Pēdējos pārdesmit gadus Amerika pārsteidz ar to, ka tās priekšgalā viens pēc otra stājas diezgan viduvēji prezidenti. Tas nav nekas nepieredzēts, jo arī agrāk laiku pa laikam amerikāņi ir ievēlējuši tādus tautas priekšstāvjus, kuri atmiņā ne ar ko nav palikuši. Vai pat vēl sliktāk, jo, piemēram, 29. prezidents Vorens Hārdings atmiņā gan palika, taču ar korupcijas skandāliem, žūpošanu un sānsoļiem, bet 37. prezidentam Ričardam Niksonam vispār pat nācās atkāpties no amata. Taču tādu personību, kuru darbība iezīmē veselu laikmetu, pēdējā laikā nav bijis. Donalds Tramps gan tagad ir iedomājies ierakstīt savu vārdu vēsturē, ievedot Ameriku «zelta laikmetā», taču nez kādēļ nav pārliecības, ka viņa aizsāktās reformas radīs kaut ko vairāk par haosu. Vismaz pagaidām Trampam vēl ir ļoti tālu līdz politiķim, ko pagaidām var uzskatīt par pēdējo dižo ASV prezidentu - Ronaldam Reiganam.
Patīkama balss kā karjeras pakāpiens
Parasti Reiganam mēdz piedēvēt divus viņa prezidentūras laikā panāktos sasniegumus - ASV ekonomikas atveseļošanu ar tā dēvētās «reiganomikas» palīdzību un uzvaru Aukstajā karā, kas noslēdzās ar PSRS sabrukumu. Patiesībā gan viņam tā arī neizdevās pilnībā ieviest visus iecerētos ekonomikas uzlabošanas pasākumus, bet ASV ārējais parāds tieši Reigana valdīšanas laikā sāka pieaugt, savukārt Aukstā kara beigas veicināja faktors, ka PSRS beidzot bija parādījies līderis, kurš bija gatavs sarunāties ar Ameriku - lielā mērā gan apstākļu spiests. Tomēr jebkurā gadījumā Reigana nopelni XX gadsimta nogales globālajās pārmaiņās ir ārkārtīgi lieli.
Tā vien gribētos Reiganu salīdzināt ar tagadējo Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski viņu aktieriskās pagātnes dēļ, taču te ir viena būtiska atšķirība. Zelenskis kādā savas šovbiznesa karjeras posmā diezgan apzināti sāka to izmantot politiskā kapitāla veidošanai, jo viņa radītais populārais seriāls Tautas kalps, kas stāstīja par vienkāršu pilsoni, kurš negaidot nonāk valsts priekšgalā, kalpoja kā lielisks tramplīns reālam ceļojumam uz Ukrainas prezidenta krēslu. Reiganam laikā, kad viņš iztiku pelnīja kā aktieris, nekādu politisku ambīciju nebija, un lielā mērā viņš politikā nonāca apstākļu sakritības dēļ - visticamāk, ja viņam būtu labāk veicies Holivudā, Ronalds pat nebūtu aizdomājies par iespēju nonākt Baltajā namā.
Kaut gan koledžā Reigans studēja ekonomiku un socioloģiju, pats viņš sevi neuzskatīja par zinošu ekonomistu un ar šo jomu savu nākotni nesaistīja. Jo vairāk tādēļ, ka sekmes skolā bija diezgan viduvējas. Viņš toties diezgan labi spēlēja amerikāņu futbolu, taču arī karjera profesionālajā sportā Reiganam nespīdēja prozaiska iemesla dēļ - viņš bija tuvredzīgs. Ir maz fotogrāfiju, kurās Reigans būtu redzams brillēs, taču tas tādēļ, ka viņš jau jaunībā sāka izmantot tā laika jaunizgudrojumu - kontaktlēcas. Taču jau studiju laikā viņš bija darbojies amatieru teātrī, kur kolēģi ievēroja Ronalda patīkamo balsi un ieteica viņam pameklēt darbu kādā radiostacijā. Un tā viņš 1932. gadā 21 gada vecumā nonāca Aiovas štata radiostacijā, kurai bija nepieciešams sporta komentētājs. Patīkamais balss tembrs vēlreiz Reiganam par labu nospēlēja dažus gadus vēlāk, kad viņš nolēma izmēģināt spēkus aktiera ampluā. Tobrīd strauji attīstījās skaņu kino un Holivudai vajadzēja jaunus aktierus. Tiem bija jānomaina mēmā kino zvaigznes, kas nespēja piemēroties laikmeta prasībām. Kinostudija Warner Brothers nosprieda, ka simpātiskais jaunietis tai noderēs, un piedāvāja noslēgt ilgtermiņa līgumu. Viņi gan nesolīja galvenās lomas, taču garantēja puslīdz pārtikušu dzīvi.
Pavisam savas aktiera karjeras laikā Reigans piedalījās apmēram pussimt filmās. Neviena no tām nekļuva par ekrāna šedevru, un arī pats aktieris neizauga par pirmā numura kinozvaigzni. Bieži vien režisori viņu izmantoja vesternos, jo Ronalds bija ļoti labs jātnieks. Arī vēlāk līdz pat sirmam vecumam viņš devās izjādēs savā Kalifornijas rančo). Filmēšanas laukumā viņš iepazinās ar savu pirmo sievu Džeinu Veimanu, kurai šīs bija jau trešās laulības. Džeinas kinokarjera bija daudz veiksmīgāka nekā Ronaldam. Tas tad arī kļuva par galveno iemeslu, kādēļ jau pēc dažiem gadiem abi izšķīrās.
Var jau būt, ka laika gaitā Reiganam tomēr izdotos izsisties līdz A kategorijas filmām, jo 1940. gadā parādījās pirmie šādi piedāvājumi, taču, kā par spīti, sākās karš. Arī aktieriem bija jāpilda karadienests, un, kaut gan uz fronti Reiganu neviens nesūtīja (jau pieminētās tuvredzības dēļ viņu atzina par tikai daļēji derīgu dienestam), no ierastās Holivudas aprites viņš tomēr tika izrauts. Aktierim atrada lietojumu atbilstoši profesijai - lika filmēties dažādās valsts finansētās propagandas filmās par patriotismu un armiju. Pulveri Ronalds tā arī nepaostīja, taču formāli skaitījās dienējis un piedalījies karā līdz pat 1945. gadam, kad viņu atvaļināja.
Pēc kara Reigans atgriezās Holivudā, taču jau atkal nekādi netika laukā no B kategorijas filmu apburtā loka. Līdz piecdesmito gadu sākumam viņš filmējās trijās četrās filmās gadā, taču visas tās bija diezgan viduvēji gabali, ko skatītāji aizmirsa jau otrajā dienā pēc noskatīšanās. Nekādas spīdošas perspektīvas Holivuda nesolīja.
Arodbiedrības līderis
Toties perspektīvas parādījās sabiedriskajā darbā. Pēc dabas Reigans bija sabiedrisks, labs stāstnieks, taču prata arī citus uzklausīt - tātad no tās ļaužu sugas, ko mēdz dēvēt par sabiedrības dvēselēm. Tādēļ jau tikai likumsakarīgi, ka drīz pēc kara viņu ievēlēja Kinoaktieru arodbiedrības jeb, kā to sauc amerikāņi, Ekrāna aktieru ģildes prezidenta amatā. Risinot aktieru vārdā sarunas ar kinostudijām vai valsts iestādēm, Reigana šarms un diplomāta spējas bija ļoti noderīgas, turklāt brīvā laika viņam bija vairāk nekā pastāvīgi aizņemtajām pirmā numura kinozvaigznēm.
Tas gan nebija pats labākais laiks šādam amatam, jo sākās Aukstais karš un Amerikā augstu vilni sita cīņa pret komunistiem - gan īstiem, gan iedomātiem. Komunistu medības norisinājās arī Holivudā, un ne viens vien režisors, aktieris un scenārists nonāca «melnajos sarakstos» kā iespējams sarkano atbalstītājs, kas nozīmēja visai ierobežotas iespējas atrast darbu. Reigans, būdams arodbiedrības šefs, darbojās kā vidutājs starp aktieru saimi un valsts iestādēm, piemēram, Federālo izmeklēšanas biroju (FIB), kura pienākums bija meklēt valstij nelojālas personas. Cik nu bija viņa spēkos, Ronalds centās kolēģus no pārliekās FIB uzmanības pasargāt, taču pielāgoties situācijai tomēr nācās - piemēram, 1950. gadā Reigans aicināja visus aktierus publiski zvērēt uzticību ASV, kā arī aizliegt Amerikas komunistu partiju. Šķiet, ne bez pamata tiek uzskatīts, ka tolaik Reigans darbojās arī kā FIB informators - pēc visa spriežot, gan ne pārāk aktīvs. Taču bija arī kāda laba ziņa - tieši šajā laikā šķirtenis Ronalds Reigans iepazinās ar aktrisi, vārdā Nensija Deivisa. Viņas kinokarjera bija vēl pieticīgāka nekā Ronaldam, un to viņa pameta, kad 1952. gadā kļuva par misis Reiganu.
Kalifornijas gubernators
Piecdesmito gadu beigās Reigans meta Holivudai mieru un atrada jaunu darbu - kļuva par televīzijas kompānijas MCA raidījumu vadītāju. Tā bija diezgan īpatnēja TV kompānija, jo piederēja korporācijai General Electric - tātad attāls salīdzinājums varētu būt, ja mūsu pašu Latvenergo sadomātu izveidot savu televīzijas kanālu. Jaunajam darbam bija savi plusi, jo televīzija palīdzēja iepazīties ar ietekmīgiem cilvēkiem. Bet šāda pazīšanās noveda pie domām par iesaistīšanos politikā. Interesanti, ka sākumā Reigans bija Demokrātu partijas atbalstītājs, jo uzskatīja demokrātu prezidentu Franklinu Delano Rūzveltu par vienu no visu laiku labākajiem valsts līderiem. Taču piecdesmitajos gados viņš pret demokrātiem atsala un pārgāja pie republikāņiem, 1964. gada prezidenta vēlēšanās jau publiski atbalstot to izvirzīto kandidātu Bariju Goldvateru, kurš gan zaudēja Lindonam Džonsonam.
Savukārt Ronalds nolēma pats kļūt par profesionālu politiķi un 1966. gadā izvirzīja savu kandidatūru Kalifornijas gubernatora vēlēšanām. Kalifornija jau tolaik skaitījās demokrātu štats, tomēr Reigana personības šarms darīja savu un viņš vēlēšanās uzvarēja. Nu, labi - gan jau vēlētājus ietekmēja arī Ronalda solījums samazināt nodokļus.
Pēc ievēlēšanas gan izrādījās, ko šo solījumu nav iespējams izpildīt, jo štata iepriekšējā vadība uz atvadām bija jaunajam gubernatoram sagādājusi nelielu «dāvaniņu» pamatīga budžeta deficīta izskatā. Proti, budžets bija veidots tā, ka gada pēdējiem trim mēnešiem nebija paredzēti vispār nekādi līdzekļi. Tādēļ varianti bija divi: vai nu pamatīgi samazināt štata algoto administratīvo aparātu, vai arī paaugstināt nodokļus. Reigans izšķīrās par otro variantu, uz gadu paaugstinot nodokļus, kas gan bija pretrunā viņa pārliecībai un solījumiem.
Otra problēma bija Kalifornijas Universitāte, kur valdīja tik brīvdomīgs gars, ka tas jau robežojās ar anarhiju - pamatā studentu protesti bija pret karu Vjetnamā, taču beigās jau izvērtās atteikumā vispār pakļauties jebkādiem noteikumiem. Ja vēl ņemam vērā, ka jau tolaik Kalifornijas Universitāte bija visai kreisi noskaņota mācību iestāde, tad sapratīsim, kādēļ jaunajam gubernatoram nepatika studentu izdarības - pats viņš bija audzināts reliģiozā garā, un tas bija viens no iemesliem, kādēļ viņš necieta sarkanos bezdievjus. «Dzeniet viņus ratā! Viņi ir sabojāti un nav pelnījuši to izglītību, ko saņem. Viņiem nav tiesību izmantot mūsu izglītības sistēmas priekšrocības,» tā Reigans izteicās pirms vēlēšanām. Nonākot gubernatora amatā, vajadzēja šo apņemšanos īstenot, ko izdarīt bija jau krietni grūtāk nekā runāt par kārtības ieviešanu. Jaunais gubernators sāka ar to, ka panāca universitātes prezidenta atlaišanu, bet pēc tam ierosināja samazināt augstskolas finansējumu. Gods kam gods, Reigans nebaidījās doties personīgi tikties ar dumpīgajiem studentiem, kuriem demonstrēja savu humora izjūtu: uz studentu plakātiem «Nākotne pieder mums!» gubernators atbildēja, parādot lapu ar uzrakstu: «Tādā gadījumā es pārdošu savas akcijas.» Joks palīdzēja mazināt spriedzi, tomēr saspīlējums studentu un Kalifornijas gubernatora attiecībās saglabājās visu viņa pilnvaru laiku, kulmināciju sasniedzot 1969. gadā, kad studentu nemieru apspiešanai tika iesaistīta Nacionālā gvarde.
Tomēr kopumā gubernatora amatā pavadītie divi termiņi Kalifornijai nāca par labu, kaut gan no dažiem saviem radikālākajiem plāniem Reiganam nācās atteikties. Piemēram, viņš bija iecerējis pamatīgi apgriezt bezdarbnieku pabalstus, uzskatot, ka darbu var atrast ikviens, tomēr dzīve pierādīja, ka kaut kāds bezdarbnieku procents ir neizbēgams un bez eksistences līdzekļiem šos cilvēkus nevar atstāt. Taču Reigans visas savas politiskās karjeras laikā uzskatīja, ka sociālo pabalstu jautājums ir jāskata štatu līmenī, nevis valsts mērogā, jo tas novedīs pie pārliekas līdzekļu šķērdēšanas, un lielā mērā viņam bija taisnība.
Ceļš uz Balto namu
1975. gadā, pametot Kalifornijas gubernatora posteni, Ronalds Reigans jau bija Amerikā itin labi zināms politiķis. Kā tāds viņš bija gatavs kāpt augstāk pa karjeras kāpnēm un pretendēt uz prezidenta amatu. Tomēr togad Republikāņu partija deva priekšroku Džeraldam Fordam, kurš jau bija iesildījis vietu Baltajā namā, nomainot Ričardu Niksonu, kas savu pilnvaru laikā bija spiests atkāpties no amata. Vēlēšanās Fords zaudēja demokrātu izvirzītajam Džimijam Kārteram.
Visas zīmes rādīja, ka Reigans par Balto namu var aizmirst. Nākamās vēlēšanas bija 1980. gadā, kad Reiganam būs jau gandrīz 70 gadu - tiem laikiem tas skaitījās daudz. Tomēr pirms 1980. gada vēlēšanām Reiganam izdevās kļūt par Republikāņu partijas galveno kandidātu; lielā mērā tādēļ, ka viņš panāca vienošanos ar tuvāko konkurentu Džordžu Bušu vecāko, piedāvājot tam viceprezidenta nomināciju. Bušs nosprieda, ka labāk zīle rokā nekā mednis kokā, un nākamos astoņus gadus pildīja viceprezidenta pienākumus, līdz 1988. gadā sagaidīja savu iespēju kļūt par Baltā nama saimnieku.
Taču līdz tam vēl Reiganam vajadzēja vēlēšanās uzvarēt demokrātu kandidātu, līdzšinējo prezidentu Džimiju Kārteru. Te gan lielā mērā Kārters pats sevi noraka ar ne pārāk veiksmīgo valsts vadīšanu - viņa laikā Amerikas ekonomika ieslīdēja stagnācijā, auga inflācija un bezdarbs, turklāt valsts piedzīvoja pamatīgu pazemojumu, kad Irānā kā ķīlnieki tika sagrābti ASV vēstniecības darbinieki, bet viņu glābšanas operācija izgāzās. Turklāt Kārters izvēlējās neveiksmīgu taktiku cīņā pret savu politisko oponentu. Proti, sāka stāstīt, ka nedrīkst valsts vadību uzticēt aktierim, kurš tēlo kovboju un ir spējīgs ieraut pasauli kodolkarā. Savukārt Reigans šos Kārtera izteikumus pavērsa sev par labu, vēlēšanu aģitācijā patiešām izmantojot kovboja tēlu, kas itin labi saskanēja ar viņa politisko nostāju - ar Kremli jārunā tikai no spēka pozīcijām! Lielā mērā Donalda Trampa priekšvēlēšanu retorika ir ņemta no kādreizējiem Reigana saukļiem, jo arī viņš aicināja Ameriku padarīt atkal varenu. Tiesa, atšķirībā no Trampa Reigans aicināja šī mērķa vārdā apvienoties visus amerikāņus, aizmirstot par katra partejisko piederību.
Reigana priekšvēlēšanu kampaņa balstījās uz diviem būtiskiem punktiem. Pirmais - ārpolitika, kur pasaulei nepieciešams novērst komunistu radītos draudus. Otrais - sakārtot valsts ekonomiku, kas panākams, samazinot federālos nodokļus un vairāk pilnvaru atdodot štatiem.
Priekšvēlēšanu debatēs Reigans pārliecinoši uzvarēja Kārteru. Lai kā demokrāti smīkņātu par aktieri un kovboju, publiskajās uzstāšanās viņš bija nepārspējams - asprātīgs, pārliecinošs un šarmants. «Runājot lielas publikas priekšā vai televīzijā, es cenšos paturēt prātā, ka auditorija sastāv no atsevišķiem cilvēkiem, un mēģinu runāt tā, it kā vērstos pie draugu bariņa - nevis pie miljoniem, bet pie dažiem draugiem, kuri sēž viesistabā vai frizētavā,» tā vēlāk pats prezidents skaidroja savu runu panākumu noslēpumu. Un tas tiešām darbojās. Tiesa, jau vēlāk analītiķi secināja, ka runās minētie piemēri un fakti ne vienmēr atbilst īstenībai, jo nereti Reigans vēlamo uzdevis par reālo, bet ar skaitļiem improvizējis ārkārtīgi brīvi. Taču atcerēsimies, ka tas bija laiks, kad vēl nebija pieejams internets, kas visu pateikto ļāva acumirklī pārbaudīt. Un šādos apstākļos Reigana aktiera pieredzei bija liela loma. To, ka viņam bija patīkama balss, mēs jau teicām, vai ne?
«Reiganomika» un tās rezultāti
Nonācis Baltajā namā, Reigans vispirms ķērās pie ekonomikas. Reigana ieskatā, valstij pēc iespējas jānojauc visi šķēršļi, kas traucē ekonomikai attīstīties, tostarp nodokļu slogs, dažādi valsts regulējumi un - sveiciens Trampam! - arī nu jau leģendārie ievedmuitas tarifi. Uzreiz pēc stāšanās amatā jaunais prezidents ierosināja par 20-30 procentiem samazināt valsts izdevumus (izņemot aizsardzības jomu, kur, gluži pretēji, izdevumus vajadzēja palielināt), atcelt virkni ekonomisko attīstību ierobežojošu normatīvo aktu, samazināt štatus vairākās federālajās iestādēs, kā arī samazināt federālos nodokļus. Ja nodokļu samazināšana patika visiem, strīdīgāks bija jautājums par pabalstu apcirpšanu maznodrošinātajiem, jo viens no «reiganomikas» pamatprincipiem bija neļaut cilvēkiem vienkārši iztikt no pabalstiem un pat nemeklēt darbu.
Rezultātā Amerikas ekonomika tiešām sāka atkopties. Var strīdēties, cik liels nopelns tur bija «reiganomikai» un cik - ekonomikas cikliskumam, kur krīzi nomaina augšupeja, taču fakti bija nepārprotami: ja 1980. gadā, kad Reigans stājās amatā, inflācija pārsniedza 14 procentus, trīs gadus vēlāk tā bija vairs tikai trīs procenti. Taču bija arī ēnas puse - ASV slīga arvien lielākā budžeta deficītā. Cenšoties uzlabot ekonomisko situāciju, savas otrās prezidentūras laikā Reigans veica vēl vienu nodokļu reformu, kas tiešām paaugstināja iedzīvotāju ienākumu līmeni, taču budžeta deficīta problēmu neatrisināja, atstājot mantojumā nākamajiem prezidentiem, Trampu ieskaitot.
Te gan nebūtu godīgi vainot Reiganu, jo ASV budžetu nav iespējams apstiprināt bez Kongresa balsojuma, bet tajā esošie politiķi allaž centās iekļaut tēriņus, kas varētu celt viņu akcijas elektorāta acīs. «Kas attiecas uz federālajiem izdevumiem un sabalansētu budžetu, man tā arī neizdevās panākt to, ko biju iecerējis. Tā bija lielākā vilšanās, ko piedzīvoju kā prezidents. (..) Deficīts rodas ne jau pārāk mazu nodokļu dēļ, bet gan pārāk lielu izdevumu dēļ. To rada Kongress, nevis prezidents. Prezidenti nepiesavinās ne centu nodokļu maksātāju naudas; to var izdarīt tikai kongresmeņi, bet Kongress ir pakļāvīgs dažādām ietekmēm, kurām nav nekāda sakara ar saprātīgu valsts pārvaldi,» šo atziņu no Reigana memuāriem būtu vērts iegaumēt visiem politiķiem.
Zvaigžņu kari un «ļaunuma impērija»
Viens no Reigana iespaidīgākajiem politiskajiem veikumiem bija stratēģiskās aizsardzības iniciatīvas jeb tā dēvētās «zvaigžņu karu» programmas pieņemšana. Līdz tam tika uzskatīts, ka ASV un PSRS rīcībā esošie kodolarsenāli kara gadījumā garantē abu pušu pilnīgu iznīcību, tā padarot kodolkonfliktu bezjēdzīgu. Reigans aicināja uz šo problēmu palūkoties no citas puses - kā būtu, ja ASV kosmosā izveidotu vairogu, kas ļautu iznīcināt padomju izšautās raķetes, pirms tās sasniegušas Ameriku? Tāda pieeja gan bija pretrunā ar 1972. gadā ASV un PSRS noslēgto vienošanos par pretraķešu sistēmu ierobežojumiem, taču Reiganam šis arguments nelikās būtisks. Viņš bija gatavs uzsākt darbu pie jaunu tehnoloģiju izstrādes, kas ļautu atvairīt padomju kodoluzbrukumu.
Nereti tiek uzskatīts, ka visa «zvaigžņu kara» programma lielā mērā bijusi blefs, kas pastāvējusi vien uz papīra ar nodomu ieraut PSRS jaunā bruņošanās sacensībā, tā panākot tās bankrotu. Tā gluži nav, jo darbs pie pretraķešu sistēmu tehnoloģijām patiešām tika veikts, tiesa, tā bija ilgtermiņa programma, kurai beigas īsti neredzēja. Taču tā gan ir taisnība, ka Vašingtona diezgan labi apzinājās padomju puses finansiālās iespējas un to, ka Kremļa mēģinājumi turēties līdzi Amerikai bruņošanās jomā var piebeigt jau tā vājo PSRS ekonomiku.
Stājoties prezidenta amatā, Reigans bija pārliecināts antikomunists, kurš nešaubījās, ka ar Kremli jāsarunājas tikai un vienīgi no spēka pozīcijām. Taču sākumā viņa zināšanas par reālo situāciju padomju impērijā bija, maigi izsakoties, diezgan viduvējas - apmēram tādas pašas kā Džeimsa Bonda sērijas veidotājiem, kuri spēja izdomāt vien tik daudz, kā nosaukt čekas ģenerāļus par Gogoli vai Puškinu. Kādā no savām runām Ronalds pamatīgi izgāzās, piesaucot citātus no Ļeņina - pirmkārt, citāti bija izdomāti, bet, otrkārt, viņš kaunpilnā kārtā Vladimiru Iļjiču nodēvēja par Nikolaju. Tiesa, Amerikas publika, kuras zināšanas par PSRS bija apmēram tādā pašā līmenī, šīm muļķībām nepievērsa īpašu uzmanību. Bieži tiek piesaukts Reigana izmantotais apzīmējums PSRS - «ļaunuma impērija» -, taču patiesībā viņš pats nemaz tik bieži to nelietoja. Tiek uzskatīts, ka pirmā un viena no retajām reizēm, kad viņš to minējis, ir bijis kāds baznīcas saiets. Tādēļ arī tik bībelisks epitets. Vēlākajos gados gan Reigans nopietni pievērsās potenciālā pretinieka pētīšanai un pat nolīga padomnieci, kura specializējās PSRS un Krievijas jautājumos.
Par lielu pārsteigumu daudziem, runājot ar PSRS no spēka pozīcijām, Reigans tomēr drīz vien pēc stāšanās amatā atcēla sava priekšgājēja Kārtera ieviesto labības piegāžu embargo Padomju Savienībai. Lai kā viņam gribētos iezāģēt komunistiem, šajā gadījumā Ronalds skatījās no amerikāņu fermeru pozīcijas - ja reiz krievi ir gatavi maksāt lielu naudu par amerikāņu graudiem, kādēļ tos nepārdot un nenopelnīt? Galu galā, iztērējot valūtu par graudiem, krieviem paliks mazāk līdzekļu ieroču ražošanai! «Es vienmēr uzskatīju, ka komunisms kā ekonomiskā sistēma ir lemts sabrukumam. Ekonomiskā statistika un izlūkošanas informācija, ko saņēmu katru dienu notiekošajos Nacionālās drošības padomes brīfingos, nepārprotami liecināja, ka komunisms tuvojas savas bojāejas robežai,» vēlāk memuāros rakstīja pats Reigans.
Taču tas bija vienīgais gadījums, kad Reigans formāli piekāpās komunistu vēlmēm. Visos pārējos jautājumos viņš palika nepiekāpīgs, turklāt tas attiecās ne tikai uz Maskavu, bet arī uz tās satelītiem. Visai sāpīgi Reigana stingro pieeju izjuta komunistiskā Polija, jo, reaģējot uz karastāvokļa ieviešanu un politiskajām represijām, Vašingtona pret to ieviesa ekonomiskās sankcijas, kas Varšavai radīja vismaz 15 miljardu dolāru zaudējumus. Tikai tiešo ekonomisko sakaru ierobežošanas dēļ vien Polijas eksports uz ASV saruka no 450 miljoniem uz 250 miljoniem dolāru, bet vēl taču bija pastarpinātās sankcijas, piemēram, aizliegums pārdot poļiem tehnoloģijas, kas kaitējumu padarīja vēl lielāku. Vienlaikus gan ASV un Rietumeiropas valstis piegādāja poļiem humānās palīdzības pārtikas sūtījumus, lai nepasliktinātu vienkāršās tautas jau tā neapskaužamo stāvokli. Virkne sankciju bija vērsta arī pret PSRS, piemēram, aviokompānijas Aeroflot padzīšana no ASV tirgus un aizliegums tirgot datortehnoloģijas. Liela daļa sankciju tika ieviestas pēc tam, kad padomju iznīcinātājs 1983. gadā Tālajos Austrumos notrieca Dienvidkorejas pasažieru laineri ar 269 cilvēkiem, kas kļūmes dēļ bija ielidojis padomju gaisa telpā. Reigans to nodēvēja par barbarisku aktu, turklāt lidmašīnā bija 62 ASV pilsoņi. Savukārt PSRS mazliet vēlāk uz to atbildēja ar Losandželosas olimpisko spēļu boikotu. Reigans par šādu attiecību pasliktināšanos bija tik ļoti vīlies, ka atļāvās skarbu joku - pārbaudot mikrofonu pirms kāda televīzijas ieraksta, pateica frāzi: «Man ir tas gods paziņot, ka šodien esmu parakstījis rīkojumu, kas Krieviju pasludina ārpus likuma. Pēc piecām minūtēm sāksim viņus bombardēt.» Kad par šo joku uzzināja PSRS, tad sekoja oficiāls paziņojums, kas nosodīja Reigana bezatbildīgo rīcību.
Taču, runājot ar komunistiem no spēka pozīcijām, Reigans arī regulāri aicināja viņus uzsākt pārrunas par bruņojuma samazināšanu un katru gadu personīgi rakstīja padomju vadoņiem vēstules par šo tēmu. Ilgu laiku palika nesadzirdēts, jo no Brežņeva, Andropova un Čerņenko saņēma tikai formālas atrakstīšanās vēstules, līdz situācija mainījās pēc Mihaila Gorbačova nākšanas pie varas. Gorbačovs bija pirmais padomju līderis pēc ilgiem laikiem, kurš piekrita tikties ar ASV prezidentu aci pret aci. Pirmā tikšanās norisinājās 1985. gada novembrī Ženēvā un sākumā nesolīja nekādas pārmaiņas. Reigans pats vēl pirms apsveicināšanās publikas acīs izpelnījās papildu punktus, jo, ieraudzījis, ka Gorbačovs izkāpj no mašīnas, tērpies mētelī, mudīgi novilka savu mēteli, lai sagaidītu padomju vadoni, tērpies tikai uzvalkā. Iznākumā prezidents izskatījās slaids un elegants, kamēr Gorbačovs - vecīgs un satuntulējies, kaut gan patiesībā bija 20 gadus jaunāks par amerikāni.
Sarunu oficiālajā daļā abas puse netika nekur daudz tālāk par savstarpējiem pārmetumiem, līdz Reigans spēra negaidītu soli un uzaicināja Gorbačovu vienkārši divatā pastaigāties. Šīs pastaigas laikā viņam izdevās atrast ar sarkano oponentu tīri cilvēcisku kontaktu un mazināt savstarpējo aizdomīgumu. Tiesa, ne tik ļoti, lai pierunātu Gorbačovu piekrist Reigana piedāvātajam darījumam: samazināt abu pušu raķešu arsenālus apmaiņā pret ASV «zvaigžņu karu» tehniskās dokumentācijas nodošanu Maskavai, lai tā to varētu izpētīt un izmantot savas pretraķešu aizsardzības sistēmas izveidošanā. Izklausās pēc neprātīga piedāvājuma, taču patiesībā Reigans ne ar ko neriskēja, jo labi zināja, ka komunistiem nav ne naudas, ne tehnoloģiju, lai reāli kaut ko iesāktu ar amerikāņu projektiem. Nekāda īpaša progresa nebija arī nākamajā tikšanās reizē pēc gada Reikjavikā, taču trešajā piegājienā, kas 1987. gadā notika Vašingtonā, Gorbačovs beidzot piekrita parakstīt līgumu par tuvās un vidējās darbības rādiusa raķešu arsenālu ierobežošanu. Tobrīd jau Reigans kompartijas ģenerālsekretāru bija piejaucējis tiktāl, ka tas, var teikt, «ēda no rokas» - lielā mērā gan tādēļ, ka arvien vairāk kļuva atkarīgs no Rietumu kredītiem. Tādēļ arī 1987. gadā vizītes laikā Rietumberlīnē Reigana publiski paustais aicinājums misteram Gorbačovam nojaukt Berlīnes mūri, lai arī neizraisīja nekādu otras puses reakciju, tomēr arī nenoveda pie kārtējā saspīlējuma, no kāda baidījās daudzi politikas pētnieki. Bet divus gadus vēlāk mūris patiešām tika nojaukts, un pavisam drīz sekoja arī PSRS sabrukums, kurā ASV prezidents vistiešākajā veidā bija pielicis roku.
Cilvēcīgais politiķis
Ronalds Reigans bija viens no tiem nedaudzajiem politiķiem, kurš centās saglabāt saikni ar vienkāršo tautu un nezaudēt cilvēcību. Ir diezgan daudz piemēru, kas ilustrē viņa gatavību iespēju robežās allaž palīdzēt līdzpilsoņiem. Protams, daļu no tiem var norakstīt uz vēlmi iekarot lētu popularitāti, taču gana daudz ir arī tādu, kas atklātībā nonāca jau pēc Reigana prezidentūras un tātad nekādi nav uzskatāmi par «zīmēšanos». Piemēram, vēl Kalifornijas gubernatora amatā viņš saņēma vēstuli no kāda Vjetnamā dienoša puiša, kurš lūdza gubernatoru nodot sveicienus šī karavīra sievai kāzu pirmajā gadadienā. Reigans tiešām nopirka puķu pušķi un aizbrauca nodot puiša laulātajai draudzenei sveicienus.
Līdzīgu gājienu viņš atkārtoja, jau prezidenta amatā esot, kad uzzināja, ka pat izbraukumu laikā prezidenta tuvumā vienmēr tiek ierīkota telefona līnija, lai viņš varētu piezvanīt uz jebkuru vietu pasaulē. Un, kad, viesojoties pie kāda drauga, Reigans padzirdēja, ka vienai no viesībās esošajām sievietēm vīrs jau ilgāku laiku atrodas komandējumā uz karakuģa Vidusjūrā, izmantoja savas prezidenta pilnvaras, lai organizētu viņai telefonsarunu ar laulāto draugu.
Bijuši arī diezgan daudzi gadījumi, kad Kalifornijas gubernators no saviem personīgajiem līdzekļiem izrakstījis čekus cilvēkiem, kuri viņam lūguši palīdzību. Šo praksi viņš turpināja arī prezidenta amatā, pieprasot saviem darbiniekiem izskatīt visas sūdzības un lūgumus pēc palīdzības, ko saņēma Baltais nams. Katru dienu viņš centās atrast laiku, lai personīgi atbildētu vismaz uz dažām vienkāršo cilvēku sūtītām vēstulēm. No vienas puses, to, protams, var uzskatīt par pašreklāmas gājienu, jo cilvēks, kurš saņēma vēstuli personīgi no prezidenta (un varbūt pat ar čeku par 50 dolāriem aploksnē) gan pats kļuva par pārliecinātu Reigana atbalstītāju, gan izbazūnēja šo notikumu visiem apkārtējiem. Taču, no otras puses, Reigans kā reliģiozs cilvēks tiešām bija pārliecināts, ka iespēju robežās ir jāpalīdz tiem, kuriem palīdzība nepieciešama, un aicināja tā rīkoties arī citus.
Atentāts un lode plaušā
Gadu pēc ievēlēšanas prezidenta amatā, 1981. gada 30. martā, Reigans gandrīz zaudēja dzīvību atentātā, ko pie Hilton viesnīcas Ņujorkā sarīkoja garīgi nenosvērtais Džons Hinklijs, kurš ar šādu gājienu bija iecerējis atstāt iespaidu uz savu sapņu objektu - aktrisi Džodiju Fosteri. Savos memuāros Reigans šādi aprakstīja tās dienas notikumus: «Jau gandrīz piegājis pie automašīnas, es izdzirdēju troksni, kas atgādināja salūtu. Pagriezos un prasīju: «Kas tad tas?» Tajā mirklī apsardzes priekšnieks Džerijs Parrs sagrāba mani aiz rokas un iesvieda automašīnas aizmugurējā sēdeklī. Es nokritu ar seju uz leju, bet viņš uzgāzās man virsū. Sajutu ārkārtīgi asas sāpes muguras augšdaļā. «Džerij, kāp nost, tu esi salauzis man ribu,» es teicu. Džerijs nokomandēja: «Uz Balto namu!» un pēc tam pārcēlās uz priekšējo sēdekli. Es mēģināju apsēsties, taču mani paralizēja sāpes. Iztaisnojies, es noklepojos un ieraudzīju uz plaukstas asinis. «Tu ne tikai salauzi man ribu, bet laikam ietrieci to man plaušās,» es sacīju. Džerijs paskatījās uz asinīm un lika šoferim braukt uz Džordža Vašingtona Universitātes slimnīcu. Tobrīd jau mans kabatlakats bija piesūcies ar asinīm, un viņš man iedeva savējo. Jutu, ka kļūst arvien grūtāk elpot. Nobijos, mani pārņēma panika.
Piebraucām pie pirmās palīdzības nodaļas, es izkāpu no mašīnas un iegāju kabinetā. Mani sagaidīja medmāsa, kurai teicu, ka man ir grūti elpot. Pēc tam sajutu, ka kājas kļūst kā no vates, bet nākamais mirklis - guļu uz nestuvēm un kādas rokas sagriež un novelk manu jauno uzvalku. Sāpes ribās bija mokošas, taču visvairāk mani uztrauca gaisa trūkums, kaut gan ārsti bija ievietojuši elpošanas caurulīti. Ik reizi, kad mēģināju ieelpot, likās, ka gaisa kļūst mazāk. Guļot uz muguras, es centos koncentrēt skatienu uz griestu plāksnēm un lūdzu Dievu. Pēc tam uz dažām minūtēm zaudēju samaņu.»
Viena no Hinklija raidītajām lodēm bija skārusi prezidenta plaušu. Pāris centimetri tālāk varēja izrādīties liktenīgi, jo tad būtu trāpīts sirdī. Atentātā ievainojumus guva arī Reigana preses sekretārs, kāds apsardzes darbinieks un policists. Reigans pēc operācijas diezgan ātri atlaba, bet viņa reitings sasniedza nebijušus augstumus - 67 procentus. Uzbrucējs Džons Hinklijs līdz 2016. gadam atradās slēgta tipa psihiatriskās ārstniecības iestādē.
Pēdējie gadi
Arī pēc prezidenta amata atstāšanas Reigans iespēju robežās turpināja sabiedrisku darbu - sarakstīja memuārus un izveidoja viņa vārdā nosaukto bibliotēku. Pārkāpjot 80 gadu robežu, gan arvien lielākas problēmas Ronaldam sagādāja Alcheimera slimība, par kuru viņš atklāti paziņoja sabiedrībai. Šis paziņojums gan izraisīja diskusijas par to, vai arī prezidentūras pēdējos gados jau nav bijušas vērojamas slimības izpausmes, kas varēja ietekmēt pieņemtos lēmumus. Pats Reigans savos memuāros raksta, ka, lai arī jutis, ka atmiņa pavājinās, tomēr tajā laikā ne tik ļoti, lai traucētu darbam.
Ronalds Reigans nomira ģimenes lokā savās mājās 2004. gada 5. jūnijā, sasniedzis 93 gadu vecumu. Mūža pēdējos gados viņš gan sabiedrībā vairs neparādījās, jo slimība darīja savu. Dažādās aptaujās Reigans tiek ierindots starp visu laiku desmit labākajiem ASV prezidentiem. Var strīdēties, cik šādas aptaujas ir objektīvas, taču nav nekādu šaubu, ka Reiganam ir bijusi ļoti liela loma XX gadsimta beigu vēsturē.
Spārnotie teicieni
Reigans bija slavens ar savu humora izjūtu, anekdotēm un spārnotiem teicieniem.
Lūk, daži no tiem.
«Recesija ir tad, kad tavs kaimiņš zaudē darbu. Depresija ir tad, kad tu zaudē darbu. Bet ekonomikas atveseļošana ir tad, kad darbu zaudē Džimijs Kārters.» Priekšvēlēšanu debatēs ar demokrātu prezidenta kandidātu Džimiju Kārteru.
«Tagad es varu FIB pavēlēt uzlikt slepenības zīmogu manām skolas laiku atzīmēm.» Atbildot uz žurnālista jautājumu par to, kādi ir ieguvumi, nonākot prezidenta amatā.
«Kad es vēl biju puika, par prezidentu kļūt bija vienkāršāk. Jo tolaik vēl bija tikai 13 štatu.» Priekšvēlēšanu laika joks par savu vecumu - patiesībā 13 štati bija vien XVIII gadsimtā, kad Savienotās Valstis pasludināja neatkarību.
«Tomass Džefersons reiz sacīja, - nevajag prezidentu vērtēt pēc viņa vecuma, bet gan pēc darbiem. Kopš viņš man to pateica, es vairs neuztraucos.» Vēl viens joks par savu vecumu - Tomass Džefersons bija ASV trešais prezidents.
«Es vēlos uzsvērt, ka priekšvēlēšanu kampaņas laikā nepievērsīšu uzmanību vecuma problēmai. Es neplānoju politisku mērķu vārdā izmantot sava konkurenta jaunību un pieredzes trūkumu.» Vēl viens joks no priekšvēlēšanu debatēm, šoreiz 1984. gada, adresēts demokrātu kandidātam Volteram Modeilam, kuram tobrīd bija 56 gadi. Pašam Reiganam tad bija jau 73.
«Es neuztraucos par deficītu. Tas ir pietiekami liels, lai pats par sevi parūpētos.» Runājot par augošo budžeta deficītu.
«Es nezinu - vēl nekad neesmu spēlējis gubernatoru.» Atbildot uz žurnālista jautājumu, kāds viņš būs Kalifornijas gubernators.
«Es ceru, ka jūs esat republikānis.» Ārstam, kurš prezidentu sagatavoja operācijai pēc atentātā gūtā ievainojuma. Tas uz Reigana joku atbildēja: «Šodien mēs visi esam republikāņi.»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita