Kā smaržvielas no reliģisku rituālu sastāvdaļas kļuva par miljardiem vērtu biznesu.
Vārds «parfimērija» nāk no senajiem laikiem un ir saistīts ar reliģiozām ceremonijām, kad priesteri altāru priekšā kvēpināja smaržīgus augus dieviem par godu. Latīņu per fumum nozīmē «cauri dūmiem». Cēlajiem aromātiem vajadzēja mīkstināt dievu cietās sirdis un sūtīt cilvēkiem lietu sausuma periodā vai arī, gluži pretēji, apturēt plūdus. Romas imperatori, uzskatot sevi par dieviem līdzīgiem, lika sevi no galvas līdz kājām aplaistīt ar aromatizētu ūdeni. Iesmaržošanās čempions bija imperators Nerons, kura rīkotajās dzīrēs ar smaržūdeņiem dāsni aplaistīja arī viesus. Imperators Kaligula, kurš vēsturē palicis kā nežēlīgs tirāns, mēdza pārģērbties sieviešu drēbēs un valkāt parūku. Un, protams, kārtīgi iesmaržoties!
Smaržas pašnāvniekiem
Cits tirāns, vārdā Ādolfs Hitlers, parfimēriju neesot varējis ciest. Par to sūdzējusies viņa mīļotā Eva Brauna, kurai bija ļoti patikušas franču smaržas Guerlain, taču no tām nācies atteikties, kad Vācija nonāca karastāvoklī ar Franciju. Ir gan versija, ka vēlāk, jau pēc Francijas iekarošanas, Eva atgriezusies pie iecienītā zīmola un izvēlējusies Guerlain smaržas ar nosaukumu Mitsouko. Tā sauca Kloda Farēra romāna Kauja varoni - japāņu admirāļa sievu Micuko, kura bija iemīlējusies britu virsniekā un slepeni ar viņu satikusies. Krievu-japāņu kara laikā gan admirālis, gan britu virsnieks devušies uz fronti, tikai katrs savā pusē. Iznākumā abi karā gājuši bojā, bet nelaimīgā Micuko izdarījusi pašnāvību. «Micuko» japāņu valodā nozīmē «noslēpums», un smaržas ar šādu nosaukumu XX gadsimta sākumā kļuva ļoti populāras. Tās bija iecienījis arī tolaik ļoti slavenais aktieris Čārlijs Čaplins, kurš ne tikai pats smaržojās ar Mitsouko, bet arī iesmaržināja mēbeles.
Tiesa, atradās arī cilvēki, kuriem bija iebildumi pret smaržu nosaukumu - kā gan tas nākas, ka ar to tiek slavināta pašnāvniece, kura turklāt vēl bijusi neuzticīga savam laulātajam draugam? Un laikam jau nelāgais piemērs bija lipīgs, jo 1932. gadā pašnāvību izdarīja kino producents Pols Berns - viņš nošāvās divus mēnešus pēc kāzām ar Holivudas kinozvaigzni Džīnu Hārlovu; kā runā, pēdējās sānsoļu dēļ. Bet pirms tam, kā rakstīja avīzes, viņš esot iesmaržojies tieši ar Mitsouko. Piecus gadus vēlāk no nieru mazspējas nomira arī Džīna, kurai tobrīd bija tikai 26 gadi.
Šis skumjais stāsts pārsteidzošā kārtā tikai veicināja smaržu Mitsouko popularitāti visā pasaulē un padarīja slavenu smaržu radītāju Pjēru Fransuā Gerlēnu, kurš savas radošās karjeras laikā bija izstrādājis vairāk nekā 300 smaržu recepšu - to vidū arī speciāli Francijas imperatoram Napoleonam III un Britānijas karalienei Viktorijai. Ja atgriežamies pie stāsta par Evu Braunu, nezināmvai viņa ar Mitsouko smaržojās līdz mūža beigām. Taču pavisam droši zinām, kādas tās bija - Brauna kopā ar Hitleru izdarīja pašnāvību.
Krievu-japāņu kara laikā gan admirālis, gan britu virsnieks devušies uz fronti, tikai katrs savā pusē. Iznākumā abi karā gājuši bojā, bet nelaimīgā Micuko izdarījusi pašnāvību. «Micuko» japāņu valodā nozīmē «noslēpums», un smaržas ar šādu nosaukumu XX gadsimta sākumā kļuva ļoti populāras.
Sarkanās rītausmas atnākšana
Kaut gan varenības ziņā padomju diktators Josifs Staļins bija teju vai līdzīgs dieviem, taču smaržūdeņi viņam bija vienaldzīgi. Jaunību viņš bija aizvadījis visai pieticīgos apstākļos, kad par smaržām pat domas prātā nenāca, tādēļ ilgu laiku viņš pats tās nelietoja un arī citiem neļāva. Cariskajā Krievijā darbojās vairāki pasaules līmeņa parfimērijas uzņēmumi, taču pēc nākšanas pie varas Staļins pieņēma lēmumu slēgt arī tos, kas kaut kā bija pārdzīvojuši juku laikus. Galu galā, smaržas ir buržuāziskā dzīvesveida palieka un jauno pasauli ceļošajām strādniecēm tās nav vajadzīgas. Tikai vienam parfimērijas uzņēmumam izdevās izdzīvot - Brokāra smaržu fabrikai. Un arī tikai pateicoties Staļina līdzgaitnieka Vjačeslava Molotova sievai Poļinai Žemčužinai. Viņa trīsdesmito gadu sākumā no Parīzes atveda pudelīti smaržu Mitsouko un uzdāvināja savai draudzenei, Staļina sievai Nadeždai Alilujevai. Viņai smaržas iepatikās, par labām tās atzina arī Staļins. Taču tad aizdomājās - kā gan tas nākas, ka padomju valsts vadītāja sieva smaržojas ar franču smaržām? Vai tad padomju rūpniecība nevarētu saražot vēl labākas?
Tad no aizmirstības tika izcelta tobrīd visai nolaistā bijusī Brokāra fabrika, ko vēl 1917. gadā bija pārdēvējuši par Zamoskoreckas ziepju un parfimērijas kombinātu Nr. 5 - tam uzdeva izstrādāt jaunas smaržas padomju sievietēm. Un pie viena nomainīja nosaukumu uz labskanīgāku - Krasnaja zarja jeb Sarkanā rītausma.
Mistikas cienītāji var viegli atrast vēl vienu faktu, kas liecina par Mitsouko ietekmi uz suicidālām tieksmēm. 1932. gada 7. novembrī savā Kremļa dzīvoklī pašnāvību izdarīja šo smaržu cienītāja Nadežda Alilujeva. Tovakar tautas aizsardzības komisāra Klimenta Vorošilova dzīvoklī atzīmēja revolūcijas gadadienu un ballītes laikā izcēlās konflikts starp Staļinu un viņa sievu. Klāt bijusī partijas funkcionāra Nikolaja Buharina sieva pēc tam stāstīja: «Iereibušais Staļins meta Nadeždai sejā apelsīnu mizas un izsmēķus. Neizturējusi šādu uzvedību, viņa piecēlās un aizgāja pirms banketa beigām.» Mazliet atšķirīga versija ir Staļina mazmeitai Gaļinai: «Vectēvs runāja ar kādu blakus sēdošu dāmu. Turpat blakus sēdēja arī Nadežda, kura vienā brīdī skaļi izmeta kādu asu repliku. Vectēvs, nepacēlis acis, uz to atbildēja: «Muļķe!» Viņa izskrēja no istabas un aizbrauca uz dzīvokli Kremlī.» Sava versija ir Molotovam: «Staļins no maizes savēla bumbiņu un iemeta ar to Jegorova sievai. Alilujeva, manuprāt, bija mazliet psihopāte. Neprata sevi turēt grožos. Tovakar viņa aizgāja kopā ar manu sievu Poļinu.» Vēl pēc citas versijas Staļins pasākumu bija pametis kopā ar kādu sievieti, tādēļ Alilujevai sākusies greizsirdības lēkme, turklāt viņa dusmās vīram pateikusi: «Gan mani, gan visu tautu tu esi nomocījis!» Lai kā arī būtu, savā dzīvoklī Nadežda nošāvās - tāds vismaz bija izmeklēšanas slēdziens.
Traģisks izvērtās arī dažu citu tāvakara pasākuma dalībnieku liktenis. Poļina Žemčužina, kuru Staļins bija iecēlis par rūpnīcas Krasnaja zarja vadītāju, 1948. gadā tika arestēta un izsūtīta. Iemesls - tiekoties ar nule nodibinātās Izraēlas valsts vēstnieci Goldu Meiru, Poļina jidišā viņai bija pateikusi, ka esot ebreju tautas meita. Mazliet vēlāk vadoņa nežēlastībā krita arī Molotovs, kurš tika atcelts no svarīgākajiem amatiem. Maršala Jegorova sieva Gaļina Češkovskaja, kuru Staļins bija apmētājis ar maizes bumbiņām, «lielās tīrīšanas» laikā tika nošauta, tāpat kā viņas vīrs. Nošāva arī Nikolaju Buharinu, bet viņa sieva uz ilgiem gadiem nonāca lēģerī.
Koko Šanele
Gabrielu Koko Šaneli mēdza saukt par Pelnrušķīti. Biogrāfija bija atbilstoša: dzimusi nabadzīgā daudzbērnu ģimenē, mamma bija veļas mazgātāja, bet tēvs ielu tirgotājs. Kad Koko bija 12 gadu, nomira māte, bet tēvs bērnus atdeva audzināšanā klosterī. Tur Koko pieradināja pie dzelzs disciplīnas un iemācīja šūt. Koko, kura visu mūžu sapņoja par bagātību un slavu, vairākkārt mēģināja no klostera aizbēgt. Meklēja bagātu līgavaini, taču, kamēr tāds nebija atrasts, pati pelnīja iztiku, pa dienām šujot, bet vakaros dziedot virsnieku kabarē.
Beigu beigās saulīte tomēr iespīdēja Koko dārziņā. Viņa iepazinās ar visīstāko aristokrātu! Ar krievu emigrantu Dmitriju Romanovu, kurš bija cara Aleksandra I mazdēls un pēdējā cara Nikolaja II brālēns. Uz Romanovu lielu iespaidu atstāja Šaneles neatlaidība, tādēļ viņš Koko iepazīstināja ar vēl vienu krievu emigrantu - parfimērijas speciālistu Ernestu Bo. Viņš tad arī izstrādāja slaveno smaržu Chanel No. 5 recepti. Vēlāk Bo apgalvoja, ka radīt šo aromātu viņu iedvesmojuši Krievijas ziemeļi, kur viņš pilsoņu kara laikā vadīja nometni, kurā atradās balto gūstā nonākušie sarkanie.
Taču ar recepti vien bija par maz. Kaut kā vajadzēja panākt, lai cilvēki par šīm smaržām uzzinātu un tās pirktu. Un atkal nostrādāja Šaneles neticamās caursišanas spējas - viņa iepazinās ar parfimērijas tirgotājiem brāļiem Verthaimeriem, kuri bija gatavi ieguldīt naudu Koko biznesā. Lielā mērā tieši pateicoties viņiem, Chanel zīmols kļuva plaši pazīstams.
Tiesa, neko ilgi Šaneles un Verthaimeru kopīgais bizness nepastāvēja, jo drīz vien Koko sanīdās ar abiem ebrejiem, turklāt tik pamatīgi, ka kļuva par neslēptu antisemīti. «Pienāca brīdis, kad man tas viss tā apnika, ka es alku asiņu! Kopš sāku ražot savas smaržas sadarbībā ar Verthaimeriem, es saņēmu tikai 10 procentus peļņas, bet pārējie 90 procenti nonāca viņu alkatīgajās rokās. Bet kas viņi būtu bez mana vārda!» šķendējās Šanele.
Iespēja tikt no Verthaimeriem vaļā pavērās 1940. gadā, kad Parīzē ienāca vācu karaspēks. Koko šajā laikā demonstrēja īstu cinisma paraugstundu, nodibinot tuvas attiecības ar vairākiem augsta ranga nacistiem, ieskaitot SS izlūkdienesta šefu Valteru Šellenbergu. Pastāv versija, ka Šanele pildījusi dažus Šellenberga īpašos uzdevumus, tostarp mēģinājusi nodibināt sakarus ar britu premjeru Vinstonu Čērčilu, kuru pazina vēl no divdesmitajiem gadiem, lai mēģinātu vienoties par separāta miera noslēgšanu. Pēc kara sabiedrotie piesprieda Šellenbergam sešu gadu cietumsodu, taču atbrīvoja ātrāk nedziedināmas slimības dēļ. Līdz pat Šellenberga nāvei 1952. gadā Šanele apmaksāja visus viņa medicīniskos un sadzīves izdevumus, tādēļ daudziem radās jautājums - kādēļ gan tāda nesavtīga palīdzība vecam nacistam? Mīlestība? Vai varbūt atlīdzība par kaut kādiem agrākiem pakalpojumiem? Ja tā, par kādiem?
Pilnīgi noteikti starp tiem nebija tikšana galā ar Verthaimeriem, jo Koko un abu ebreju attiecībās izmanīgāki izrādījās pēdējie. Viņi laikus paspēja aizbēgt uz ASV, savu uzņēmumu pirms tam fiktīvi pārdodot francūzim Fēliksam Amionam, kurš pēc kara to atdeva atpakaļ Verthaimeriem. Taču arī kara laikā brāļi nesēdēja, rokas klēpī salikuši - viņi Amerikā sāka ražot Chanel No. 5. Taču bija viena problēma - Amerikā augošā jasmīna smarža mazliet atšķīrās no Francijas jasmīna, tādēļ nevarēja iegūt precīzi tādu pašu aromātu kā oriģinālajām Chanel No. 5 smaržām. Verthaimeri šo jautājumu atrisināja vienkārši: aizsūtīja uz vācu okupēto Franciju savu cilvēku ar Brazīlijas diplomāta pasi kabatā un zeltu pilnu čemodānu, lai tas nopirktu visus konkrētajā apvidū augošo jasmīnu ražu. Viltus brazīlietis to arī paveica un pat pamanījās no jasmīniem izgatavot 300 kilogramus smaržu koncentrāta.
Iznākumā visās ASV tirdzniecībā parādījās Verthaimeru Chanel No. 5. Koko gan pasludināja šīs smaržas par viltojumu, taču no atklāta konflikta ar Verthaimeriem pēc kara izvairījās, labi apzinoties, ka viņai pašai var atgādināt par sadarbošanos ar nacistiem (no oficiālām apsūdzībām viņu paglāba pazīšanās ar Čērčilu). Turklāt arī Verthaimeri bija gatavi izlīgumam un atdeva Šanelei desmit procentus no visiem Chanel No. 5 tirdzniecības ieņēmumiem ASV, pretī saņemot tiesības uz Chanel zīmolu, kas vēl šobaltdien pieder Verthaimeru ģimenei. Taču Koko turpināja Chanel modes namā darboties līdz pat savai nāvei 1971. gadā.
Koko Šanele Chanel No.5 izmēģinājuma partiju dāsni izlaistīja savā veikalā un dāvināja klientēm, kuras iegādājās viņas darinātos apģērbus. Vienmēr nēsāja līdzi pa kādai smaržu pudelītei, lai izlaistītu to restorānā vai pat uz ielas.
Smaržīgā reklāma
Taču atgriezīsimies pie jau pieminētās Brokāra smaržu fabrikas. Ir daudz viltīgu paņēmienu, kā reklamēt smaržas. Vienu no pašiem senākajiem izgudroja Ēģiptes valdniece Kleopatra, kura uz tikšanos ar Romas karavadoni Marku Antoniju devās kuģī ar sārtām burām, kas bija piesūcinātas ar smaržām. Romieti, kurš bija gatavojies bargai sarunai ar nepaklausīgo Kleopatru, šis aromāts tā apbūra, ka viņš no soģa kļuva par viņas mīļāko.
Tad, lūk, līdzīgu gājienu izmantoja Brokāra parfimērijas uzņēmuma dibinātājs Anrī Brokārs, kurš pameta dzimto Franciju, lai uzsāktu smaržu biznesu Krievijas impērijā, kur naudīgi cilvēki bija kā traki uz visu francisko. Sāka ar bērnu ziepēm Brokāra ābece, uz kurām bija iespiesti dažādi burti - šī Brokāra sievas Šarlotes mārketinga ideja izrādījās ļoti veiksmīga. Tad sāka ražot arī citas ziepes, no kurām «ejošākās» bija Tautas ziepes par vienu kapeiku gabalā. 1873. gadā Brokārs biznesu pacēla jaunā līmenī, uzdāvinot cara Aleksandra II meitai Marijai, kura ieradās vizītē Maskavā, no vaska darinātu ziedu pušķi, iesmaržinātu ar Brokāra smaržām. Marijai aromāts patika, un drīz vien tirdzniecībā parādījās smaržas ar nosaukumu Imperatores mīļākie ziedi. Kad Brokāra uzņēmums sāka ražot salīdzinoši lētu odekolonu ar nosaukumu Ziedu odekolons, tad tā reklamēšanai 1882. gada Viskrievijas izstādē uzbūvēja strūklaku, no kuras lija tieši šis odekolons. Izstādes apmeklētāji bija sajūsmā - tā bija lieliska iespēja par velti iesmaržoties ar šo odekolonu. Nekaunīgākie gan drīz vien iemanījās no strūklakas pasmelties ar pudeli, un drīz vien visu pilsētu pārņēma saldenā odekolona smarža...
Līdzīgu taktiku izmantoja arī slavenā Koko Šanele, kura Chanel No.5 izmēģinājuma partiju dāsni izlaistīja savā veikalā un dāvināja klientēm, kuras iegādājās viņas darinātos apģērbus. Vienmēr nēsāja līdzi pa kādai smaržu pudelītei, lai izlaistītu to restorānā vai pat uz ielas. Un beigu beigās uzmācīgā reklāma tiešām nostrādāja.
Francijas faktors
Kādēļ tieši Francija kļuva par parfimērijas lielvalsti? Pamēģināsim tikt skaidrībā. Smaržu destilēšanu izgudroja arābi - pats dižais Avicenna destilēja rožu eļļu. Kad Jeruzalemē ieradās krustneši, viņi austrumu smaržas un garšvielas aizveda uz Eiropu. Renesanses periods bija smaržūdeņu ziedu laiki Rietumeiropā. No Tuvajiem Austrumiem caur Venēciju uz Franciju plūda smaržas un to sastāvdaļas - mandeles, lavandas, kanēlis un tā tālāk. Luija XIV laikā eiropieši priekšroku deva spēcīgiem aromātiem, kas spēja noslāpēt sviedru smārdu - kā atceramies, ar personisko higiēnu tolaik bija zināmas problēmas... Luija XV laikā jau parādījās izsmalcinātāki ziedu aromāti. Bet XVIII gadsimta Francija jau bija kļuvusi par modes un parfimērijas centru, kur rosījās daudzi tā laika labākie smaržu eksperti. Piemēram, parfimērs Žans Luijs Faržons samācīja Mariju Antuaneti valkāt iesmaržinātus cimdus un likt vannā maisiņus ar smaržīgiem augiem. Bet vācu pilsētā Ķelnē dzīvojošais franču parfimērs Žans Marija Farina 1709. gadā radīja slaveno Ķelnes ūdeni jeb Eau de Cologne, no kura tad radās odekolona nosaukums. Tā liels cienītājs bija Napoleons Bonaparts, kurš parfimēriju patērēja rūpnieciskos apjomos - tikai 1812. un 1813. gadā vien viņš savām vajadzībām iegādājās 108 kārbas odekolona, katrā pa sešām pudelēm. Lielā mērā tieši pateicoties Napoleonam, odekolons kļuva populārs visā Eiropā.
Kad Brokāra uzņēmums sāka ražot salīdzinoši lētu odekolonu ar nosaukumu Ziedu odekolons, tad tā reklamēšanai 1882. gada Viskrievijas izstādē uzbūvēja strūklaku, no kuras lija tieši šīs smaržas.
Skandālu ēnā
Parfimērijas biznesu jau no laika gala ir pavadījuši skandāli. Viens no tiem izcēlās 1913. gadā tepat Latvijā. Tolaik te esošā G. A. Brīgera fabrika ražoja odekolonus, pūderus, zobu pulveri un ziepes. Sortimentā bija arī tā dēvētās Kaukāza ziepes ar gruzīnu valdnieces Tamāras attēlu virsū. Bet tad traci sacēla baznīca, jo Tamāra taču bija kanonizēta svēto kārtā, tādēļ, pēc priesteru domām, viņas attēlu nepieklājās likt uz ziepju iepakojuma. Tomēr strīdā uzvarēja fabrikants, kuram, kā izrādās, vēl 1907. gadā cars bija izsniedzis atļauju nākamo desmit gadu laikā attēlot uz savas produkcijas etiķetēm Tamāru.
Savdabīgu skandālu vēl XIX gadsimtā sarīkoja jau pieminētais Maskavā dzīvojošais franču parfimērs Brokārs. Viņa galvenais konkurents Krievijas tirgū bija cits franču parfimērs, Pjērs Fransuā Libēns un viņa ražotās smaržas Lubin. Lai pievērstu uzmanību savai produkcijai, kas palika Lubin ēnā, Brokārs izspēlēja joku, par kuru varēja arī nonākt tiesas priekšā: nopirka partiju Lubin smaržu, pārlēja tās Brokāra smaržu flakonos, bet Lubin flakonos salēja savu ražojumu. Bet, kad pircēji pēc ieraduma pirka Lubin flakonus un slavēja to saturu, tad publiski paziņoja par smaržu samainīšanu. Kā jau varēja gaidīt, tā viņš pievērsa pircēju uzmanību savai produkcijai un panāca tās noieta palielināšanos.
Savs smaržu skandāls bija arī Holivudai, kur 1940. gadā parfimērijas uzņēmums Caron iesūdzēja tiesā kinofilmas Primrose Path veidotājus. Strīda iemesls - kā tagad teiktu, produktu izvietošana filmā. Proti, vienā no ainām kadrā parādās smaržu Fleurs de Rocaille flakons. Caron pret produktu izvietošanu kā tādu nebūtu nekādu iebildumu, taču šajā gadījumā viņiem nepatika filmas sižets, kas vēstīja par sievieti (galveno varoni tēloja oskarotā Džindžera Rodžersa), kura cenšas izvairīties no prostitūcijas ceļa, ko gājušas viņas māte un vecmāmiņa. Smaržu ražotāji uzskatīja, ka viņu produkcijai, lūk, nav un nevar būt nekā kopēja ar filmā parādītajiem netikumiem un netiklību. Lai arī tiesā parfimēri neuzvarēja, taču viņu ražoto smaržu pārdošanas apjoms pieauga.
Smaržu ražotāji uzskatīja, ka viņu produkcijai, lūk, nav un nevar būt nekā kopēja ar filmā parādītajiem netikumiem un netiklību. Lai arī tiesā parfimēri neuzvarēja, taču viņu ražoto smaržu pārdošanas apjoms pieauga.
Skandāli nerimst arī mūsdienās. Piemēram, Ķīnā tika aizliegtas Yves Saint Laurent smaržas Opium - ķīniešu varasiestādēm šķita, ka nosaukums atsauc atmiņā bēdīgi slavenos Opija karus, kas savulaik satricināja Ķīnu, turklāt to var uzskatīt par narkotiku reklāmu. Līdzīgu iemeslu dēļ pret Opium bija noskaņotas arī vairāku Tuvo Austrumu valstu varasiestādes, taču kopumā jezga ap šo zīmolu tā īpašniekiem tikai nāca par labu, jo šādas reklāmas iespaidā pārdošanas apjomi pieauga.
Tas nav vienīgais gadījums, kad Yves Saint Laurent smaržas kļūst par strīdu objektu. Turpat Francijā skandāls izcēlās smaržu Champagne dēļ, jo pret šo nosaukumu iebilda Šampaņas provinces vīndari. Virsroku ņēma pēdējie, un smaržu nosaukumu nomainīja uz Yvresse. Un atkal tirdzniecībai visa šī ņemšanās nāca tikai par labu. Laikam jau tiešām taisnība bija Yvresse reklāmas kampaņas veidotājiem, kuri šīs smaržas reklamēja ar saukli - «Sievietēm patīk aizliegumi!»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita