Piecdesmitajos gados PSRS datortehnoloģiju ziņā neko daudz neatpalika no ASV. Taču sociālistiskās komandekonomikas nejēdzību dēļ beigu beigās padomju datori zaudēja nīstajiem kapitālistiem.
1986. gadā Padomju Savienībā bija nedaudz vairāk kā 10 000 datoru. Salīdzinājumam - ASV iedzīvotāji tobrīd lietoja vairāk nekā 1,3 miljonus datoru. Redzot bezdibeni starp šiem skaitļiem, grūti pat noticēt, ka 1953. gadā PSRS bija trešā vadošā datorikas lielvalsts pasaulē, nedaudz atpaliekot aiz datorsistēmu pionierēm ASV un Lielbritānijas. Taču Staļina valdīšanas beigās tas tā patiešām bija.
Doma par elektrisko ķēžu izmantošanu vienādojumu risināšanai dzima trīsdesmitajos gados. Šo vēsmu tiešs produkts ir Otrā pasaules kara laikā izstrādātie Amerikas Savienoto Valstu ENIAC un Lielbritānijas Mark I datori, kam bija izšķiroša loma atomieroču sistēmu izstrādē un sarežģītu aprēķinu veikšanai, piemēram, artilērijas šaušanas tabulu izstrādāšanai. Kodolieroču projektēšana bija tik sarežģīts process, ka nepieciešamo diferenciālo vienādojumu veikšanai vairāk nekā 100 tā sauktajām «kalkulatoru meitenēm» bija jāstrādā dienu no dienas astoņu stundu garās maiņās, turklāt nepieļaujot ne mazāko kļūdu.
Jau pirmajos pēckara gados Rietumu zinātniskajos žurnālos sāka parādīties raksti par abu pieminēto sistēmu spējām un uzbūvi. Šī informācija sasniedza arī PSRS, bet detaļas, kas nebija domātas plašai publikai, palīdzēja sagādāt plašais padomju spiegu tīkls rietumvalstu izlūkošanas dienestos un zinātniskajos institūtos. Taču ar informācijas vākšanu vien Kremlis neaprobežojās, un jau 1946. gada februārī Staļins deva rīkojumu padomju zinātniekiem pārspēt Rietumu kolēģu sasniegumus, jo īpaši kodolfizikas un raķešu jomā. Taču, lai to paveiktu, bija nepieciešams veikt aizvien sarežģītākus aprēķinus arvien lielākos apjomos.
Divas sistēmas, divi konkurenti
1947. gadā Kijivas zinātņu akadēmijas Matemātikas institūta direktors Mihails Lavrentijevs brīdināja PSRS Zinātņu akadēmiju par nepieciešamību ieguldīt līdzekļus un zināšanas «mašīnu matemātikā», rosinot arī izveidot speciālu zinātnisko institūtu, kas nodarbotos tikai ar mašīnu matemātiku un datortehnoloģijām. Leģendas vēsta, ka padomju zinātnieki par datorsistēmām, kurās izmantotas vakuuma tehnoloģijas, uzzinājuši, klausoties aizliegtās BBC pārraides, kā arī no nelegāli ievestiem Šveices elektronikas tēmai veltītiem žurnāliem. Daļa taisnības šajos nostāstos varbūt arī ir, bet avoti liecina, ka pirmie (sākumā informācijas ziņā visai trūcīgie) raksti par ENIAC un MARK I parādījās jau 1946. un 1947. gadā.
1948. gadā padomju zinātnieki sāka darbu pie pirmajām ar vakuuma caurulēm aprīkotajām sistēmām. Drīz vien viņi sadalījās divās nometnēs - vieni uzskatīja, ka uzbūvēt uzticamu skaitļojamo mašīnu no vakuuma caurulēm nav iespējams, tāpēc jākoncentrējas uz specializētiem analogajiem un mehāniskajiem skaitļotājiem. Otri meklēja risinājumu, kā radīt programmējamu skaitļotāju, ko nebūtu nepieciešams specializēt konkrētas darbības veikšanai. Jautājumu izšķīra akadēmiķis Mstislavs Keldišs, kurš bija atbildīgs par atomieroču izstrādi - pieredzējušais zinātnieks apzinājās, ka nepieciešamos aprēķinus spēs veikt tikai universāla mašīna.
Leģendas vēsta, ka padomju zinātnieki par datorsistēmām, kurās izmantotas vakuuma tehnoloģijas, uzzinājuši, klausoties aizliegtās BBC pārraides, kā arī no nelegāli ievestiem Šveices elektronikas tēmai veltītiem žurnāliem.
Drīz vien PSRS tapa pirmie datori: Kijivas Zinātņu akadēmijā Sergejs Ļebedevs radīja MESM (Малая Электронно-Счетная Машина). Skaitļojamās mašīnas nosaukumā iekļautais vārds «mazā» bija maldinošs - sistēma sastāvēja no 6000 vakuuma caurulēm un aizņēma 60 kvadrātmetru lielu telpu. 1949. gada decembrī tāveica pirmos aprēķinus artilērijas šaušanas tabulām - divarpus stundu laikā mašīna veica 250 000 aprēķinu. Ierīci prezentēja Ukrainas PSRS kompartijas pirmajam sekretāram Ņikitam Hruščovam, kurš tūlīt deva zaļo gaismu BESM - lielās elektroniskās skaitļošanas mašīnas izstrādei, kurai būtu jāspēj veikt 8000-10 000 matemātisko operāciju vienā sekundē.
Sasniedzot šādus rādītājus, BESM jauda būtiski pārsniegtu Eiropas un ASV analogus. Tā laika amerikāņu labākā datorsistēma UNIVAC-1 spēja veikt tikai 1000 matemātisko darbību sekundē. Iespējams, ka padomju zinātnieki arī izrautos datorsacensībā pārliecinošos līderos, ja vien sevi arvien uzstājīgāk neliktu manīt daži sociālisma sistēmas trūkumi, kas ar katru nākamo gadu aizvien vairāk raksturos PSRS datortehnoloģiju attīstību - birokrātiskā sāncensība un komandekonomikas absurds.
Paralēli zinātnieku darbam Kijivā PSRS Mašīnbūves ministrija bija izveidojusi pētniecisko institūtu, kura mērķis bija izstrādāt mehānisku diferenciālvienādojumu aprēķinu ierīci, kas balstītos uz ASV divdesmito un trīsdesmito gadu tehnoloģijām. Institūta akadēmiķi Īzaks Broks un Baširs Ramejevs pievērsās digitālā skaitļotāja STRELA izstrādei. STRELA jauda bija paredzēta ievērojami zemāka nekā Kijivas ražojumam, taču Maskavas zinātnieki argumentēja, ka šī sistēma spēs desmit stundās aprēķināt tik, cik viens padomju matemātiķis 100 000 stundās, un vairāk nemaz nav nepieciešams. Ar Staļina svētību abi institūti sāka sacensties par resursiem un finansējumu.
Abām sistēmām bija nepieciešama kāda specifiska detaļa - elektronstaru lampas atmiņas nodrošināšanai. Taču komandekonomikas apstākļos šīs lampas nodrošināja tikai uzņēmumi, kas bija pakļauti PSRS Mašīnbūves ministrijai. Bet tā, lobējot savu projektu, atteicās šīs detaļas izsniegt Kijivas zinātniekiem. Tādēļ BESM autoriem nācās iztikt ar novecojušu sistēmu - dzīvsudraba atmiņas lampām. Iznākumā 1951. gadā PSRS oficiālā komiteja par sacensības uzvarētāju pasludināja STRELA un sāka tā sērijveida ražošanu.
Lai kāda būtu STRELA un BESM sacensība, te jāuzsver, ka tehnoloģiski abas sistēmas bija līdzvērtīgas (STRELA) vai pat daudzkārt spēcīgākas (BESM) nekā Rietumu analogi. Taču ekonomiskais efekts daudz lielāks bija Atlantijas okeāna otrā krastā. No 1953. līdz 1957. gadam PSRS tika uzbūvētas septiņas STRELA sistēmas; kopumā 1959. gadā PSRS ekonomikā datorkomponentes ienesa aptuveni 59 miljonus dolāru, ja pārrēķinām konvertējamā valūtā. Tajā pašā laikā ASV datoru produkcijas vērtība jau pārsniedza vienu miljardu.
Sešdesmitie gadi: otrā paaudze
Nākamo piecu gadu laikā PSRS komandekonomika arvien uzkrītošāk demonstrēja noslieci uz stagnāciju. Iznākumā attīstījās ķēdes reakcija - mazie apjomi un stingri kontrolētā vide nemotivēja padomju zinātniekus meklēt jaunus, inovatīvus risinājumus. Mazie ražošanas apjomi nespēja panākt, lai augstākajā lēmumu pieņemšanas līmenī industrija tiktu atzīta par prioritāti. Vienlaikus netika veikti arī nepieciešamie ieguldījumi speciālistu un pētnieku sagatavošanai. 1958. gadā Penzas Datoru un aprēķinu rūpnīca - viena no tikai divām šādām institūcijām PSRS - pieprasīja 50 datorekspertus, taču saņēma vien septiņus. Brīvā tirgus apstākļos šī niša ātri aizpildītos, bet padomju komandekonomikā atlika vien samierināties ar to, kas ir.
Drīz vien parādījās jaunas problēmas. Pirmkārt, STRELA konstrukcija nebija veiksmīga un iekārta bieži lūza. Otrkārt, atklājās, ka tā nespēj veikt sarežģītus kvadrātvienādojumus, kas bija svarīgi ūdeņraža bumbas izstrādei. Tiesa, ar STRELA spējām pietika, lai Jurijs Gagarins kā pirmais cilvēks nokļūtu kosmosā. Taču bija skaidrs, ka nepieciešama jauna sistēma, kuras jaudai vairs ar lampām nepietika - bija nepieciešams pāriet uz tranzistoru tehnoloģijām, kas ļautu datorus pārvērst par reāliem industrializācijas rīkiem. Sešdesmito gadu sākumā STRELA aizstāja BESM-3 un BESM-4 tranzistoru sistēmas, ko izgatavoja dažos desmitos eksemplāru.
Bet tikmēr Rietumos kompānija IBM izstrādāja IBM 1401 - sistēmu, ko mūsdienās uzskata par datoru pasaules Ford T. Šo sistēmu tikai divu gadu laikā saražoja jau 12 000 eksemplāros, un tā ļāva panākt tehnoloģisku lēcienu virknē citu nozaru. Iemesli šādai parādībai ir vienkārši - Rietumos tehnoloģijas salīdzinoši ātri nonāca brīvajā tirgū, kas pats arī spēja atrast risinājumus un inovācijas. Savukārt PSRS datorzinātne bija šaurs pētniecības virziens, kas lielākoties apkalpoja militāro industriju. Iznākumā Rietumos, jo īpaši ASV, pieprasījums pēc datoru sniegtajām iespējām pieauga ar katru dienu, tālu pārspējot neveiklās un neefektīvās padomju ekonomikas iespējas.
Ar STRELA spējām pietika, lai Jurijs Gagarins kā pirmais cilvēks nokļūtu kosmosā. Taču bija skaidrs, ka nepieciešama jauna sistēma, kuras jaudai vairs ar lampām nepietika - bija nepieciešams pāriet uz tranzistoru tehnoloģijām.
Plaisa kļūst platāka
1965. gadā PSRS izlaida BESM-6. Tas bija pirmais padomju dators, kas spēja veikt 1000 000 darbību sekundē un kļuva par PSRS datoru tīkla mugurkaulu. Tas bija nozīmīgs lēciens PSRS datoru industrijā, kas ļāva PSRS tehnoloģisko atpalicību no Rietumiem noturēt divu trīs gadu robežās. Tā bija veiksmīga sistēma, kas, piemēram, ļāva aprēķināt nepieciešamos datus PSRS un ASV kopīgajam kosmosa projektam Apollo-Sojuz par pusstundu ātrāk, nekā to spēja NASA. 1968. gadā sākās tā sērijveida ražošana, kas turpinājās 19 gadus, saražojot 355 eksemplārus. Te atkal vietā būs salīdzinājums ar ASV, kur 1959. gadā tirgū laistā IBM 1401 12 tūkstošus eksemplāru saražoja divu gadu laikā, bet pēc tam to aizstāja jauns modelis. Tas spilgti apliecina, cik elastīgs un plašs bija ASV datortehnoloģiju tirgus.
Sešdesmitajos gados tehnoloģiskais bezdibenis starp abām pasaulēm kļuva arvien platāks. Apzinoties pusvadītāju nozīmi datoru izstrādē, PSRS strauji attīstīja to ražošanu, taču zemā pieprasījuma dēļ būtiski atpalika apjomu ziņā - kamēr PSRS saražoja 200 miljonus pusvadītāju, ASV ražotnes jau bija paspējušas izgatavot 1,36 miljardus. ASV tika pieņemts lēmums ražot pašu izstrādātos pusvadītājus, un katrus divus gadus tranzistoru skaits integrālajās shēmās dubultojās. Neelastīgā padomju industrija šādus apjomus un attīstības tempus nespēja sasniegt.
Situācija vēl vairāk pasliktinājās 1968. gadā, kad IBM izlaida 360. modeli - trešās paaudzes datoru, kura darbību nodrošināja nevis tranzistori, bet mikročipi, un kas bija savienojams ar otrās paaudzes datoriem. Šādā situācijā PSRS neatlika nekas cits, kā ķerties pie ierastās metodes - tehnoloģiju importa.
Projekts «Vienotais»
Apzinoties situācijas nopietnību, PSRS valdība izdeva dekrētu, kas desmitkāršoja datorindustrijas finansējumu. Programmas mērķis bija radīt unificētu trešās paaudzes datoru tīklu, kas aptvertu visu Padomju Savienību. Mērķa sasniegšanai būtu jāuzbūvē 28 jaunas rūpnīcas, kurām būtu jāsāk kopēt IBM 360. Projekta mērogs bija plašs, un IBM 360 izpētē tika iesaistīta arī Austrumvācija. Sākās diskusijas par šāda lēmuma ietekmi uz padomju industriju, jo pastāvēja bažas, ka jaunā tehnoloģija padarīs PSRS pilnīgi atkarīgu no Rietumiem.
Diskusijai punktu pielika ASV, kas vienkārši aizliedza IBM eksportēt IBM 360 uz PSRS, tādēļ atlika vien sistēmas iegūt nelegāli, izmantojot rūpniecisko spiegošanu un starpniekus. Tiesa, šāds risinājums neļāva piekļūt visai sistēmai - tās dokumentācijai un lietotāju atbalstam. Tad pēkšņi pie horizonta parādījās cerību stars - Lielbritānijas lielākais ražotājs ICL piedāvāja System-4, kas tehniski būtu savienojama ar IBM 360. Teorētiski tas ļautu PSRS izmantot IBM 360 programmatūras iestrādnes, vienlaikus gan pārņemot britu pieredzi, gan samazinot industriālo atkarību.
Tiesa, tas projektu aizkavētu par aptuveni 18 mēnešiem, kas no politiskā viedokļa nebija labi. Lēmumam izstrādāt savu IBM 360 no dažādos ceļos iegūtajiem paraugiem bija smagas sekas - virkne PSRS zinātnieku protestējot atkāpās no saviem amatiem, un pāragri nomira arī industrijas pionieris Ļebedevs. Tomēr Kremlis nežēloja līdzekļus, lai panāktu savu: Varšavas pakta vienotajā datoru izstrādes sistēmā bija iekļautas vairāk nekā 100 organizācijas, 46 000 zinātnieki un 300 000 strādnieki, kuri darbojās Polijā, PSRS, Austrumvācijā, Ungārijā, Rumānijā un Čehoslovākijā. Rezultāti neizpalika, jo ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes ziņojumi liecina, ka septiņdesmitajos gados PSRS datorindustrijas tehnoloģiskā plaisa samazinājās no agrākajiem 10-15 gadiem līdz 4-6 gadiem, salīdzinot ar ASV.
Taču par šiem panākumiem nācās maksāt bargu cenu. Lai arī tehnoloģiju imports ļāva veikt tehnisku lēcienu, taču nebija zināšanu un pētniecības importa. Šādos apstākļos zuda pētniecības pēctecība, un laika gaitā plaisa kļuva nepārvarama. Vienlaikus turpinājās tradicionālās sociālisma komandekonomikas nedienas - attīstības trūkums, mazie apjomi un ierobežotie resursi noveda pie tā, ka 1989. gadā PSRS datorsistēmu pamats bija 13 513 ES-EVM datori, kas ražoti vēl septiņdesmito gadu vidū. Datortehnoloģiju kauju Kremlis bija zaudējis.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita