1792. gada 25. aprīlī laupītājs un slepkava Nikolā Žaks Peletjē kļuva par pirmo cilvēku, kuram galvu nocirta ar jaunmodīgu ierīci - giljotīnu. Pēc nāvessoda izpildes publika bija vīlusies - pārāk ātri viss notika. «Atdodiet mums karātavas!» skandēja sašutušais pūlis. Tomēr nekāda atgriešanās pie kāršanas vairs nenotika, jo valstsvīriem giljotīna bija iepatikusies.
Luijs XVI bija lādzīgs cilvēks, taču kā karalis viņš bija ļoti vājš, turklāt mantojumā saņēma valsti, kurā problēmu bija kā klaidonīgam sunim blusu. Milzīgs valsts parāds, tukša kase un iedzīvotāju neapmierinātība ar augstajiem nodokļiem - tā bija problēmu aisberga redzamā daļa. It kā ar to būtu par maz, karalis iesaistījās karā ar Angliju par Amerikas kolonijām, kas izmaksāja astronomiskas summas. Rezultātā ekonomika bija tuvu kraham un glābt to varēja tikai brīnums. To vajadzēja sagādāt ekonomistam Robēram Žakam Trigo, kuru karalis visžēlīgi iecēla par finanšu ministru. Neko daudz gan viņš nepaspēja paveikt, jo ierosinājums aplikt ar nodokļiem ne tikai zemniekus un pilsētniekus, bet arī muižniecību un garīdzniecību izraisīja galma aprindās tādu sašutuma vilni, ka Trigo zibenīgi izlidoja no ministra krēsla.
Ministra padzīšana nomierināja muižniekus, taču naudas valsts kasē jau tādēļ vairāk nekļuva. Parīzes baņķieri, redzot, ka nekādas reformas nenotiek, kļuva ļoti atturīgi pret karaļa lūgumiem pēc kredīta, tādēļ Luijam nācās meklēt kaut kādu risinājumu. Talkā viņš aicināja šveiciešu baņķieri Žaku Nekeru, kuram tika uzticēts finanšu ministra portfelis. Šveicietis mēģināja problēmu risināt no otras puses - apcērpot valsts izdevumus. Taču atkal izcēlās liels politiskais skandāls, jo aristokrātija neparko nebija ar mieru sākt dzīvot kaut par kripatiņu pieticīgāk. Kad Nekers mēģināja aristokrātus vest pie prāta, publicējot budžeta izdevumu sadaļu, kurā bija skaidri redzams, ka karaļa galma uzturēšana izmaksā nejēdzīgi dārgi, tad viņam vienkārši parādīja durvis.
Vietā nākušais Šarls Aleksandrs de Kalons, redzot priekšgājēju likteni, pat nemēģināja ieminēties par kaut kādām reformām un bez iebildumiem apmaksāja visus galma izdevumus no valsts kases, tā iztukšojot to pilnīgi un galīgi. Nonācis bezizejas situācijā, viņš beidzot ierosināja apdomāt ideju par nodokļu iekasēšanu arī no muižniekiem, un momentāni tika atbrīvots no amata.
Paradoksālā kārtā giljotīnas izstrādē roku pielika arī gāztais karalis, kuram brīvos brīžos ļoti patika nodarboties ar metālapstrādi. Ieinteresējies par giljotīnas projektu, bijušais Luijs XVI, tagad pilsonis Luijs Kapets, piedāvāja virkni uzlabojumu, ieskaitot slīpo asmeni, kas zibenīgi un precīzi nocirtīs galvu.
Kamēr «augšas» šādā veidā imitēja budžeta lāpīšanu, tikmēr «apakšas» sāka dumpoties. Karaļa varas autoritāte bija nulles līmenī, valstī sākās nemieri, ko izraisīja neražas gadi un bads, kā arī pārtikas cenu pieaugums. Revolucionārā situācija bija acīm redzama. Neapmierināti bija visi, sākot no zemniekiem un pilsētniekiem un beidzot ar sīko muižniecību. Arvien skaļāk atskanēja balsis, kas prasīja absolūto monarhiju nomainīt ar konstitucionālo, kas ierobežotu karaļa varu. Mēģinot atrast kaut kādu kompromisu, 1789. gada maijā Luijs pirmo reizi pēc 175 gadu pārtraukuma nolēma sasaukt Ģenerālštatus - tautas pārstāvniecības padomi. Karalis bija iedomājies, ka tā viņš varētu panākt piekrišanu jauniem nodokļiem, taču lielākā daļa delegātu kategoriski atteicās apstiprināt šādu plānu un uzstāja uz konstitūcijas ieviešanu. 26. augustā delegāti pieņēma deklarāciju par cilvēka un pilsoņa tiesībām, kas nozīmēja šķiru sabiedrības beigas - tagad visi pilsoņi ir līdztiesīgi! Nekādu titulu un privilēģiju vairs nav! Lai dzīvo vārda brīvība!
Giljotīna pasaulē
Francija nebija vienīgā valsts, kas nāvessoda izpildei izmantoja Giljotēna ierīci. Franču pieredzi pārņēma arī Beļģija, Nīderlande, Šveice un Grieķija. Nacistu valdīšanas laikā arī Vācija diezgan plaši izmantoja giljotīnu: laikā no 1933. līdz 1945. gadam Vācijā tika giljotinēti apmēram 40 000 cilvēku. Lielākoties tie bija dažādu tautību pretošanās kustības dalībnieki.
Giljotīnu izmēģināja pat humānie zviedri, kuri no nāvessoda atteicās jau pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Tiesa, izmantoja to tikai vienu reizi - 1910. gadā, lai sodītu ar nāvi slepkavu Alfrēdu Anderu. Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs, kur nāvessods vēl šobaltdien ir visai izplatīts, giljotīna kaut kā neiedzīvojās - 1996. gadā gan kāds Džordžijas štata politiķis ierosināja elekrisko krēslu nomainīt ar giljotīnu, taču šis priekšlikums neguva atbalstu.
Giljotīna savā ziņā bija plaģiāts - jo vairāk tādēļ, ka līdzīgas ierīces jau vairākus gadsimtus agrāk izmantoja Anglijā un Skotijā. Tām gan atšķīrās asmeņa forma.
Tas nav dumpis, tā ir revolūcija
Tobrīd karalis jau pilnībā zaudēja kontroli pār situāciju. Parīzē varu pārņēma pilsētnieki un tika izveidots savs varas orgāns - Pastāvīgā komiteja, kuras paspārnē organizējās bruņotas tautas milicijas vienības. Karaļa palīgā izsauktās armijas vienības pārgāja tautas pusē. Ielās kādu laiku valdīja pilnīgs haoss. Dumpinieki grāva līdzšinējās varas iestādījumus un simbolus, bet pa vidu plosījās arī dažādas kriminālas bandas.
1789. gada 14. jūlijs Francijas vēsturē ir ierakstīts ar lieliem burtiem. Todien pūlis devās uzbrukumā Bastīlijai - vecam cietoksnim ar baisu slavu, jo tas ilgus gadus bija kalpojis kā cietums. Tiesa, 14. jūlijā tur ieslodzījumā atradās vien aptuveni desmit cilvēku, turklāt tie paši par krimināliem nodarījumiem. Uzbrukuma mērķis - pilsētnieki vēlējās iegūt šaujampulvera krājumus, kas, kā runāja, glabājās Bastīlijā. Kaut gan vārdu salikums «Bastīlijas šturmēšana» izklausās cēli un heroiski, patiesībā nekā varonīga tur nebija. Sākumā pilsētnieki pieprasīja, lai cietokšņa komandants atver vārtus, bet viņš atteicās to darīt un izšāva pāris brīdinājuma šāvienu no lielgabala. Sarunām turpinoties, komandants piekrita kopā ar garnizonu (tajā pārsvarā bija savākti gados veci savu laiku jau nodienējuši karavīri) padoties ar noteikumu noteikumu, ka pūlis viņus neaiztiks. Komandants savu solījumu pildīja, taču pūlis gan ne - uzreiz pēc padošanās visu garnizonu nogalināja.
Pati Bastīlija līdz mūsdienām nav saglabājusies, Parīzē ir tikai tās vārdā nosaukts laukums. Revolucionāri ar nīsto karaļa varas simbolu tika galā jau uzreiz pēc Bastīlijas ieņemšanas - tika pieņemts lēmums to nojaukt. Darbu veikšanu uzticēja celtniekam Pjēram Fransuā Paluā, kurš ar to nopelnīja prāvu kapitālu. Ienākumu avots bija līdzīgs kā divus gadsimtus vēlāk ar Berlīnes mūri - Paluā no Bastīlijas mūru atliekām izgatavoja miniatūras cietokšņa kopijas, ko tirgoja kā suvenīrus. Lielāko Bastīlijas akmeņu daļu gan vēlāk izmantoja Vienotības tilta celtniecībai pār Sēnas upi.
Versaļu ziņa par Bastīlijas ieņemšanu sasniedza ap pusnakti. Karalim par to pavēstīja hercogs de Liankūrs, kura saruna ar Luiju uz mūžiem ir palikusi vēsturē. «Bet tas taču ir dumpis!» iesaucās satriektais karalis. «Nē, Jūsu Augstība, tas nav dumpis, tā ir revolūcija,» atbildēja hercogs. Viņam bija pilnīga taisnība - vecā vara bija gāzta, un vietā nāca ideālu vadīti ļaudis, kuri sapņoja uzcelt jaunu pasauli.
Bende - rekordists
Par pirmo profesionālo bendi, kurš savā darbā izmantoja giljotīnu, kļuva Šarls Anrī Sansons. Kopumā viņš izpildīja nāvessodu 2918 cilvēkiem, viņu vidū arī gāztajam karalim Luijam XVI. Sansonam arī pieder savdabīgs rekords - 12 nāvessodi 13 minūtēs. Slodze bija tik liela, ka «ģimenes biznesā» iesaistījās arī Sansona dēli Gabriels un Anrī (pēdējais nocirta galvu Marijai Antuanetei), kuri bendes pienākumus turpināja pildīt pēc Sansona aiziešanas pensijā.
Mēs jaunu pasauli sev celsim
Lai uzceltu jaunu pasauli, vispirms jāsagrauj vecā. Revolucionāri sāka ar kalendāru - nost ar veco laika skaitīšanas sistēmu, tagad viss būs pavisam citādi! Janvāri, februāri un pārējos mēnešus pārdēvēsim jaunos vārdos - termidors (karstuma mēnesis), vandemjērs (vīnogu novākšanas mēnesis), nivozs (sniega mēnesis) un tā tālāk. Nedēļu vietā ieviešam dekādes, bet ierasto stundu vietā metriskās stundas, kas līdzvērtīgas 2,4 parastajām stundām. Revolucionārajā aizrautībā nomainīja arī dienu nosaukumus, jaunos paņemot no dabas pasaules.
Boļševiki pēc nākšanas pie varas Krievijā 1917. gadā diezgan daudz ideju patapināja no saviem franču kolēģiem. Piemēram, par jaunu vārdu izgudrošanu cilvēkiem: ja boļševikiem bija Oktjabrina un Vladlens, tad franču revolucionāriem Liberta (Brīvība) un Egalitē (Līdztiesība). Daudzi mainīja uzvārdus, izvēloties pēc iespējas vienkāršākus.
Ņemot vērā, ka garīdzniecība bija viens no monarhijas balstiem, jebkāda saikne ar reliģiju kļuva nosodāma. Paši dedzīgākie revolucionāri aicināja reliģiju vispār aizliegt unaizstāt to ar diezgan dīvainu Saprāta kultu. Tiesa, laukos šī iniciatīva atbalstu neatrada, jo konservatīvie zemnieki nebija ar mieru atteikties no līdzšinējās ticības. Baidoties no iespējamās zemnieku sacelšanās, viens no revolucionāru vadoņiem Maksimilians Robespjērs Francijā pasludināja ticības brīvību, bet pēc pāris gadiem tika aizliegts Saprāta kults un tā redzamākie līderi sodīti ar nāvi. Pats Robespjērs gan arī meklēja alternatīvu kristietībai un piedāvāja tādu kā pilsoniskās reliģijas versiju - Augstākās būtnes kultu. Tā pamatpostulāti bija neiecietība pret tirāniju un palīdzība vājajiem. Tomēr plašu izplatību šis kults neguva, un 1802. gadā Napoleons to aizliedza.
Ja abi pieminētie kulti neiedzīvojās, bija arī dažas lietas, kas palika uz ilgu laiku, piemēram, jaunas mērvienības - mums labi zināmais metrs un kilograms parādījās tieši tajā laikā. Tas pats ar satiksmes kustības regulēšanu: monarhijas laikā aristokrāti staigāja pa ielas labo pusi, bet vienkāršā tauta pa kreiso, bet tagad ar likumu tika noteikts, ka visiem jāiet pa labo pusi. Mazliet vēlāk šo kārtību pārņēma Napoleons, organizējot savas armijas pārvietošanos, un ieviesa to arī iekarotajās zemēs. Kustību pa kreiso pusi saglabāja tikai Napoleona nesamierināmā ienaidniece Anglija un tās kolonijas.
Protams, tika nomainīti arī valsts simboli. Ja līdz tam Franciju simbolizēja Burbonu dinastijas baltā krāsa, tagad to papildināja zilā, kas simbolizēja «revolūcijas šūpuli» Parīzi, un sarkanā (Nacionālās gvardes krāsa). Saprotamu iemeslu dēļ tika nomainīta arī himna, jo līdzšinējo Dievs, sargi karali! pēc monarha gāšanas būtu kaut kā dīvaini dziedāt. Daudz piemērotāka bija Marseļas revolūcijas aizstāvju iemīļotā Marseljēza, kuras teksts bija visai asinskārs un aicināja ķerties pie ieročiem, lai iznīcinātu visus tautas ienaidniekus.
Mūsdienu politikā stabili ir iedzīvojušies franču revolūcijas laikā tapušie apzīmējumi «labējie» un «kreisie». Tie radās Nacionālajā asamblejā, kur pa labi no priekšsēdētāja sēdējā konservatīvā spārna politiķi, bet pa kreisi - dedzīgākie revolūcijas tribūni. Pa vidu palikušie skaitījās centristi.
Visā šajā pārmaiņu virpulī pa vecam nevarēja palikt arī tik prozaiska lieta kā nāvessoda izpilde. Pavisam bez tā iztikt nevarēja, jo skaidrs, ka ar neskaitāmajiem revolūcijas ienaidniekiem bija jātiek galā. Taču nogalināt viņus vajadzētu pa jaunam - humānāk un demokrātiskāk, vienu un to pašu nāvessoda metodi piemērojot gan bagātam aristokrātam, gan lielceļa laupītājam. Risinājumu piedāvāja deputāts Žozefs Giljotēns, kurš, lai cik tas savdabīgi izklausītos, darbojās Burvestību atmaskošanas komisijā.
Labais doktors Giljotēns
Monarhijas laikos franču represīvo iestāžu rīcībā bija vesels arsenāls dažnedažādu paņēmienu notiesāto nosūtīšanai uz viņpasauli. Aristokrātijas pārstāvjiem nocirta galvu ar zobenu vai cirvi. Zemākas kārtas noziedzniekus sacirta gabalos vai pakāra. Ķecerus, burvjus un raganas neatkarīgi no viņu kārtas sadedzināja uz sārta. Taču visi šie nāvessoda veidi bija mokoši, un to izpildē lielu lomu spēlēja bendes meistarība.
Žozefs Giljotēns pēc pārliecības bija humānists un vecos nāvessoda izpildes veidus uzskatīja par jaunās sabiedrības necienīgiem. Pēc viņa domām, nāvessodam vajadzētu būt pēc iespējas nesāpīgam, bet to varētu panākt arī īpašas ierīces palīdzību. Kaut gan tiek uzskatīts, ka Giljotēns pats projektējis savā vārdā nosaukto nāves rīku, patiesībā ideju viņš patapināja no Albrehta Dīrera gravīras, kurā attēlots Romas konsuls Tits Manlijs pie uzpariktes, kas paredzēta galvas nociršanai. Tādēļ var teikt, ka giljotīna savā ziņā bija plaģiāts - jo vairāk tādēļ, ka līdzīgas ierīces jau vairākus gadsimtus agrāk izmantoja Anglijā un Skotijā. Tām gan atšķīrās asmeņa forma. Giljotēns saviem kolēģiem parlamentā krāšņi un daiļrunīgi aprakstīja jaunā nāves rīka priekšrocības, apgalvojot, ka notiesātais nejutīšot pat vieglu vēja vēsmu uz pakauša. Kolēģi ideju atbalstīja un tagad atlika tikai uzbūvēt iekārtu.
Sākumā giljotīna publikai sagādāja vilšanos - nebija vairs ne pirmsnāves mocību, ne kliedzienu. Toties drīz vien šos trūkumus kompensēja nāvessodu kvantitāte, jo Parīzē daždien giljotīna uz viņpasauli aizraidīja līdz pat 100 cilvēkiem.
Talkā pasauca Parīzes Ķirurģijas biedrības sekretāru doktoru Antuānu Luī, kurš izstrādāja rasējumu. Pirmā prototipa izgatavošanu uzticēja Strasbūras klavesīnu meistaram Tobiasam Šmitam. Nelielais konstruktoru birojs īpaši nesteidzās un lēnā garā veica eksperimentus ar dārzeņiem un cilvēku līķiem, novēršot dažādus sīkus ierīces defektus. Lēnīgums bija izskaidrojams vienkārši: giljotīnas izstrādei bija atvēlēts pieklājīgs budžets - sākumā pieci tūkstoši livru, pēc tam vēl trīs tūkstoši -, kurus konstruktori bija apņēmības pilni «apgūt» līdz pēdējam grasim.
Paradoksālā kārtā giljotīnas izstrādē roku pielika arī gāztais karalis, kuram brīvos brīžos ļoti patika nodarboties ar metālapstrādi. Ieinteresējies par giljotīnas projektu, bijušais Luijs XVI, tagad pilsonis Luijs Kapets, piedāvāja virkni uzlabojumu, ieskaitot slīpo asmeni, kas zibenīgi un precīzi nocirtīs galvu, nevis pārlauzīs sprandu kā taisnais asmens.
Konstruktori karaļa priekšlikumus patiešām īstenoja dzīvē, un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, 1793. gada 21. janvārī Luijs varēja praksē pārliecināties par uzlabojumu efektivitāti - todien viņam nocirta galvu kā tautas ienaidniekam. Taču tas vēl tikai būs. Līdz tam vēl galavārdu vajadzēja teikt Francijas galvenajam bendem Šarlam Anrī Sansonam. 1792. gada aprīlī viņš izmēģināja jauno ierīci un atzina par labu esam - nāvessoda procesa automatizācija būtiski atviegloja viņa darbu. Apmierinātas bija arī varasiestādes, kurām efektīvu nāves mašīnu vajadzēja kā ēst.
Revolūcija aprij savus bērnus - šī patiesība Francijā tika pierādīta pēc pilnas programmas. Pēc karaļa, karalienes un aristokrātiem galvas viens pēc otra sāka zaudēt nesenie kvēlie revolucionāri un cīnītāji par līdztiesību.
Lielais terors
Revolūcijas pārņemtajā valstī plosījās tik vērienīgs terors un represiju vilnis, ka pat Staļins uz to noraudzītos ar cieņu. Pirmajiem pie rīkles, protams, ķērās muižniekiem. Aristokrātu linčošana kļuva par ierastu lietu, jo pietika tikai ar aizdomām par simpatizēšanu monarhijai, lai nelaimīgo uzrautu tuvākajā zarā. Ātru nāvi varēja uzskatīt par lielu veiksmi. Cik perversas izpausmes varēja pieņemt revolucionārā izrēķināšanās kāre, uzskatāmi liecina karalienes galmadāmas de Lambālas bēdīgais gals. Iesākumam satrakotais pūlis viņu izvaroja, tad izsita visus zobus un nogrieza galvu. Ar to sadistiem likās par maz - viens no revolucionāriem uzšķērda līķim vēderu, aptinās ar aristokrātes zarnām, izgrieza viņai sirdi un, pūlim gavilējot, sāka to ēst. Tad sievietes ķermeni sacirta gabalos un, uzdurot uz pīķiem, ilgi staipīja apkārt pa visu pilsētu. Pēc brīža kādam ienāca prātā, ka arī karalienei būtu pamācoši redzēt šo satriecošo skatu. Pūlis ieradās pie viņas ieslodzījuma vietas un ilgi staigāja gar logiem, aicinot Mariju Antuaneti nākt palūkoties uz savu draudzeni.
Šādu gadījumu bija ļoti daudz - pēc pašiem pieticīgākajiem aprēķiniem, bez tiesas un izmeklēšanas tika nogalināti vismaz 10 000 cilvēku. Arestētos aristokrātus cietumā piekāva līdz nāvei, asprātīgākie pat slēdza derības, kuram būs pa spēkam rojālistu pārcirst uz pusēm ar vienu cirtienu.
Glābjoties no briesmām, aristokrāti sāka bariem pamest Franciju. Taču tas nenozīmēja, ka revolūcijas ienaidnieku skaits - vismaz iedomāto - būtu gājis mazumā. Ja pa rokai negadījās neviens nepārprotams aristokrāts un rojālists, tas nozīmēja tikai vienu - viņi maskējas un slēpjas starp vienkāršajiem ļaudīm! Revolūcijas vadoņiem visur rādījās tautas ienaidnieki un rojālistu sazvērestības, ar kurām jātiek galā bez žēlastības.
Pārejot pirmajām asiņainajām orģijām, revolūcijas līderi nolēma teroru sistematizēt un radīt tam teorētisko bāzi. Par galveno revolucionārā terora apoloģētu kļuva Žans Pols Marats. Viņu mocīja ādas slimība, tādēļ lielu daļu laika Marats pavadīja vannā, kur tad arī izstrādāja šķiriskās vardarbības vadlīnijas. Tādas bija divas. Pirmā: lai revolūcija gūtu uzvaru, nepieciešama stingra diktatūra. Otrā: visus, kuri iebilst pret revolūciju vai arī pieskaitāmi šaubīgajiem, ir jānogalina. Vienalga, cik tādu būtu - tūkstotis vai miljons.
Ļaužu masas šos plānus atbalstīja. Pat pēc tam, kad Maratu vannā nodūra Šarlote Kordē, terors ne tikai nemazinājās, bet pieņēmās spēkā, jo Marata nāve taču pierādīja, ka kontrrevolucionāri ir visapkārt.
Kontrrevolucionāru, nodevēju un sazvērnieku atmaskošanai tika izveidots Ārkārtējais tribunāls ar ļoti plašām pilnvarām, bet 1793. gada rudenī pieņēma dekrētu par aizdomīgām personām. Pamatojoties uz to, apcietināt varēja ne tikai tos, kuri bija atklāti iestājušies pret revolūciju, bet arī visas personas, kuras nevarēja pierādīt savu lojalitāti jaunajam režīmam: tātad pilnīgi visus muižniekus, garīdzniekus, emigrantu ģimenes locekļus un tā tālāk. Praksē tas nozīmēja, ka ikviens varēja ielā sagrābt garāmgājēju aiz apkakles, pasludināt par aizdomīgu personu un stiept uz tuvāko tribunālu, kuram tad vajadzēja tikt skaidrībā - ir aizturētais uzskatāms par tautas ienaidnieku vai nav.
Tribunāli, kā likums, sevi neapgrūtināja ar kaut kādu izmeklēšanu un pierādījumu vākšanu, jo ārkārtējais stāvoklis ļāva iztikt bez šādām «birokrātiskām muļķībām». Arī advokāta pakalpojumi aizturētajiem bija liegti. Ņemot vērā, ka cietumi bija pārpildīti, tribunāli strādāja ātri un efektīvi, pa labi un pa kreisi dāļājot nāvessodus. To varēja piespriest ikvienam, kurš bija «izplatījis melīgus izdomājumus», «traucējis tautas izglītošanai», «pārkāpis revolucionāros principus» vai «kaitējis tikumībai». Tik brīvi formulējumi ļāva uz ešafotu nosūtīt būtībā jebkuru.
Te tad arī lieti noderēja giljotīna. Tikuši galā ar nīstajiem aristokrātiem, divi konkurējošie revolucionārie grupējumi - žirondisti un jakobīņi - sāka vīt intrigas viens pret otru, sacenšoties, kam izdosies uz giljotīnu nosūtīt pēc iespējas vairāk tautas ienaidnieku. Revolūcija aprij savus bērnus - šī patiesība Francijā tika pierādīta pēc pilnas programmas. Pēc karaļa, karalienes un aristokrātiem galvas viens pēc otra sāka zaudēt nesenie kvēlie revolucionāri un cīnītāji par līdztiesību. Viena frakcija uz ešafota nomainīja otru: žirondisti, dantonisti un ebertisti, beigu beigās arī viens no lielākajiem terora sludinātājiem Robespjērs.
Revolūcija briesmās
Taču aristokrāti un bijušie revolucionāri veidoja tikai nelielu daļu giljotīnas upuru. Lielum lielais vairums bija vienkārši cilvēki - strādnieki, amatnieki, zemnieki. Tātad tie, kuru vārdā notika revolūcija. Izskaidrojums tam bija vienkāršs - ņemot vērā, ka ekonomisko situāciju revolucionāriem ātri uzlabot neizdevās, vienkāršā tauta drīz vien sāka kurnēt un uzdot nepatīkamus jautājumus par to, kad tad īsti pienāks gaišā rītdiena. Tādiem vajadzēja aizbāzt mutes, un vienkāršākais risinājums bija pieskaitīt viņus aizdomīgo kategorijai un nocirst galvu.
Nebija ilgi jāgaida, kad revolucionārais terors no Parīzes pārcēlās arī uz reģioniem. Tieši tāpat kā vēlāk to darīs boļševiki, arī franču revolucionāri uz laukiem sūtīja pārtikas sagādes vienības komisāru vadībā, kuru uzdevums bija sagādāt maizi pilsētām. Bet, tā kā zemnieki ar labu negribēja dalīties, viņu pārliecināšanai kā uzskates līdzekli šīs vienības līdzi paņēma pārvietojamās giljotīnas.
Tas gan neko daudz nelīdzēja, jo drīz vien lielā daļa provinču sākās zemnieku nemieri. Parīzē sēdošie revolūcijas vadoņi zināja tikai vienu veidu, kā ar tiem cīnīties - visnežēlīgākais terors. Nogalināt, nodedzināt labības laukus un mežus, izkaut lopus, saindēt akas - tās bija efektīvākas metodes. Giljotīnas darbojās dienu un nakti, taču to spējas nebija bezgalīgas, tādēļ lietā laida arī šautenes un lielgabalus. Arestantu iekraušanu baržā, ko pēc tam nogremdē, neizgudroja vis boļševiki, bet gan franču revolucionāri. Barbarisma ziņā īpaši izcēlās elitārais Marata vārdā nosauktais bataljons, kura kaujinieki rotājās ar noslepkavoto cilvēku ausu virtenēm. Protams, arī nemiernieki nepalika atbildi parādā un gūstā saņemtos republikāņus nogalināja ar izsmalcināti sadistiskām metodēm.
Vēl šobaltdien nav zināms to asiņaino mēnešu upuru skaits. Revolūcijas vēstures pētnieks un tā laika notikumu aculiecinieks Luijs Marī Pridoms bija saskaitījis, ka giljotinēti vismaz 18 600 cilvēku, nemieros Vandejas reģionā bojā gājuši 337 000, Lionā - 31 000, Nantē - 35 000. Droši vien nebūs tālu no patiesības, ja teiksim, ka revolūcijas upuru skaits sasniedza pusmiljonu.
Eksekūcija kā teātris
Sākumā giljotīna publikai sagādāja vilšanos - nebija vairs ne pirmsnāves mocību, ne kliedzienu. Toties drīz vien šos trūkumus kompensēja nāvessodu kvantitāte, jo Parīzē daždien giljotīna uz viņpasauli aizraidīja līdz pat 100 cilvēkiem. Maizi jaunā vara cilvēkiem nespēja sagādāt, toties izklaižu bija papilnam. Nāvessodu izpilde kļuva par iecienītu izklaides veidu, un dažas dāmas ar vājākiem nerviem uz tām līdzi ņēma ožamo sāli, lai varētu ātri atgūties no ģīboņa. Bet skatīties gāja tik un tā. Avīzes regulāri publicēja informāciju par gaidāmo eksekūciju laiku un notiesāto sarakstus. Turīgākie pilsoņi pat varēja iegādāties biļetes, kas ļāva ieņemt vietas pie paša ešafota.
Baisi teatrālā atmosfēra ietekmēja arī notiesātos, kuri savas dzīves pēdējās minūtēs uzstājās ar politiskām uzrunām, strīdējās ar bendēm vai mēģināja jokot, izpelnoties pūļa aplausus vai svilpienus. Ešafota apkaimē rosījās visdažādākie tirgoņi, piedāvājot «suvenīrus», piemēram, nēzdogus ar giljotīnas upuru asinīm. Skatīties publiskos nāvessodus veda pat bērnus, kuriem tirgoņi piedāvāja miniatūras giljotīnas - ar tām varēja cirst galvas lupatu lellēm vai noķertām pelēm. Vēlāk gan šādu rotaļu giljotīnu tirdzniecību aizliedza, taču sevišķi nopietni šis aizliegums netika ievērots.
Revolūcija beidzās, taču giljotīna palika. Līdz pat 1939. gadā Francijā ar tās palīdzību nāvessodus izpildīja publiski - tāpat kā revolūcijas laikos. Kad 1939. gada jūnijā izpildīja nāvessodu slavenajam sērijveida slepkavam Ežēnam Veidmanam, publika laukumā sāka pulcēties jau iepriekšējā vakarā un izdzēra sausus visus tuvējos krogus. Milzīgs pūlis gaidīja visu nakti, un, lai attīrītu laukumā vietu giljotīnas uzstādīšanai, nācās talkā saukt nacionālo gvardi. Tikko asmens bija nocirtis notiesātajam galvu, tā bars ļaužu metās pie giljotīnas, lai pamērcētu asinīs lakatiņus un šalles.
Publikas uzvedība Veidmana eksekūcijas laikā pamudināja Francijas varasiestādes pārskatīt līdzšinējo politiku, un turpmāk nāvessodu izpilde notika tikai cietumos, kur nepiederošām personām pieeja bija liegta. Izņēmums bija tikai garīdznieki, advokāti un varasiestāžu pārstāvji.
Aiz slēgtām durvīm nāvessodu izpilde Francijā turpinājās līdz pat septiņdesmitajiem gadiem. Par giljotīnas pēdējo upuri kļuva suteners un slepkava Hamids Džanbudi, kuram nāvessodu izpildīja 1977. gada oktobrī. 1981. gadā Francijas prezidents Fransuā Miterāns parakstīja likumu, kas izbeidza nāvessoda piemērošanu valstī. Giljotīnas laikmets bija beidzies.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita