Maķedonijas Aleksandrs, huņņu vadonis Atila, mongoļu valdnieks Čingishans - tāds ir ikviena kapeņu pētnieka sapņu lielais trijnieks. Šo cilvēku atdusas vieta nav zināma, taču nav šaubu, ka to atrašana kļūtu par sensāciju un sagādātu bagātīgu materiālu vēstures pētniekiem un pasaules muzejiem. Pagaidām gan meklējumi nav vainagojušies ar panākumiem, taču, kas zina - varbūt kādudien šīs mīklas tiks atminētas.
Aleksandra pēdējais ceļojums
323. gadā pirms mūsu ēras Babilonas pilsētā Maķedonijas valdnieks Aleksandrs Lielais nomira drudža murgos. Gadsimtiem ilgi vēstures pētniekus ir nodarbinājis Aleksandra Lielā kapavietas noslēpums, kas, iespējams, ļautu ne tikai atrast pasakainas bagātības, bet arī atbildi uz jautājumu par valdnieka pēkšņās nāves cēloņiem. 2019. gadā Jaunzēlandes Universitātes pētniece Katrīne Hella nāca klajā ar teoriju, ka Aleksandrs cietis no Gijēna-Barē sindroma - retas autoimūnas slimības, kuras rezultātā tiek bojāts nervu šķiedru apvalks, līdz ar to pakāpeniski cilvēkam pazūd sāpju un temperatūras sajūtas, vēlāk attīstās arī progresīva paralīze. Smagākajos gadījumos paralīze pārņem visu ķermeni, līdz sasniedz elpošanas muskuļus. Tādos gadījumos slimnieks var izskatīties miris, kas varētu izskaidrot Aleksandra ķermeņa pārsteidzoši ilgo saglabāšanos Tuvo Austrumu klimatā. Tiesa, lai šo versiju pārbaudītu, būtu nepieciešams atrast paša valdnieka mirstīgās atliekas.
Īsi pirms nāves Aleksandrs bija izteicis vēlmi tikt apglabāts Zeva-Amona templī Sivas oāzē Ēģiptē. Tur ir veikti vismaz 140 oficiāli apstiprināti arheoloģiskie izrakumi, taču skaidrību tik un tā nav izdevies gūt. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās grieķu arheoloģe Liana Suvalci saņēma atļauju veikt izrakumus Sivas oāzē, kur tika atrastas lauvu statujas un 524 kvadrātmetrus liels hellēņu stila kaps, kuru pētnieki, pamatojoties uz ciļņiem un uzrakstiem, kas vēsta par Aleksandra pārvešanu, pasludināja par Aleksandra Lielā kapavietu. Sensacionālais paziņojums izraisīja saspīlējumu starp Grieķiju un Ēģipti, kura dēļ izrakumi kopš 1995. gada ir apstājušies. Mūsdienās diskusijas nav rimušas un svārstās no pilnīga atbalsta Suvalci teorijai līdz apgalvojumiem, ka atradumi Sivas oāzē nemaz neatbilst maķedoniešu stila kapavietai.
Vēstures avoti vēsta, ka Ptolemajs I Soters, Aleksandra izcilais ģenerālis, kurš kļuva par Ēģiptes faraonu, esot nolaupījis valdnieka līķi un sākotnēji Aleksandru apglabājis Memfisā. Aptuveni divdesmit gadu vēlāk Aleksandra mirstīgās atliekas pārvietotas, visticamāk, uz Aleksandriju, kur valdnieka kapavieta izbūvēta līdzās Ptolemaja pēdējai atdusas vietai. Kapavieta ilgu laiku bijusi svētvieta, taču izzudusi mūsu ēras 392. gadā pēc Romas imperatora Teodosija aizlieguma Romas impērijā piekopt jebkādus nekristiešu kultus. Lai gan līdz tam brīdim Aleksandra kaps pieminēts vairākkārt un to esot apmeklējuši Cēzars un Kaligula, precīza tā atrašanās vieta nav zināma. Sengrieķu vēsturnieks Strabo minēja, ka Aleksandra kaps atradies Aleksandrijas valdnieku kvartālā, kura lielākā daļa mūsdienās atrodas zem ūdens. Meklējumus apgrūtina plūdi un zemestrīces, kas vairākkārt ir postījušas pilsētu, jo to seku dēļ mūsdienās liela daļa Aleksandra dibinātās un viņa vārdā nosauktās pilsētas ir aprakta.
Kopumā patlaban valda uzskats, ka no pašas kapavietas nekas daudz nav palicis pāri un atlikušo ir aprijusi vai nu jūra, vai arī tai pa virsu vēlāk uzbūvētas ēkas un ielas. Līdz šim atrastas divas vietas, kas varētu būt saistāmas ar valdnieka kapu. Viena no tām ir tā saucamais «Alabastra kaps» - hellēņu stilā III gadsimtā pirms mūsu ēras Aleksandrijā izbūvēta kapavieta bez uzrakstiem (cita teorija pauž, ka tā ir vieta, kas izbūvēta kā pagaidu apbedījums līdz brīdim, kad pabeidza īsto). Otru teoriju izvirzījis Kembridžas Universitātes profesors Endrū Mihails Čugs, kurš uzskata, ka īstais Aleksandra kaps būtu jāmeklē vietā, kur faraona Nektanebo II būvēto tempļa kompleksu sargāja grieķu filozofu un dzejnieku statujas un no kurienes uz Britu muzeju ir pārvests valdnieka sarkofāgs.
2019. gadā Kaliope Limneosa-Papakosta, Aleksandra civilizācijas hellēņu izpētes institūta Kairā pētniece, veicot arheoloģiskos izrakumus mūsdienu Aleksandrijā, pirmo reizi uzdūrās senās Aleksandrijas valdnieku kvartāla atliekām, kura atradumi 21 gada garumā varētu izšķirt diskusiju uz visiem laikiem un vienlaikus arī izgaisināt cerības atrast jaunas Tutanhamona mēroga kapenes. Izmantojot 3D tehnoloģijas, ilgstošie izrakumi sniedz aizvien vairāk datu, kas liek domāt par ievērojamas celtnes, kas varētu būt Aleksandra kapavieta, pamatiem.
Interesantu versiju sniedz kāds akmens gabals ar Aleksandra simbolu - staru vairogu -, kas atrodas svētās Apollonijas akmens muzejā Venēcijā un sakrīt ar Nektanebo II sarkofāga fragmentiem Britu muzejā. Diezgan drosmīga versija vēsta, ka vienlaikus ar Teodosija aizliegumu Aleksandrijā sācies Svētā Marka kults, kura mirstīgās atliekas IX gadsimta sākumā no Aleksandrijas nolaupīja Venēcijas tirgotāji. Ja pētniekiem ir taisnība, Venēcijas nozīmīgākā svētā relikvija patiesībā varētu būt nevis apustuļa Marka, bet Aleksandra Lielā mirstīgās atliekas. Netiešā veidā šo versiju apstiprinājis arī Britu muzejs, kas uzrakstā pie Nektanebo II sarkofāga «Šis eksponāts maldīgi ticis saistīts ar Aleksandru Lielo» izdzēsis vārdu «maldīgi»...
Pazudušais Atilas kaps
Huņņu valdnieks Atila sēja nāvi un šausmas teritorijā, kas V gadsimta sākumā vēl bija palikusi pāri no Rietumromas impērijas. Tikai valdnieka, kurš kontrolēja teritorijas no Reinas līdz Nemunai un Volgai, nāve 453. gadā deva atelpu Rietumromas un Austrumromas impērijām, kas huņņiem maksāja nodevas zeltā. Brīdī, kad jau šķita, ka ir pienācis gals romiešu valdīšanai Itālijā, Atilas nāve 58 gadu vecumā vēl deva iespēju Rietumromā 23 gadu garumā valdīt desmit imperatoriem. Par to, vai huņņu valdnieka nāve viņa kāzu naktī patiesi bija neapturamas deguna asiņošanas un svinību noguruma rezultāts vai arī viņu nogalināja jaunā sieva Ildika, skaidrības trūkst.
Par Atilas apglabāšanu ziņas ir saglabājušās tikai vienā rakstītajā avotā - VI gadsimta autora Žordāna darbā, kurā aprakstīta gotu vēsture. Žordāns raksta, ka Atilu apglabājuši iespaidīgā ceremonijā. Lai gan dzīves laikā Atila nemīlēja lieku greznību - dzēra no koka kausa, valkāja vienkāršas drēbes un cīnījās ar ieročiem, kurus nerotāja zelts un dārgakmeņi -, huņņu vadoni apglabāja trīs zārkos - zelta, sudraba un dzelzs -, kas simbolizēja gan huņņu bagātību, gan militāro varenību. Līdzi valdniekam aizsaulē tika dots zelts, dārgakmeņi, trofeju ieroči un vērtslietas. Žordāns arī raksta, ka romiešu diplomāts Priskus, kurš uzturējies huņņu galmā, vēstījis, ka strādnieki, kas uzbūvēja kapavietu, tikuši nogalināti, lai noslēptu kapa-vietu un «pasargātu bagātības no cilvēku ziņkāres».
Mūsdienās tiek uzskatīts, ka Atilas kaps varētu atrasties kaut kur Lielajā Ungārijas līdzenumā, kur tobrīd bijusi valdnieka nometne. Precīzāku atrašanās vietu var tikai minēt: vai tā ir teritorija, kas tagad atrodas Serbijas, Ungārijas vai Rumānijas robežās. Nav arī skaidrības, vai kaps vēl joprojām ir neskarts, jo pētnieki to aktīvi meklē jau no XIII gadsimta.
Ķīnas imperatora kaps
Tas, ka kārotās kapenes ir atrastas, vēl nenozīmē, ka arheologi var ķerties pie lāpstām, bet muzeji sagatavot vietu jauniem eksponātiem. Ķīnas pirmā imperatora kapeņu piemērs liecina, ka viss nav tik vienkārši.
Ķīnas pirmais imperators Cjiņs Šihuans mūžībā devās 39 gadu vecumā 210. gadā pirms mūsu ēras. Valdnieks, kuram izdevās apvienot Ķīnas sešas pavalstis, pavēlēja sev izbūvēt varenas kapenes. 1974. gadā zemnieki, rokot alas, atrada cilvēka lieluma terakotas figūru. Veicot tālākus izrakumus, pētnieki atklāja gadsimta atradumu - Ķīnas pirmā valdnieka kapavietas sardzi, ko veidoja tūkstošiem keramikas kareivju un zirgu statuju. Līdz šim atrasti ir aptuveni divi tūkstoši statuju, taču kopējais skaits varētu būt pat četras reizes lielāks. Neraugoties uz šiem atradumiem, pašās valdnieka kapenēs, kas atrodas zem iespaidīga kalna, neviens kāju nav spēris vairāk nekā divdesmit trīs gadsimtus.
Iemesli, kas liedz atvērt imperatora kapu, ir vairāki. No vienas puses, Ķīnas valdība respektē ķīniešu pietāti pret vēsturi un pirmā imperatora sakrālo statusu. No otras puses, pat mūsdienu arheologus uztrauc dažāda veida lamatas, ko pret kapeņu izlaupītājiem varētu būt sagatavojuši ķīniešu inženieri. Ķīniešu senie raksti vēsta par pazemes karaļvalsti un pili tās centrā, pār kuru plešas naksnīgas debesis, kurās pērles mirdz zvaigžņu vietā. Gar pili būtu jāplūst simts dzīvsudraba, ko ķīnieši uzskatīja par nemirstības simbolu, upēm. Starp citu, mūsdienās veikta augsnes ķīmiskā izpēte tiešām liecina par bīstami augstu dzīvsudraba klātbūtni. Avoti vēsta arī par automātiskiem arbaletiem, kam būtu jāpasargā kapavieta no nevēlamiem viesiem.
Vēl viens būtisks piesardzības iemesls ir tas, ka pat mūsdienu tehnoloģijas negarantē tik saudzīgu kapa atvēršanu, lai arheologi varētu būt droši par visa vēstures mantojuma saglabāšanu. Kā piemēru te var minēt Tutanhamona kapeņu atvēršanu - lai gan tur atrastās bagātības un artefakti vēl joprojām nodrošina darbu simtiem arheologu, taču trīsdesmito gadu arheoloģijas metodes iznīcināja lielu daudzumu informācijas, un mums nav iemesla uzskatīt, ka nākotnes pētnieki tāpat nevērtēs mūsdienu mēģinājumus atvērt Ķīnas kapenes. Tehnoloģijas nemitīgi attīstās: septiņdesmitajos gados atrastie terakotas kareivji visi bija māla oranži, jo pagājušā gadsimta metodes neļāva saglabāt krāsas pigmentus, kas, saskārušies ar gaisu, nekavējoties oksidējās, savukārt mūsdienās tas jau ir iespējams.
Čingishana apslēptā kapavieta
Čingishans iekļuvis vēsturē ne tikai kā pasaulē lielākās impērijas, kas stiepās no Ķīnas līdz Ukrainai, radītājs. Paša valdnieka nozīmīgākais mantojums ir aptuveni 16 miljoni jeb pusprocents visas pasaules vīriešu, kuri 750 gadus pēc Čingishana nāves savā genomā nes viņa Y hromosomu, to nododot no tēva dēlam - aptuveni astoņi procenti cilvēku reģionā starp Kluso okeānu un Kaspijas jūru ir Čingisgana pēcteči.
Taču nu jau gandrīz astoņus gadsimtus viņa pēctečiem senča kapu apmeklēt nav izdevies - varenā valdnieka kapavietas mīkla tā arī nav atminēta. Par to nav zināms nekas - tā varētu būt gan varena piramīda, gan apakšzemes kaps, ko ķīniešu stilā sargā tūkstošiem terakotas kareivju.
Viena no teorijām vēsta, ka Čingishana kaps varētu atrasties mūsdienu Mongolijas austrumdaļā, kur viņš ir dzimis. Noslēpums ir glabāts tik labi, ka kopš valdnieka nāves 1227. gadā nekas nav zināms ne par apbedīšanas ceremoniju, ne par atrašanās vietu. Skaidrību nav viesusi arī reģiona izpēte ar satelītiem, kas seko līdzi pat niecīgākajām izmaiņām reljefā, ko varētu būt izraisījusi cilvēka roka. Vienīgais avots par šo laiku - anonīma autora rakstītā Mongoļu svētā vēsture - tikai vēsta, ka valdnieks «1227. gadā pacēlās debesīs». Šajā laikā Čingishans bija 67 gadus vecs un kopā ar savu armiju cīnījās pret tangutiem ziemeļrietumu Ķīnā, kas būtiski apgrūtinātu valdnieka mirstīgo atlieku nogādāšanu mājās, jo tās atradās simtiem kilometru attālumā. Marko Polo savā ceļojuma aprakstā min, ka valdnieka kapavietas atrašanās vietas slēpšanai tika nogalināti 20 000 cilvēku, taču šim stāstam nav atrasti pierādījumi.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita