Zemes gar Krievijas robežu jau gadsimtiem ilgi maksājušas asiņainus meslus dažādiem valdniekiem. Zobenu zibēšana bija redzama, taču papīru čaukstēšana bieži palika nepamanīta. Ne jau tikai Ribentrops ar Molotovu vien dalīja Baltiju un Ukrainu, viņiem bija arī priekšteči.
Katra paaudze izaug ar savām pasakām. Septiņdesmito un astoņdesmito gadu bērni izauga ar stāstiem par «labajiem zviedru laikiem», izpratni, ka īstens latvietis ir luterānis, bet katoļu baznīca ir bīstama. Un kur vēl stāsti par slepeno Vatikāna arhīvu, kur glabājas informācija par visu pasauli, tostarp arī tāda, kuras publiskošana var izraisīt nopietnas krīzes. Taču nav gluži tā, ka viss arhīvs ir slepens, jo laiku pa laikam daļa materiālu tiek padarīta pieejama pētniekiem.
Kurš gan nav skatījies Da Vinči kodu vai lasījis tāda paša nosaukuma grāmatu? Taču, pētot klātienē, var, piemēram, uzzināt, ka slavenais Vatikāna arhīvs ir daudz ceļojis - ne tikai vadāts līdzi pāvestiem, bet arī vienkārši ticis nolaupīts, sadalīts daļās un vēlāk tikai daļēji atgūts. Turklāt ne visi pāvesti bija turīgi - daži no viņiem šo to no arhīva arī pārdeva. Tagad gan šie arhīvi ir labi sakārtoti un aprakstīti, ieskaitot laika gaitā zudušo vērtību sarakstus.
No Vatikāna valsts arhīviem pēdējais, kas 2002. gadā tika atvērts pētniekiem, bija ārlietu resora arhīvs - Archivio Storico della Segreteria di Stato - Sezione per i Rapporti con gli Stati e le Organizzazioni Internazionali (ASRS). Lielākā daļa dokumentu gan vismaz pagaidām ir pieejami tikai uz vietas - arhīva telpās.
Vatikāna valsts sekretariāta ārlietu nodaļa neizveidojās uzreiz. XIX gadsimta sākumā, kad pāvesta vara saskārās ar vislielāko apdraudējumu savas pastāvēšanas vēsturē - Franču revolūciju -, Romā tika izveidota īpaša baznīcas struktūra Sacra Congregazione degli Affari Ecclesiastici Straordinari (AA.EE.SS.), ko varētu tulkot kā Baznīcas ārkārtas sakaru komiteja. Nosaukums ļoti precīzi ataino šīs struktūrvienības darbības jomu, jo normālā situācijā, kad pāvestam bija jāveido diplomātiskās attiecības vai jāved pārrunas ar dažādu valstu valdniekiem, šīs funkcijas veica pāvesta nunciji. Arī šodien tas ir ekskluzīvs Vatikāna valsts diplomātisko pārstāvniecību vadītāju tituls.
Taču XIX gadsimta sākumā pāvests kā baznīcas valdnieks diplomātiskās attiecības organizēja ar sev līdzīgiem vai pat ticības lietās «pakļautiem» valdniekiem. Revolucionārā Francija, baznīcas ieskatā, nebija valsts, bet Napoleons Bonaparts līdz kronēšanai nebija likumīgs, «Dieva svaidīts» valdnieks. Pat turku sultāns, lai arī neticīgais, skaitījās likumīgs monarhs, bet Napoleons - tikai «buntavnieku bandas vadonis». Tomēr, kad viņš nostājās neuzvaramas armijas priekšgalā, ar viņu bija jārēķinās un jāveido attiecības. Tieši ar šo uzdevumu tad savos pirmsākumos nodarbojās AA.EE.SS.
Livonija, kur dzīvo letto-slāvi
Vēlākos gados baznīca atzina, ka bez Francijas ir vēl arī citas vietas pasaulē, kur šāda vērtīga darbinieku grupa varētu sniegt savu artavu tās pozīciju nostiprināšanā, jo ne visur bija pieklājīgi un droši sūtīt kā oficiālo pārstāvi nunciju. AA.EE.SS. lielāko daļu XIX gadsimta nodrošināja pāvesta un Krievijas imperatora diplomātiskās attiecības, kā arī Pirmā pasaules kara noslēgumā uzturēja sakarus ar tām teritorijām, kas gatavojās kļūt par neatkarīgām valstīm, tostarp Latviju, Lietuvu, Baltkrieviju un Ukrainu.
Informācija par šiem procesiem 1918. gada aprīlī ir apkopota divos savulaik pilnīgi slepenos informatīvajos ziņojumos - Krievija: diacēžu atjaunošana un Lietuva: Viļņas diacēze. Pēdējā ziņojuma oriģinālais nosaukums bijis Livonija: Viļņas diacēze, taču kāda rūpīga roka reiz pārsvītrojusi nodrukāto nosaukumu un ar spalvu virs vārda Livonija ierakstījusi Lietuva.
Ziņojumos ir situācijas apraksti, vēsturisks ieskats teritorijas pagātnē un apsvērumi par turpmāko iespējamo rīcību baznīcas vislabākajās interesēs. Tie tapuši, pamatojoties uz Romā pieejamo informāciju, vadībai zināmajiem faktiem un ziņām, ko AA.EE.SS. (vai pats pāvests personīgi) saņēmis no uzticamām personām, kuras atradās politisko intrigu centros - Pēterburgā, Mogiļevā, Varšavā un Minhenē. Lūk, kāds ir īsais vēsturiskās situācijas izklāsts šajos ziņojumos.
«Livonija, ko apdzīvoja letto-slāvi, kristietību pieņēma XII gadsimtā Brēmenes bīskapa aizgādībā. Ar 1660. gada Olivas mieru tā pārgāja no Polijas pakļautības Gustava Ādolfa valdījumā, bet pēc tam ar 1721. gada Nīštates mieru nonāca krievu rokās. Iedzīvotāji ir 80 procenti protestanti, un katoļi ir atkarīgi no Mogiļevas arhibīskapijas. Galvaspilsētu Rīgu 1201. gadā dibināja bīskaps Alberts fon Bukshevdens, kurš dažus gadus vēlāk pārcēla uz turieni savu mītni no Ykeskolas vai Ukskiillas. Vispirms viņš tika saukts par Livonijas (Livon), pēc tam par Rīgas (Rigen) bīskapu. Savu bīskapiju, kas drīz uzplauka daudzo vācu kolonistu dēļ, viņš padarīja par plašās apkārtējās teritorijas kristianizācijas centru, kuru iekaroja un palīdzēja iekarot Zobenbrāļu ordenis: misiju darbs īpaši tika uzticēts cisterciešiem.
Reģions tika iesvētīts Vissvētākajai Jaunavai (Terra Matris) par godu, un tas tika nodots bīskapa vasalitātē. Inocents III pasludināja šo baznīcu par atbrīvotu un piešķīra tai pilnvaras dibināt jaunas bīskapijas. Alberta pēctecis Stenerbērs, kurš 1245. gadā bija Prūsijas, Livonijas un Igaunijas arhibīskaps, 1253. gadā tika pārcelts uz Rīgu un paaugstināts par arhibīskapu ar filiālēm Tērbatā, Sāmsalā-Vīkā, Kurzemē, Sāmlandē, Pomerānijā, Ermlandē un Kulmā. Kaut arī līdz 1494. gadam nopietnās ķildas ar Teitoņu ordeni nebeidzās, tomēr sekoja liels reliģiskais uzplaukums, taču drīz pēc tam 1524. gadā notikušie Ikonoklastu grautiņi, kanonisko mūku (franciskāņu un dominikāņu) izraidīšana un daudzu baznīcu, tostarp Vissvētākajai Jaunavai Marijai veltītās katedrāles, sagrābšana no ķeceriem, galu galā noveda pie gandrīz pilnīgas luterāņu dominances un bīskapa padzīšanas. Arhibīskapi veltīgi cīnījās pret jaunajām doktrīnām. Kad Teitoņu ordeņa valdīšana beidzās un 1582. gadā pilsēta nonāca Polijas pakļautībā, Livonijā un Kurzemē tika uzcelta bagāta jezuītu kolēģija, kas bija Posevina uzsāktā atkalapvienošanās darba mugurkauls. Taču Gustava Ādolfa iekarošana (1621) noveda pie jezuītu padzīšanas un pilnīgas katoļu kulta apspiešanas ne tikai Rīgā, bet visā Livonijā. Krievu valdīšanas laikā (1710) tika saņemta atļauja uzcelt tikai dažas baznīcas.
Rīgas arhibīskapijai pievienojās Kurzemes, Tērbatas un Sāmsalas bīskapi. Nebūs lieki sniegt dažas ziņas par pirmo no tiem. Modenas bīskaps Vilhelms no Savojas, Baltijas provinču legāts, 1228. gadā par Kurzemes bīskapu iecēla kādu Engelbertu, kas vēlāk tika nogalināts lietuviešu uzvaras laikā pie Saules. Šī sakāve veicināja pagānisma atdzimšanu šajā reģionā (kas bija saņēmis Evaņģēliju no Brēmenes bīskapa), tāpēc Kurzemes bīskapija tika pārcelta uz Rīgu. Gandrīz pusgadsimtu vēlāk Rīgas bīskaps atjaunoja Kurzemē bīskapa amatu, no kuriem pēdējais bija Jānis no Menigshauzenes (Johans IV fon Minhauzens - tulk. piez.), kurš 1522. gadā pārdeva savus baznīcas īpašumus Dānijas karalim un pieņēma luterānismu. Kad Kurzeme nonāca Zviedrijas un pēc tam Krievijas pakļautībā, protestantu un pareizticīgo propaganda pastiprinājās un 1883. gadā tur bija tikai 5000 katoļu.»
Vārdu un vietu rēbuss
Kā redzam, attieksme pret vēsturi te ir visai elēģiska un zināmā mērā parāda attieksmi pret aplūkojamo problēmu. Nu, nomira Kurzemes bīskaps Engelberts Saules kaujā 1236. gada 22. septembrī, taču palika amatā līdz 1242. gadam. Kam negadās? Teritoriju nosaukumi izmantoti tie, kurus var atrast vissenākajos pergamentos. Tikai speciālists Ykeskolas nosaukumā atpazīs Ikšķili, Sāmlandē - Sambiju, kas tagad Kaļiņingradas apgabalā, Ermlandē - Varmiju, kas nu ir Polijā, bet Kulmā - Helmno. Tradicionālā kļūda saukt visus ieceļotājus Baltijā par vāciešiem ir nodeva jau XIX gadsimta tradīcijām.
Atsevišķi termini ir tik specifiski, ka neiztikt bez pētīšanas. Tā, piemēram, Jaunavai Marijai veltītā katedrāle, protams, ir Rīgas Doma baznīca, kurai sava statusa dēļ Vatikāna acīs bija lielāka nozīme nekā pilsētai piederošajai Pētera baznīcai. Par «ikonoklastiem» tiek dēvēti Mārtiņa Lutera reformu piekritēji, kas sarīkoja grautiņus baznīcās Reformācijas laikā, un tikai darbības veids tos vieno ar senās Bizantijas reliģiskā virziena piekritējiem. Par «atkalapvienošanos» tiek dēvēta Polijas karaļa atbalstītā Baltijas rekatolizācija pēc tās pievienošanas Lietuvas-Polijas kopvalstij. Interesants termins, kas liek aizdomāties par vēl vienas padomju laiku «atkalapvienošanas» idejas izcelsmi. Zinot, cik ļoti slinki uz kaut kā jauna izdomāšanu bija PSRS ideoloģijas darboņi un cik daudz tie pasmēlās svešu ideju, neafišējot to izcelsmi, varētu pat domāt, ka kājas «Latvijas laimīgajai atkalapvienošanai ar dižo padomju tautu» aug no šīs tradīcijas.
Ģeogrāfisko terminu un precīzu vēsturisko notikumu pētīšanas entuziastiem, vadoties no raksta satura, varētu būt pagrūti atrast pareizās Olivas un Nīštates miera līgumu noslēgšanas vietas. Te nu gan pie vainas ir visai vētrainā Eiropas vēsture. Tā 1660. gada Olivas miera līgums, ar ko tika apstiprinātas Zviedrijas tiesības uz Zviedru Vidzemi un Rīgas pilsētu, tika noslēgts Olivas klosterī netālu no Gdaņskas, kas toreiz atradās Prūsijā, bet tagad Polijā. Savukārt Nīštates miera līgums starp Krievijas caristi un Zviedrijas karalisti 1721. gadā noslēgts Ūsikaupunki pilsētā Somijā - pilsētai kopš tā laika mainījies nosaukums.
Savukārt seno tehnoloģiju un kulinārijas vēstures pētniekiem interesanta varētu būt norāde, ka kristianizāciju Latvijas teritorijā uzsāka tieši 1098. gadā dibinātais Cisterciešu ordenis, kas slavens ar prasmi brūvēt alu. Viņu klosteris Livonijā, visticamāk, atradās Daugavgrīvā, aptuveni Skanstenieku ielā 3, kur, iespējams, tad arī varētu meklēt vecāko Latvijas alus darītavu.
Interesants ir tekstā pieminēto personu atlases princips. No reālo valdnieku plejādes tiek pieminēti vien divi: viens no aktīvākajiem Baltijas krusta karu organizatoriem pāvests Inocents III (Lotārs Grāfs de Seņjī, 1161-1216) un Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs (1594-1632). Ja visnotaļ slaveno Baltijas kristianizācijas organizatoru bīskapa Alberta (Alberts fon Bukshēvdens, arī de Apelderns (~1165-1229)) vai pāvesta legāta Baltijā Modenas Vilhelma (Sabīnas kardināls Vilhelms, Modenas bīskaps (~1184-1251))pieminēšana ir saprotama, pārējiem var rasties jautājumi. Kādēļ tāds gods ticis vismazāk pazīstamajam Kurzemes bīskapam Engelbertam, par kuru zināms vien tas, ka amatā bijis no 1234. līdz 1242. gadam, vai Albertam II Zauerbēram (? - 1273) kurš Baltijas vēsturē palicis vien kā pirmais Rīgas arhibīskaps? Iespējams, ka viņi aprakstā iekļauti tādēļ, ka par viņiem ir saglabājušās vismaz kādas ziņas, jo, piemēram, pirmais bīskaps Meinards nav pat pieminēts. Iespējams, ka teikums par pagānisma atdzimšanu pie Kurzemes pirmā bīskapa bojāejas apraksta norāda uz vēlmi nostiprināt katoliskās kristietības vēsturi Baltijā, atsaucoties uz Brēmenes bīskapa veiktu kristietības ievešanu Kurzemē. Brēmenes Ādama hronika ziņojuma tapšanas laikā jau bija zināma, un tajā esošā norāde, iespējams, atbīdīja kristietības ievešanu Latvijas teritorijā uz XI aprakstā tādējādi deva iespēju pretendēt uz senāku tradīciju nekā Bizantijas kristianizācijai Austrumlatgalē.
Kopumā rodas iespaids, ka apskats rakstīts lasītājam, kas ar vēsturi ir labi pazīstams. Nepieciešams vien atsvaidzināt atsevišķas norādes un faktus. Piemēram, pietiek pieminēt Posevinu, un ir skaidrs, ka tas ir Antonijs Posevino (1533-1611) - jezuītu priesteris, diplomāts un rakstnieks, Romas pāvesta Gregora XIII legāts Zviedrijā un Maskavijā. Līdz ar ko ir pieļaujams neliels juceklis ar teritorijām un ticīgo skaitu, īpaši aprēķinot procentus, bet ko gan var gribēt - Mogiļevas arhidiacēzē, kur ietilpst arī Latvijas teritorija, ir aptuveni 750 000 katoļticīgo, un šī teritorija stiepjas no Rīgas līdz Vladivostokai un no Murmanskas līdz Buhārai. Salīdzinājumam - tikai Itālijā šo ticīgo ir vairāki miljoni. Taču, no otras puses, pastāv arī dažas perspektīvas tālākai katoļu baznīcas ietekmes nostiprināšanai. Viss atkarīgs no brīža un pareizās izvēles šajā brīdī.
Skats no Vatikāna - atkal būs Krievijas impērija
Iepazīstoties ar Vatikāna ziņojumiem, visā krāšņumā var redzēt, kā latviešu likteņi izskatās no tik liela attāluma. Nekā neizskatās! Latvieši tur būtībā vispār netiek pieminēti. Te gan jāteic, ka daļēji pie tā vainojami paši latvieši - kamēr lietuviešu Taryba delegācija jau 1918. gadā bija iestaigājusi taciņu pie Svētā Krēsla durvīm, latvieši, šķiet, pat neplānoja to darīt. Iespējams, ka šeit Francim Kempam 1911. gadā bija taisnība - latgalieši politiski vēl gulēja ciešā miegā, bet Vidzemes un Kurzemes guberņu čiuļi no tiem Vitebskas čangaļiem neko lielu negaidīja un uz Vatikāna pusi neskatījās.
Iznākumā tā nu sanāca, ka Vatikānā savas tiesības uz Latvijas zemi 1918. gadā pieteica vācbaltieši, poļi un «katoļi». Ja, pēc Mogiļevas arhibīskapa - Kurzemes barona Eduarda fon Ropa (1851-1939) - domām, bija apsveicami, ka Latvijas teritorija atgriežas pie tās dabiskās - vāciskās - pārvaldes, kas nodrošinātu vienīgās pareizās kultūras nostiprināšanos, Polijas baznīcas vadības ieskatā, šo jautājumu būtu jāuztic risināt tieši poļu garīdzniecībai, piešķirot tai īpašas pilnvaras iecelt baznīcas vadību Baltijā bez liekas Romas apgrūtināšanas. Savukārt iepriekšējais Mogiļevas arhibīskaps Vincents Kļučinskis (1847-1917) godīgi un atklāti deklarēja, ka latviešiem būtu nepieciešama sava Latvijas bīskapija - no Rīgas līdz Minskai (abas ieskaitot). Tiesa, ar vārdu lotavici godājamais arhibīskaps apzīmēja visus Latgales un Baltkrievijas ziemeļrietumu katoļus, tādējādi klusi atzīstot, ka baltkrievi, vismaz pierobežā, ir tie paši latvieši vien, tikai mantisku vai politisku apsvērumu dēļ sevi pie tādiem nepieskaita.
Protams, vietējo «autoritāšu» viedoklis un entuziasms nedaudz atšķīrās no Vatikāna skatījuma uz situāciju, kas tika papildināta ar informāciju no papildu avotiem. Visi bija vienisprātis par to, ka ir īstais brīdis atjaunot normālu katoļu baznīcas darbību Krievijā - pagaidu valdība bija deklarējusi ticības brīvību, bet boļševiki - baznīcas atdalīšanu no valsts. Tas nozīmēja, ka pastāvēja iespēja atjaunot baznīcas darbību nepastarpināti, jo visu XIX gadsimtu pāvesta varu Krievijā ierobežoja imperators, kurš pieļāva tikai vienas - Mogiļevas arhibīskapijas - pastāvēšanu.
Fon Rops sapņoja par nākotni Vācijas impērijas paspārnē, poļu garīdzniecība - par ietekmes zonas paplašināšanu, Kļučinskis un daudzi citi - par misiju darba izvēršanu Iekškrievijā. Savukārt Vatikāns neloloja ilūzijas un izskatīja tikai vienu scenāriju - Krievijas impērijas atjaunošanos. Tieši tāpēc bija jāsteidz atjaunot diacēzes - Rīgas, Kameņec-Podoļskas un citas -, jāsadala Mogiļevas diacēze un jāstiprina jauno struktūru saites ar Romu. Ja tiktu atjaunota Krievijas republika impērijas robežās vai pat vecā Krievijas impērija, tas nostādītu jauno varu likumīgi notikuša fakta priekšā, radot iespēju veikt pārrunas par šādas situācijas saglabāšanu.
Kā ļoti ticams scenārijs tika izskatīta monarhijas atjaunošana, jo, pēc Vatikāna informatoru ziņām, Krievija bija nogurusi no demokrātiskā «bardaka» un boļševiku anarhijas. Vācijas nostiprināšanās Baltijā netika nopietni apsvērta, jo Berlīnē jau labi saprata, ka drīzumā būs spiesta pārskatīt Brestļitovskas miera līgumu uz jauniem - Krievijai labvēlīgākiem - noteikumiem.
Galu galā viss notika gandrīz tā, kā bija paredzēts, un vien dažus gadus vēlāk Krievijā savu boļševiku impēriju uz cilvēku kauliem un sviedriem sāka būvēt jauns monarhs - boļševiku cars. Neviens gan neparedzēja, ka tikai dažus mēnešus pēc slepenā ziņojuma tapšanas tā Baltijas iedzīvotāju daļa, kuru barons fon Rops uzskatīja par nekādu lomu nespēlējošu, apgriezīs Baltiju ar kājām gaisā un izveidos divas jaunas valstis - Latviju un Igauniju. Tikmēr varenā vācbaltiešu diaspora būs spiesta uz visiem laikiem pamest savu dzimteni.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita