāvošā surinamiešu izcelsmes dziedātāja Millija Skota, bet pirmo melnādaino uzvarētāju Eirovīzija piedzīvoja tikai nākamā gadsimta sākumā - 2001. gadā par to kļuva Arubā dzimušais Deivs Bentons, kurš kopā ar Tanelu Padaru un 2XL pārstāvēja Igauniju.
Geju Ziemassvētki
2014. gadā konkursā uzvarēja Končita Vursta - bārdainais, garā kleitā tērptais austrietis. Terijs Vogans izteica bažas, ka Eirovīzija riskē no farsa pārvērsties frīkšovā. Frīkšovs vai ne, bet pārmaiņas jau bija notikušas. Šveici pārstāvošās nebināras dzimtes personas Nemo triumfu ar elektropopa kompozīciju The Code 2024. gadā Vogans nepiedzīvoja, taču jau viņa laikā mediji Eirovīzijas konkursu sāka dēvēt par praida parādi ar plašāko auditoriju pasaulē un geju Ziemassvētkiem, ko svin pat pārliecināti homofobi.
Homoseksuāli mājieni EDzK priekšnesumos bija izplatīti, vēl pirms skatītāju vairums sāka tos atpazīt, taču pirmais atklātais gejs starp konkursantiem bija islandietis Pols Oskars 1997. gadā Dublinā. Viņa uzstāšanās provokatīvi erotiskais iestudējums nepalīdzēja tikt augstāk par 20. vietu, taču ļāva Eirovīzijai «iznākt no skapja».
Jau nākamajā gadā Birmingemā uzvarēja izraēliešu transpersonas Dana International ivritā izpildītā eirodisko dziesma Diva, kurā, atsaucoties uz seno romiešu un grieķu dievietēm, slavināts sievišķības spēks, skaistums un cēlums. Dziesmā nav atklātu seksualitātes pieminējumu, tomēr Diva un tās priekšnesums kļuva par vienu no pirmajiem masu publiku sasniegušajiem kvīru estētikas paraugiem, izpelnījās Izraēlas ortodoksālo ebreju protestus un apliecināja EDzK kā seksuālām minoritātēm draudzīgu pasākumu, kas turpmāk bieži kļuvis par starptautiskās LBGTQ+ kultūras platformu, kurā līdzās dalībvalstu karogiem plīvo arī varavīksnes krāsas.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita