1913. gada decembrī Vācijas koncerns Krupp valdībai atrādīja divas superhaubices, kas bija domātas nocietinājumu graušanai. Kaujas stāvoklī katrs lielgabals svēra 42,6 tonnas. Stobra garums - 5,88 metri. Kalibrs - 420 milimetri. Mērķētas šaušanas attālums - apmēram deviņi kilometri. Lai tādu lielgabalu nogādātu līdz frontei, to vispirms vajadzēja izjaukt piecās daļās, bet galapunktā atkal salikt kopā - salikšanas process prasīja 12 stundas. Pārvadāšanai bija uzbūvēti īpaši vilcēji.
Kara sākumā abus dižgabalus iedalīja vienā baterijā ar nosaukumu Kurze Marinekanonenbatterie 3 jeb KMK3 un nosūtīja uz Beļģiju - sagraut Pontisas un Lonsenas fortus, bet pēc tam kārta pienāca Namīrai, Mobežai un Antverpenei. Lai piespiestu kapitulēt cietoksni ar 1000 vīru lielu garnizonu, baterijai parasti vajadzēja apmēram diennakti un 360 šāviņus. Katrs šāviņš svēra 810 kilogramus un spēja caursist pat biezus betona nocietinājumus. Pēc eksplozijas tas zemē atstāja sešus metrus dziļu bedri.
Angļi šos lielgabalus sauca par fortu slepkavām, taču vācieši priekšroku deva pavisam civilai iesaukai - Resnā Berta. Ir gan versija, ka šo nosaukumu dižgabalam devis tā konstruktors Fricis Raušenbergers par godu fabrikanta Alfrēda Krupa mazmeitai Bertai, taču grūti noticēt, ka tādā gadījumā to papildinātu epitets «resnā». Superlielgabalam bija divas versijas: mobilā svēra 42 tonnas, bet pusstacionārā pat 140 tonnas.
Lielgabals, kas izraisa paniku
Cariskās Krievijas izlūkdienests vēl pirms kara uzzināja par jaunajiem vācu dižgabaliem. Reaģējot uz saņemto informāciju, steigšus tika veikti uzlabojumi vecajiem nocietinājumiem, tostarp arī Liepājas fortos. Jaunajiem nocietinājumiem sienu biezums sasniedza 3,3 metrus, bet vietām pat piecus metrus un spēja izturēt 420 mm šāviņa trāpījumu. Taču pēc Ljēžas cietokšņa nopostīšanas un vācu artilērijas triumfa Beļģijā Krievijas kara resors krita mērenā panikā - kā gan paglābties no Bertas postošās uguns?! Kronštates krasta aizsardzības baterijās steigšus nomontēja 254 mm tālšāvējus lielgabalus un pārdislocēja uz rietumu pierobežas nocietinājumiem ar domu, ka tur tie var palīdzēt cīņā pret Bertu. Cerības attaisnojās tikai daļēji, jo vienīgais gadījums, kad krievu lielgabali spēja turēties pretī vācu smagajai artilērijai, bija Osovecas cietokšņa aizstāvēšana, kad 152 mm lielgabalu uguns tiešām iznīcināja vienu no bertām.
Citos gadījumos cietokšņiem klājās plāni. Piemēram, Novogeorgijevas cietoksni Polijas pilsētā Modlinā vācu artilērija pamatīgi papluinīja, kaut gan tas skaitījās pat labāk nocietināts nekā franču Verdena. Ar pēdējo galā īsti netika ne Berta, ne arī tās «draudzene» Tievā Emma - koncerna Škoda ražotā 305 mm mortīra. Tā spēja precīzi šaut vairāk nekā deviņu kilometru attālumā, raidot 3-5 šāvienus minūtē. Interesanti, ka Emmu vācieši izmantoja arī Otrajā pasaules karā Austrumu frontē.
1915. gada 27. jūlijā vācu smagā artilērija sāka graut Novogeorgijevu, un, lai gan vienas diennakts laikā ar to galā gluži netika, pēc četrām dienām cietoksnis tomēr kapitulēja. Lielā mērā tas notika cietokšņa komandanta vainas dēļ, kurš, nespējot vairs izturēt nemitīgo apšaudi, pieņēma lēmumu nolikt ieročus. Pieņemt kapitulāciju ieradās pats ķeizars Vilhelms II, kuru mazāk pārsteidza artilērijas nodarītie postījumi, kā trofeju veidā iegūto krievu lielgabalu skaits - to bija 1204! Un vēl miljons šāviņu piedevām! Un tas viss notika laikā, kad krievu artilērija izjuta munīcijas deficītu. Vāciešiem šādu problēmu nebija, un tikai 1915. gada maijā Gorlices apkaimē Polijā viņi četru stundu laikā reiz izšāva 700 000 šāviņu. Te noderēs salīdzinājums ar 1870. gada Franču-prūšu karu - visā tā laikā kopā tika izšauti 800 000 artilērijas šāviņu.
Krievu cietokšņu liktenis lielākoties bija bēdīgs. Daugavgrīvas fortus, kas sargāja pieeju Rīgai no jūras puses, lika uzspridzināt pati cara armijas vadība, baidoties, ka tie piedzīvos Novogeorgijevas likteni. Vēl ātrāk paši krievi uzspridzināja Grodņas un daļēji arī Brestas cietoksni.
Bertas baisā uguns
Resnās Bertas raidītie šķembu šāviņi eksplozijas brīdī radīja 15 000 šķembu, kas lidoja pat divus kilometrus tālu. Nocietinājumu graušanai domātie šāviņi spēja caursist pat divus metrus biezas betona sienas. Apšaudot Ljēžas nocietinājumus, viens šāds šāviņš caursita forta betona griestus un trāpīja munīcijas noliktavā, nogalinot 350 cilvēkus.
Ir saglabājušies apraksti par to, ka Kovnas cietokšņa aizstāvjiem smagās artilērijas apšaudes laikā plīsušas bungādiņas. Ufas kājnieku pulka rotas komandieris kapteinis Uspenskis vēlāk rakstīja: «Ar ausi var dzirdēt šāviņa radīto troksni, tam tuvojoties - kaut kur augstu gaisā, arvien tuvāk un tuvāk! Tad uz mirkli šis troksnis apklust, reizē ar to pamirst mūsu dzirde un apstājas elpošana... Un tad - trahhhh! Sprādziens! Dreb zeme, un elpa aizraujas no gaisa vibrācijas. Bija gadījumi, kad šāda «čemodāna» trāpījums ierakumā nevienu nenogalināja, tikai pēc tam atrada zemes apbērtus ļaudis ar melnām sejām, turklāt no zemes rēgojās tikai rokas un kājas. Šādas apšaudes morālais iespaids uz karavīru psihi bija ļoti spēcīgs. Štābkapteinis A.I. tik ļoti baidījās no šādas apšaudes, ka reizēm krita ģībonī. Laikam jau viņam bija priekšnojauta, jo viņu nonāvēja tieši «čemodāns», no kura viņš tik ļoti bija baidījies.»
Parīzes apšaudīšana
Reizēm kļūdaini tiek minēts, ka Resno Bertu vācieši izmantojuši, lai apšaudītu Parīzi. Francijas galvaspilsētu viņi tiešām apšaudīja, taču šim nolūkam izmantoja citu lielgabalu - Kolossal, sauktu arī par Ķeizara Vilhelma lielgabalu vai Parīzes lielgabalu. Šis 210 mm lielgabals spēja šāviņu raidīt pat 120 kilometru attālumā. Lai noturētu 138 tonnas smago stobru vajadzīgajā leņķī, tika izmantota sarežģīta trošu sistēma, bet pēc šāviena stobrs vēl pāris minūtes šūpojās. Stobra resurss bija 65 šāvieni. Nolietotajiem stobriem urba jaunu vītni, tā palielinot kalibru, taču tas negatīvi ietekmēja šaušanas attālumu.
Pirmo šāvienu uz Parīzi vācu artilēristi raidīja 1918. gada 23. martā. Pilsēta atradās 120 kilometru attālumā no frontes, tādēļ sākumā parīzieši nesaprata, kas notiek - pēkšņi sāka sabrukt nami! Pavisam pilsētā nokrita 370 šāviņi, kas nogalināja 250 un ievainoja 620 cilvēkus. Viena no versijām vēsta, ka superlielgabalu beigu beigās sašāvuši franču artilēristi, bet cita - ka kara noslēgumā to iznīcinājuši paši vācieši.
Katrā ziņā vēsturē nekādas paliekošas pēdas Kolossal neatstāja, taču deva daudz vielas pārdomām vācu ieroču konstruktoriem, strādājot pie raķešu V2 projekta.
Kārlis pret Varšavu
Kad 1944. gadā sākās sacelšanās Varšavā, pilsētnieku vidū klīda runas, ka vācieši pilsētu apšauda ar Resno Bertu. Sacelšanās dalībniece Larisa Mašira vēlāk stāstīja: «Visas mājas tuvākajā apkaimē bija uzspridzinātas. Visvairāk baidījāmies no Bertas. Visi runāja - Berta šauj, tūlīt būs sprādziens! Tā šāva ar milzīgiem šāviņiem, to eksplozija bija briesmīgāka par aviācijas bombardēšanu. Nonesa veselas mājas līdz pat pamatiem!»
Baumas par Resno Bertu radās pēc tam, kad viens no šāviņiem neuzsprāga un poļu sapieri varēja to izpētīt. Bet pēc izpētes secināja, ka tas ir domāts nocietinājumu graušanai, un pirmais, kas nāca prātā, bija paralēles ar savulaik notikušo Parīzes apšaudi. Taču patiesībā Varšavu apšaudīja izmēros mazāks lielgabals - 600 mm pašgājēja mortīra Kārlis, tā nodēvēta par godu tās radītājam inženierim Kārlim Bekeram. Pavisam koncerns Rheinmetall uzbūvēja septiņas šādas mortīras, no kurām katrai bija piešķirts savs vārds. Varšavu apšaudīja mortīra Nr. 6, vārdā Ziu. Vēl šī tipa ieročus vācieši izmantoja 1941. gada vasarā pret Brestas cietoksni un 1942. gadā Sevastopoles aplenkuma laikā. Šādas mortīras nešāva tik tālu kā Berta, bet gan tikai «nieka» četrus kilometrus, taču, kā var spriest no Varšavas sacelšanās dalībnieku atmiņām, efekts tik un tā bija iespaidīgs.
Dora un Gustavs
Taču Hitleram tiešām bija savs superlielgabals - 1936. gadā firmas Krupp projektētais 807 mm lielgabals. Tādus pavisam izgatavoja divus: pirmo nodēvēja par Doru, tā godinot galvenā konstruktora sievu, bet otro par Gustavu - tas par godu uzņēmuma direktoram Gustavam Krupam. Šāda ieroča radīšana bija Ādolfa Hitlera kaprīze, jo kā Pirmā pasaules kara veterānam viņa atmiņā neizdzēšami bija iespiedušās visu iznīcinošās smagās artilērijas apšaudes. Tādēļ, gatavojoties jaunam karam, fīreram vajadzēja savu superlielgabalu, kas varētu sagraut franču Mažino līnijas nocietinājumus.
Un tapa milzīgs lielgabals, kas nepilnas piecas tonnas smagu šāviņu spēja raidīt 40 kilometru attālumā. Tā lādiņš varēja caursist septiņus metrus biezu betona sienu. Milzīgā un smagā lielgabala pārvadāšana bija ārkārtīgi sarežģīta, jo tam bija nepieciešami pieci vilciena sastāvi un īpaši izbūvēts sliežu ceļš. Tādēļ arī nav brīnums, ka kaujā to izmantoja ārkārtīgi reti.
Francijas iekarošanu un Mažino līnijas graušanu Hitlera superlielgabals nokavēja, jo pirmo eksemplāru izgatavoja tikai 1941. gadā. Bija doma to izmantot pret britiem piederošo Gibraltāru, taču tas nebija iespējams ne tehnisku, ne politisku iemeslu dēļ: apšaude varēja notikt tikai no Spānijas teritorijas, bet tās diktators Franko nekāroja karot ar angļiem. Pat ja parakstītos uz tādu avantūru, vispirms nāktos pārbūvēt spāņu dzelzceļa tiltus, jo esošie tādu smagumu neizturētu. Tādēļ ugunskristības Dora piedzīvoja Austrumu frontē, 1942. gadā apšaudot aplenkto Sevastopoli. Pavisam uz pilsētas nocietinājumiem raidīja apmēram 50 šāviņu un tiešām izdevās uzspridzināt vienu no fortiem. Vai tas bija lielo tēriņu vērts, ko prasīja Doras būvēšana un pārvadāšana - tas ir labs jautājums. Vairāk visā kara gaitā superlielgabalus tā arī neizmantoja, kaut gan Doras lafeti pat aizveda līdz Ļeņingradas pievārtei, taču līdz šaušanai tā arī netika.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita