Kā Kēnigsberga par Kaļiņingradu kļuva un kā Vācija no tās divreiz atteicās.
1986. gada vasara padomju armijnieku apdzīvotā Kaļiņingradas apgabala mazpilsētā Gusevā jeb kādreizējā Gumbinnenē. Motorizēto kājnieku pulka ierindas laukumā - ar skatu uz iespaidīgām, pat monumentālām piecstāvu kazarmām - sastājušies tolaik vēl Pētera Stučkas vārdā sauktās universitātes studenti. Topošajiem rezerves virsniekiem te notiks kara katedras 45 dienu praktiskās mācības. Rīdziniekus pulka vārdā sveic padzīvojis majors. Uzrunu beidzot, viņš it kā garāmejot piebilst: «Agrāk te mitinājās SS divīzija Miroņgalva. Cieniet šo vietu!» Balsī nedzird ne ironiju, ne bravūru.
Zemē, kur reiz senprūši svētbirzīs pielūdza baltu dievus, bet vēlāk plauka Vācijas «maizes klēts» druvas, 1945.-1949. gadā tika radīts sovetizēts un pārkrievots «melnais caurums».
Asinīm piesūkusies zeme
Tautasdziesma Es izjāju prūšu zemi - kādreizējā sociālo tīklu vieglā apsēstība - nevilšus atgādina par vēsturiski pavisam neseniem laikiem. Nedaudz vairāk kā pirms gadsimta Vācija bija vēl tepat mums blakām, bet Klaipēda, tāpat kā Nemunas upe, saucās senā kuršu vārdā par Mēmeli jeb «lēni plūstošo». Vien nieka simts kilometrus uz dienvidiem no Liepājas atradās divu toreizējo impēriju robeža. Kā dzied Iļģi - «Nav saulīte vakarā, es jau biju Vāczemē».
Taču kādreiz arī Latvijas valstij bija sava robeža ar Poliju. Gan Molotova-Ribentropa pakta slepenie protokoli, gan Potsdamas konference 1945. gada jūlijā kārtējo reizi kardināli pārzīmēja Baltijas jūras reģiona politisko karti. Līdzīgi kā Ziemeļu krusta kari vai Polijas sadalīšana XVIII gadsimta beigās, zemes un tautas «griežot pa dzīvu miesu».
Zemē, kur reiz senprūši svētbirzīs pielūdza baltu dievus, bet vēlāk plauka Vācijas «maizes klēts» druvas, 1945.-1949. gadā tika radīts sovetizēts un pārkrievots «melnais caurums». Kaļiņingradas apgabals, Krievijas Federācijas daļējs (ir pieeja jūrai) eksklāvs kādreizējās Vācijas impērijas Austrumprūsijas provinces ziemeļdaļā. Te ir iznīcinātas gandrīz visas šīs zemes vēstures liecības, pat vietvārdi. Palikušas vien daudzas piekrastes vasarnīcas, kas agrāk lieti noderēja padomju nomenklatūrai un turpina kalpot apgabala šo laiku elitei, vai pamestas muižu ēkas, ko jaunām vasarnīcām izmanto par sarkano ķieģeļu «atradnēm»...
Izrādās, dažos gados ir iespējams kā nebijušus izdzēst gadsimtus un pat gadu tūkstošus. Tieši tas - hipotētiski sev «pielaikojot» Rītprūsijas un tās iedzīvotāju likteni - padara mūsu, baltiešu, acīs Kaļiņingradas apgabalu tik atbaidošu.
To, ka Austrumprūsija tika iekarota, depopulizēta un sovetizēta ar īpašu Maskavas propagandas tīši uzjundītu nežēlību, vismaz agrāk atzina arī Krievijas vēsturnieki un publicisti. Viņi to skaidroja pavisam vienkārši un pamatoti: te sarkanarmieši pirmo reizi atradās uz ienaidnieka paša zemes, nevis tā agrāk okupētajās teritorijās. Tāpēc visus, kuri trāpījās viņiem ceļā, varēja droši aplaupīt, izvarot vai nogalināt.
Padomju karaspēks Austrumprūsijā iebruka 1944. gada augustā. Tam palīdzēja britu aviācija, ar jaunu bombardēšanas taktiku - metot «klasiskās» aviobumbas kopā ar degbumbām un napalmu - mēneša beigās iznīcinot divas piektdaļas Kēnigsbergas. Par šīs taktikas zināmāko upuri 1945. gadā kļuva Drēzdene. Nākamā gada sākumā jau bija iekarota gandrīz visa tās teritorija. Vācieši - simt tūkstoš vīru - vēl izmisīgi cīnījās Kēnigsbergas cietokšņa rūpīgi nocietinātajās pozīcijās ar pretinieka pārspēku, līdz 9. aprīlī tika sakauti.
Iekarojot Austrumprūsiju, padomju armija zaudēja 580 tūkstošus karavīru, no tiem - 127 tūkstošus nogalināto. Vācieši - 600 tūkstošus, puse no tiem bija mirušie. Šīs asiņainās kaujas uzbrucējos nebūt nevairoja humānismu. Tāpat kā te atbrīvoto «ostarbaiteru» - piespiedu darbā aizdzīto tautiešu - stāsti par vācu jūgā pārciesto...
Civilbēgļi sāka pamest Austrumprūsiju tad, kad sarkanarmija šķērsoja tās robežu, un vēl kara pēdējās nedēļās cilvēki ar kuģiem tika evakuēti uz Vācijas vidieni. Tiek rēķināts, ka provinci pameta 2 līdz 2,6 miljoni austrumprūšu. Viens no spēcīgākajiem mudinājumiem bēgt bija Nemmersdorfas ciema (tagad Majakovskoje) slaktiņš. Padomju tankisti 1944. gada oktobrī te nogalināja 74 civiliedzīvotājus (izvarojot gan mazas meitenes, gan sirmgalves), kā arī ap piecdesmit franču un beļģu karagūstekņu. Pēc divām dienām vērmahts ciema teritoriju atkaroja un atklāja šos kara noziegumus. Uz Nemmersdorfu tika aicināti (līdzīgi kā tad, kad atrada Katiņā nogalinātos poļu virsniekus) neitrālo valstu - Spānijas, Šveices, Zviedrijas - pārstāvji, lai dokumentētu «boļševiku aziātisko ordu» zvērības. Tas nebija vienīgais, vien zināmākais šāda veida kara noziegums.
Rītprūsijas vēstures «verstu stabi»
1217
Pāvests Honorijs III izdod bullu, kas atļauj sākt krusta karu senprūšu un citu rietumbaltu apdzīvotajās zemēs. Līdz tam šo naidīgo teritoriju «neoficiāli» un neveiksmīgi cenšas iekarot poļu karaļi un kņazi. Poļu, čehu un vācu krustneši cīņās pret pagāniem, tāpat kā Svētās zemes sargātāji, saņem grēku atlaides.
1230
Krustnešu centieni pakļaut prūšus nesekmējas, un pāvests Gregors IX palīgā aicina Palestīnā radušos Teitoņu ordeni. Iekarotās zemes kļūst par ordeņa īpašumu, un tajās drīz vien ierodas vācu un arī poļu kolonisti. sastrīdoties ar teitoņiem par pakļauto teritoriju piederību, poļu valdnieki pārtrauc atbalstīt ordeni.
1255
Bohēmijas karaļa Otokāra II vadītā dažādu vācu un čehu zemju krustnešu armija ar 60 tūkstošiem karotāju sagrābj Sembas (tagad - Kaļiņingradas) pussalu. Blakus prūšu pilsētai Tvangstei uzceļ cietoksni, ko, godinot Otokāru II, nosauc par Kēnigsbergu jeb Kēniņkalnu.
1260
Pēc Vācu ordeņa sakāves Durbes kaujā - kurā kopā ar žemaišiem un prūšiem pret krustnešiem cīnās arī viņu jau pakļautie kurši un igauņi - sākas prūšu sacelšanās. Sākotnēji to atbalsta Lietuva, taču 1265. gadā dižkungs Vaišvilks noslēdz ar ordeni izlīgumu. nežēlīgās cīņās līdz XIII gadsimta beigām ordenis pilnībā pakļauj prūšus.
1400
Ap šo laiku Prūsijas ordeņvalstī dzīvo apmēram 270 tūkstoši cilvēku. Puse no tiem, pārsvarā laucinieki, joprojām ir nepārvāciskoti prūši, savukārt pilsētnieki ir galvenokārt ieceļotāji.
1466
Ordenim novājinoties - pēc sakāvēm Grunvaldes/Žalgires kaujā (1410) un Trīspadsmitgadu karā (1454-1466), kad pret krustnešu varu sacēlās Prūsijas pilsētas, prasot pašpārvaldi -, no tam piederošām rietumu zemēm tiek izveidota Karaļa Prūsija. To pesonālūnijā pārvalda Polijas valdnieki. Sākoties šīs valsts dalīšanai 1772. gadā, Karaļa Prūsiju sagrābj vācu Prūsijas karaliste.
1525
Reformācijai uzvarot atlikušajās Vācu ordeņa zemēs, pēdējais tā lielmestrs Albrehts Hoencollerns kļūst par Polijas autonomas un luterticīgas vasaļvalsts - Prūsijas hercogistes - valdnieku. (Līdzīgi pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Godfrīds Ketlers 1561. gadā kļūst par Kurzemes un Zemgales hercogu - Lietuvas lielkņazistes vasali.)
1660
Brandenburgas kūrfirsts un Prūsijas hercogs Frīdrihs Vilhelms I Hoencollerns, Otrajā Ziemeļu karā (1655-1661) manevrējot starp Poliju un Zviedriju, panāk Prūsijas hercogistes neatkarību. Tam cenšas pretoties pilsētnieki, īpaši kēnigsbergieši, vēloties palikt saimnieciski izdevīgajā Polijas aizbildniecībā.
1701
Apvienotās Brandenburgas - Prūsijas valdnieks Frīdrihs I Hoencollerns, Frīdriha Vilhelma I dēls, pasludina sevi par pirmo «karali Prūsijā» un kronējas Kēnigsbergā. (Taču valsts galvaspilsēta ir Berlīne.) Ap šo laiku izzūd pēdējie etniskie prūši, kuri vēl zina dzimto valodu.
1724
Kēnigsbergā 22. aprīlī piedzimst Imanuels Kants, kritiskās filozofijas pamatlicējs, viens no ievērojamākajiem Eiropas domātājiem. Mirst 1804. gadā un tiek apbedīts dzimtajā PILSĒTĀ, KURĀ BIJA NODZĪVOJIS visu mūžu, vairojot 1544. gadā dibinātās Kēnigsbergas Universitātes slavu.
1757
Krievijas armija Septiņgadu kara laikā, iebrūkot no Kurzemes hercogistes, sagrābj Austrumprūsiju. Ķeizariene Elizabete, Pētera I meita, izsludina Prūsijas hercogistes inkorporāciju savā impērijā, solot tai autonomiju. Austrumprūsijas iedzīvotāji un ierēdniecība zvēr viņai uzticību. Imperatores vāciskais pēctecis Pēteris III, Prūsijas karaļa apbrīnotājs, 1762. gadā viņam atdod iekarotās zemes.
1806
Napoleons uzvar viņam karu pieteikušo Prūsijas karalisti un ieņem lielāko daļu šīs valsts rietumdaļas. Kēnigsberga uz gadu kļūst par karalistes galvaspilsētu. Austrumprūsijas aizsardzībai karalis lūdz krievu palīdzību, un te ierodas cara armija.
1822
Tiek uzskatīts, ka tad šveiciešu siera meistara sievas pienotavā radies slavenais Tilzītes siers. Šveicieši, atgriežoties dzimtenē no darba Austrumprūsijā, 1893. gadā sāk šo šķirni ražot no Alpu pļavās slaukta piena. Austrumvācijā, lai slāpētu nostalģiju, «tilzīteru» pārdēvē par Tollenzē (ezers Meklenburgā) sieru. Šādu sieru - nosauktu par Krievijas sieru - ražo arī PSRS. Sākoties iebrukumam Ukrainā, vairāki Latvijas siera darītāji uzskata par pareizu pārsaukt produkciju vēsturiskās šķirnes vārdā - kaut arī to joprojām ražo pēc padomju receptes.
1914
Pirmā pasaules kara sākumā krievu armija iebrūk Austrumprūsijā, jo ķeizara Vilhelma II karaspēks tobrīd cenšas sagrābt Parīzi. Kaujā pie Gumbinennes vācieši tiek sakauti, un uzbrucējs virzās uz Kēnigsbergu. Ģenerālis Pauls fon Hindenburgs organizē pretuzbrukumu un pie Tannenbergas (poļu Stembarka) 2. septembrī vācieši pilnībā sakauj krievu armiju. Hindenburgam tas ir starts veiksmīgai karjerai, ko vainago prezidenta amats. Taču vēlme nosargāt «maizes klēti» aprauj uzbrukumu Parīzei, un vācu armija Rietumu frontē iestrēgst ierakumu karā.
1920
Jūnijā tiek rīkots tautas balsojums par Austrumprūsijas dienviddaļas piederību Polijai vai Vācijai. Impērijas 1910. gada tautas skaitīšanas dati vēsta, ka strīdus teritorijā dzīvojuši 700 tūkstoši cilvēku, no kuriem poļu valodā runājuši vismaz līdz pat 60% iedzīvotāju. No apmēram 85% balsstiesīgo, kuri piedalās plebiscītā, vairāk nekā 95% izvēlas palikt Vācijā. Šādam rezultātam piepalīdz padomju armijas iebrukums Polijā.
1923
Janvārī Lietuvas armija ieņem Rītprūsijas ziemeļdaļu jeb Mēmellandi - apgabalu ap ostas pilsētu Mēmeli (Klaipēdu). Pēc gada Nāciju līga atzīst Mēmellandes aneksiju par likumīgu. 1939. gadā Vācija piespieda Lietuvu atdot tai pilsētu un apgabalu. Kad 1945. gada janvārī Klaipēdu ieņem padomju armija, pilsētu iekļāva Lietuvas PSR sastāvā.
1945
Pēc vairāk nekā triju mēnešu ilgām un nežēlīgām cīņām visā provincē un Kēnigsbergas cietokšņa krišanas 9. aprīlī pēdējie Austruprūsijas aizstāvji, 22 tūkstoši vīru, 9. maijā kapitulē uz Vislas strēles (vācu Frische Nehrung) - šauras un 70 kilometru garas, Kuršu kāpai līdzīgas pussalas. Tā atrodas starp Kaļiņingradu un Gdaņsku.
«Padomju tautas senči»
Taču, kaujai par Kēnigsbergu beidzoties, ne karavīru varmācība, ne citas šausmas neatturēja daudzus Austrumprūsijas bēgļus censties atgriezties un palikt savās mājās. Pašā pilsētā pēc kara dzīvoja apmēram 80 tūkstoši vāciešu, vēl 50 tūkstoši mitinājās pārējā topošā Kaļiņingradas apgabala teritorijā. Ļoti iespējams, šie cilvēki, zinot par Potsdamā nolemto, pat bija gatavi kļūt par PSRS pilsoņiem.
Arī iekarotāji sākotnēji plānojuši viņus padarīt par padomju cilvēkiem. Tomēr, iespējams, Polijai atvāciskojot savā varā pārņemto Austrumprūsijas daļu, drīz vien nolemts visus vāciešus deportēt. Tas tika paveikts 1948.-1949. gadā, pat izšķirot jau nodibinātās jauktās ģimenes un atraujot vecākus no saviem bērniem. Jau kopš kara beigām topošais Kaļiņingradas apgabals tika aizpildīts ar demobilizētiem militāristiem, ar partijas vai komjaunatnes rīkojumu te nosūtītiem cilvēkiem, ar savervētiem lauciniekiem no Krievijas un Baltkrievijas izpostītajām teritorijām.
Jau kopš kara beigām topošais Kaļiņingradas apgabals tika aizpildīts ar demobilizētiem militāristiem, ar partijas vai komjaunatnes rīkojumu te nosūtītiem cilvēkiem, ar savervētiem lauciniekiem no Krievijas un Baltkrievijas izpostītajām teritorijām.
Sargājot Austrumprūsijas sovetizāciju no «nevēlamām ietekmēm», vietējā administrācija Aukstā kara gados centās strikti norobežoties ne tikai no «draudzīgās» Polijas Tautas Republikas, bet pat no «brālīgās» Lietuvas PSR. Apgabalam militarizējoties, tas kļuva par slēgto zonu.
Lai ideoloģiski pamatotu vēstures izdzēšanu, tās pieminekļu nojaukšanu, vietvārdu un citu toponīmu sovetizēšanu vai krieviskošanu, tika sludināts: tieši te, Austrumprūsijā, esot vācu militārisma midzenis. Te krustneši esot paverdzinājuši «seno slāvu tautas» jeb, kā Kaļiņingradas radiostacijas «politiskās izglītības» pārraidē 1947. gadā esot izteicies propagandists, pat «padomju tautas senčus»... Šīs politikas «vainagojums» bija karā daļēji sagrautās Kēnigsbergas pils drupu - ignorējot padomju vēsturnieku un arhitektu protestus - demonstratīva galīgā iznīcināšana 1968. gadā, tās uzspridzinot. Apgalvo, ka tas darīts pēc toreizējā padomju valdoņa Leonīda Brežņeva tieša rīkojuma. Pils vietā paredzētā Padomju nama augstceltne netika pabeigta, kļuva par graustu pilsētas centrā, sauktu par «Prūšu lāstu», un nesen tika pilnībā nojaukta.
Krievijas Federācijas Kaļiņingradas apgabals
Izveidots 1946. gada 7. aprīlī kā Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Kēnigsbergas apgabals. Pārdēvēts tā paša gada 4.jūlijā.
Federālā subjekta kods (norāda auto reģistrācijas zīmēs) - 39. Patlaban tā robežās pastāv arī Kaļiņingradas - agrākais «Piebaltikas» - ekonomiskais rajons.
Platība - 15 125 km2 pavisam vai 13,3 tūkstoši km2 sauszemes, atrēķinot jūras līču akvatoriju. (Salīdzinājumam - Kurzemes teritorija ir 16 tūkstoši km2.)
Iedzīvotāju skaits - 1 033 914 cilvēki, puse no visiem dzīvo Kaļiņingradā. Viņu nacionālais sastāvs: krievi (77,8 %), nacionalitāti nenorādījušie (18,3 %), ukraiņi (1,2 %), baltkrievi (1,1 %), armēņi (0,8 %), lietuvieši (0,4%), vācieši (0,4 %).
Kaļiņingradā atrodas Krievijas jūras spēku Baltijas flotes štābs. Viena no flotes galvenajām bāzēm - otra izvietota Kronštatē pie Sanktpēterburgas - 1952. gadā tika ierīkota Sovetskā (kādreizējā Pillavā, Pillau). Sauszemes spēkus veido 11. armijas korpuss -motorizēto strēlnieku divīzija, artilērijas brigāde un raķešu brigāde, zenītraķešu pulks un vēl citas vienības - ar apmēram 12 tūkstošiem karavīru un 100 tankiem T-72. Te atrodas arī raķetes Iskander ar kodollādiņiem.
«Koridora» drauds
Patlaban apgabals ir pilnībā atgriezies sev Aukstā kara laikos ierastajā militārā bastiona agregātstāvoklī. Iebrukums Ukrainā izmeta mēslainē triju desmitgažu pūliņus te attīstīt īpašo ekonomisko zonu, lai sadarbotos ar biznesa partneriem Eiropas Savienībā un montētu Krievijas tirgum «pašmāju» BMW vai Cadillac automašīnas. Tāpat ir aprauta apgabala iedzīvotāju «nepatriotiskā un kaitīgā», bet līdz Kremļa atklātai konfrontācijai ar Rietumiem pieciestā personiskā integrēšanās kaimiņvalstīs. Piemēram, agrāk izplatītās jauniešu studijas Polijas universitātēs.
Tagad, kad Baltijas jūra tiek saukta par NATO ezeru, Kaļiņingradas apgabals ir pārvērsts «aplenktā cietoksnī» - ar visiem šāda stāvokļa politiskajiem un psiholoģiskajiem riskiem. Viens no biežāk piesauktajiem ir Suvalku koridors jeb 104 kilometrus garā Lietuvas robeža ar Poliju. Ja Krievija hipotētiski izlemtu šajā mazapdzīvotajā teritorijā ar bruņotu spēku no Baltkrievijas nodrošināt sev brīvu piekļuvi apgabalam, Baltijas valstīm vairs nebūtu nekāda sauszemes kontakta - šosejas E67 jeb Via Baltica, dzelzceļa, elektropārvades līnijas LitPol Link - ar NATO partneriem. Taču apgalvo, ka Zviedrijas dalība NATO mazinājusi baltiešu atkarību no Suvalku koridora.
Šī varbūtējā problēma liek atcerēties «Dancigas koridoru» - Pirmajā pasaules karā sakautās Vācijas zemes joslu, ko uzvarētājvalstis piešķīra atjaunotajai Polijai, lai tai būtu sava pieeja Baltijas jūrai. Tas nošķīra Austrumprūsiju - jau toreiz poļu «apšķibītu» dienvidos - un tagadējo Gdaņsku (tai uzspiestajā brīvpilsētas statusā) no pārējās vācu valsts un, nacistiem nākot pie varas, tika minēts kā neizbēgams cēlonis jaunam karam.
Divreiz vācu «atdots» PSRS
Kaļiņingradas apgabals ir Otrā pasaules kara šķemba, kas atstāta Baltijas jūras reģiona «miesā», un valda bažas, ka tā varētu sākt pūžņot. Mākslīgi un neģēlīgi izveidotais, tā kaimiņiem joprojām svešķermeniskais eksklāvs ir tik traucējošs, ka daudziem visloģiskākais risinājums šķistu tā likvidācija. Taču kādā veidā, izņemot fantastiskos, tas būtu izdarāms, neizraisot jaunu pasaules karu?
Bezcerīgā vēlme redzēt «melno caurumu» izgaistam no kartes uztur un tagad padara aktuālu «pilsētas leģendu», ka šī teritorija Padomju Savienībai tikusi piešķirta vien uz 50 gadiem. Tāpēc krieviem vajadzējis prasties godu un pamest vietu, kas tiem sen vairs nepienākas. Piecdesmit gadi kopš Potsdamas konferences apritēja jau 1995. gadā. Ja šāds noteikums būtu spēkā, tajā laikā par to tiktu daudz runāts. Galu galā, tieši tad Krievija - ekonomiski vāja, atkarīga no Rietumu atbalsta un pati vēloties tajos iekļauties - vismaz hipotētiski varētu arī šķirties no apgabala.
Taču Vācijas Federatīvā Republika pirms tam jau divreiz atteicās no pretenzijām uz Austrumprūsiju un citām karā zaudētām teritorijām. Pirmoreiz - bundeskanclera Villija Branta no 1969. gada īstenotās «austrumpolitikas» (Ostpolitik) ietvaros slēdzot līgumu ar PSRS. Bet pa otram lāgam - VFR un Vācijas Demokrātiskajai Republikai 1990. gadā parakstot tā dēvēto «2+4 līgumu» ar PSRS, ASV, Lielbritāniju un Franciju, kas ļāva abām vācu valstīm apvienoties.
Taču ir arī versijas, ka padomju valdoņiem Kaļiņingradas apgabals nemaz nav šķitis tik vērtīga kara trofeja. Ir dokumentos nepierādītas atsauces, ka gan Josifs Staļins 1945. gadā, gan Ņikita Hruščovs (kurš Ukrainai «atdeva» Krimu) 1963. gadā, gan arī Mihails Gorbačovs 1987. gadā piedāvāja to pievienot Lietuvas PSR. Tās vadība kategoriski atteikusies, lai lietuvieši sev nedabūtu uz kakla miljonu krievvalodīgo.
Tagad, kad Baltijas jūra tiek saukta par NATO ezeru, Kaļiņingradas apgabals ir pārvērsts «aplenktā cietoksnī» - ar visiem šāda stāvokļa politiskajiem un psiholoģiskajiem riskiem.
Prūšzemes aisbergs
Līdz saknēm pārkrievotā Kaļiņingradas apgabala pretdabīgums liek piemirst dažas acīmredzamas lietas. Pirmkārt, tas nebūt neaptver visu vēsturisko Austrumprūsiju, vien tās «leduskalna redzamo daļu». Tās dienviddaļu- aiz uzkrītoši taisnās robežas ar Kaļiņingradas apgabalu, turklāt divkārt lielāku teritoriju- pēc kara pārņēma Polija. Tagad tur ir tās Varmijas-Mazūrijas vojevodiste.
Atcerēsimies, ka tāpat Polija kara trofejās saņēma krietnu daļu Rietumprūsijas, Silēzijas, Pomerānijas un Brandenburgas. Tādēļ šīs valsts Baltijas jūras piekraste izstiepās no Elblongas (Elbing) un Gdaņskas (Danzig) austrumos līdz Svinoujscei (Swinemünde) un Ščecinai (Stettin) rietumos. No visām Polijas iegūtajām zemēm, tieši tāpat kā no Kaļiņingradas apgabala, tika padzīti vācvalodīgie iedzīvotāji. Viņu vietā galvenokārt izmitināja no padomju Baltkrievijas un Ukrainas, arī Lietuvas deportētos poļus. Uz vāciešiem noteikti tika izgāzts arī naids, ko viņu padzinēji nedrīkstēja izrādīt sovetiem par tautiešiem nodarīto. Taču šai valstij neviens - izņemot «Padzīto savienību» jeb no tēvu zemēm patriekto vāciešu novadnieku biedrības - īpaši nepārmet Austrumprūsijas iznīcināšanu.
Tādai pēckara pārdalei ir sens vēsturisks pamatojums - liela daļa šo zemju, ieskaitot Varmiju un Mazūriju, viduslaikos un arī vēlāk, slāvu apdzīvotas, piederēja poļu karalistei vai Polijas un Lietuvas ūnijai. Tās gadsimtu gaitā pārtautojās, vāciešu Drang nach Osten («spiešanās uz austrumiem») ietekmē, līdz kļuva par Prūsijas Karalistes īpašumu. Taču poļi te dzīvoja joprojām, turklāt daudzviet - nebūt kā mazskaitlīga minoritāte.
Prūšu zeme - arī latviska
Senie prūši, tāpat kā cita baltu cilts - skalvji, tika pārvāciskoti, taču tāpēc vien Austrumprūsijas ziemeļi arī XX gadsimtā nekļuva monolīti ģermāniski. Apgabalu ap Mēmeles/Nemunas lejteces dēvē par Mazo Lietuvu. Tās iedzīvotāju liela daļa - kaut atšķirībā no pārējiem tautiešiem Lielajā Lietuvā bija luterāņi, runāja lietuviski un apzinājās sevi kā lietuviešus.
Gar jūras piekrasti - pie Mēmeles/Klaipēdas un Kuršu kāpā blīvāk, pie Dancigas/Gdaņskas retāk - mājoja kursenieki jeb kāpenieki (vāciski Koperniker). Viņu valodu ir/bija viens no latviešu valodas Kursas dialektiem. Šai tautai mēdz pieskaitīt Imanuelu Kantu un viduslaiku astronomu Nikolaju Koperniku. Padomju armijai uzbrūkot, praktiski visi kursenieki devās bēgļu gaitās uz Vācijas vidieni, dzimtajos krastos vairs neatgriežoties.
Ironiski, bet nacistiem, tiekot pie varas, šis «prūšu militārisma midzenis» šķita nepietiekami vācisks. Tāpēc 1938. gadā daudzi Austrumprūsijas senprūšu, lietuviešu un poļu cilmes vietvārdi tika nomainīti, tos pārvāciskojot vai novienkāršojot tā, lai pazustu «nepareizā» izcelsme. Nākamajā desmitgadē soveti jau gāja pa viņu iemītu taku...
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita