Krievijas uzbrukums Ukrainai ilgst jau 18 mēnešus. Krievijas neveiksmīgais uzbrukums kara pirmajā fāzē, kaunpilna atkāpšanās no Harkivas, ilgstošās, asiņainās kaujas Donbasā un pie Bahmutas, arī Hersonas zaudēšana ir mācības, kas būs svarīgas arī nākotnē. Krievijas bruņotie spēki vairs nav tā pati armija, kas uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā - tie mēģina pielāgoties un atrast jaunas taktiskās formas, lai efektivizētu darbību. Krievija ir centusies stiprināt savu ieroču sistēmu spējas un mazināt trūkumus ekipējumā, organizācijā un taktikā. To labi var redzēt arī pašreizējā situācijā, kur Ukrainas spēki Krievijas aizsardzībai laužas cauri ar lielām grūtībām un zaudējumiem.
Līdz karam Ukrainā Krievija bija veikusi sauszemes spēku reformu, par pamata operāciju vienību izveidojot bataljona kaujas grupu (BTG), kurā iekļāva kājniekus, artilēriju, raķešu, tanku, inženieru un citus atbalsta elementus, kas vajadzības gadījumā tika formēti uz sauszemes spēku brigāžu bāzes. Kara pirmajās dienās krievi kaujā raidīja vairāk nekā 100 šādu grupu, kas ātri vien parādīja šīs koncepcijas vājās vietas. Daļa problēmu meklējamas krievu pavēlniecības kļūdainajā pieņēmumā, ka sagaidāms nevis karš, bet «speciālā militārā operācija», kurai nebūs nepieciešama spēcīga armija, tāpēc netika veikta mobilizācija un liela daļa krievu kājnieku kaujas mašīnu kaujā devās pustukšas, jo nebija karavīru, ko tajās sēdināt.
Diezgan slikti sevi parādīja arī tās BTG, kuras bija kārtīgi nokomplektētas. Uz papīra tās izskatījās pēc perfektām vienībām, tomēr bija pārāk vājas, lai izturētu ilgstošu aizsardzības vai uzbrukuma kauju. Tajā pašā laikā prakse BTG formēt, pamatojoties uz brigādēm, nozīmēja, ka BTG vienības iepriekš praktiski nebija savā starpā sadarbojušās, turklāt to dzīvotspēja izrādījās negaidīti zema. Ja kāds BTG elements kaujā tika iznīcināts, tās nevarēja vienkārši apvienot - nācās kaujā cietušās grupas izformēt un veidot no jauna, sadarbības un savstarpējās uzticēšanās problēmas tikai saasinot... Bataljona kaujas grupu Ahilleja papēdis bija loģistika - tanki, kājnieku kaujas mašīnas, GRAD raķešu sistēmas, pašgājēja artilērija, inženieru un citi elementi prasīja tik daudzveidīgu apgādi, ka katrai bataljona kaujas grupai realitātē bija nepieciešams divīzijas līmeņa apgādes elements, ko, protams, Krievijas armija nespēja nodrošināt.
Bataljona kaujas grupu reforma
Kā pirmā no BTG struktūras tika izņemta Krievijas sauszemes spēku dūre - artilērija. Krievija pirms kara artilēriju plānoja izmantot, izkaisītu starp bataljona kaujas grupām. Tā kā bataljona kaujas grupas nespēja izpildīt operacionālus uzdevumus, bezjēdzīgi bija arī izkaisīt artilērijas spēkus. Šā iemesla dēļ krievi ir atgriezušies pie artilērijas organizācijas brigādēs, kas ir īpaši piemērotas ierobežotajiem uzdevumiem, ko tā spēj veikt - pamatā kaujaslauka fizisku pārveidošanu par piemērotu vidi kājniekiem. Ukrainas prakse parādīja, ka šāda artilērijas lietošana ir iespējama tikai tad, ja munīcijas daudzums ir neierobežots. Reālajā dzīvē pat bez ukraiņu pretdarbības krievu artilērijas munīcijas piegādes ķēde bija ļoti grūti uzturama nevainojamā kārtībā. Atcerēsimies, ka viens 152 mm lādiņš sver gandrīz 50 kilogramu, bet tādus ik dienu vajadzēja piegādāt tūkstošiem, kas bija sarežģīts uzdevums. Praktiski neizpildāmu to padarīja Ukrainas triecieni pa Krievijas karaspēka munīcijas noliktavām, kuru dēļ piegādes ķēdes nācās veidot vēl garākas un sarežģītākas. Turklāt vēl jāņem vērā Krievijas militāri rūpnieciskā kompleksa spējas: pērn saražoja aptuveni 2,5 miljonus lādiņu, taču frontē izšauts tika gandrīz piecas reizes vairāk - 12 miljoni. Tas nozīmē, ka nācās pamatīgi iegrābties vecajās rezervēs. Rezultātā aizvien biežāk krievu artilēristi saskaras ar munīcijas trūkumu un nereti nākas izmantot alternatīvas - 120 mm mīnmetējus un tanku, tostarp novecojušo T-54, 100 mm lielgabalus.
Krievijai, protams, nav Excalibur GPS vadāmo lādiņu ar raķešu dzinējiem, kas pagarina to lidojuma tālumu; augstākais krievu artilērijas attīstības punkts pašlaik ir Krasnopoļ vadāmais lādiņš, ko uz mērķi var novadīt ar lāzera staru. Tos var izmantot kombinācijā ar «artilērijas izlūkiem» - Orlan-10 droniem, kas nepārtraukti kontrolē apvidu un var novirzīt artilērijas uguni līdz mērķim 3-5 minūšu laikā, bet ar lāzera staru to fiksē Orlan-30 droni.
Krievi ir atraduši līdzekļus, ar ko ierobežot Rietumu piegādātās munīcijas efektivitāti - ap nozīmīgiem mērķiem tiek uzstādīti GPS signāla slāpētāji, kas «gudrajai» munīcijai liek apjukt. Arvien biežāk krieviem izdodas notriekt ar HIMARS sistēmām izšautās GLMRS raķetes. Tiesa, bieži vien tiek notriekta tikai viena no sešām, turklāt ar sistēmu, kuras raķete izmaksā dārgāk nekā GLMRS.
Tam gan nepieciešams sarežģīts pretgaisa aizsardzības komplekss, kas iekļauj 48Ya6 Podlet radaru, ko atbalsta patrulējošās Su-35 lidmašīnas. Elektroniskā karadarbība bija viens no Krievijas «jājamzirdziņiem» jau pirms kara, un nu var redzēt rezultātus - elektroniskās karadarbības sistēmas ir izvietotas ik pa desmit frontes kilometriem. Tās spēj ietekmēt Ukrainas dronus, GPS uztveramību, atslēgt Motorola rācijas un pārtvert Ukrainas dronu operatorus un sakaru stacijas.
Triecienvienību koncepts
Nākamais elements, ko vajadzēja uzlabot, bija kājnieku darbība. Krievu 2022. gada mācību materiālā, ko pie Harkivas kā trofeju ieguva ukraiņi, aprakstīts jauna veida Krievijas koncepts - triecienvienība. Tā bija rotas līmeņa vienība, kas pēc pirmā acu uzmetiena atgādina miniatūru BTG - arī tai ir savi tanki, kājnieku kaujas mašīnas un artilērija. Atšķirība ir tur, ka šobrīd par deficītu resursu ir kļuvuši gan apmācīti kājnieki, gan bruņutehnika, gan artilērija.Triecienvienības struktūra ir veidota atbilstoši uzdevumam, kas ļauj daļu problēmas mazināt. Pretēji tradīcijai triecienrotas kājnieku elements ir relatīvi mazs, tās pamatu veido liela (12-16 cilvēku) nodaļa, ko komandē leitnants. Šī nodaļa pārvietojas 3-4 cilvēku grupās un tikai pa apvidu, kas sniedz aizsegu. Uzbrukuma gadījumā komandieris nodaļas elementus var vadīt no augšas, izmantojot dronu. Uzbrukumā uguns atbalstu aizvien vairāk nodrošina automātiskie granātmetēji AGS-17, kā arī atsevišķi tanki vai kājnieku kaujas mašīnas. Šajā shēmā sadarbība ar artilēriju ir pamatu pamats - leitnants pats koriģē haubiču un/vai mīnmetēju uguni tā, lai minūtes laikā pēc tās beigām karavīri jau varētu iebrukt pretinieka ierakumos. Savukārt Ukrainas mērķis šajās kaujās ir panākt, lai pieredzējušās pretinieka vienības tiktu izprovocētas uzbrukumam kaujas spējīgām un vēl neatklātām pozīcijām.
Būtiskākais pluss šādai sistēmai ir tās elastība - tā relatīvi viegli apvienojama ar tā sauktajiem «mobikiem» - vāji sagatavotiem un ekipētiem mobilizētajiem karavīriem, kuri kaujas sākumā tādās pašās grupās virzās uz priekšu. Ukraiņiem nekas cits neatliek, kā tās apšaudīt, tā atklājot savas pozīcijas. Pēc tam seko artilērijas trieciens un procedūra atkārtojas. Paradoksālā kārtā šāda shēma ilgtermiņā uzlabo ložmetējnieku, granātnieku, snaiperu un citu speciālistu prasmes, jo viņi netiek virzīti uzbrukumos un tādējādi dzīvo ilgāk.
Krievijas izaicinājumi nākotnē
Karadarbība Ukrainā ir no jauna atklājusi konvencionālās karadarbības neizbēgamo elastību un transformāciju. Ir risinājumi, kas strauji attīstās abās pusēs, piemēram, bezpilota lidaparātu un to slāpēšanas vai pārtveršanas ierīču lietošana pat viszemākā līmeņa apakšvienībās. Neatkarīgi no progresa Krievijas bruņotajiem spēkiem ir vēl daudz trūkumu, kas negatīvi ietekmē to kaujas darbību. Galvenokārt tās ir prasmes, kas saistītas ar horizontālo integrāciju starp vienībām. Bieži vien krievu vienības, izpildījušas kādu uzdevumu, iestrēgst, jo nezina, ko tām turpmāk darīt un kā attīstās uzbrukums blakus sektorā.
Tas liecina par Krievijas bruņoto spēku nespēju atzīt savas kļūdas un veicināt komandieru iniciatīvu. Kaujaslaukā krievu doktrīna iekļauj «neveiksmes stiprināšanu» - nevēlēšanās atzīt uzdevumu par neizpildītu (vai būtībā neizpildāmu) un akla sekošana pavēlēm liek vienā un tajā pašā vietā raidīt kaujā aizvien jaunus resursus. Krievu stingrā komandķēde nepieļauj padotajiem rīkoties pēc apstākļiem un vajadzības gadījumā improvizēt, jo vienības komandieris ir spiests strikti izpildīt «no augšas» saņemtās instrukcijas, lai arī nereti tās ir reālajai situācijai absolūti neatbilstošas.
Vēl viena liela problēma ir tā, ka Krievijas bruņotajos spēkos trūkst reāla instruktoru-seržantu korpusa, kas pildītu mugurkaula funkcijas. Seržanti ir elements, kas «tur roku uz vienības pulsa», atbild par tās organizāciju un spēj arī vajadzības gadījumā darboties kā tās komandieri vai komandiera vietnieki. Tik ilgi, kamēr viss jādara un par visu jāatbild vienam leitnantam, krievi, visticamāk, nespēs efektīvi praksē ieviest savu triecienrotu taktiku.
Būtiskākais faktors, kas jāņem vērā, ir Krievijas karavīru spēja adaptēties un pielāgoties. Lai gan problēmas, kas gadu desmitiem vajā padomju un krievu bruņotos spēkus, ir dziļi iesakņojušās komandstruktūrā, tas nenozīmē, ka nav iespējams tās mainīt vai atrast jaunus, inovatīvus risinājumus. Vēsturiskā pieredze liecina, ka sakāves norūda ļoti ātri - ja jau tagad Krievijas bruņotie spēki tik ļoti atšķiras no tiem, kas pirms 18 mēnešiem sāka karu, atliek tikai minēt, kādi tie būs piecus vai desmit gadus pēc kara beigām.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita