No pretgaisa aizsardzības viedokļa Ukraina patlaban ir viena no aizsargātākajām teritorijām pasaulē. Tā ir kļuvusi par dažādu tehnoloģiju un to pretlīdzekļu izmēģinājuma poligonu, kur improvizācijas mijas ar tehnoloģiju inovācijām. Jau no pirmajiem kara mēnešiem kļuva skaidrs, ka neviena no pusēm nav spējīga iegūt pārsvaru gaisa telpā, jo no padomju laikiem mantotais pretgaisa aizsardzības kupols bija pietiekams, lai apturētu pretinieka aviācijas darbību virs savas teritorijas.
Taču pretgaisa aizsardzībai jātiek galā ne tikai ar pretinieka aviāciju vien, jo lielu lomu kara gaitā spēlē sistēmas, kas ļauj uzbrukumus veikt no droša attāluma - raķetes, bezpilota lidaparāti un planējošās bumbas, kas katru dienu lielākā vai mazākā mērā izlaužas cauri Ukrainas pretgaisa aizsardzības vairogam. Laikā, kad Ukrainā neviena no pusēm nespēj gūt izšķirošus panākumus, ilgstoša plaisa pretgaisa aizsardzības kupolā var aizsākt ķēdes reakciju, kas sagrauj visu fronti.
Pretgaisa aizsardzības nodrošināšana Ukrainā kļuvusi par ļoti sarežģītu uzdevumu. Laikā, kad saglabājas arī tradicionālie gaisa draudi - raķetes, lidmašīnas un helikopteri -, dronu skaits Ukrainā ir pieaudzis līdz prātam grūti aptveramam līmenim. Tiek lēsts, ka Ukrainā tiek izmantoti aptuveni 100 dažādu tipu droni - no Ķīnā iegādātiem mazgabarīta novērošanas droniem līdz sarežģītām ieročus, novērošanas sistēmas un pat citus dronus nest spējīgām sistēmām. 2024. gada sākumā Ukraina paziņoja par plāniem saražot miljonu dronu gadā. 2024. gada oktobrī gada laikā saražojamo dronu skaits pieauga līdz pat četriem miljoniem. Publiski pieejamie dati liecina, ka Krievijas ražošanas apjomi ir līdzīgi.
Iskander pret Patriot
Sarežģītākais drauds, ar ko jātiek galā ukraiņiem, ir krievu ballistisko un spārnoto raķešu triecieni. Ukrainas karā krievu Iskander un Kinžal raķetes sevi ir parādījušas kā precīzus un bīstamus ieročus, kuru efektivitāti mazina tikai tehnoloģiskas problēmas ar mērķu noteikšanu un laicīgu to satriekšanu. Lai gan ASV ražojuma Patriot sistēmas ir pierādījušas spēju notriekt gan Iskander, gan Kinžal raķetes, jārēķinās, ka jebkuras sistēmas kapacitāti ierobežo tās pašaizsardzības spējas. Vienkāršoti izsakoties - ja ir fiksēta pretgaisa sistēmas atrašanās vieta, tad tās aizsardzības pārmākšana ir tīri matemātisks risinājums pat gadījumā, ja tā ir pilnā kaujas gatavībā. Spilgts piemērs tam ir krievu Iskander triecieni, kad 2024. gada martā tika iznīcinātas divas Patriot raķešu palaišanas sistēmas.
Lai gan dati par iznīcinātajām Ukrainas pretgaisa sistēmām nav precīzi zināmi (ja ticētu krievu oficiālajiem paziņojumiem, Ukrainas pretgaisa aizsardzība jau sen vairs neeksistē), 2024. gada laikā nepārprotami ir uzlabojusies krievu spēja saīsināt nepieciešamo laika periodu starp mērķa identifikāciju un tā iznīcināšanu. Mērķu identifikāciju nodrošina tālas darbības Krievijas bezpilota lidaparāti, kas lielākoties darbojas 100-150 kilometru dziļumā, taču īpašos gadījumos tos iespējams nosūtīt arī vienvirziena uzdevumā. Tādā gadījumā tie apdraud Ukrainas lidlaukus, tālas darbības pretgaisa sistēmas un citus līdzīgus mērķus.
Šī iemesla dēļ būtiski samazinājušās ukraiņu iespējas īstenot «agresīvu» pretgaisa aizsardzību, piefrontes joslā uz laiku izvirzot tālas darbības pretgaisa aizsardzības sistēmas, tādējādi pārtverot krievu iznīcinātājus, kas šķietami darbojās «drošā teritorijā». Šādā situācijā nākamā nozīmīgākā problēma - kā nepieļaut krievu izlūkošanas platformu brīvu darbošanos Ukrainas debesīs.
Tīkli, slāpētāji un slēpšanās
Taču nozīmi nav zaudējušas tradicionālas aizsardzības metodes. Ikvienas vienības primārais uzdevums ir panākt, lai tā netiktu pamanīta - elementāra maskēšanās vizuālajā un termālajā spektrā vēl joprojām ir nozīmīgākais aizsardzības elements. Ukraiņi uzsver nepieciešamību nostiprināt pozīcijas un veidot viltus mērķus, kas piesaistītu pretinieka interesi. Tajā pašā laikā jāuzsver, ka četru gadu laikā būtiski ir attīstījušās novērošanas sistēmas termālajā spektrā - ja 2022. gadā karavīri nakts laikā varēja justies relatīvi droši, mūsdienās termālās kameras ir uzstādāmas uz aizvien mazākiem un lētākiem droniem, tostarp «pašnāvniekiem».
Šādā kontekstā nozīmīgs pretgaisa aizsardzības segments ir pasīvie aizsardzības pasākumi, kas pretiniekam vai nu neļauj mērķi identificēt, vai to fiziski sasniegt. Tipisks piemērs ir konstrukcijas no tīkliem un rāmjiem, kuru uzdevums ir nepieļaut tiešu drona (piemēram, Lancet) kontaktu ar sistēmu. Papildus tam aizsardzību nodrošina arī dažāda līmeņa slāpēšanas sistēmas. Aizvien biežāk redzami kadri, kur kāds no vienības karavīriem nes somu ar antenām, kuru uzdevums ir noslāpēt pretinieka dronus. Protams, spektra otrā pusē ir Krievijas karavīru improvizētās «cerību bruņas» - no koka veidoti paneļi, kam labākajā gadījumā ir morāli stiprinoša funkcija.
Kuriozs, bet atsevišķos apstākļos efektīvs risinājums ir tā sauktie «bruņurupuču tanki» - tanki, kuru korpusam apkārt uzbūvēta «kaste», kuras uzdevums ir aizturēt dronus-pašnāvniekus un uz kuras novietotas dažāda tipa slāpēšanas ierīces. Tiesa, tā «uzlabots» tanks kā pilnvērtīga kaujas mašīna spēj funkcionēt tikai nosacīti. Solis tālāk šajā filozofijā ir mēģinājumi ar tīkliem pasargāt veselus reģionus. Netālu no Bahmutas, kur stiepjas Krievijas vienību apgādes ceļš, krievu karavīri uzstādījuši «pretdronu tuneli» divu kilometru garumā. Tuneli veido tīklu konstrukcija, kas neļauj droniem-pašnāvniekiem sasniegt transportu, kas virzās pa ceļu. Lai gan tīkli nav pilnībā droša pretdronu aizsardzības metode, tā būtiski samazina vienkāršāko uzbrukuma metožu - improvizētu dronu-pašnāvnieku - efektivitāti.
Dārgas raķetes pret lētiem droniem
Nākamā līmeņa problēma ir tādas sistēmas kā Orlan-10, kas spēj darboties līdz piecdesmit kilometru dziļumam. To mērķis lielākoties ir identificēt augstākas prioritātes mērķus - artilērijas un pretgaisa aizsardzības sistēmas. Lielākoties Orlan-10 darbojas grupās: viens drons nodrošina novērošanu, otrs - elektroniskās karadarbības risinājumus, bet trešais kalpo kā signāla retranslators.
No vienas puses, Orlan-10 nav sarežģīts mērķis - tas lido lēni, ir samērā viegli pamanāms radaru ekrānos. Lai gan Orlan-10 termālais nospiedums ir niecīgs, tas ir pietiekams, lai to fiksētu Stinger raķetes siltumnovades mērķēšanas sistēma. Nelaime vien tā, ka Stinger raķešu lietošana nav rentabls risinājums. Proti, Stinger raķete izmaksā aptuveni četras reizes vairāk nekā Orlan-10 drons, turklāt raķešu skaits ir ierobežots.
Izmaksu jautājums gan nedrīkst kļūt par šķērsli, kas ļautu Orlan-10 brīvi plivināties apkārt. Novērošanas droni parasti ir saistīti ar daudz lielākiem draudiem - ja drons darbojas artilērijas sniedzamības attālumā, precīzs artilērijas trieciens var notikt nieka trīs minūšu laikā pēc mērķa identifikācijas. Ja sistēma fiksē nozīmīgāku mērķi, var sekot tālas darbības lielkalibra reaktīvo zalvjuguns sistēmu (piemēram, Uragan) vai Lancet dronu-pašnāvnieku trieciens. Īpaši nozīmīgiem mērķiem var tik ziedota pat Iskander raķete. Tas izskaidro gadījumus, kad Orlan-10 notriekšanai tiek izmantotas vidēja līmeņa pretgaisa aizsardzības sistēmas (NASAMS, BUK), kas teorētiski paredzētas cīņai pret raķetēm un lidmašīnām. Ja nekā cita nav pie rokas, atliek vien tērēt simtiem tūkstošus dolāru vērtu raķeti 20 000 dolāru vērta drona iznīcināšanai.
Cīņa ar Shahed un to pakaļdarinājumiem
Irānā izstrādāto Shahed dronu draudus nevar novērtēt par zemu - lai gan tehniski Shahed-136 ir ar motoru un vadības sistēmu aprīkots artilērijas lādiņš, taču tā izmaksas ir niecīgas, bet potenciālais kaitējums - ievērojams. Samērā ātri ukraiņi organizēja ar zenītraķetēm un ložmetējiem bruņotas mobilas grupas Shahed iznīcināšanai. Aktīvās aizsardzības sistēmas Ukrainā ir papildinājušas pasīvās - plašs mikrofonu tīkls, kura uzdevums ir fiksēt Shahed raksturīgo, mopēdam līdzīgo dzinēja troksni, kas ļauj noteikt drona atrašanās vietu un tā iespējamo mērķi. Pēc fiksācijas to pārtver mobilas pretgaisa aizsardzības grupas, kas bruņotas ar visdažādākajiem ieročiem - sākot no Gepard pretgaisa aizsardzības sistēmām līdz pat ložmetējiem, kas uzstādīti pikapu kravas kastēs.
Lai cīnītos ar šiem draudiem, Krievija Shahed dronus palaiž nevis zemā augstumā, bet gan paceļot tos no 2 līdz 4,5 kilometru augstumam, kur tos vairs nespēj sasniegt lielkalibra ložmetēju pretuguns. Šādi droni augstumu samazina tikai brīdī, kad pietuvojas mērķim. Atliek tikai tos iznīcināt vai nu ar raķetēm (kas ir neadekvāti dārgi), vai meklēt jaunus, inovatīvus risinājums.
Populārākais risinājums ir izmantot Ukrainas rīcībā palikušos helikopterus, kas dronus pārtver, izmantojot uz borta uzstādīto ložmetēju un automātisko lielgabalu uguni. Šādas operācijas liek atcerēties britu Otrā pasaules kara laikā īstenotās pārtveršanas operācijas, kur Spitfire un Hawker Typhoon iznīcinātāji pārtvēra vācu V-1 spārnotās raķetes. Tiesa, iznīcinātāju lietošana šim uzdevumam ir riskanta, jo drona eksplozija gaisā var iznīcināt pašu pārtvērēju.
Gaisa telpas aizsardzību ukraiņiem sarežģī dažādu veidu dronu-mānekļu draudi. Tipisks piemērs tam ir no saplākšņa būvēts Parodija drons - mazs, lēts bezpilota aparāts. Mānekļa funkciju veido «Luneburgas lēca» - ar 3D tehnoloģijām veidota bumba, ko aptver folijas kārta, kas ļauj Parodijai imitēt Shahed-136 signālu radaru ekrānos. Atsevišķos gadījumos pat puse no pret Ukrainu palaistajiem droniem ir dažāda veida mānekļi.
Vēl sarežģītāks izaicinājums ir Gerbera bezpilota lidaparāti - lētāka Shahed versija, kas paredzēta pretinieka pretgaisa sistēmas pārslogošanai. Dronu vada operators, izmantojot vienkāršu kameru un atsevišķos gadījumos Ukrainas SIM kartes, kas nodrošina 4G interneta pieslēgumu.
Nākotnes perspektīva
Ukrainas pieredze liecina - visu veidu pretinieka droni ir jāiznīcina uzreiz. Lielā mērā ukraiņu panākumus Kurskas frontē nodrošināja tieši spēja attiecīgajā sektorā slāpēt un iznīcināt visu veidu krievu novērošanas dronus. Taču vienlaikus jārēķinās ar to, ka arī droni piedzīvo evolūciju. Lai mazinātu slāpēšanas draudus, aizvien biežāk uz tiem tiek uzstādītas alternatīvas navigācijas sistēmas, piemēram, kameras, kas seko līdzi reljefam, vai optiskie kabeļi, kas neļauj tos slāpēt ar tradicionālajām metodēm. Video materiālos ir redzami kadri, kur šādi droni iznīcina sistēmas, kas atrodas līdz pat divdesmit kilometru attālumā.
Sākoties ceturtajam kara gadam, ir skaidrs, ka dronu iznīcināšanai nepietiek ar tradicionālajām pretraķešu sistēmām. Nevienai valstij nav tādu resursu, lai nodrošinātu miljoniem universālu pretgaisa aizsardzības raķešu, tāpēc notiek atgriešanās pie tradicionālajām pretgaisa aizsardzības metodēm, jo īpaši mazkalibra automātiskajiem lielgabaliem, ko papildina modernas mākslīgā intelekta, skaitļošanas un novērošanas sistēmas. Tām ir jābūt lētām, mobilām un efektīvām - konstruktoriem, kam parasti jāizvēlas divi no šiem trim mainīgajiem, šādu sistēmu izstrāde ir sarežģīts uzdevums.
Jaunākā tendence Ukrainā ir droni, kas paredzēti citu dronu iznīcināšanai. Ja pirmajos kara gados šādu sistēmu lietošana drīzāk bija kuriozs, nu jau sāk parādīties pirmās sistēmas, kuru tiešais uzdevums ir cīņa pret mērķiem gaisā. Lielā mērā šādas sistēmas paredzētas Krievijas novērošanas dronu, piemēram, Orlan-10, iznīcināšanai. Šāds pārtvērējdrons pamazām kļūst par daļu kājnieku apakšvienību standartbruņojuma un tehniski būtu spējīgs pārtvert, piemēram, helikopterus.
Jāuzsver, ka nozīmīga daļa no Ukrainas pretgaisa aizsardzības problēmu risinājumiem jāmeklē ārpus Ukrainas un Krievijas. Pirmkārt, protams, ir nepieciešams palielināt sistēmu, radaru un pieejamās munīcijas daudzumu. Ukrainas fronte ir tik liela, ka esošās Patriot sistēmas nespēj nosegt visu Ukrainu. Šajā kontekstā pašlaik aktuāls ir jautājums, kur nonāks Izraēlas norakstītās astoņas Patriot baterijas. Ja tiktu panākta vienošanās un Izraēla sistēmas caur ASV nodotu Ukrainai, tas dubultotu Ukrainas rīcībā esošo Patriot sistēmu skaitu.
Tiesa, iespējams ir ne tikai stiprināt vairogu, bet arī vājināt Krievijas uzbrukuma spējas. Kā liecina Ukrainas izlūkdienestu sniegtā informācija, vēl joprojām nozīmīgas dronu, raķešu un bumbu komponentes Krievija saņem no ārzemēm, tostarp no rietumvalstīm.Gerbera tam ir spilgts piemērs - drona kopējā konstrukcija ir Ķīnas ražojuma kopija, tā pretslāpēšanas antenas sastāvā ir mikroshēmas no ASV un pusvadītāji no Nīderlandes. Avioniku kontrolē komponentes no ASV, Taivānas, Šveices, Ķīnas un Nīderlandes. Katra no šīm piegādes ķēdēm pagaidām ir Rietumu neizdarīta mājasdarba piemērs.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita