Viņa ir vienīgā no Latvijas, kura tikusi oficiāli iecelta svēto kārtā kā Māte Marija. Lai gan baznīcas aprindās par šo mūķeni klīda dažādas runas - viņa nekādi neiekļāvās rāmjos: smēķēja, iemīlējās, ļāvās pasaulīgām nodarbēm, pabarot izsalkušos viņai šķita būtiskāk, nekā ievērot reliģisku rituālu… Kāda bija Mère Marie - Jeļizaveta Pilenko, sieviete, kura šķietami izdzīvoja vairākas dzīves: dzejniece, politiķe, filozofe, publiciste, Pretošanās kustības dalībniece, trīs bērnu māte, māksliniece, labdare un… mūķene.
Bērnība
Liza piedzima Rīgā 1891. gadā apriņķa prokurora vietnieka Jurija Pilenko ģimenē. Viņas māte Sofija nāca no Dmitrijevu-Mamonovu dzimtas, draudzējās ar Svētās sinodes virsprokuroru Konstantīnu Pobedonoscevu, bet tante kalpoja galmā. Elizabetes ielā saglabājies nams, kur ģimene dzīvoja; vēlāk viņi pārcēlās uz Troņmantnieka bulvāri (tagad Raiņa bulvāris). Mazajai Lizai bija problēmas ar veselību, vajadzēja operāciju, un kristīšanas laikā viņa teju aizrijās ar ūdeni no kristāmtrauka. Ja ticēja zīmēm, dzīve meitenei nesolījās būt vienkārša…
1895. gadā Lizas tēvs atvaļinājās no dienesta, aizrāvās ar agronomiju un kopā ar ģimeni pārcēlās uz īpašumu pie Anapas, ko bija mantojis no tēva - ģenerāļa un slavena vīnkopja. Vēlāk viņam uzticēja vadīt botānisko dārzu, kā arī dārzkopības un vīnkopības skolas vadītāja amatu, un tā ģimnāzijas ceturto klasi Liza pabeidza jau Jaltā. Pēc gada tēvu iecēla darbā Zemkopības departamentā Pēterburgā, taču 1906. gada 17. jūlijā viņš negaidīti nomira. Liza ļoti mīlēja tēvu un ilgi nespēja atgūties. Vēlāk viņa rakstīja, ka tolaik zaudējusi ticību Dievam.
Atraitne ar bērniem pārcēlās uz Pēterburgu. Meitene mācījās privātā ģimnāzijā, daudz lasīja, labprāt vadīja laiku vienatnē un rakstīja skumjus, cēlus dzejoļus. Gadsimta sākumā bija modē dzejot par skumjām, taču šķiet, ka grūtsirdīgās un domīgās Lizas gadījumā nolemtība, bojāeja un patiesības meklējumi kļuva par daļu no viņas dziļākās būtības. Māsīca Olga viņu nodēvēja par “dekadenti ar visu viņas patētisko melanholiju un ticību bezjēdzīgajam”, ļoti gribēja Lizu kaut kā iekustināt, tāpēc uzaicināja uz reāl- skolas poēzijas vakaru. Tur Liza satika cilvēku, kurš drīz vien viņas pasaulē kļuva par elku.
Bloks
Toreiz poēzijas vakaros bija pieņemts, ka dzejnieki dekadenti lasīja dzeju - arī viņš. “Taisns, nedaudz augstprātīgs, lēna, nogurusi, metāliska balss. Tumša medus toņa mati, seja kā no viduslaiku kapa pieminekļa - kā no akmens cirsta, skaista un nekustīga,” vēlāk atmiņās rakstīja Liza. Dzejoļi viņu apbūra: “Tie dzied manī pašā, tie ir it kā mani dzejoļi. Es jau zinu, ka VIŅŠ piekļuvis tam noslēpumam, ap kuru es vēl tikai maldos.” Viņa sēdēja kā hipnotizēta, pēc tam čukstus pajautāja, kas viņš ir. “Aleksandrs Bloks,” atbildēja Olga.
No rīta, izlasījusi Bloka grāmatu, Liza ieraudzīja viņā savu otro es - radniecīgu dvēseli, kura zina atbildes uz visiem tiem jautājumiem, kas viņu moka. Viņa uzzināja adresi un aizgāja pie Bloka - “kā uz ešafotu”. Divreiz nesastapa viņu mājās, trešajā reizē istabene atļāva viņai pagaidīt kabinetā. “Ienāca Bloks… Es nezināju, ar ko sākt. Viņš gaida, nejautā, kāpēc esmu atnākusi. Man ir mokošs kauns, jo īpaši tāpēc, kas es taču galu galā esmu tikai meitene, un viņš var neuztvert mani nopietni.” Viņai bija tikai 16, viņam - 28 gadi.
Abi ilgi sarunājās, tā arī neiedeguši lampu. “Pēterburgu nemīlu, rūsgano miglu ienīstu, nespēju tikt galā ar šo rudeni, zinu, ka pasaulē ir skumjas, stundām klīstu pa salām,” visu kā pie bikts stāstīja Liza. Bloks klausījās nopietni un uzmanīgi, tad sāka spriest par dzīvi. Tolaik viņš bija nelaimīgi iemīlējies un gribēja par to ar kādu parunāties. Liza kaismīgi juta viņam līdzi. “Aizejot es atstāju tur daļu savas dvēseles. Man tā nebija pa pusei bērnišķīga iemīlēšanās… drīzāk mātišķs satraukums un rūpes. Bet vienlaikus ap sirdi kļuva viegli un priecīgi,” viņa ierakstīja dienasgrāmatā. Sešpadsmit gadi, bet tik pieaugušas izjūtas - rū-pes par tiem, kas šķiet vājāki par viņu pašu!
Nedēļu vēlāk Liza saņēma vēstuli dzejā - Bloks ieteica neskumt un “iemīlēties vienkāršā cilvēkā, kurš zemi un debesis mīl vairāk nekā pantmērā ieturētas vai neieturētas runas par debesīm un zemi”, bet no tādiem kā viņš, “mirstošiem”, bēgt neatskatoties. Dusmās Liza saplēsa vēstuli, taču dzīvē attiecības netika sarautas - viņi turpināja sarakstīties gadiem ilgi…
Drīz vien Liza iepazinās ar Nikolaju Gumiļevu. Viņš skaitīja viņai dzeju, visādi aprūpēja un pat pamainīja Ahmatovai sarakstītā dzejoļa Это было не раз… veltījumu, tagad veltot to Lizai. Ahmatova kļuva greizsirdīga, un attiecības starp abām sievietēm vienmēr palika saspīlētas.
Laulība
1909. gadā Liza absolvēja ģimnāziju ar sudraba medaļu un iestājās kursos Vēstures un filoloģijas fakultātes filozofijas nodaļā. Vēl viņa apmeklēja arī dažādas dzejnieku un citas radošas tikšanās, iepazinās ar Sergeju Gorodecki, Osipu Mandelštamu… Pa pusei nopietnais, pa pusei nenopietnais romāns ar Gumiļevu pēc pusgada izčākstēja, toties dzejnieks iepazīstināja Lizu ar juristu Dmitriju Kuzminu-Karavajevu. Pēc revolūcijas Dmitrijs kļūs par garīdznieku un tiks izsūtīts ar filozofu tvaikoni, taču pagaidām viņš ir literātu draugs un viens no Dzejnieku ceha vadītājiem.
Liza ar viņu apprecējās 1910. gadā, būdama 21 gadu veca, līdz ar to literatūras vēstures Sudraba laikmeta vēsturē viņa iegājusi ar uzvārdu Kuzmina-Karavajeva. Laulība nebija ilga, taču atstāja dziļas pēdas viņas dzejā, attieksmē pret reliģiju un dzīvi.
Šķiršanās
Kursus Liza nepabeidza, bet 1912. gadā izdeva savu pirmo dzejoļu krājumu Skitu lauskas. Kritiķi to slavēja, taču Lizu sāka kaitināt “estetizējošā” bohēma un ambiciozo dzejnieku mūžīgie ķīviņi, viņa aizvien biežāk iegāja sevī: “Mūsu dzīves ritms ir muļķīgs. Ceļamies ap trijiem dienā, liekamies gulēt rītausmā… Pēterburga, Vjačeslava tornis, migla, pilsēta, reakcija - viss viens… Vajag bēgt, atbrīvoties. Taču tas nav tik viegli.”
1913. gada pavasarī Liza pameta vīru un aizbrauca uz Vācijas kūrortu Bādenauheimu, pēc tam uz Maskavu, bet no turienes uz savu īpašumu. Bloks to uzzināja viens no pirmajiem. “No vīra biju aizgājusi, un arī bez tā bija gana daudz smaguma,” viņa rakstīja Blokam, piebilstot, ka oktobrī laidusi pasaulē meitu, kura kristīta Anapā. “Es viņu nosaucu par Gaijanu, kā zeme, un priecājos par viņu, jo - kaut neviens to nezina - Jums to vajag.” Par krusttēvu kļuva Aleksejs Tolstojs.
Biogrāfi ilgi centās noskaidrot, kurš ir Gaijanas tēvs. Īsajā Mātes Marijas dzīves aprakstā viņa nodē-vēta par ārlaulības meitu, kaut gan Jeļizaveta tolaik vēl bija oficiāli precējusies (šķiršanās tika noformēta tikai 1916. gadā), bet par viņas tā laika romāniem nekas skaidri nav zināms. Lūk, viņas vēstule Blokam uzreiz pēc dzemdībām: “Pēc tam kaut kā zemei pietuvojos - un atkal iemīlēju cilvēku, un iemīlēju pa īstam, jo zināju, ka Jūs esat.” Par ko un par kuru viņa raksta? Varbūt Gaijanas tēvs ir Bloks? Viņu attiecības vienmēr bijušas mīklainas… Ir arī citas versijas - slepens romāns ar skolotāju Anapā vai arī ar kādu citu, kurš vēlāk pazuda Pirmā pasaules kara kaujaslaukos…
Dzejoļi
Anapā Liza pievērsās klusai, “zemei pietuvinātai” dzīvei, aizrāvās ar teoloģiju. 1914. gadā aizsūtīja Blokam dzejoļu krājuma Ceļš manuskriptu, saņēma atpakaļ pilnas malas ar pie-zīmēm un… atlika publikāciju. Bet 1915. gadā tika publicēts romāns Jurali, stilizēts pēc Evaņģēlija, pēc gada - dzejoļu krājums Rute, kurā bija iekļauti daudzi Ceļa dzejoļi.
Ritēja karš, un tas Lizā radīja nemieru. 1916. gada vasarā viņa saņē-ma Bloka vēstuli, kas bija sūtīta no frontes: “Karā izrādījās ļoti garlaicīgi. (..) Kāda spriedzes elle. Bet Jūsu mīlestība, kas vairs nemeklē man jaunas karaļvalstis.” Liza klīda gar jūru “kā pazudusi” un rakstīja, rakstīja viņam: “Pat ja Jums šķistu, ka tā ir bojāeja, bet manā priekšā pavērtos cits, kaut visplašākais ceļš, es ar prieku no tā nogrieztos, ja Jūs tā vēlētos. Kāpēc - nezinu. Varbūt visu dzīvi Jums līdzās nosēdēt.” Atbildes nebija. Viņas mīļotais 1921. gadā bada mocītajā Pēterburgā nomira no sirds vārstuļu iekaisuma. Ārstēties uz ārzemēm vi-ņu nelaida, bet, kad parādījās iespēja, bija jau par vēlu.
Cīņa
Februāra revolūciju Jeļizaveta atbalstīja, iestājās eseru partijā un piepeši aizrautīgi metās politikā - viņu ievēlēja par Anapas pilsētas vadītāja vietnieci veselības un izglītības jautājumos, bet pēc priekšnieka atkāpšanās viņa kļuva pat par pilsētas galvu. Boļševiki Lizai absolūti ne-patika, taču, kad tie ienāca pilsētā, viņa piekrita ieņemt veselības un izglītības komisāra amatu, cerot, ka tā spēs pasargāt ļaudis no terora. Vienlaikus viņa palīdzēja organizēt 8. eseru kongresu, apbraukāja visu Krieviju, taču, kamēr Maskavā notika kongress, Kubaņa paziņoja par neatkarību. Tur karoja gan ar sar-kanajiem, gan ar Deņikina armiju, un visā šajā juceklī atgriezušos Jeļizavetu arestēja baltā pretizlūkošana - par komisārēšanu un piedalīšanos sanatoriju un vīna pagrabu nacionalizēšanā.
Process, kas notika Jekaterinodaras kara apgabala tiesā, satricināja visu Kubaņu. Jeļizavetai draudēja nāvessods, atklāto vēstuli viņas aizsardzībai parakstīja Vološins, Tolstojs, Vera Inbera… Apsūdzēto izglāba prasmīga advokāta, Kubaņas Radas deputāta Jurija Korobjina, pārdomātā taktika. Lizai tika piespriests vien divu nedēļu arests.
Mīlestība
Šim tiesas procesam uzmanīgi sekoja līdzi pazīstams politiķis - Kubaņas kazaks Daniils Skobcovs. Viņš bija cēlies no nabadzīgas ģi-menes, pabeidzis Kubaņas skolotāju semināru, pasniedzis vēsturi Labinskā, mācījies Maskavas Universitātes Filoloģijas fakultātē, pēc atgriešanās iecelts par kara kontrolieri, pēc tam ticis Kubaņas Radā (kādu laiku pat to vadījis) un palicis tur arī Deņikina laikā. Apsūdzētās spilgtā personība viņu ieinteresēja, un Lizas advokāts abus iepazīstināja. Tā nu tas ir, ka cilvēki iemīlas visādos laikos, un 1919. gada 18. novembrī pāris salaulājās.
Tiesa, prieks nebija ilgs - 1920. gada martā pilsētu ieņēma sarkanie. Daniils kopā ar citiem Kubaņas Radas biedriem cauri Gruzijai aizbēga uz Konstantinopoli, bet Liza, kura tobrīd bija gaidībās, kopā ar māti un meitu aizkūlās līdz Tiflisai, kur laida pasaulē dēlu Juriju. Ģimene atkal apvienojās tikai gada beigās, taču klīda svešumā vēl ilgi - nācās padzīvot Lemnosas salā, tad strādāt Serbijas jaunbūvēs. Vēl pēc diviem gadiem decembrī Liza laida pasaulē meitu Nastju. Un tikai 1923. gadā emigranti tika līdz Parīzei.
Parīze
Ģimene dzīvoja dziļā nabadzībā. Skobcovs iemācījās vadīt taksometru, Jeļizaveta ķērās pie jebkura darba - šuva, adīja, uzkopa dzīvokļus. Lika sludinājumus: “Tīru, mazgāju, dezinficēju sienas, gultasmaisus, grīdas, iznīdēju tarakānus”, centās rakstīt dzejoļus un rakstus, aizvien biežāk aizdomājās par dzīves jēgu. 1925. gadā Nikolajs Berdjajevs, viens no Krievijas inteliģences izsūtīto grupas Parīzes Pareizticīgo institūtā, sāka vadīt Dogmatiskās teoloģijas katedru. Ap institūtu virmoja aktīva sabiedriskā dzīve - veidojās dažādas partijas un kustības, iznāca žurnāli, grāmatas un avīzes, darbojās kadetu korpuss, liceji un bērnu nometnes, pareizticīgo draudzes un svētdienas skolas. Kļuvusi par institūta brīvklausītāju, Jeļizaveta tajā visā iesaistījās, iepazinās ar dažādiem cilvēkiem un tā atrada savu garīgo skolotāju - tēvu Sergiju Bulgakovu. Gadu vēlāk no meningīta nomira mazā Nastja. Meitiņas nāve satrieca Jeļizavetu. “Es gribu īstu un attīrītu ceļu nevis ticības dzīvībai vārdā, bet lai attaisnotu, saprastu un pieņemtu nāvi… Neradīt neko vairāk par trim vārdiem: “mīliet viens otru”, tikai līdz galam un bez izņēmumiem, un tad viss ir attaisnots, un visa dzīve ir svētīta, citādi ir riebums un smagums,” viņa rakstīja. Tā nobrieda vienīgā viņas dzīves jēga - kalpot tuvākajam, palīdzēt vājākajam. Un mīlēt.
Mūķene
Francijā tolaik daudz emigrantu bija nonākuši sabiedrības zemākajā slānī. Liza nepagurdama glāba ģimenes no trūkuma, veselajiem atrada darbu, slimos iekārtoja slimnīcās, bāreņus - patversmēs, vecīšus - veco ļaužu namos. Šajos iestādījumos viņa darīja visu: mazgāja grīdas, gatavoja ēst, remontēja, kopa slimniekus. Kā studentu kustības padomes biedre braukāja pa visu valsti ar ziņojumiem, kas plūstoši pārgāja garīgās un dvēseliskās sarunās. Jeļizaveta prata klausīties, un cilvēki stāvēja rindā, lai tiktu pie viņas - kā uz grēksūdzi.
“Cilvēkiem gribējās izteikties, pastāstīt par bēdām vai sirdsapziņas mokām… Tādos graustos nav jēgas runāt par Dievu, Kristu vai baznīcu, tur vajadzīgi nevis sprediķi, bet pats vienkāršākais - līdzjūtība,” viņa rakstīja. Reiz ogļrači sašuta: “Jūs labāk šo netīrību sakoptu, nevis pātarus skaitītu!” Jeļizaveta piekrita, atrotīja piedurknes un izmazgāja visas grīdas. Bet pēc tam visi ilgi sarunājās, un tā viņai pat izdevās izglābt kādu ogļraci no pašnāvības. “Nebija iespējams nenoticēt viņas taisnībai, tam, ka absolūti nepieciešams tas, kas tik ļoti kvēloja viņas dvēselē un to dedzināja. Nekad nedzirdēju, ka viņa par kaut ko runātu vienaldzīgi,” atcerējās kāda līdzgaitniece.
Darba kļuva aizvien vairāk, laika ģimenei atlika aizvien mazāk. Tā viņa pamazām nonāca pie idejas kļūt par mūķeni. Vīrs to saprata, un pārim tika piešķirta baznīcas šķiršanās atļauja. Juridiski viņi palika precēti, taču Daniils paņēma dēlu pie sevis un sāka dzīvot atsevišķi, bet Liza 1932. gadā kļuva par mūķeni. “Dodu tev vārdu par godu Ēģiptes Marijai - tāpat kā viņa aizgāja tuksnesī pie savvaļas zvēriem, tā arī tevi es sūtu pasaulē pie ļaudīm, kuri bieži vien ir ļauni un rupji cilvēku siržu tuksnesī,” viņu svētīja metropolīts. Uzvilkusi mūķenes drānas, Jeļizaveta sāka dzīvot Teoloģijas institūta cellē.
Kaut arī baznīcas aprindās viņu uzskatīja par strīdīgu figūru - viņa izteica savu viedokli, smēķēja, mīlēja, bija dzemdējusi, nodevās pasaulīgām nodarbēm, neievēroja visus reliģiskos rituālus -, tomēr svēts ir nevis tas, kurš dzīvojis pēc visiem likumiem, bet tas, kurš pat nāves priekšā nav nodevis savu misiju - nest cilvēkiem mīlestību, labo un gaismu.
Palīdzība
Marijas mūķenes dzīve bija pasaulīga - iet pie cilvēkiem, uzklausīt, mierināt un palīdzēt. “Mēs atceramies, ka ticība bez darbības ir mirusi,” viņa mēdza atkārtot. 1930. gadā mūķene pabija Somijā, apmeklēja Svētās Trīsvienības klosteri Rīgā un Pihticas Debesīs uzņemšanas klosteri Igaunijā. Kopā ar jauniešiem viņa devās garos pārgājienos pa Rīgas jūrmalu - draudzīga, enerģiska, asprātīga, ar mazliet šķelmīgu skatienu pāri brillēm… Mūķenes tērps viņai netraucēja viegli iepazīties, runāties ar ļaudīm un pat savā ziņā darīja viņu pievilcīgu. Un viņa nepārtraukti domāja - kā palīdzēt cilvēkiem vairāk, ko vēl izdarīt? 1932. gada septembrī Māte Marija personīgi aizņēmās naudu, noīrēja ēku Parīzē un atvēra tur kopmītni vientuļām sievietēm, pēc tam nodibināja komiteju palīdzībai garīgi slimajiem, veda turp uz rehabilitāciju slimos no visas Francijas, meklēja viņiem aizbildņu ģimenes, vientuļajiem slimniekiem organizēja paciņas. Vilka ārā narkomānus no viņu midzeņiem, sarūpēja nepieciešamos dokumentus, dzīvesvietu un darbu dzērājiem, kas tikuši uz pareizā ceļa, vājredzīgajiem, kurlajiem, invalīdiem…
“Nepieciešama rūpīga un pastāvīga palīdzība… Ļaudīm nepieciešama saziņa dzimtajā valodā, rūpes un uzmanība, viņi visi ir vientuļi,” viņa pārliecināja vēl un vēl. Māte Marija bija aizsācēja visai šai palīdzībai. Taču viņa nebaidījās arī no melnā darba: mazgāja grīdas, piepildīja gultasmaisus, krāsoja sienas, cēlās pirms saules, lai atnestu no tirgus produktus ēdnīcai. Viņai palīdzēja māte, dēls un meita.
Pēc tam viņa Nuazīdegrānā atklāja atpūtas māju, bet Fransuā Žerāra ielā Parīzē - kopmītni tiem, kas atveseļojas no tuberkulozes. “Man pret viņiem ir tāda attieksme - ietīt un ieaijāt,” atzinās Māte Marija. 1934. gadā par visai lielu naudas summu viņa noīrēja namu Lurmela ielā Parīzē. “Jums šķiet, kas esmu bezbailīga. Nē, es vienkārši zinu, ka tas ir nepieciešams, vienkārši jūtu, ka Dievs mani ņem aiz apkakles un liek darīt to, ko Viņš grib… Var likties, ka esmu avantūriste. Lai! Es neapspriežu, es pakļaujos.”
Lurmela iela
Nams bija nolaists, un Māte Marija organizēja remontu. “Māte visu prot darīt: galdnieku, namdaru, mūrnieku darbus, šūt, izšūt, adīt, zīmēt, gleznot ikonas, rakstīt ar rak-stāmmašīnu, gatavot ēst, piebāzt gultasmaisus, slaukt govis, ravēt dārzu. Viņa necieš baltrocīšus… Aukstums viņai nepatīk, bet viņa var diennaktīm ilgi neēst un negulēt, noliedz savas slimības un nogurumu, nepazīst bailes,” ar apbrīnu izteicās kāds darbinieks. Fantastiski izturīga, pacietīga, mērķtiecīga, apveltīta ar dzelzs gribasspēku, viņa paguva visu: atrast līdzekļus, iepirkt produktus, apgleznot baznīcas sienas, izšūt ikonas, braukāt apkārt ar lekcijām, rakstīt romānus, apskatus un esejas, pat sacerēt dzejoļus, lai kaut kā izpaustu savas dvēseles sāpes. “Es iepazinu jaunu, īpašu, plašu un visaptverošu mātišķību un atgriezos no tās kapsētas [meitas bērēm] kā cits cilvēks, ar jaunu ceļu savā priekšā, ar jaunu dzīves jēgu. Un tagad vajag šo sajūtu iedzīvināt.”
Lurmela ielā darbojās baznīca, psalmu lasītāju un misionāru kursi, tur dzīvoja nabagi, garā vājie, bezdarbnieki, narkomāni, prostitūtas… Māte Marija ar līdzcietību visus uzklausīja un palīdzēja mainīt dzīvi. Un vēl paguva atrast laiku, lai izdotu dzejoļu krājumu Dzeja un dzejā sarakstītās lugas-mistērijas Anna, Septiņi kausi un Zaldāti. Bet 1935. gadā viņa kopā ar līdzgaitniekiem atklāja biedrību Pareiz-ticības lieta. Nosaukumu izdomāja Berdjajevs, kurš uzskatīja Māti Mariju par “vienu no visbrīnišķī- gākajām un apdāvinātākajām sievietēm”.
Māte Marija uzskatīja, ka eksistē divi mīlestības veidi - kristīgā un grēcīgā. Pat dzimteni var mīlēt grēcīgi, tiecoties pēc tā, lai tā “cildeni un uzvaroši attīstītos, apspiežot un iznīcinot visus savus pretiniekus”. Māte arī var mīlēt bērnā sevis pašas atspulgu, sava es paplašinājumu, dzimtas turpinājumu.
Bet viņas draugs atcerējās: “Istaba, kur dzīvo Marija - zem trepēm, starp virtuvi un priekšnamu - ne-tiek apkurināta. Durvis vienmēr vaļā. Reizēm Māte Marija neiztur, ieslēdzas, iekrīt krēslā: “Vairs nevaru, neko nesaprotu. Esmu nogurusi, nogurusi. Šodien bija ap četrdesmit cilvēkiem, un katrs ar savām bēdām… Bet es taču nevaru viņus dzīt prom.””
“Tikai tā mātes mīlestība, kas sa-vā bērnā redz patiesu Dieva atveidu, (..) taču atdotu, it kā nodotu viņas atbildībā, lai viņa to attīstītu un nostiprinātu visai kristīgajā ceļā neizbēgamajai ziedošanās misijai, - tikai tāda māte mīl savu bērnu ar īsteni kristīgu mīlestību,” viņa rakstīja. Māte Marija ievēroja principu - cienīt otra cilvēka personību. Pat labdarība nekādā gadījumā nedrīkstēja pazemot aizbil-stamo. Nedrīkst dot cilvēkam maizes gabalu, pirms tam neieraugot viņa personību, jo vienkārši pasniegt ēdienu vienam un tad nākamajam, nozīmē izturēties pret cilvēkiem kā pret kārtas skaitļiem, viņa uzskatīja.
Nekliedz un neraudi pēdējā dienā:
Vienalga nav lemts to novērst nevienam.
Tiem, kas garām nejauši gāja,
Dvēseles atslēgas es dāvināju…
Mātes Marijas dzejas rindas
Meita
1935. gadā Andrē Žids un Aleksejs Tolstojs pārliecināja jauno Gaijanu braukt prom no “emigrācijas purva” - jo īstā dzīve taču kūsā tur, Krievijā. Arī viņa pati, Parīzē iepazinusies ar studentu no Maskavas Grigoriju Meliju, rautin rāvās uz laimīgo padomju zemi. Iespējams, viņš bija no NKVD, sekoja līdzi emigrantu gaitām, un romāns ar mūķenes meitu bija labs aizsegs - kā gan citādi to-laik padomju students būtu nonācis Parīzē? Zināms, ka Maskavā Gaijana apprecējās ar Meliju (vai vismaz dzīvoja kopā ar viņu). Bet 1936. gada 30. jūlijā jaunā sieviete negaidīti nomira un tika apglabāta Preobražen-skas kapos - precīzāka vieta nav zināma.
Iemesli tika minēti dažādi - tīfs, dizentērija, tuberkuloze, neveiksmīgs aborts… Taču Ahmatova un daudzi citi neticēja, ka šī nāve bijusi dabiska. Pēc traģiskās ziņas Māte Marija ilgi nespēja gulēt un aizvien biežāk rak-stīja dzejoļus par nāvi. Viņai šķita, ka ies bojā ugunī. Šīs vīzijas izrādījās pravietiskas.
Okupācija
Kad Eiropā uzliesmoja karš, Māte Marija saglabāja mieru. “Es nebaidos no ciešanām un mīlu nāvi,” viņa teica. Līdz ar Parīzes okupācijas sākumu viņa izveidoja pārtikas krājumus un pat pārliecināja Parīzes mēriju izsniegt pilsētas iedzīvotājiem pārtikas kartītes. Tas vēlāk daudzus izglāba. Drīz vien Kompjēnas koncentrācijas nometnē saveda tūkstošiem krievu no visas Francijas. Tad Māte Marija un Pareizticības lietu darbinieki slepe-ni izveidoja palīdzības komiteju, nodibināja kontaktus ar Sarkano Krustu un franču Pretošanos kustību, sūtot ieslodzītajiem un viņu ģimenēm simtiem paciņu. Bet Lurmela ielā slēpa, bet pēc tam izveda visus tos, kam draudēja briesmas. Tieši tad Māte Marija nodibināja sakarus ar franču Pretošanās kustību.
Kā zināms, no 1942. gada jūlija sāka tvarstīt ebrejus. “Nav nedz hellēņa, nedz jūda - ir tikai cilvēks,” noteica Māte Marija. Turpmāk Lurmela ielas namā slēpa arī ebrejus, izdeva viņiem kristīšanas apliecības un palīdzēja bēgt. Kad vācieši Veldīvas stadionā izvietoja 13 tūkstošus ebreju, tostarp 4000 bērnu, Māte Marija slepeni iekļuva tur, palīdzēja ārstēt slimos un atkritumu kastē brīvībā izveda vismaz četrus bērnus.
Kopmītne Lurmela ielā un sanatorija Nuazīlegrānā kļuva par ebreju, izbēgušu karagūstekņu un citu apdraudētu cilvēku patvērumu. Pateicoties Mātes Marijas saiknei ar Pretošanās kustības grupām, daudziem izdevās nokļūt ārpus vā-cu okupētajām teritorijām un izglābties no nāves.
Nometne
1943. gada 8. februārī Lurmela ielas namā ielauzās gestapo. Pēc kratīšanas Lizas dēlu Juriju Skobcovu un mācītāju, tēvu Dimitriju, aizveda, bet pašai mūķenei atstāja ziņu - ja viņa ieradīsies gestapo, dēlu palaidīs vaļā. Liza nebūtu Liza, ja neatnāktu. Viņa atnāca, taču gestapo Juriju nepalaida. No Kompjēnas vīriešus nosūtīja uz Būhenvaldi, bet Māti Mariju - uz sieviešu nometni Rāvensbrikā. 1944. gadā tēvs Dimitrijs Būhenvaldē nomira no pneimonijas, Jurijs izdzisa Būhenvaldes filiālē- koncentrācijas nometnē Dorā-Mitelbavā. Savukārt Māte Marija savā nometnē atbalstīja visus, kā vien spēja: stāstīja par revolūciju, lasīja un tulkoja Evaņģēliju un, raugoties uz krematoriju skursteņiem, teica nomocītajām līdzgaitniecēm: “Tikai šeit, virs paša skursteņa, dūmu mutuļi ir drūmi. Paceļoties augstāk, tie pārvēršas vieglā mākonī, līdz izvējojas pavisam… Tā arī mūsu dvēseles, atšķīrušās no grēcīgās zemes, vieglā debesu lidojumā aiziet mūžībā un citā, priecīgā dzīvē.” Vienīgajā atklātnē, kas atceļoja no koncentrācijas nometnes, viņa rakstīja mātei: “Esmu stipra un spēcīga.”
Vēl Rāvensbrikā viņa citām sievietēm stāstīja, ka pēc atbrīvošanas uzrakstīs grāmatu par koncentrācijas nometni, bet 1944. gada 16. aprīlī Liedienās izrotāja savas barakas logus ar mākslinieciski izgrieztiem papīra rotājumiem. Zināms, ka ieslodzījuma laikā viņa strādāja pie vismaz diviem izšuvumiem, iemainot jau tā trūcīgo maizes devu pret diegiem. Vienā izšuvumā (tie nav saglabājušies) bijusi atainota Jaunava Marija ar mazo Jēzu. Māte Marija bija radoša visu savu mūžu, turklāt radīšanu saprata ļoti plaši. Viņa uzskatīja, ka dvēseļu glābšana arī ir radošs, baznīcā realizējams process. Tā vai citādi māksla bija katras viņas dienas daļa. Krievijā viņa bija zināma kā dzejniece un māksliniece, Parīzē ar viņas gleznojumiem, ikonām un izšuvumiem tika rotātas baznīcas.
1945. gada 31. martā Māte Marija apzināti iegāja gāzes kamerā - citas sievietes vietā. “Esmu pilnībā padevīga ciešanām, un, ja es nomiršu, tajā saskatīšu svētību no augšas,” viņa lūdza nodot ziņu tiem, kas brīvībā. Nedēļu vēlāk nometni atbrīvoja. 2004. gadā Jeļizavetu Pilenko - pēc pirmā vīra - Kuzminu-Karavajevu, pēc otrā Skobcovu - Konstantinopoles patriarhāts kanonizēja kā svēto mocekli Māti Mariju. Kaut arī baznīcas aprindās viņu uzskatīja par strīdīgu figūru - viņa izteica savu viedokli, smēķēja, mīlēja, bija dzemdējusi, nodevās pasaulīgām nodarbēm, neievēroja visus reliģiskos rituālus -, tomēr svēts ir nevis tas, kurš dzīvojis pēc visiem likumiem, bet tas, kurš pat nāves priekšā nepārstāj nest cilvēkiem mīlestību, labo un gaismu.
F A K T I
- Rīgā, pie nama Elizabetes ielā 21, ir piemiņas plāksne ar uzrakstu: “Šeit dzimusi svētā Māte Marija (Jeļizaveta Pilenko): dzejniece, varone un Cilvēks.”
- Parīzes 15. rajonā ir Mātes Marijas iela. Tā ir blakus Lurmela ielai, kur savulaik atradusies Mātes Marijas vadītā biedrība.
- 1985. gadā memoriālais centrs Yad Vashem Izraēlā mātei Marijai pēc nāves piešķīra nosaukumu Taisnīgā starp tautām.
- Visas pilsētas 800 gadu vēstures laikā Māte Marija ir vienīgā Rīgā dzimusī sieviete, kas iecelta pareizticīgo svēto kārtā.
- 2004. gada 16. janvārī Māti Mariju kanonizēja Konstantinopoles patriarhāts kā mūķeni - svēto mocekli. Kanonizēja arī viņas dēlu Juriju Skobcovu un mācītāju Dimitriju Klepiņinu. Parīzes arhibīskaps kardināls Žans Marī Lustižē paziņoja - katoļu baznīca arī izrādīs cieņu šiem mocekļiem kā svētajiem un Francijas aizbildņiem.
- Dzīves laikā māte Marija savus literāros darbus parakstīja dažādi: Liza Pilenko, J. J. Kuzmina-Karavajeva, J. Skobcova, Jurijs Daņilovs, J. D. un D. Jurjevs, MM. Pašās beigās - Māte Marija.
- 1924. un 25. gadā Jeļizaveta Skobcova emigrācijas žurnālos publicēja romānus Krievu līdzenums un Klims Semjonovičs Bariņkins - tie veltīti Pilsoņu kara traģēdijai -, autobiogrāfiskas apceres Kā es biju pilsētas galva un Mans bērnības draugs, kā arī filozofisku eseju Pēdējie romieši.
- Māte Marija sarakstīja darbu par Dostojevski Dostojevskis un mūsdienas. Tas iznāca Parīzē 1929. gadā.
- Aleksandra Вloka 15. nāves gadadienā Māte Marija žurnālā Mūsdienu piezīmes publicēja atmiņu apceri Tikšanās ar Bloku.
- 1937. gadā Berlīnē iznāca Mātes Marijas dzejoļu krājums Dzejoļi, 30. gadu beigās un 40. gadu sākumā viņa sarakstīja dzejas valodā ieturētās lugas-mistērijas Anna un Septiņi kausi, 1942. gadā - Zaldāti.
- Māte Marija lieliski pieprata senkrievu portretu izšūšanas tehniku - viņa izšuva Svēto vakarēdienu, baznīcas karogus, arī visi garīdznieku tērpi Lurmelas baznīcā bija viņas izšūti.
- Mātes Marijas akvareļi par Bībeles tēmām un viņas izšūtās ikonas glabājas Svētā Sarovas Serafima baznīcā Parīzē.
Par viņas dzīvi ir sarakstīta virkne grāmatu, uzņemtas filmas un citi materiāli.
C I T Ā T I
- Labi, ka pasaulē ir tādas lielas skumjas, liela dzīve, liela uzmanība, liela, atkailināta, redzīga dvēsele.
- Ir divi veidi, kā dzīvot: pilnīgi likumīgi un cienījami staigāt pa sauszemi - mērīt, apsvērt, paredzēt. Taču var staigāt arī pa ūdens virsmu. Tad nevar mērīt un paredzēt, bet visu laiku nepieciešams ļoti ticēt.
- Visbriesmīgākais ir pārstāt saskatīt atsevišķus cilvēkus.
- Tas, ko viņiem dodu, ir tik niecīgs. Parunāju, aizbraucu un aizmirsu. Ikviens cilvēks pieprasa visu dzīvi - ne vairāk un ne mazāk. Atdot visu savu dzīvi kaut kādam dzērājam vai sakropļotajam ir tik grūti! Bet es zinu, ko tas nozīmē - vienā mirklī iekvēloties mīlestībā un iekšēji kaut kā visu sevi nomest pie kājām citam cilvēkam… Un piepeši izrādīsies, ka tu nevis atdevi savu dzīvi, bet saņēmi veselas divas.
- Ikviens cilvēks vienmēr ir izvēles priekšā: viņa šīszemes mitekļa mājīgums un siltums, labi pasargāts no vēja un vētrām, vai arī mūžības nebeidzamais plašums, kurā eksistē tikai viens neapšaubāms priekšmets - un tas ir krusts.
- Lai kā un par ko domātu, vairāk neradīsi kā vien šos trīs vārdus: mīliet viens otru. Tikai līdz galam un bez izņēmumiem, un tad viss ir attaisnots un visa dzīve ir svētīta, citādi ir riebums un smagums…
- Mēs zinām, kāds mēdz būt lielu karu iznākums. Pēc būtības tie izlīdzina uzvarētāju un zaudētāju zaudējumus, tie liek noasiņot abām pusēm… Un ir kas savā ziņā vēl šausmīgāks, ko nav iespējams uzskaitīt nekādā statistikā, - tā ir ļaužu pārtapšana par mežonīgiem zvēriem, kultūras līmeņa kritums, radošo iespēju bojāeja - dvēseļu sabrukums.
- Dievs darīja mani par rīku, lai ar manu palīdzību uzplauktu citas dvēseles.
- Pastarajā tiesā man nejautās, vai esmu sekmīgi vingrinājusies askēzē un cik dziļi paklanījusies, man jautās, vai esmu pabarojusi izsalkušo, apģērbusi kailo, apmeklējusi slimo un cietumā ieslodzīto.
- Ikviens Ja ir divi ceļi, un ja cilvēces gudrība, pieredze un tradīcijas norāda uz vienu no tiem, taču es jūtu, ka Kristus būtu gājis pa otru, man jāizvēlas tas.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita