Staļinam pieder izteikums, ka karā kvantitāte pārvēršas kvalitātē. PSRS kvalitātei tiešām pievērsa mazāku uzmanību. Galvenais bija kvantitāte. Padomju funkcionāriem pašiem nebija jāsēž «aklos» tankos ar nepietiekamām bruņām un vājiem lielgabaliem. Tur karoja un sadega vienkāršie cilvēki, kuru dzīvības netika skaitītas. Protams, pie uzlabojumiem strādāja, tikai bez galējas nepieciešamības tos ražošanā neieviesa, lai nesamazinātu saražoto tanku daudzumu. Jo jebkādas tehnoloģijas vai konstrukcijas izmaiņas neizbēgami negatīvi atsauktos uz saražotās produkcijas apjomiem.
Tā arī nepiedzimušais T-43
Par T-34 attīstību var lasīt Nezināmās Kara Vēstures iepriekšējā numurā, bet šoreiz pievērsīsimies padomju tanku inženieru turpmākajiem meklējumiem. Vai T-34-76 varēja modernizēt? Jau VKP(b) CK (PSRS kompartijas vadība) 1941. gada 5. maija lēmums paredzēja kardināli uzlabot tā brīža pasaules labāko tanku. Palielināt torņa un priekšējās bruņuplātnes biezumu līdz 60 mm, izveidot tankam torsionu piekari, palielināt torņa pamatnes diametru vismaz līdz 1600 mm, uzstādīt komandiera tornīti un veikt citus uzlabojumus. Taču, ņemot vērā, ka kara sākums nebija gluži tāds, kā bija iecerējuši Kremļa saimnieki, modernizācijas ieceres palika otrajā plānā, jo bija nepieciešams saražot pēc iespējas vairāk tanku - vienalga kādu -, lai glābtu stāvokli frontē.
Tomēr pavisam par modernizāciju neaizmirsa. Ņižņijtagilas Urālu tanku rūpnīcā Nr. 183 1942. un 1943. gadā izstrādāja tanku T-43, kas būtībā bija T-34 uzlabots variants. Taču līdz sērijveida ražošanai tas tā arī netika. Projektēšanas uzdevumā bija paredzēts maksimāli izmantot tanka T-34 agregātus un detaļas, tomēr tam bija jauns tanka korpuss un tornis, arī torsionu piekare. Torņa pamatnes diametrs palielinājās līdz 1600 mm. Bruņas korpusam priekšā 75 mm, no sāniem un aizmugures 60 mm. Salīdzinājumam: T-34-76 un arī T-34-85 šīs bruņas bija tikai 45 mm biezas. T-43 torņa bruņas priekšpusē bija paredzētas 90 mm, arī pats tornis lielāks par T-34-76 torni, turklāt tam beidzot bija arī komandiera tornītis. Lielgabals tas pats, kas T-34-76 - 76 mm ar garuma kalibru 41,6. Arī transmisija un dzinējs tas pats vecais B-2 ar ekspluatācijas jaudu 400 un maksimālo jaudu 500 ZS. Tanka svars pieauga līdz 34,1 tonnai. T-43 apkalpe sastāvēja no trim vīriem tornī un vadītāja «pirmajā stāvā».
1943. gadā gatavojās sākt šī tanka sērijveida ražošanu, taču 1943. gada vasaras kaujas parādīja, ka nu jau 76 mm lielgabals ir pilnīgi nepietiekams vidējam tankam. Tā kā T-43 dzinējs un transmisija palika bez izmaiņām, tornis, tāpat kā tankam T-34-76, bija «nobīdīts» uz priekšu. Taču bruņu biezums un svars bija pieaudzis, tādēļ arī tornis nu bija kļuvis lielāks un smagāks. Iznākumā pat ar vieglāko 76 mm lielgabalu tanka ritošā daļa izrādījās pārslogota. Uzstādot T-43 lielāku 85 mm lielgabalu, priekšējās ritošās daļas pārslodze kļūtu pilnīgi nepieņemama. Tādēļ tika pieņemts kompromisa lēmums pastiprināt T-34 ugunsjaudu, uzstādot tam 85 mm lielgabalu ar garuma kalibru 54,6, taču atteikties no būtiskas bruņu biezuma palielināšanas.
Tā radās tanka modifikācija T-34-85 - ar daudziem no tanka BT un T-34-76 mantotiem trūkumiem. Tam palika tā pati BT tanka piekare, transmisija un dzinējs tādi paši kā T-34-76. Sliktākais bija tas, ka korpusa bruņu biezums palika tie paši 45 mm. Vēl 1942. gada vasarā, apšaudot sērijveida tanku T-34-76 no vācu prettanku 75 mm lielgabaliem, kļuva skaidrs, ka tā bruņas tiek caursistas visās reālās kaujas distancēs no visiem iespējamiem rakursiem. T-34-85 tornis gan tika mazliet uzlabots: torņa pieres daļas bruņas palielinātas līdz 90 mm, bortiem 75 mm, torņa aizmugurē 52 mm. Taču tās bija lietās bruņas, kas ir par 15-20 procentiem vājākas nekā velmētās. Jaunā tanka priekšējo bruņu biezumu nedrīkstēja palielināt, jo tad tā ekspluatācija nemaz nebūtu iespējama. Par spīti visiem mēģinājumiem mazināt svaru, T-34-85 ritošās daļas priekšējie skrituļi tāpat izrādījās pārslogoti, un bieži vien to gumijas bandāžas izgāja no ierindas. Visas T-34-76 masas rezerves «noēda» jaunais un smagākais tornis ar lielāku lielgabalu.
T-44 projektēšana
Tā kā T-34-85 bija kompromiss, kas īsti nevienu neapmierināja, uzreiz sāka darbu pie jauna tanka projektēšanas. Tam piešķīra nosaukumu T-44, un pirmie divi eksperimentālie tanki bija gatavi 1944. gada janvārī. Tā bija kardināli jauna mašīna, kura pielika punktu uz BT bāzes veidoto tanku atvasinājumiem. Teorētiski T-44 būtu varējis kļūt par ļoti bīstamu pretinieku vācu vidējiem tanku iznīcinātājiem, triecienlielgabaliem un vidējiem Pz.Kpfw.IV tankiem; arī sadursmēs ar panterām un tīģeriem T-44 vairs nebūtu «peramā zēna» lomā biezo bruņu dēļ. Tikai teorētiski tādēļ, ka sērijveidā T-44 sāka ražot vien 1944. gada novembrī un šis tanks nepaspēja atstāt nopietnu iespaidu uz kara gaitu. Līdz 1945. gada maijam bija saražoti vien 265 T-44 tanki.
Vai varēja T-44 ražošanu ievērojamās sērijās sākt jau 1944. gada pirmajā pusē? Droši vien jā, taču tad neizbēgami kristos T-34-76 un T-34-85 saražoto tanku skaits. Kā jau teikts, PSRS kvantitāte dominēja pār kvalitāti, tādēļ priekšroka tika dota lielam skaitam vājāku tanku, nevis mazākam apjomam tiešām labu un konkurētspējīgu kaujas mašīnu. T-44 būtu varējis izglābt daudzu padomju tankistu dzīvības, taču šis apstāklis komunistu vadoņiem nešķita svarīgs.
Tanks T-44 no T-43 mantoja torsionu piekari. Arī tornis bija līdzīgs T-43 un T-34-85 tornim. Taču kardināli izmainījās tanka korpuss. Bija pazudušas sānu nišas, sānu bruņas kļuva vertikālas. Korpusa priekšējās bruņas, tāpat kā agrāk, novietotas 60 grādu leņķī. Bruņu biezums būtiski pieauga: korpusam priekšā 90 mm un bortam 75 mm. Kardināli izmainīja motornodalījumu. Relatīvi garo dīzeli pagrieza perpendikulāri tanka korpusam. Dzinējam uzkonstruēja jaunu un zemāku motorrāmi, līdz ar to tanks kļuva zemāks. Motornodalījumā ieviesa jaunu agregātu - tā saucamo «ģitāru» jeb paaugstinošo reduktoru. Uz ātrumkārbu jauda tika pārvadīta ar lielākiem apgriezieniem, un piecu ātrumu kārba iznāca kompakta. Izmainījās radiatoru novietojums un to ventilators. Būtiski samazinājās motornodalījuma garums, un tanka tornis tika novietots korpusa vidū.
Uzlabojās torņa apkalpes komforts, torņa priekšā horizontālajā bruņā kreisajā pusē atbrīvojās vieta vadītāja lūkai. No apkalpes tika izslēgts ložmetējnieks-radists, jo uguns no «pirmā stāva», kā rādīja pieredze, neizcēlās ar efektivitāti. Svarīgākais jauninājums - korpusa priekšējā bruņuplātne kļuva monolīta, bez vājākām vietām. Pirmajiem eksperimentālajiem tankiem torņa pamatnes diametrs bija 1600 un 1800 mm, sērijveidā palika pie 1600 mm. Tornis atšķirībā no T-34-85 tika «pieplacināts» pie korpusa, samazinot vājo zonu starp torni un tanka korpusu. Torņa bruņas bija lietas: «pierē» 120 mm, no sāniem 90 mm un aizmugurē 75 mm. Salīdzinājumā ar T-34-85 bruņām T-44 bruņas bija būtiski biezākas.
Tikai lielgabals palika tas pats, kas T-34-85 - 85 mm ar garuma kalibru 54,6. Kara beigu periodā tas jau bija pārāk vājš, taču cita jaudīgāka, kurš derētu vidējam tankam, komunistiem tobrīd nebija. Iespējams, ka tieši vājais lielgabals bija galvenais iemesls, kādēļ T-44 netika sūtīti uz fronti, jo 85 mm tanku lielgabali neļāva droši stāties pretī panterām un tīģeriem frontālā sadursmē pieņemamās distancēs. Ja T-44 bruņas to relatīvi droši aizsargāja no vācu 75 mm prettanku un tanku lielgabaliem ar garuma kalibru 48 reālās kaujas distancēs, pret Panteras KwK42 un Karaliskā tīģera KwK-43 stobriem šīs bruņas vairs nebija drošas. Taču jāņem vērā, ka pret šiem izcili jaudīgajiem lielgabaliem kaujas distancēs neaizsargāja neviena tā laika tanka, tostarp smago tanku, bruņas.
Labāko lielgabalu meklējot
Padomju tankistiem un prettanku artilērijai visu kara otro pusi bija grūti cīnīties ar lieliskajiem vācu «kaķiem». Krieviem paveicās, ka vācieši nespēja savus Tiger (kara laikā abus tīģeru modeļus uzbūvēja 1846 eksemplāros) un Panther (uzbūvēti 6000 tanki) saražot lielos daudzumos. Ja ar vidējiem Pz.Kpfw.IV vēl kaut kā varēja cīnīties, smago tīģeru un arī panteru priekšējās bruņas padomju prettanku artilērijai un tanku lielgabaliem nebija pa zobam.
Otrajā pasaules karā vienīgie tiešām efektīvie ieroči pret tankiem bija lielgabali. Tikai vāciešiem kara beigās masveidā parādījās kumulatīvās «tanku dūres», kas kaut ko spēja nodarīt tankam tuvās distancēs un pilsētā. Padomju propaganda gan stāstīja par varonīgajiem «panfiloviešiem», kuri tikai ar granātām vien apturējuši vācu tankus pie Maskavas, kā arī par triecienlidmašīnu Il-2, no kuras Panzerwaffe neesot bijis glābiņa. Taču šie stāsti bija diezgan tālu no patiesības. Realitātē Sarkanā armija 1943. gadā sirga ar «tīģerofobiju», jo nespēja efektīvi cīnīties ar labi bruņotajiem vācu tankiem.
Tādēļ nācās meklēt arvien jaunus līdzekļus. Tā radās smagie padomju triecienlielgabali SU-152, ISU-152, ISU-122, apbruņoti ar smagajiem lauka 122 mm lielgabaliem un 152 mm haubičlielgabaliem. Padomju propaganda šos triecienlielgabalus sauca par zverobojiem jeb zvērkāvjiem, kaut gan to galvenais uzdevums skaitījās cīņa ar pretinieka nocietinājumiem. Arī smagajam tankam IS-2 uzstādīja 122 mm lielgabalu. Tomēr šie lielkalibra brīnumi, lai arī spēja jebkuru vācu tanku pārvērst lūžņu kaudzē, tanku kaujām īsti nederēja, jo tik lieliem kalibriem ar dalītu lādēšanu piemita nepietiekama ātršāvība.
Vēl pirmajiem eksperimentālajiem T-44 torņa pamatnes diametru izbūvēja arī ar diametru 1800 . Tādas versijas T-44 tankam pat uzstādīja 122 mm lielgabalu, taču bija viena problēma - tik lielu stobru vidējais tanks nespēja «panest». PSRS tehniskās attīstības līmenis neļāva izstrādāt neliela kalibra jaudīgus lielgabalus, tādēļ, lai iegūtu gana jaudīgus ieročus, nācās iet pa kalibra palielināšanas ceļu. Savukārt Vācijas tehnoloģiskais līmenis ļāva saražot relatīvi neliela kalibra jaudīgus tanku un prettanku lielgabalus. Izcilais Panther 75 mm KwK 42 ar garuma kalibru 70 izrādījās labākais tā kara tanka lielgabals. Prettanku 88 mm PaK-43 ar garuma kalibru 71 un tā tankiem domātā modifikācija KwK-43 bija jaudīgāki un efektīvāki par daudz lielāka kalibra citu valstu prettanku ieročiem. 88 mm KwK-43 kā prettanku ierocis Otrajā pasaules kara laikā palika nepārspēts. Relatīvi nelielais kalibrs šos jaudīgos ieročus ļāva uzbūvēt vieglākus, arī ātršāvīgākus.
T-44 pie tik laba lielgabala tā arī netika, kaut gan tika izmēģināti vairāki varianti. Nākamais pēc 85 mm padomju vidējiem tankiem pieņemamais kalibrs no tehnisko raksturlielumu viedokļa izrādījās 100 mm. T-44 pamēģināja uzstādīt 100 mm lielgabalu LB-1, jo torņa pamatnes diametrs 1800 mm to atļāva. Tādi lielgabali bija apbruņojumā padomju flotē, un uz to bāzes vēl kara laikā tika izveidoti 100 mm tanku lielgabali D-10T un LB-1 ar garuma kalibru 56. Vēl 1944. gadā D-10S uzstādīja padomju tanku iznīcinātājam SU-100, ar ko bija iecerēts nomainīt līdzšinējo SU-85, jo pēdējais, bruņots ar 85 mm lielgabalu, vairs nespēja efektīvi cīnīties ar vācu tankiem. Abas šīs mašīnas tika radītas uz vidējā tanka T-34 bāzes un mantoja visas šī tanka piekares un dzinēja izvietojuma negatīvās īpašības. Proti, abiem, padomju terminoloģijā sauktiem par pašgājējiem lielgabaliem, priekšējie ritošās daļas skrituļi bija pārslogoti. Sevišķi bēdīgs stāvoklis šajā ziņā bija ar SU-100, jo tam tika palielināts priekšējo bruņu biezums un jaudīgais priekšā esošais 100 mm lielgabals likumsakarīgi bija smagāks. Iznākumā priekšējie skrituļi bieži «izbeidzās».
Tomēr neatkarīgi no visiem šī tanku iznīcinātāja trūkumiem nu Panzerwaffe teorētiski būtu bijis jāsāk baidīties. Ja šādas klases kaujas mašīnās frontē parādītos lielā skaitā, vācu tanku priekšrocības lielajās distancēs izzustu. Taču līdz lielam skaitam tā arī neizdevās tikt: SU-100 sāka ražot 1944. gada augustā, bet pirmoreiz kaujā tas tika izmantots vien 1945. gada janvārī. Pirmā pusgada laikā tika saražots pustūkstotis tanku iznīcinātāju, taču frontē tie ātrāk par 1945. gada sākumu nenonāca, jo gluži vienkārši nebija pieejami 100 mm bruņusitēju šāviņi. Flotē, kas jau agrāk izmantoja šāda kalibra lielgabalus, 100 mm kalibram bruņusitējus nevajadzēja, bet prettanku lielgabalu vajadzībām to ražošanu neizdevās uzsākt laikus. Tādējādi 100 mm pretttanku lielgabals BC-3 kaujās tika izmantots vien pašās kara beigās pie Balatona ezera.
Masu tanks T-55
Vēl solis uz priekšu padomju vidējo tanku attīstībā noveda pie T-54, kas tika radīts uz T-44 bāzes. Faktiski pirmajiem T-54 eksemplāriem vienīgā atšķirība no T-44 bija tikai tornis ar 100 mm lielgabalu D-10T tajā, kā arī palielināts bruņu biezums.
Eksperimentālos T-54 izmēģināja vēl 1945. gadā, bet 1946. gadā tanks jau bija pieņemts bruņojumā. Karš bija tikko beidzies, apstākļi vairs nebija tik spiedīgi un neprasīja kaujas tehnikas ražošanu milzu apjomos, tādēļ jauno tanku varēja atļauties bez īpašas steigas uzlabot un tā sērijveida ražošana sākās tikai 1948. gadā. No T-54 «izauga» padomju pamattanks T-55, kuru ražoja ilgi un lielā skaitā. Būtībā tas bija tas pats T-54, tikai jaunā un augstākā mehānismu un iekārtu kvalitātē. Ar uzlabotas formas torni, divu plakņu lielgabala stabilizatoru, kodolsprādziena aizsardzības un ugunsdzēšanas sistēmām, nakts redzamības iekārtām.
T-55 ražošana sākās 1958. gadā un Padomju Savienībā turpinājās līdz pat 1979. gadam. Visus agrāk saražotos T-54 centās uzlabot līdz T-55 līmenim, tādēļ bieži vien šos abus tankus uzskata par vienu un to pašu modeli. T-54 un T-55 ražoja ne tikai PSRS, bet arī Polija, Čehoslovākija un Rumānija, kā arī Ķīna. Pavisam kopā vairāk nekā 50 000 tanku. Arī šodien šie, uz T-44 bāzes radītie, tātad būtībā vēl Otrā pasaules kara līmeņa tanki, lai arī modernizēti, ir apbruņojumā daudzās pasaules valstīs Āfrikā, Āzijā, Latīņamerikā, arī Eiropā. Pāris čehu ražoto eksemplāru ir arī Latvijas armijas bruņojumā.
Līdz pat sešdesmito gadu sākumam tiem līdzinieku pamattanku klasē nebija. Pirmo T-54 Varšavas bloka pretinieki izpētīja 1956. gadā Ungārijas sacelšanās laikā. Secinājumi nebija iepriecinoši, jo tā bruņas izrādījās stiprākas par Rietumu armiju tanku lielgabalu spēju tās caursist pieņemamās distancēs. Reaģējot uz šiem jaunumiem, briti 1959. gadā pieņēma apbruņojumā izcilo 105 mm lielgabalu L7. Pēc tam T-55 vairs nevarēja kā līdzīgs ar līdzīgu konkurēt ar pasaules labākajiem tankiem, jo britu lielgabalu L7 dažādās modifikācijās pieņēma apbruņojumā gandrīz visa Rietumu pasaule.
Lai atgūtu līderpozīcijas, PSRS 1962. gadā pieņēma bruņojumā tanku T-62 ar nu jau gludstobra 115 mm lielgabalu 2A20. Tas bija pasaulē pirmais gludstobra sērijveida tanku lielgabals pasaulē. T-62 bija pēdējais tanks T-44 tanku attīstības rindā. Pēc tā Padomju Savienībā sāka būvēt tankus ar lielgabalu lādējamajiem automātiem. Tādus kā T-64, T-72 un T-80. Arī Krievijas jaunākais tanks T-90 ir šīs sērijas tanka T-72 klons. Ukrainas karā tos var atpazīt pēc augstu gaisā lidojošajiem torņiem, jo to kaujas komplekta izvietojums lādējamā automāta karuselī rada priekšnosacījumus munīcijas detonācijai pretinieka šāviņa trāpījuma gadījumā.
Tanku tūkstoši
Otrā pasaules kara laikā nacistiskā Vācija saražoja 50 000 visu modeļu tankus un uz to bāzes radītus triecienlielgabalus un tanku iznīcinātājus. Sabiedroto ražošanas jaudas bija nesalīdzināmi lielākas, jo tikai PSRS vien uzbūvēja 109 100 tankus, bet ASV vēl 135 100 un Lielbritānija 24 800 tankus un pašgājējlielgabalus. Ja atgriežamies pie mūsu stāsta varoņa T-44, to pavisam, ieskaitot arī pēckara periodu, saražoja 1823 eksemplāros.
T-55 «kaujas CV»
Rīgas Politehniskā institūta kara katedras palkavnieki, mācot padomju studentus, ļoti labi atsaucās par tanku T-55. Pret it kā jaunāko un modernāko T-72 viņu attieksme nebija pozitīva. Pat neraugoties uz tā ļoti jaudīgo 125 mm gludstobra lielgabalu. Šiem padomju militāristiem bija lokālo karu kauju pieredze un viņi «pazina drēbi». Zināja, kurā tankā apkalpei ir vairāk izredžu izdzīvot kaujaslaukā. Tankā T-44 bija akumulēta liela kara kauju pieredze, to pārmantoja arī T-55. Tiesa, T-44 nesanāca piedalīties nopietnās kaujās, kaut gan pret vācu tankiem Otrā pasaules kara frontēs tas būtu bijis stipri cienīgāks pretinieks par izdaudzināto T-34-85. Vienīgā epizode, kad T-44 piedalījās karadarbībā svešā zemē, bija operācija Viesulis - padomju invāzija Ungārijā 1956. gadā.
Savukārt T-44 mantinieki, T-55 sērijas tanki, ir piedalījušies gandrīz visos karos un konfliktos, kas notikuši dažādos pasaules nostūros pat līdz mūsu dienām. 1961. gada Berlīnes krīze, Pakistānas-Indijas, Tuvo Austrumu kari un konflikti, Irākas-Irānas karš un pat karš Ukrainā - tik garš ir T-55 «kaujas CV». Turklāt nereti šī tipa tankus viena kara ietvaros izmantoja abas karojošās puses. T-55 bija cienīgs pretinieks jebkuram tā laika tankam. Sešdesmito un septiņdesmito gadu tanku kaujās veiksme parasti uzsmaidīja tai pusei, kuras tanku apkalpes bija labāk sagatavotas. Piemēram, 1973. gada Izraēlas-arābu kara laikā Golānas augstienēs izraēliešu tankisti sastapās ar Sīrijas tankiem. Arābiem bija skaitlisks pārsvars, toties izraēliešu tankisti bija labāk sagatavoti un motivēti. Viņu rīcībā bija Otrā pasaules kara laika britu tanki Centurion, kas gan bija pārapbruņoti ar 105 mm lielgabaliem. Savukārt Sīrijas tankistu rīcībā bija padomju T-55 un T-62 tanki. Būtībā vienīgais izraēliešu tanku trumpis bija jaudīgais L7 lielgabals, kaut gan padomju tanki šajā ziņā neko daudz neatpalika - ja T-55 tanka 100 mm lielgabals mazliet bija vājāks, T-62 gludstobra lielgabals pretinieku varēja iznīcināt no tikpat tālas distances kā L7. Kaujas notika arī tumsā, un tādos apstākļos sīriešiem bija liela priekšrocība, jo padomju tanki bija aprīkoti ar nakts redzamības iekārtām, kamēr izraēliešiem tādu nebija. Un pat tik šķietami bezcerīgā situācijā Izraēlas tankisti noturēja aizsardzības līniju. Par varoni šajās kaujās kļuva leitnants Cvika Gringolds, kura tanku vairākkārt sašāva, taču viņš, spītējot ievainojumiem, sēdās jaunā tankā un atkal devās cīņā. Kārtējo reizi apstiprinājumu guva patiesība, ka uzvaras gūst ne jau ar skaitu un pat ne ar ieroču kvalitāti, kas neapšaubāmi ir svarīgs faktors, bet gan ar prasmi.
Šī pati patiesība bija spēkā arī Otrā pasaules kara gados. Vācu Panzerwaffe, pateicoties labiem lielgabaliem, lieliskai optikai un sakaru līdzekļiem, kvalitatīviem dzinējiem un komfortabliem apstākļiem apkalpēm, visu karu spēja iztikt ar daudz mazāku tanku skaitu, nekā bija pretinieku rīcībā, un līdz pat pašām kara beigām dot sāpīgus triecienus visās frontēs. Galvenais iemesls te bija apkalpju un komandieru kvalifikācija. Vēsturnieks Genādijs Hoļavskis ir izpētījis, ka padomju tanks vidēji piedalījās trijās kaujās, kamēr vācu - vienpadsmit reižu. Par vienu sašautu Panther amerikāņi «maksāja» ar pieciem saviem vidējiem tankiem Sherman. Abu modeļu padomju T-34 tankiem šī proporcija nekādi nevarēja būt pozitīvāka. Labāk sagatavotie vācu tankisti ilgāk palika ierindā, ar katru kauju uzkrājot nenovērtējamu pieredzi, ko varēja izmantot nākamajās cīņās, vairojot iznīcināto pretinieku skaitu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita