Eduards Kraucs ir viens no leģendārajiem foto un kino hronistiem Latvijas vēsturē. Par savu dzīvi viņš stāstījis tā: «Esmu dzimis 1898. gadā Rīgā. Desmit gadu vecumā sāku interesēties par fotografēšanu un filmu [domātas kinofilmas - aut.]. Pirmā pasaules kara laikā evakuējos uz Maskavu. Maskavā beidzu vidusskolu un iestājos Maskavas Kalnu institūtā. Beidzot Kalnu institūtu, bija nodoms organizēt ekspedīcijas kalnos ar filmu uzņemšanu.»
«Esmu bijis klāt vēsturiskos notikumos...»
Taču revolūcija izjauca Krauca plānus. 1921. gadā viņš atgriezās dzimtenē un iestājās Latvijas armijā. Lūk, kādas ir Krauca atmiņas par savu darba gaitu sākumu: «Tika strādāti visādi darbi. Ar palienētu aparātu sāku nodarboties ar fotografēšanu. Fotouzņēmumus par aktuālām tēmām piedāvāju avīzēm un žurnāliem. Pasākums veicās, un jau varēju pieņemt pirmo palīgu Jāni Baltiņu, apmācot viņu arī filmēt. Faktiski es biju sava filmu uzņēmuma operators, izdevējs, scenārists un šoferis vienā personā. Labs palīgs man bija tekstu un uzrakstu literārās daļas vadītājs Kārlis Zēbergs. Esmu braucienos nolietojis divus motociklus, trīs automašīnas, ceturto paņēma krievi. Kas var saskaitīt braucienus vilcienos, tramvajos, autobusos, ar Rīgas ormaņiem un taksīšiem. Pat Daliņa stilā esmu drāzies cauri Rīgai, ja neviena satiksmes līdzekļa nav bijis pa ceļam.»
Eduards Kraucs Latvijā ir uzņēmis ap 550 kinohronikas žurnālu un ap piecpadsmit kultūrfilmu, tostarp Gauja (1934), Cēsis (1939), Rīgas tirgus (1930), Jānis Čakste Liepājas 300 gadu jubilejā, Kārlis Ulmanis apciemo Latgali (1934), VEF Minox (1939), bijis līdzoperators filmai Tautas dēls (1934) un uzņēmis ap 200 000 fotoattēlu. Latvijā esot palikuši 400 foto palielinājumi no Latvijas neatkarības laika, kas bija domāti speciālai grāmatai.
Eduarda Krauca mantojums ir ārkārtīgi bagāts. Latvijas Kinofotofonodokumentu arhīvā glabājas 318 viņa uzņemtās kinohronikas. Savā testamentā viņš novēlējis «visu savu Latvijā palikušo mantu brīvās Latvijas Republikas valdībai, tas ir, tai valdībai jeb viņas pārstāvjiem, kurai nav nekāda sakara ar komunistiem vai ar Padomju Savienību». Pats Kraucs izteicies: «Savā darbības laikā esmu bijis klāt pie lieliem vēsturiskiem notikumiem.» Un ne tikai tiem vien, jo viņš ir, piemēram, dokumentējis Tautas balvas laureātus Jāzepu Vītolu, Vili Plūdoni, Vilhelmu Purvīti. Interesants ir fakts, ka Kraucs filmējis Vilhelmu Purvīti, gleznojot pie Baldones brīvā dabā, kā arī paša autora izvēlētās divdesmit gleznas.
No foto uz kino
Cik zināms, 1925. gada 23. martā Eduards Kraucs atvēra savu fotodarbnīcu Rīgā, Marijas ielā 78-3, bet no 1930. gada tā atradās Dzirnavu ielā 57. Uz fotosalonā tapušajiem fotouzņēmumiem tika spiests zīmogs Ed.KraucsFILM-foto.
Nākamais zīmīgais pavērsiens Eduarda Krauca dzīvē - 1930. gadā viņu angažēja slavenā vācu filmu studija UFA. No trīsdesmitajiem gadiem filmēšana vispār kļuva par Krauca galveno nodarbošanos. Par to liecina iespaidīgais kinolenšu skaits - divu gadu laikā viņš paspēja uzfilmēt simt kinohroniku. Šis radošā darba augstais punkts ar līdzgaitniekiem un Jaunāko Ziņu reportieriem tika kārtīgi nosvinēts restorānā Ēdene.
Kopš 1931. gada Kraucs kopā ar skaņu režisoriem brāļiem Blumbergiem veidoja skaņu hroniku filmas. Viņi bija pirmie, kas Latvijā ieviesa skaņu filmas. Jāpiebilst, ka Edgars un Voldemārs Blumbergi paši konstruēja skaņu ierakstu aparatūru, kas pozitīvi ietekmēja skaņu hronikas filmu uzņemšanas attīstību Latvijā. Eduards Kraucs par šo laiku ir stāstījis: «Sākums bija grūts, nav iekārtas, materiālu, un pasākumam jāpiemaksā no fotografēšanas ienākumiem. Ar laiku lieta uzlabojas, var sākt arī ārzemju laikrakstiem un žurnāliem piegādāt fotogrāfijas no Latvijas, kā arī ārzemju filmu apskatus.»
Pēc padomju okupācijas 1940. gadā Kraucs turpināja darboties kinohronikas veidošanā, tikai nu jau kinožurnālu Padomju Latvija vajadzībām. Iespējams, ka tieši šis apstāklis bija par pamatu tam, ka viņu neizsūtīja uz Sibīriju 1941. gada deportācijās, kā arī labās krievu valodas zināšanas.
1940. gada 30. augustā Kraucs savu filmu uzņemšanas un apstrādāšanas darbnīcu Elizabetes ielā 57 likvidēja, bet fotodarbnīca Dzirnavu ielā turpināja strādāt līdz 1940. gada 13. decembrim, kad tā arī tika likvidēta. Latvijas Valsts vēstures arhīvā uzgāju dokumentu, kas datēts ar 1940. gada 17. decembri, un tajā teikts, ka ir nacionalizēts viņa kinoteātris Kazino, Brīvības ielā 80. Padomju laikā minēto ēku pazinām kā Muzikālo komēdijas teātri, celtne, kurā bija 900 skatītāju vietu, būvēta 1905. gadā. Savulaik, nopērkot Kazino, Eduards Kraucs bija iecerējis iekārtot telpas izstādēm latviešu māksliniekiem un skaņu filmu laboratoriju, bija paredzēta vieta kafejnīcai, atpūtai, grāmatām. Tika plānots veidot Ziemeļvalstu hronikas par notikumiem Dānijā, Zviedrijā, Somijā, Igaunijā un citur, bet kara apstākļu dēļ šis nodoms neīstenojās. Eduarda Krauca uzņemtās filmas par Baltijas valstīm izmantoja arī Amerikas studijas FOX, Paramount un MGM. Šo periodu Kraucs ir raksturojis īsi un kodolīgi: «Strādāts bija daudz, zaudēts viss.»
Baigais gads un Ķegums
Stāstot par izcilā latviešu operatora veikumu, ir jāpiemin Baigā gada 1942. gada izdevums, kur lielākā daļa fotodokumentu ir viņa darbs. Daudzus gadus esmu centies noskaidrot, kurš varētu būt fotogrāfiju autors, jo nevienā izdevumā, kas iznākuši latviešu, vācu un zviedru valodā, nav atrodams fotogrāfa vārds. Pārzinot 1940. un 1941. gada fotogrāfu darbību Latvijā, ļoti ticama šķita versija par Eduardu Kraucu, bet tai nebija apstiprinājuma. Viena no manām karstākajām vēlmēm nokļūt Hūvera institūtā bija tieši saistīta ar Baigo gadu un Eduardu Kraucu, lai atrastu pierādījumus manām aizdomām. Un 1999. gadā es tiešām nokļuvu Hūvera institūtā saulainajā Kalifornijā. Adolfa Eglīša aprakstā, ko viņš ir pierakstījis kā paša Krauca stāstījumu, ir minēts, ka «... Baigā gada izdevumā liela daļa dokumentālo foto ir Eduarda Krauca. uzņēmumi. Tāpat Life speciālizdevumā lielākā daļa ir Krauca uzņēmumi.» Minētais izdevums iznāca ASV 1953. gadā.
