Aleksandrs Jūlijs Kasparsons bija viens no tiem Latvijas armijas virsniekiem, kurš militāro izglītību ieguva jau neatkarīgajā Latvijā. Ar viņa dzīves gājumu vērts iepazīties kaut vai tādēļ, ka līdzīgs tas bija daudziem citiem latviešu virsniekiem, kuri gāja bojā sarkano represiju vilnī.
Viens no Augusta Kirhenšteina 1940. gada valdības ministriem Pēteris Blaus īsi pirms nāves izteicies, ka Kārlis Ulmanis ticējis iespējai saglabāt Latvijas autonomiju. «Visa tālākā notikumu norise pārsteidza kā Ulmani, tā mūs, Kirhenšteina valdības locekļus,» teicis Blaus. Realitāte, kā zināms, izrādījās baisa. Tostarp daudziem Latvijas armijas virsniekiem. Boļševiki parūpējās, lai par viņiem pat pēdas nepaliktu. Vēl šodien bieži par represiju upuriem aptverošu informāciju sameklēt grūti. Arī par pulkvežleitnantu Aleksandru Jūliju Kasparsonu, kuram šogad apritēs 120 gadu kopš piedzimšanas.
Aleksandrs Kasparsons dzimis Cēsu apriņķa Kosas pagastā 1895. gada 1. aprīlī. Vēlākā Latvijas Bruņoto spēku artilērijas virsnieka vecāki bijuši lauksaimnieki. Tēvam Jānim Kosas pusē piederējusi saimniecība Šķiltas. Aleksandra māte Anna bijusi Jāņa Kasparsona otrā sieva. Par dēla sākotnējām skolas gaitām ziņu trūkst, toties radu atmiņā saglabājies nostāsts, ka viņa tēvs esot mācījies Vecpiebalgas Kalna Kaibēnu pagastskolā pie Reiņa Kaudzītes.
Skolojies par mērnieku, bet izvēlējies armiju
Pēc vēstures pētnieka Voldemāra Eihenbauma apkopotajām ziņām, Aleksandrs Kasparsons beidzis Krasnojarskas Kroņa mūrnieku taksatoru skolu. Citos ziņu avotos tā saukta vienkāršāk - par Krasnojarskas zemes mērnieku skolu. Kā viņš apmēram 15 gadu vecumā, visticamāk, vecāku nepavadīts, nokļuvis tālu Sibīrijā, tagad nez vai var noskaidrot. Atrašanos Krasnojarskā 1911. un 1912. gadā apliecina viņam sūtītas pasta atklātnes. Aleksandra brālēns Pēteris Kasparsons atklātnes ar Dzērbenes zīmogiem adresējis kādam A. Zikmanim Austrumsibīrijas Zemesmērnieku biedrībā ar piebildi: nodošanai J. A. Kasparsonam. Adresāta latviskais uzvārds ļauj domāt, ka biedrībā darbojies tautietis, kurš, iespējams, kādā veidā līdzdarbojies Kasparsona skolas gaitās svešumā. Ap gadsimtu miju visai daudzi latvieši bija devušies mācīties un peļņā uz Krieviju.
Cita atklātne ļauj noprast, ka ap Pirmā pasaules kara sākumu Kasparsons jau bija atgriezies dzimtenē. Eihenbauma arhīvā nav informācijas par Kasparsona gaitām no 1914. līdz 1919. gada nogalei. Nav pat zināms, vai viņš bija iesaukts cara armijā, un vai līdz 1919. gadam vispār bijis saistīts ar armiju. Toties ir zināms, ka 1919. gada novembrī Kasparsons iestājies nupat dibinātajā Latvijas Kara skolā un izgājis paātrinātus sešu mēnešu artilērijas kadetu kursus. Kopš 1920. gada beigām Kara skolas kadeti apguva jau divu gadu mācību kursu. Vēl ir zināms, ka 1920. gada 20. maijā kā leitnants uzsācis dienestu Liepājā, kur pēc Neatkarības kara pastāvīgās dislokācijas vietā bija atgriezies Kurzemes artilērijas pulks. Dienestu sācis kā 2. diviziona 1. baterijas jaunākais virsnieks. Pēc mazliet vairāk nekā pusgada 4. janvārī iecelts par 4. baterijas vada komandieri, bet jau 1. aprīlī kļuvis par pulka tieslietu darbvedi.
Tagad jau neiespējami noskaidrot arī to, vai Kasparsonam pa prātam nav bijis papīru darbs štābā vai arī turpmākā karjeras virzība bijusi komandējošā sastāva iniciatīva, taču jaunais leitnants drīz atkal devies mācīties un 1922. gada oktobrī ar 1. šķiras diplomu beidzis jaunus artilērijas kursus. Kā 3. baterijas vada komandieris pulkā atgriezies 1. novembrī. Virsleitnanta pakāpi saņēmis 1923. gada 24. janvārī un 23. martā iecelts par 3. baterijas vecāko virsnieku. Tajā pat gadā Kasparsons apbalvots ar Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi. Tas varētu liecināt, ka pirms Kara skolas viņš ir piedalījies karā. Šādu piemiņas zīmi piešķīra tiem Latvijas pilsoņiem, kas valsts atbrīvošanas cīņu laikā no 1918. gada 18. novembra līdz 1920. gada 11. augustam bija dienējuši nacionālajā armijā.
Dienesta gaitas atved uz Krustpili
Līdz 1927. gada nogalei Kasparsona amati Kurzemes artilērijas pulkā vairākkārt mainās - te viņš ir saimniecības komandas priekšnieks, te pulka adjutants, te jau atkal kaujas baterijas vecākais virsnieks. 1927. gada 17. novembrī tiek paaugstināts par kapteini (pavēle ilgi kavējusies, izdota jau 23.03.1926.), bet divas dienas iepriekš, 15. novembrī, ir izdota cita, Valsts prezidenta Gustava Zemgala un kara ministra Rūdolfa Bangerska parakstīta pavēle Nr. 115, ar ko viņš tiek pārvietots uz Latgales artilērijas pulku. Tas nozīmēja pārcelšanos uz Krustpili, kur kopš 1921. gada novembra bāzējās Latgales pulks. Pēc mēneša Kasparsons stājies Latgales artilērijas pulka 3. baterijas komandiera amatā. 1928. gadā apbalvots ar Latvijas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas medaļu, bet 1929. gada 18. novembrī uz pulka 10 gadu pastāvēšanas jubileju ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru un goda zīmi.
1930. gada 16. decembrī Kasparsons iecelts par Latgales artilērijas pulka komandiera pulkveža Reiņa Gundara (īstajā vārdā Reinis Stučka) adjutantu, bet nepaiet pat mēnesis, kad viņš kļuvis jau par visa Krustpils garnizona komandiera adjutantu. Fotogrāfijās no dažādiem periodiem gan divdesmitajos, gan trīsdesmitajos gados redzams, ka no dienesta brīvajā laikā virsnieki un arī karavīri ņēmuši aktīvu dalību saviesīgajā dzīvē. Ir fotogrāfijas no ballēm, svinīgiem sarīkojumiem, izbraucieniem dabā kopā ar dāmām.
Apprec pļaviņieti
Trīsdesmit astoņu gadu vecumā 1933. gada 19. novembrī Aleksandrs Kaspasons salaulājās, par sievu apņemot gandrīz 14 gadus jaunāko Vilmu Ārnesi - turīga Pļaviņu pagasta zemnieka meitu. Kur abi iepazinušies, nav zināms. Varbūt Krustpilī. Iespējams, Pļaviņās, kur atradās Latgales divīzijas štābs un Kasparsonam varēja būt dienesta darīšanas. Varbūt arī Rīgā, jo Vilma divdesmito gadu otrajā pusē mācījusies Valsts Rīgas tehnikumā un no iziešanas sabiedrībā nav vairījusies, bet staltais virsnieks arī Rīgā nav bijis rets viesis.
Vilmai un Aleksandram 1935. gada 13. jūnijā piedzimis dēls - vēlākais mūzikas skolotājs un kordiriģents Tālivaldis Kasparsons. Iepriekšējā gadā Aleksandrs bija izgājis kārtējos militāros kursus artilērijas diviziona komandieriem un 1935. gada 4. martā no administratīvā dienesta atkal nonāca kaujas vienībā. Iecelts par pulka 1. baterijas komandieri. Dēla audzināšana gan jau lielākoties bija Vilmas rūpes, jo dienests profesionāla karavīra dzīvē ieņēma noteicošo vietu. Taču Krustpilī ģimenes galva no dienesta brīvajā laikā gan jau bieži bija kopā ar tuvākajiem, jo arī sieva un dēls dzīvojuši turpat. Kasparsoni nereti viesojušies Pļaviņās. Tostarp gleznotāja Aleksandra Štrāla namā, kur pulcējušies apkārtējie augstas kultūras ļaudis un raisījušās runas par mākslu, literatūru un sabiedrības procesiem. Tālivaldis atminējies, ka vienā no reizēm viņam bijis tas gods pasēdēt klēpī rakstniekam Jānim Jaunsudrabiņam. Aleksandrs ārpus dienesta bijis jautrs cilvēks, arī muzikāli apveltīts. Viņš spēlējis vijoli, tostarp pulka orķestrī, kā arī darbojies vietējā teātrī.
Annas Kasparsones atmiņās saglabājies aizsaulē 1998. gadā aizgājušā vīra Tālivalža stāsts, ka tēvs dienesta vietā Krustpilī kādu iemeslu dēļ reiz sagaidīts ar īpašu militāru godu. Jādomā, ka trīsdesmito gadu pašās beigās, kad dēlēns bija paaudzies un šo varēja saglabāt atmiņā. Dienesta gaitu albumā Kasparsons redzams ar tolaik arī artilērijas daļās plaši izmantotajiem zirgiem. Kasparsonam patikusi jāšana, un zirga mugurā viņš turējies ne mazāk stalti kā ierindā. Radu atmiņas vēsta, ka dienesta laikā Krustpilī viņam bijis skaists zirgs, vārdā Kolumbs. Periodikā sastopamās ziņas ļauj noprast, ka miera laikos arī atpūta armijniekiem nav liegta. Ķemeru Ziņas vēsta, ka karavīru sanatorijā no 1936. gada 1. līdz 31. augustam viesojies kapteinis Aleksandrs Kasparsons un vēl divi Latgales artilērijas pulka virsnieki Jānis Jūgs un Jānis Ulmanis, kā arī Ernests Kreicbergs no Bruņoto vilcienu pulka. Paraksti kāda foto reversā ļauj noprast, ka ar Kreicbergu Kasparsonam bijušas kopīgas dienesta gaitas jau kopš 1919. gada, bet ar Jūgu kopš 1921. gada. Visticamāk, ka visi trīs bijuši arī tuvi draugi, kaut Kreicbergs vēlāk dienējis citās armijas daļās.
Uz Latgales artilērijas pulka 20 gadu jubileju virkne virsnieku un kareivju 1939. gada septembrī apbalvoti ar ordeņiem un goda zīmēm. Ar Viestura ordeņa IV šķiru (Nr. 276) apbalvots arī pulka saimniecības daļas kancelejas priekšnieks kapteinis Aleksandrs Kasparsons. Šo amatu, pēc Eihenbauma datiem, Kasparsons pildījis kopš 1939. gada 27. marta, bet līdz tam no 1937. gada 30. jūlija ir bijis arī pulka sakaru baterijas komandieris. Tas, ka Kasparsons nav apbalvots ar Viestura ordeni ar šķēpiem, norāda, ka kara darbībā 1918.-1920. gadā viņš tomēr nav piedalījies. Viestura ordenim ir divas versijas - balti emaljētu pamatkrustu 45 grādu leņķī šķērso vai nu otrs smalkāks balti emaljēts krusts, vai sakrustoti šķēpi. Ordeni ar šķēpiem kā starpkaru Latvijā, tā arī tagad pasniedz tikai kara dalībniekiem.
Bruņoto spēku beigu periods
A. Kasparsons 1939. gada 6. oktobrī paaugstināts par pulkvežleitnantu un 12. oktobrī iecelts par diviziona komandieri. Turpmākās gaitas trīsdesmito gadu beigās periodikā izsekot šā raksta autoram neizdevās. Saskaņā ar Eihenbauma savāktajiem datiem Kasparsons 1940. gada 19. februārī beidzis audzināšanas pārraugu kursus un tajā pašā dienā iecelts par pulka audzināšanas pārraugu. Dažos avotos minēts, ka no 1939. gada oktobra līdz 1940. gada septembrim Kasparsons bijis Zemgales artilērijas pulka komandieris. Taču ne Eihenbauma dati, ne biogrāfiskā vārdnīca Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918-1940, kas balstīta uz Latvijas arhīvu informāciju, šo faktu neapstiprina.
Latviju 1940. gada 17. jūnijā okupēja PSRS Sarkanā armija un neatkarīgā valsts faktiski beidza pastāvēt. Ulmaņa un varbūt arī armijas augstākās pavēlniecības neizlēmības vai gļēvuma dēļ bez neviena šāviena okupantu virzienā beidza pastāvēt arī Latvijas Bruņotie spēki.
Lai neizraisītu bruņotu pretošanos, okupanti centās radīt iespaidu par notiekošā demokrātismu. 1941. gada 29. jūnijā Bruņotie spēki tika pārsaukti par Tautas armiju. Vēl pirms LPSR uzņemšanas PSRS sastāvā 5. augustā, Tautas armija 10. jūlijā ar Vissavienības komunistiskās partijas Centrālās komitejas Politbiroja lēmumu tika iekļauta Sarkanās armijas sastāvā, sākotnēji kā 24. Teritoriālais strēlnieku korpuss. Latvijas armijas daļu iespējamā pretdarbība tika bloķēta ar Sarkanās armijas iegūto stratēģisko un skaitlisko pārsvaru, latviešu vienības tika atbruņotas.
Nav zināms, ka Kasparsons jebkad būtu bijis kādas politiskās partijas biedrs vai vismaz atbalstītājs pirms Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsuma. Citādi nez vai viņam būtu veiksmīga karjera Bruņotajos spēkos. Viņš bija profesionāls karavīrs, kurš radis pakļauties augstāku komandieru pavēlēm. Vairs nav iespējams noskaidrot Kasparsona subjektīvās domas un izjūtas 1940. gada otrajā pusē. Viņš protestējot nenošāvās, kā to izdarīja Robežapsardzes priekšnieks ģenerālis Ludvigs Bolšteins un armijas štāba Informācijas daļas priekšnieks pulkvedis Fricis Celmiņš. Nemēģināja arī atvaļināties, bet palika armijā. Iespējams, ticot, ka var savai tautai noderēt arī esošajos apstākļos. Būtībā Kasparsons darīja to pašu, ko vairums no bez izlēmīgas pavēlniecības palikušās, aptuveni 30 000 vīru lielās Latvijas armijas. Un, tāpat kā aptuveni trešdaļai no visiem Bruņoto spēku vairāk nekā diviem tūkstošiem aktīvā dienesta virsnieku, viņam tas beidzās traģiski.
Virkne Latvijas artilērijas pulku augstāko virsnieku kļuva par 24. korpusa apakšvienību komandieriem. Komandējošā sastāva atlasi, protams, veica PSRS iekšlietu darbinieki un tā sauktie armijas poļitruki. Pēdējais Kurzemes artilērijas pulka komandieris pulkvedis Žanis Jomerts 1940. gada septembrī kļuva par 183. Strēlnieku divīzijas artilērijas priekšnieku. Pēdējais Latgales pulka komandieris pulkvedis Jānis Žīds - par 623. Artilērijas pulka komandieri. Pēdējais Zemgales pulka komandieris pulkvedis Arveds Kalniņš - par 640. Artilērijas pulka komandieri. Vidzemes pulka komandieris pulkvedis Eduards Strauss - par 639. Artilērijas pulka komandieri. Vēsturnieka un Latvijas Nacionālā arhīva pētnieka Aināra Bambala publikācijās lasāms, ka pulkvežleitnants Aleksandrs Kasparsons bijis Kurzemes artilērijas pulka štāba priekšnieks un 1940. gada 27. septembrī pārcelts par 24. Teritoriālā korpusa 639. artilērijas pulka štāba priekšnieku.
Izsaukts uz kursiem un arestēts
Vairāk gaismas uz mūsu artilērijas virsnieku, tostarp Aleksandra Kasparsona, turpmāko likteni pavēra Aināra Bambala deviņdesmito gadu pirmajā pusē rīkotās ekspedīcijas uz Noriļsku, kur atradās Baltijas valstu armiju bijušo virsnieku ieslodzījuma vietas. Spriežot pēc publikācijām, Bambalam izdevies piekļūt arī Krievijā esošajiem arhīviem. Neilgi pirms Vācijas uzbrukuma PSRS, 1941. gada jūnija pirmajā pusē, dažādu armijas daļu augsta ranga virsniekus jaunā vara sūtīja uz Maskavu, it kā uz militārās kvalifikācijas celšanas kursiem. Artilērijas komandējošā sastāva 13 virsnieki 12. jūnijā izbrauca uz Feliksa Dzeržinska vārdā nosaukto artilērijas akadēmiju. Viņu vidū arī pulkvežleitnants Kasparsons, kuram bija piešķirta Sarkanās armijas dienesta pakāpe - apakšpulkvedis.
Pavadīt Kasparsonu Rīgas dzelzceļa stacijā bijuši sieva un arī dēls. Uz kursiem braucošie virsnieki un pavadītāji uz perona pamanījuši dažas dienas iepriekš arestēto ģenerāli Andreju Krustiņu, Kasparsona divīzijas komandieri gan Kurzemes, gan Latgales artilērijas pulka laikos. Krustiņš bijis saslēgts rokudzelžos un, konvoja pavadīts, šķiet, ar to pašu vilcienu aizvests uz Maskavu. Aleksandrs atvadoties esot pacēlis dēlu uz rokām un novēlējis sargāt mammu.
Divas dienas vēlāk, 14. jūnijā, Latvijā notika bijušo bruņoto spēku virsnieku masveida atbruņošana un plaši aresti, bet 22. jūnijā Vācija iebruka PSRS. Mūsu 13 artilērijas virsnieki kopā ar kolēģiem no Lietuvas un Igaunijas korpusa 16. jūnijā Piemaskavā esot uzsākuši mācības. Tās, it kā nekas īpašs nebūtu noticis, turpinājušās arī kara pirmajās dienās. Taču pēc Bambala datiem, jau 24.-25. jūnijā PSRS Aizsardzības tautas komisariāta 3. pārvaldē lielā steigā gatavoti lēmumi par virsnieku arestiem un apsūdzībām. Kopskaitā 41 Baltijas artilērijas virsnieks ticis apcietināts naktī no 27. uz 28. jūniju nometnes štāba kluba telpās, atņemot ieročus un noplēšot atšķirības zīmes. Igauņu virsnieks Georgs Lētss, kuram bija lemts izturēt ieslodzījumu, autobiogrāfiskā grāmatā Sešpadsmit gadi Sibīrijā raksta, ka uz viņa uzdoto jautājumu čekas virsniekam par aresta iemeslu, tas paskaidrojis: «Jūs esat starptautiskā stāvokļa upuri un tiekat izolēti līdz kara beigām...»
Realitāte izrādījās daudz drūmāka nekā Lētsa citētie čekista vārdi. Negaidot oficiālu spriedumu, arestētie virsnieki nosūtīti uz Sibīriju. Pa ceļam viņi satikuši simtiem likteņa biedru gan no citiem «kvalifikācijas celšanas kursiem», gan NKVD 14. jūnija akcijā apcietinātos. Vēlāk artilēristi atšķirti no pārējiem un 11. augustā nometināti no Ziemeļsibīrijas pilsētas Noriļskas 120 kilometrus attālajā Lamas nometnē. Tikai pēc divām nedēļām tur ieradušies NKVD izmeklētāji un kara prokuratūras pārstāvis, lai veiktu formālu nopratināšanu un izvirzītu apsūdzības.
Miris Noriļskā, nesagaidot soda izciešanu
Galvenais, kas piesaista uzmanību, caurlūkojot apsūdzēto lietas, ir tas, ka «apcietinātie sevi par vainīgiem atzinuši pilnībā» un pamatā apsūdzības slēdzienos figurē KPFSR kriminālkodeksa (1926. gada redakcijā) slavenā 58. panta divi punkti «pretpadomju aģitācija» un «cīņa pret revolucionāro kustību pilsoņu kara gados», norādīts Aināra Bambala rakstā. Spriedumi katram ieslodzītajam bijuši individuāli. Kasparsonam «par cīņu pret revolucionāro kustību» 1942. gada 5. septembrī piespriests ieslodzījums uz desmit gadiem labošanas darbu nometnēs. Daļa ieslodzīto no smaga darba, bada, sala un netīrības esot nomiruši, spriedumu nemaz nesagaidot. Tā 1942. gada 27. novembrī nomiris pulkvedis Žanis Jomerts, bet 14. decembrī pulkvedis Eduards Strauss, kuriem spriedumu pasludināja jau pēc nāves, tikai 1943. gada 15. maijā.
Līdz 1945. gada ziemas beigām izdzīvojušie no Lamas pārcelti uz Noriļsku. Pašā pēdējā periodā Kasparsons esot strādājis fiziski vieglāku darbu. Vēstulēs mājiniekiem rakstījis, ka esot iesaistīts Noriļskas būvniecības projektēšanā un plānošanā. Ņemot vērā viņa civilo profesiju, šķiet ticami. Taču arī pēc Lamas nometnes viņš bija pārdzīvojis četrus smagus gadus, kas ietekmēja veselību. Kasparsons 54 gadu vecumā nomira Noriļskas ieslodzīto nometnes centrālajā slimnīcā 1949. gada 11. jūnijā, divas dienas pirms dēla 14. dzimšanas dienas. Slimnīcas izraksts liecinot, ka nāve iestājusies no atkārtota asinsizplūduma galvas smadzenēs, ko izraisījusi ateroskleroze un miokarda distrofija. Pulkvežleitnanta Aleksandra Jūlija Kasparsona precīza kapavieta nav zināma. Visticamāk, ka viņš apglabāts kaut kur Noriļskas milzīgajā ieslodzīto kapsētā.
No 13 uz «kursiem» nosūtītajiem bijušajiem artilērijas virsniekiem Latvijā bija lemts atgriezties tikai četriem - pulkvedim Jānim Žīdam, kā arī pulkvežleitnantiem Eduardam Zandersonam, Rolandam Peniķim un Emīlam Rinkovičam. Zināms, ka citos apstākļos arestēts tika arī Kasparsona draugs pulkvežleitnants Jānis Jūgs. Miris vēl pirms Kasparsona Noriļskas soda nometnē 1945. gada 5. aprīlī. Pulkvežleitnants Ernests Kreicbergs nav ticis arestēts. Varbūt tāpēc, ka 1940. gada septembrī demobilizēts slimības dēļ. Nodzīvojis līdz 1977. gadam.
Ņemot vērā drūmas nojautas par vīru (jāšaubās, ka kara laikā ģimeni sasniedza patiesās ziņas), savām acīm pieredzējusi šo to no boļševiku varas un neko labu no padomju varas negaidot, 1944. gada vasaras izskaņā pulkvežleitnanta sieva Vilma Kasparsone izšķīrās par bēgšanu no Latvijas. Uz tēva mājām Pļaviņu pagasta Kalna Ārēs viņa ar dēlu bija pārcēlusies jau 1941. gada vasarā. Doties prom bija izlēmusi arī Vilmas māsa Olga ar vīru Robertu Fricsonu. Viņu vienīgais dēls Viesturs, kā arī Olgas un Vilmas vecākais brālis Kārlis dienēja vācu pusē karojošajā latviešu leģionā.
Uzbrūkošās un atkāpjošās armijas straujas nomaiņas juceklī kaut kā iznācis tā, ka desmitgadīgais Kasparsonu dēls Tālivaldis nošķīries no mammas un beigās palicis Sarkanās armijas kontrolētajā pusē. Māte bailēs tomēr devusies prom viena un dēlu tā arī vairāk nav redzējusi. Vilma un Fricsoni dzīvojuši Vācijā, hitleriešus uzvarēt palīdzējušo sabiedroto kontrolētā zonā bēgļu nometnē Firstenfeldbrukā, bet 1951. gada oktobrī izceļojuši uz ASV. Vēlāk, zinot par vīra nāvi, Vilma vēlreiz apprecējusies ar latviešu emigrantu Pēteri Kotānu, taču sirdsmieru, visticamāk, nekad vairs neatguva. Viņa nomira Bufalo pilsētā 1970. gada 15. septembrī vien 61 gada vecumā. Tālivaldi pie sevis pieņēma Vilmas jaunākā māsa Marija Ārnese-Golkāne, kurai pirms kara Pļaviņās piederēja fotosalons un bija fotogrāfe, bet pēc kara dzīvoja ļoti noslēgtu dzīvi.
Teju neticams godīgums un cilvēcība
Kaut kad pēc kara pie Marijas durvīm klauvējusi nepazīstama sieviete un teikusi, ka atvedusi pēdējo sveicienu no Aleksandra Kasparsona. Marija nav noticējusi un atsacījusies viešņu ielaist. Tad svešiniece pa durvju šķirbu parādījusi zelta gredzenu ar zilu dārgakmeni. Marija uzreiz atpazinusi, ka tas allaž bijis pirkstā māsas vīram. Viešņa ielaista. Atdevusi gredzenu un pēc pāris pārmītiem vārdiem devusies prom. Apmulsumā Marija pat vārdu neesot uzjautājusi. Nostāsts, kā gredzens no tālās Sibīrijas nonācis atpakaļ Latvijā, pagaisis. Gredzens atdots Tālivaldim par piemiņu no tēva. Savukārt tas atstājis savam dēlam Kasparam, kurš laiku pa laikam šo relikviju uzvilcis pirkstā, bet pastāvīgi nav nēsājis. Pārāk grezns licies ikdienai. Neviens vairs neatceras, kad un kā, bet nu jau gredzens ir pazudis.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita