Leģendāra konstruktora Džona Brauninga radītā lielkalibra pistole ir viens no ieročiem, ko dēvē par ikoniskiem. ASV Nacionālā Strēlnieku asociācija - brīvas ieroču tirdzniecības varenais lobijs - cildina Colt M1911 kā XX gadsimta veiksmīgāko pistoles dizainu. Organizācija rēķina, ka tā ir saražota vismaz sešos miljonos eksemplāru, un konveijers nebūt nav apstājies.
Pistoles Colt M1911 militārā karjera, ko tā sāka nosaukumā minētajā gadā, oficiāli aprāvās 1985. gadā. Taču joprojām ASV armijas karavīri un pat veselas vienības - piemēram, jūras kājinieku izlūki - drīkst lietot to kā savu dienesta ieroci. Kopš 1972. gada armijas arsenālā īpaši augstāko virsnieku vajadzībām no standarta ieroča tika ražots īpašs modelis M15 General Officers ar saīsinātu stobru - ar 4,25 collām jeb 108 mm klasisko piecu collu jeb 127 mm vietā. Pats M1911 radījušais uzņēmums Colt’s Manufacturing Company līdzīgas pistoles Comander, turklāt ar alumīnija rāmi, sāka piedāvāt jau 1951. gadā.
Savukārt privātpersonām - pašaizsardzībai, kolekcionēšanai vai pašpārliecinātības vairošanai - ir pieejami dažādu ražotāju vairākos desmitos skaitāmi pistoles modeļi. Tie ir gan klasiski, gan dažādi modernizēti, «apgreidoti un uztūnēti». Ir arī kompaktas «virsnieku» un pat dāmīgi subkompaktas ieroča versijas.
Smieklīgi, bet pat šo rindu autoram bērnībā, pavadītā «aiz dzelzs aizkara», bija zila plastmasas ūdenspistole, kas uzkrītoši precīzi atdarināja tieši šo «amerikāņu agresoru» individuālo nāvesrīku. Tagad nekādi nevaru saprast: kāpēc godīgi padomju inženieri, izstrādājot rotaļlietas presformu, tai izvēlējās tik ideoloģiski naidīgu iedvesmas avotu?
Ikoniskuma ziņā M1911 gan nedaudz nepaveicās tad, kad britu premjers Vinstons Čērčils hrestomātiskajā karalaika fotogrāfijā tika iemūžināts nevis ar pistoli, bet ar Tommy-gun jeb Tompsona «gangsteromātu» M1928A1. Taču mierinājuma balva ir ieroča veiksmīgā Holivudas karjera - bez tā nav iedomājama kārtīga amerikāņu filma par Otro pasaules karu vai «sausā likuma» laiku gangsteriem - un ne tikai.
Google informāciju par M1911 uzkrītoši bieži ilustrē ar ainu no filmas Glābjot ienaidnieku Raienu fināla - kad mirstošais kapteinis Millers ar pistoles pēdējo lodi (kā viņam šķiet) uzspridzina nacistu tanku. Arī mūsdienās ikoniskais šaujamais ir gan Kianu Rīvsa tēlotā pensionētā killera Džona Vika, gan daudzu citu skarbo kinoveču «oldskūlīgā» mīļmantiņa.
Musketes lodes mantiniece - 0.45 ACP
ASV armijai vajadzību pēc M1911 radīja karavīru pieredze XIX gadsimta izskaņas un XX gadsimta paša sākuma pieredze karā ar Spāniju, izcīnītu tās kolonijās Kubā un Filipīnās. Secināts, ka ierastos revolverus vajadzētu nomainīt ar nesen radītajām (pus)automātiskajām pistolēm, ja vien pierādītos to pārākums šaušanas ātrumā un precizitātē.
Karavīru individuālā ieroča meklējumi sākās 1904. gadā ar tam paredzētas patronas izvēli. Obligāta prasība bija vismaz 0,45 collu jeb 11,43 mm kalibra lode - tāda, kas spētu apturēt uzbrūkošu ienaidnieku un pat, viņam paliekot dzīvam, pilnībā izsistu no ierindas. Armijnieki žēlojās: arī atkārtoti trāpījumi ar 0,38 collu (9,652 mm) revolveri nespēja nogāzt zemē viņiem uzbrūkošos filipīniešu dumpiniekus. Vietējie nebija mierā ar jaunajiem kolonizatoriem un karoja pret tiem, pat bruņoti vien ar šķēpiem un vairogiem... Tāpēc «sīkie» eiropiešu 7,65 mm (Mauser, beļģu Browning) vai 9 mm (Luger) kalibri amerikāņiem šķita nekam nederīgi.
Iespējams, tas bija arī Pilsoņu kara iespaids. Abās frontes pusēs galvenais ierocis bija no stobra lādējamās vītņu vai gludstobra musketes. Vispopulārākā ieroča - Springfīldas rūpnīcas 1861. gada modeļa (kara laikā saražoja apmēram miljons eksemplāru) - kalibrs bija 0,58 collas jeb 14,732 mm. Taču plaši izplatītas bija arī 0,69 collu jeb 1,753 mm kalibra musketes.
Tādu ložu trāpījums tiešām gāza cilvēkus gar zemi, un kaujaslauka hospitāļu neatņemama sastāvdaļa bija bedre ar to sadragātu un amputētu locekļu kaudzēm. Britu armija bija līdzīgos ieskatos, un atšķirībā no kontinentālās Eiropas tās virsnieki un karavīri līdz pat 1963. gadam bija bruņoti ar 0.455 kalibra Webley revolveriem vai pistolēm. Pat Otrā pasaules kara laikā sabiedrotajiem sūtītās M1911 pielāgoja viņu tradicionālajam kalibram.
Tāpēc ASV armija sarīkoja izmēģinājumu sēriju (Thompson-LaGarde Tests), kurā, par mērķiem izraugoties vairākas govis un pāris zirgu, eksperti meklēja jaunajam ierocim paredzēto patronu. Par to kļuva Brauninga konstruētā 0.45 ACP (Automātiskā Kolta pistole). Kolta rūpnīca, slavenais kovbojrevolveru ražotājs, savu pirmo automātisko pistoli tirgū laida 1900. gadā, bet 1905. gadā izstrādāja tās 45. kalibra versiju, kuras uzlabotu modeli piedāvāja armijai.
Patronu vēlāk lādēja automātos, ar ko amerikāņu karavīri cīnījās Otrajā pasaules karā. Tās īpatnība bija lēns sākotnējais ātrums, noderīgs ieročiem ar klusinātāju. Izmantojot 0,45 APC, tika radīta britu speciālo vienību De Lisle commando karabīne ar jau pašā ierocī iestrādātu klusinātāju un M1911 aptveri.
Džons Mozess Braunings (1855-1926)
Slavenais konstruktors, kura daudzi izgudrojumi kalpo vēl šodien, jau septiņu gadu vecumā sāka strādāt sava tēva Džonatana - ieroču meistara - veikalā un darbnīcā. Pirmo patentu (no pavisam 128) puisis saņēma 24 gadu vecumā.
Braunings piedzima Jūtas štatā, un tādēļ M1911 pistole, godinot tās radītāju, ir viens no štata oficiālajiem simboliem. Jūta ir vienīgais štats, kura simbols ir ierocis. Viņa mormoņu jeb Pēdējo dienu svēto baznīcai piederīgajam tēvam - pat tās līdera Brigema Janga paziņam - bija trīs sievas un 22 bērni. ASV federālajai valdībai pakļaujot Jūtu savai varai, baznīca atcēla poligāmiju, un pašam konstruktoram, arī mormonim, bija vairs tikai viena sieva un desmit bērni.
Viņš izstrādāja pirmo ieroci ar gāzes atdevi (Kolta-Brauninga 1895. gada ložmetēju); pirmo pusautomātisko bisi Browning Auto-5; automātisko šauteni BAR; joprojām NATO armijās lietoto 0.50 kalibra smago ložmetēju M2 un tā munīciju. Abi ierindā nu jau ir vairāk nekā gadsimtu. Tāpat konstruktors radīja ne tikai slavenos «kabatas» brauniņus, bet arī savas M1911 «konkurentu» - joprojām plaši lietotu pistoli Browning Hi-Power.
Braunings projektēja 37 mm M4 automātisko lielgabalu, ko ASV aviācija un flote savā bruņojumā ieviesa jau pēc viņa nāves. Pavisam viņš radīja 37 vītņstobru ieroču un 18 gludstobra bisu modeļus. Konstruktora izstrādes tika izmantotas ne tikai viņa paša uzņēmumā vai Kolta rūpnīcā - viņš tās pārdeva un nodeva peļņā citiem ASV ieroču ražotājiem, kā arī Beļģijas ražotnei Fabrique Nationale de Herstal (tā 1977. gadā kļuva par Browning Arms Company īpašnieci.)
Ar parabellumu Ameriku neiekarosi
Taču 0,45 ACP patronas izvēle nenozīmēja, ka Kolta rūpnīcai automātiski kabatā būs kontrakts par pistoļu ražošanu. Armija - vismaz oficiāli - neuzskatīja, ka visai nodokļu naudai obligāti jāpaliek pašu mājās, pašu uzņēmēju kabatās. Piemēram, jau piesauktajā amerikāņu-spāņu karā jeņķu karavīri šāva ar norvēģu dizaina Krag-Jørgensen šautenēm.
Pirmajā (tāpat Otrajā) pasaules karā amerikāņu karavīru iekārota trofeja bija vācu Luger 08 pistole jeb parabellums. Taču varēja gadīties arī tā, ka šis ierocis - protams, ar 0.45 ACP patronām - būtu viņu pašu arsenālā. ASV armijas 1907. gadā rīkotais konkurss, meklējot jaunu dienesta ieroci kavalērijai, bija starptautisks, un tajā tika uzaicināti piedalīties divi desmiti ražotāju.
Finālam tika izraudzīti deviņi ieroči: sešas automātiskās pistoles (uzvarējusī Colt M1907, otrā vietā palikusī amerikāņu Savage 1905, Luger 08, vācu Bergmann-Bayard 1906 un vēl divas - Knoble un White-Merrill 1907 -, kas palika nekad neražotas), divi revolveri (Colt un Smith & Wesson) un automātiskais revolveris Webley-Fosbery. Konkursa komisija bija gatava dot revolveriem iespēju pierādīt, ka tos ir pāragri norakstīt.
Ieroči tika piekasīgi pārbaudīti visos iespējamos veidos - no precizitātes un mehānisma drošuma viedokļa, izšaujot simtiem patronu, līdz izturībai pret rūsu un netīrumiem. Parabelluma priekšrocības konkursa komisijai demonstrēja pats uz ASV īpaši atbraukušais Georgs Lugers (1849-1923). Taču viņa ierocis, salīdzinot ar koltu, efektīvāk darbojās tikai ar patronām, kas bija īpaši izgatavotas Vācijā, izmantojot ļoti kvalitatīvu, ASV tobrīd nepieejamu pulveri. Savukārt komisija vēlējās, lai pistoles veiksmīgi darbotos ar katrā ieroču veikalā pirktu munīciju.
M1907 un Savage 1905, kurai bija savas priekšrocības (trāpīgāka, mazāk detaļu, aptverē bija viena patrona vairāk), salīdzināšana ieilga līdz pat 1911. gadam, abiem ražotājiem arvien uzlabojot savu ieroci. Kolta pistole šajā laikā ieguva sev raksturīgo iezīmi - rokturī iestrādāto drošinātāju, kas sargā no ieroča nejaušiem šāvieniem.
Konkurentei, testos izšaujot jau tūkstošiem patronu, atklājās daudz vairāk gadījumu, kad patrona iestrēgst stobrā, un Savage nācās izstāties no cīņas. Uzvarējusi Kolta rūpnīca un armija noslēdza kontraktu par pirmo 30 tūkstošu M1911 piegādi.
Pistoles civilais variants ar nosaukumu Colt Government kļuva populārs privātajā tirgū, vēlāk arī Federālā izmeklēšanas biroja aģentu un citu likumsargu vidū. Norvēģija 1913. gadā iegādājās licenci, lai ražotu ieroci savai armijai. Kad valsti 1940. gadā sagrāba nacisti, rūpnīca turpināja darbu, un ar pistolēm tika apgādāti gan kolaborantu militārā organizācija, gan vācu vienības.
Pēc Pirmā pasaules kara arī Spānijā sāka ražot M1911 kopijas Star - gan oriģinālajā, gan 9 mm kalibrā. Tieša vizuālā līdzība ar koltu - un drošinātājs rokturī - ir poļu konstruktoru radītajai 9 mm kalibra pistolei Radom Vis.35, ar ko nacistu iekarotāji nekaunējās apbruņot savus izpletņlēcējus. Lendlīzes ietvaros ar amerikāņu pistoli tika apgādāta pat sarkanarmija.
Ar M1911 pret ložmetējiem
Pirmais pasaules karš, ASV ekspedīcijas korpusam 1918. gadā iesaistoties Rietumu frontes cīņās, kļuva par pistoles ugunskristībām un «zvaigžņu stundu». Gluži vai apkalpojot Colt publicitātes vajadzības, Amerikas prese jūsmīgi rakstīja par Goda medaļu (ASV augstāko militāro godazīmi) saņēmušo seržantu Elvinu Jorku. Viņš, kopā ar septiņiem cīņu biedriem (vai pat viens pats, atkarībā no žurnālistu sajūsmas līmeņa) un bruņojies ar M1911, Ardēnu meža frontē uzbruka vācu ierakumiem, kur atbilstoši oficiālajai versijai iznīcināja 35 ložmetējus, nogalināja 25 pretiniekus un 132 saņēma gūstā.
Jorks ar uzticamo M1911 rokā drīz vien pēc kara beigām tika iemūžināts iespaidīgā gleznā, bet 1941. gadā arī Holivudas kases grāvējā. Vācijas valsts arhīvs, cerot izgaisināt leģendu, 1928. gadā vērsās pie attiecīgās Virtembergas divīzijas izdzīvojušajiem virsniekiem, lai uzzinātu patiesību. Viņi apliecināja amerikāņu varonību, vien precizējot, ka sagūstīto vāciešu skaits tomēr neesot pārsniedzis astoņus desmitus.
Pistole, ņemot vērā Francijas ierakumu pieredzi, 1926. gadā tika nedaudz pilnveidota, lai uzticami kalpotu arī nākamajos ASV dalības karos - Otrajā pasaules, Korejas, Vjetnamas, pat vēl Līča karā. Taču agrākā pistoles priekšrocība - lielkalibra lode - jau zaudēja kādreizējo nozīmi. Ierocis tādēļ šķita pārāk smags - ar tukšu aptveri tas svēra 1,1 kg (vēl 168,7 gramus sver 7+1 patrona) - un ar pārāk mazu aptveres ietilpību.
Turklāt NATO standarts noteica pistolēm vienotu 9 mm kalibru. Tādēļ 1985. gadā par M1911 aizstājēju kļuva ASV ražotā Beretta 92FS jeb M9. Neko vieglāka gan tā nebija (nepielādēta - 970 gramu), toties ar 15-17 patronām standarta aptverē un pat iespēju pievienot 50 patronu diskveida magazīnu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita