Šos vārdus reiz mākslinieks uzrakstīja ar melnajiem ikriem uz sarkano ikru fona, un visi viņu uzreiz saprata!.
Ir pārtikas produkti, ko lietojam jau gadsimtiem ilgi, taču pat neizdomājamies, kā tie ir nonākuši mūsu ēdienkartē. Piemēram, melnie ikri. Šķiet, ka tie taču ir pastāvējuši mūžīgi mūžos. Mūsdienās tie ir kļuvuši par statusa simbolu, kas asociējas ar jaunbagātniekiem un Holivudas zvaigznēm, bet vidusmēra cilvēki tos atļaujas tikai svētku dienās. Piemēram, Vecgada vakarā. Tas tad arī varētu būt īstais brīdis, lai iedziļinātos ikru vēsturē un pamēģinātu kliedēt dažus mītus par šo delikatesi.
Kuri pirmie sāka ēst ikrus?
Pastāv mīts, ka ikru ēšanas tradīcija nāk no Ķīnas - tāpat kā šaujampuveris, porcelāns un daudzas citas derīgas lietas. Taču šajā gadījumā tas ir tikai mīts, kam nav nekāda vēsturiska apstiprinājuma, un melnie ikri mūsdienās Ķīnā nav starp pieprasītākajām delikatesēm. Tieši tāpat ikru izcelsmes stāstam nav nekādas saistības ar Japānu, kaut gan suši bāros tos pasniedz. Taču tur izmanto lidojošās zivs vai foreles ikrus, nevis slavenos melnos ikrus.
Toties Francijā gan melnie ikri ir cieņā, īpaši jau tie, ko piegādā kompānija Petrossian Caviar. Ja gadās būt Parīzē, apmeklējiet šā uzņēmuma veikaliņu blakus Eifeļa tornim. Minētā kompānija kontrolē 15-20 procentus pasaules melno ikru tirgus, bet tās saimnieku Arsenu Petrosjanu mēdz dēvēt par ikru biznesa karali.
Taču arī Francija nav ikru dzimtene. Par tādu tiek uzskatīta Senā Grieķija, kaut gan arī šis apgalvojums ir strīdīgs, jo droši vien ikrus cilvēki ēda vēl agrāk. Taču pirmās zināmās rakstveida liecības par ikriem kā pārtikas produktu saistītas tieši ar Grieķiju un datējamas ar III gadsimtu pirms mūsu ēras. Piemēram, traktātā Gudro dzīres tiek aprakstītas dažādu zivju un ikru šķirņu garšas īpašības, un īpaši pieminēts, ka pati gardākā delikatese tomēr ir vīģes lapās ceptas garneles. Sengrieķu lugu autors Difiluss savos darbos spriež par svaigu un sālītu ikru atšķirībām un to ietekmi uz cilvēka veselību un garastāvokli. Antīkie autori raksta, ka ikru ieguve ir riskanta nodarbe, jo milzīgās zivis viegli spējušas apgāzt zvejnieku laivas. Ar lielām pūlēm iegūtos ikrus sālījuši un piegādājuši aristokrātu namiem. Ikru tēmu piemin pat Aristotelis: «Upju zušiem nav dzimuma, nav ikru... [..] Zvejnieki pēc skaņām, ko sams izdod, aizdzenot sīkās zivis, nosaka vietu, kur tas sargā ikrus.»
Vārdu caviar franču tekstos pirmais izmantoja rakstnieks Fransuā Rablē 1552. gadā. Tiek uzskatīts, ka viņš to patapinājis no angļu valodas. Savukārt angļi pārņēmuši no venēciešiem, kuri ikrus dēvēja par caviaro.
Kā radās «kaviārs»
Par vārda caviar izcelsmi domas dalās. Jau XI gadsimta tirdzniecības reģistros pieminēts «izsmalcināts ēdiens, ko dēvē par caviar jeb kabiari un ko gatavo Konstantinopolē pie Melnās jūras.» Vēlākos avotos 1319. gadā parādās vārds caviari, bet tā francisko versiju cavyaire 1432. gadā min burgundiešu svētceļnieks un amatu apvienošanas kārtībā spiegs Bertrandons de la Brokērs. Viņš bija apmeklējis Mazāziju un apgalvoja, ka grieķi ikrus ēdot tikai tad, kad nav pieejama gaļa.
Vārdu caviar franču tekstos pirmais izmantoja rakstnieks Fransuā Rablē 1552. gadā. Tiek uzskatīts, ka viņš to patapinājis no angļu valodas. Savukārt angļi pārņēmuši no venēciešiem, kuri ikrus dēvēja par caviaro. Venēcieši pie ikriem bija tikuši, tirgojoties ar Melnās jūras piekrastes iedzīvotājiem. Taču arī venēcieši nav šā vārda radītāji, jo to paņēma no turkiem, kas ikrus sauca par kavyar. Bet tie no persiešiem, kam bija khaviar. Izsekojot šo ķēdīti, varam redzēt, kā ikri ienāca vienā vai otrā valstī. Interesanti, ka ikrus par kaviāru sauca arī Astrahaņas senie iedzīvotāji laikā pirms Ivana Bargā karapulku atnākšanas. Taču līdzīgu vārdu izmantoja arī Donavas grīvas zvejnieki Ukrainas dienvidos.
Ikru dēļ nogalina zivis?
Jā, gadsimtiem ilgi zivis tiešām ķēra, nogalināja, uzšķērda un pievāca ikrus. Taču XX gadsimta beigās virsroku ņēma viedoklis, ka šis senais ikru ieguves veids ir barbarisks, turklāt tā tiek samazināta vērtīgo zivju populācija un dažas storu pasugas jau ir nonākušas Sarkanajā grāmatā. Tādēļ tika radīts jauns un humānāks ikru ieguves veids - tā sauktā «slaukšana». Tas ir laikietilpīgs process, jo vienas zivs «slaukšana» var prasīt pat 12 stundas, toties iznākumā store paliek dzīva.
Ir vēl viena metode - dzīvas zivs vēderu daļēji uzšķērž, izņem ikrus, bet pēc tam vēderu aizšuj. Varbūt tas izklausīsies pārsteidzoši, taču reģenerācijas process pēc šādas operācijas ir ļoti ātrs, jau pēc kāda laika zivs ir atkal gatava nērst ikrus. Pirmie šo metodi sāka izmantot amerikāņi vēl pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, un tas ļāva ikru ražošanas apjomus trīskāršot. Taču arī šis process ir ļoti darbietilpīgs un prasa iemaņas. ASV ar šīs metodes palīdzību iegūst apmēram 50 tonnas melno ikru gadā, šo metodi izmanto arī Vācija, Izraēla, Francija un Itālija.
Bet kas tikmēr notiek austrumos? Kādreizējā ikru lielvalsts Krievija ar storu audzētavu palīdzību iegūst vairs tikai 20 tonnas ikru gadā. Toties sasparojušies ir ķīnieši, kuri ikru ražošanai pievērsās tikai pirms kādiem 20 gadiem. Pa šo samērā neilgo laiku Ķīna ir kļuvusi par vienu no lielākajām ikru ražotājām, iegūstot līdz 300 tonnām ikru gadā. Salīdzinājumam - visā Eiropā iegūst 40 tonnas. Paradoksālā kārtā tagad tieši ķīnieši diktē noteikumus Krievijas tirgū, kur 80 procenti ikru ir tieši no Ķīnas.
Kā ikrus pareizi ēst
Operdziedonis Fjodors Šaļapins uzskatīja, ka ikriem pa virsu jāuzdzer vodka. Nevis tie jāuzkož pēc iedzeršanas, bet otrādi, jo degvīns pastiprinot ikru garšu. Savukārt franči ikrus ēd kombinācijā ar šampanieti. Kristiāns Diors esot ikrus ēdis kopā ar ceptu olu, bet Somersets Moems - ar martini un absintu. Pablo Pikaso garšojuši sīki ikri, bet Džeimsa Bonda «tēvs» Jans Flemings priekšroku devis krievu ražotajiem ikriem. Bet pirmais ikrus kā uzkodu piemin Fransuā Rablē savā romānā Gargantija un Pantagriels: «Viņš savas pusdienas sāka ar vairākiem dučiem šķiņķu, žāvētām mēlēm un desu, ikriem un citām uzkodām, pēc kurā nāca vīns.»
Iespējams, ka bez degvīna vai šampanieša ikri tiešām zaudē kaut kādas garšas nianses. Taču nekādā ziņā nevar apgalvot, ka šis produkts jālieto tikai kopā ar alkoholu. Ikri ir pašpietiekami un var iztikt arī bez šādiem kompanjoniem. Kā māca «ikru karalis» Arsens Petrosjans: «Ikrus vajag ēst ar karoti, lai labāk izjustu to garšu.» Tādēļ katrai savas firmas ikru bundžiņai viņš pievieno perlamutra karotīti. Tieši perlamutra, jo ar metāla karoti, lūk, ēst neesot pareizi.
Franču kārumnieki
Tiek uzskatīts, ka lielākie kaviāra patērētāji Eiropā ir franči. Daļēji tā tiešām ir taisnība, jo pēdējos pārsimt gados ikri visbiežāk ir minēti tieši saistībā ar Franciju. Te gan jāpiezīmē, ka pēc Romas impērijas krišanas V gadsimtā Eiropa par melnajiem ikriem aizmirsa uz vairākiem gadsimtiem. Iespējams, tādēļ, ka musulmaņi, kas kontrolēja Melnās jūras apkaimi, ikrus neēda reliģisku apsvērumu dēļ, jo storu gaļas un arī ikru patērēšana uzturā viņiem bija aizliegta. Šā paša iemesla dēļ mūsdienu Irānā 98 procenti no visiem iegūtajiem ikriem tiek eksportēti. Toties ikrus ēda Svētās Romas impērijā, kur gan tie neskaitījās delikatese, bet gan vienkāršo ļaužu ēdmaņa.
Ja virzāmies tālāk uz priekšu vēsturē, nonākam jau pieminētajā Francijā. Tur melno ikru garšas īpašības augstu novērtēja kardināla Mazarīni protežē, Francijas pirmais ministrs Žans Batists Kolbērs (1619-1683). Tieši viņš nāca klajā ar ideju sākt ikru ieguvi Žironas upes deltā Francijas rietumos, kur nārstoja Atlantijas stores. Taču gardēžiem labāk gāja pie sirds Kaspijas jūras ikri, un droši vien tieši šā iemesla dēļ Francija tā arī nekļuva par ikru lielvalsti.
Savarī de Brilons Komercijas vārdnīcā par ikriem rakstīja tā: «Mēs Francijā tikai sākam iepazīt šo ēdienu, no kura neatsakās pat pie smalkākajiem galdiem.» Šīs rindas tapušas 1741. gadā, kad Franciju vēl nebija pārņēmusi ikrumānija.
Tā sākās mazliet vēlāk. 1780. gadā Ivans Varvakis no Krievijas carienes Katrīnas II saņēma atļauju vērtīgu zivju zvejai Kaspijas jūrā, un ar to brīdi tad arī tur sākās rūpnieciska ikru ieguve. Tos sāka eksportēt, un Krievijas impērija īsā laikā kļuva par monopolisti starptautiskajā ikru tirgū. Sanktpēterburgā ikrus piedāvāja katrā kārtīgā restorānā, bet franči tobrīd tikai sāka masveidā iepazīt dārgo aizjūras kārumu. Gastronomijas kritiķis Aleksandrs Dimā (viņš arī rakstnieks) mēnesi nodzīvoja pie Kaspijas jūras, ar skaudību vērojot storu zveju un ikru tirdzniecību.
Par to, ka mūsdienās tieši Francija ir kļuvusi par vienu no lielākajām kaviāra patērētājām, jāpateicas brāļiem Mušegam un Melkumam Petrosjaniem no Tiflisas. Tieši šie ar izcilu biznesa talantu apveltītie vīri Francijā īstenoja Lielo ikru revolūciju, radot visai pasaulei iespaidu, ka tieši šī valsts ar tās unikālajām gastronomijas tradīcijām ir īstenā ikru dzimtene. No XX gadsimta divdesmitajiem gadiem Petrosjani aktīvi sāka reklamēt frančiem ikrus, piedaloties izstādēs un rīkojot degustācijas. Vēlāk viņi pārņēma lielu daļu Eiropas tirgus, bet viņu pēcteči jau darbojās visas pasaules mērogā. Melnie ikri kļuva par modes preci un turības simbolu. Pat visnotaļ konservatīvā viesnīca Ritz brāļu Petrosjanu ietekmē beigu beigās iekļāva ikrus sava restorāna ēdienkartē.
1780. gadā Ivans Varvakis no Krievijas carienes Katrīnas II saņēma atļauju vērtīgu zivju zvejai Kaspijas jūrā, un ar to brīdi tad arī tur sākās rūpnieciska ikru ieguve. Tos sāka eksportēt, un Krievijas impērija īsā laikā kļuva par monopolisti starptautiskajā ikru tirgū.
PSRS ikrus ēda karotēm
Tik skaisti patiesībā nebija vis. Pareizāk sakot - šur tur bija, taču ilgi šie prieki neturpinājās. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā ikri bija diezgan ikdienišķs pārtikas produkts tajās vietās, kur tos ieguva - Astrahaņā, Tālajos Austrumos, Azerbaidžānā. Internetā var atrast tos laikus piedzīvojušu cilvēku atmiņas. Piemēram, kāds Astrahaņas iedzīvotājs raksta: «Atceros bērnību. Ledusskapī vienmēr stāvēja trīslitru burka ar ikriem. Mans tēvs, azartisks mednieks un makšķernieks, ikrus parasti iemainīja zvejnieku arteļos pret vodku. Litrs vodkas pret trim litriem ikru. Vai arī pret tēju. Desmit paciņas tējas pret trim litriem ikru.»
Kāds maskavietis apgalvo, ka ikru bijis tik daudz, ka tos devuši kaķim, taču viņam oponē kāda šīs pašas pilsētas iedzīvotāja: «Bērnībā daudz slimoju, tādēļ ārsti ieteica mani barot ar melnajiem ikriem. Kopā ar mammu aizgājām uz zivju veikalu. Tur kilograms ikru maksāja 20 rubļu, taču vecāku alga bija 100 rubļu. Tēvs, kurš nekad neēda melnos ikrus, sadusmojās - dārgi, turklāt burkāni ir veselīgāki!»
Azerbaidžāniete Gilnara Mehtijeva atceras savu bērnību: «Tēva draugs nesa ikrus trīslitru burkās. Mūsu mājās gan tie nebija īpašā cieņā, nepaspējām apēst, tādēļ ikri bojājās.» Līdzīgu atmiņu ir diezgan daudz, jo, pēc visa spriežot, Azerbaidžānā ikri tiešām bija ikdienišķs produkts, ko par delikatesi neuzskatīja.
Taču septiņdesmito laikā ikru pārpilnība pamazām mazinājās, jo tos sāka masveidā eksportēt, bet uz vietas palika tikai neliela daļa. Astoņdesmito gadu vidū kaviārs jau bija kļuvis par deficītu un maksāja ļoti dārgi. Brīvā tirdzniecībā melnie ikri bija valūtas veikalos un Kremļa bufetē, bet smalkākajos teātros varēja nopirkt sviestmaizes ar sarkanajiem ikriem.
Partijas nomenklatūru ikru deficīts absolūti neskāra, jo tai bija pieejamas speciālās apgādes bāzes, kur varēja dabūt visu, kas nebija atrodams parastos veikalos. Ierindas pilsoņiem atlika ikrus pirkt no maluzvejniekiem vai zem letes tirgū. Militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumos reizēm Ikrus «izmeta» tirdzniecībā uz Jauno gadu.
Interesantas atmiņas atstājis itāļu arhitekts Mario Bellīni, kurš vairākkārt apciemoja Padomju Savienību. Lūk, ko viņš raksta par padomju restorāniem: «Atceros, ka vēl sešdesmitajos visiem nesa standarta ēdienu komplektus, bet uz atsevišķiem galdiem slējās milzīgas melno un sarkano ikru piramīdas, ko varēja ēst ar karotēm.» Kad astoņdesmitajos Bellīni atkal apmeklēja Maskavu, viņš ievēroja pārmaiņas: «Kad atnācām uz to pašu restorānu, uz galdiem joprojām bija ikru kalni, taču oficianti čukstēja: «Vai nevēlaties nopirkt ikrus līdzi ņemšanai?» Un nesa no virtuves avīzēs ietītas burciņas. Kad lūdzām tās iekļaut rēķinā, mums atnesa kaut ko nesaprotamu, ar roku uzskrīpātu uz papīra lapiņas. Pēc tam sākās perestroika un nekādu ikru vairs nebija, tad mēs gājām uz pirmo pusprivāto restorānu ar simpātisku iekārtojumu un garšīgu mājas ēdienu. Uz galdiem tur bija milzīgas karafes ar ūdeni, kas patiesībā izrādījās degvīns. Bet vīnu mums pasniedza glāzēs, uzdodot par ķiršu sulu.»
Ikri ir tikai sarkani un melni?
Ikru karalienes belugas ikri var būt arī pelēki un pat balti. Jo ikru krāsa ir gaišāka un sudrabaināka, jo tie ir dārgāki. Ikri pēc krāsas pat tiek iedalīti kategorijās: 0 - tumša krāsa, 00 - vidēji tumša, 000 - gaiša, pelēka, kas tiek vērtēta visaugstāk.
Belugas ikri ir paši dārgākie. Cenas rekords pieder zelta ikriem jeb golden caviar no Irānas, kuru krāsa ir zeltaini balta vai balta ar dzeltenīgu nokrāsu. Tādus ikrus iegūst tikai no belugas-albīna. Turklāt šāda zivs ir ļoti veca - pat 100 gadu. Tādēļ zelta ikrus iesaiņo īpašās zelta kārbiņās un tirgo par astronomiskām summām - 100 grami maksā 2500 dolāru. Runā, ka tādiem ikriem esot riekstu garša un tie kūstot mutē.
Pārsvarā ikrus iegūst no storu dzimtas zivīm, taču no pasaulē pastāvošajiem 25 storu paveidiem tikai trīs ļauj tikt pie slavenajiem melnajiem ikriem. Taču arī citu zivju ikrus mēdz lietot uzturā - sākot no lašiem un beidzot ar līdakām.
Par mahinācijām ar ikriem varēja nošaut
Tā tiešām bija, kaut gan prasās precizējums - reāla padomju laiku krimināllieta, kas vainagojās ar nāvessodiem, tika ierosināta ne tikai par ikru, bet par dažādu jūras produktu pagrīdes tirdzniecību. Sākums šai lietai meklējams septiņdesmitajos, kad PSRS parādījās veikalu tīkls Okeāns, kura ideja bija pārņemta no itāļiem un spāņiem. Tika izveidots milzīgs uzņēmums, kas specializējās jūras produktu tirdzniecībā, «pa tiešo» tos iepērkot no zvejniecības kolhoziem un arteļiem. Ja zinām, ka PSRS zvejas flotē tolaik bija 40 000 kuģu, aptuveni varam iztēloties vērienu.
Okeāna tīklā bija vairāk nekā 100 veikalu, kas bija izmētāti pa visu Padomju Savienību. Zvejniecības apjomi bija grandiozi, un es pats no bērnības atceros zivju veikalu Liepājā - tajā bija milzum liels akvārijs, kurā peldēja stores un plekstes, bet apakšā rāpoja vēži. Varēju stundām ilgi stāvēt un skatīties, kā pārdevēji ar tīkliņu zvejo zivis un pēc tam ietin tās papīrā.
Zivju produktu bija daudz, taču vienlaikus pavērās plašas iespējas mahinācijām. Fiktīvi izbrāķējot daļu produkcijas, ko pēc tam laida melnajā tirgū, veikli darboņi pelnīja miljonus. Vēl vairāk pelnīja ar ikru izvešanu uz ārzemēm. Šīs nelegālās shēmas atklājās nejauši. 1978. gadā vienā no Okeāna veikaliem kāds kara veterāns nopirka kārbiņu ķilavu tomātu mērcē par 32 kapeikām. Kad mājās viņš to atvēra, ķilavu vietā ieraudzīja melnos ikrus. Būdams līdz stulbumam principiāls, veterāns nopirkto preci aiznesa atpakaļ uz veikalu un pieprasīja apmainīt pret ķilavām. Viņa lūgumu apmierināja, taču baumas izplatījās zibens ātrumā un jau nākamajā dienā teju vai visi Maskavas iedzīvotāji metās iepirkt ķilavas tomātu mērcē rūpnieciskos apjomos, cerot kārbiņā uziet dārgākos ikrus.
Par šo brīnumu ieinteresējās prokuratūra. Tās uzmanības lokā nonāca uzņēmuma Okeāns direktors Jefims Feldmans un viena šā tīkla veikala vadītājs Vladimirs Fišmans. Abi kungi bija iepirkuši Čehoslovākijā plaša patēriņa preces, ko pēc tam pārdevuši Padomju Savienībā, kā arī iegādājušies valūtu (tas PSRS bija kriminālnoziegums) un pat atvēruši bankas kontu Rietumvācijā. Izmeklēšanas gaitā atklājās, ka abiem ir vistiešākais sakars ar ķilavu brīnumaino pārvēršanos par ikriem.
Izrādījās, ka jau gadiem ilgi daļa ikru pārdota uz Eiropas valstīm kā ķilavas, bet cenas starpību piesavinājušies mahinatori. Pētot shēmas tālāk, atklājās arī virkne citu pagrīdes darījumu. Aizdomas krita pat uz PSRS zivsaimniecības ministru Iškovu un Krasnodaras apgabala partijas sekretāru, taču viņus piesedza valsts galva Leonīds Brežņevs, uzliekot veto prokuratūras lūgumam apcietināt aizdomās turamos. Toties iesēdināja ministra vietnieku Ritovu un vēl piecus tūkstošus Okeāna darbinieku. Pusotram tūkstotim no viņiem piemēroja ilgstošus cietumsodus - no pieciem līdz desmit gadiem -, bet Ritovam nāvessodu. Feldmanam un Fišmanam piesprieda 12 gadus ieslodzījumā.
1978. gadā vienā no Okeāna veikaliem kāds kara veterāns nopirka kārbiņu ķilavu tomātu mērcē par 32 kapeikām. Kad mājās viņš to atvēra, ķilavu vietā ieraudzīja melnos ikrus. Būdams līdz stulbumam principiāls, veterāns nopirkto preci aiznesa atpakaļ uz veikalu un pieprasīja apmainīt pret ķilavām.
Krievijas ziedu laiku beigas
Krievija ilgu laiku diktēja noteikumus pasaules ikru tirgū. Tādas kaviāra pārbagātības nebija nevienai citai valstij. Tikai Nikolaja II galms vien ik gadu saņēma 11 tonnas ikru! Bet vēl pagājušā gadsimta beigās 90 procenti visas pasaules melno ikru tika iegūti Kaspijas jūrā, tātad galvenokārt PSRS un vēlāk Krievijā.
Pirmais krievu cars, par kuru ir droši zināms, ka viņš ēdis ikrus, ir Ivans Bargais, jo saglabājušies pieraksti, ka viņš pieprasījis, lai ikri tiktu vārīti magoņu pienā, bet pēc tam papildināti ar etiķi, pipariem un sasmalcinātiem sīpoliem. Krietni vēlāk, XIX gadsimtā, līdzīgu recepti izmantoja arī amerikāņu restorāns Delmonico, jo Atlantijas okeāna otrā krastā tika uzskatīts, ka ikri ir «grūti sagremojams produkts», tādēļ tos vajag pārliet ar olīveļļu un citronu sulu, bet pēc tam arī sālīt un apbērt ar sagrieztiem sīpoliem un kādu laiku noturēt.
Tiklīdz Ivans Bargais bija iekarojis Pievolgu un Astrahaņu, viņš ieviesa valsts monopolu ikru tirdzniecībā. Bet viņa pēctecis Aleksejs Mihailovičs Romanovs 1672. gadā noteica, ka ikvienam no 50 galma zvejniekiem ir pienākums katru gadu caram piegādāt līdz 30 storēm. Zvejnieki zivis sāka ķert tik aktīvi, ka mūsdienās Maskavas, Tveras un Jaroslavļas apgabalos stores dabīgajā vidē vairs nav sastopamas. Bet bija laiki, gan tās bija manītas pat Maskavas upē, bet Volgā bija tādā pārpilnībā, ka traucēja kuģošanai.
Ikri ārstē
Daļēji tā ir taisnība, taču nekad neesmu sastapis cilvēku, kurš teiktu - es izārstējos ar melno ikru palīdzību! Ikri nav brīnumlīdzeklis, taču ir pierādīts, ka to lietošana uzturā palīdz pazemināt holesterīna līmeni, stiprina imunitāti un labvēlīgi ietekmē sirds un asinsvadu sistēmu. Taču jāņem vērā, ka ne visiem ikri ir ieteicami lielā sāls un konservantu satura dēļ. No ikriem vajadzētu atturēties tiem, kuriem ir kāda nieru kaite vai sāp locītavas. Ir cilvēki, kuriem ikri izraisa alerģisku reakciju. Ārsti uzskata, ka ikri palīdz stabilizēt asinsspiedienu, kā arī atjauno ādu. Ne velti no tiem gatavo dārgus kosmētikas līdzekļus. Jau Senajā Romā ikrus uzskatīja par ārstniecisku ēdmaņu un mielastos to celšanu galdā pavadīja tauru skaņas, bet ikru traukus izrotāja ar ziediem.
Vēl ikrus jau no sendienām uzskata par spēcīgu afrodiziaku. Ja ņemam vērā, ka šis vārds atvasināts no sengrieķu mīlas dievietes Afrodītes vārda, kura cēlusies no jūras viļņiem, tad viss ir loģiski. Pat leģendārā Ēģiptes valdniece Kleopatra esot augstu vērtējusi šīs ikru īpašības. Toties indiešu Kāmasūtrā, kur uzskaitīts lērums dažādu afrodiziaku, ieskaitot kafiju, kardamonu, safrānu, avokado un pat ķiplokus, par ikriem nekas nav teikts. Acīmredzot līdz Indijai tie Kāmasūtras tapšanas laikā vēl nebija nonākuši.
Vēl kāds interesants fakts: 2010. gadā Krievijā oficiāli ieguva 19 tonnas melno ikru, bet nelikumīgi - 225 tonnas. Oficiālās nozvejas samazināšanās skaidrojama ar to, ka deviņdesmitajos gados Kaspijas jūrā katastrofāli samazinājās storu populācija - gan pārmērīgas zvejas, gan piesārņojuma dēļ. Tādēļ uz kādu laiku tika noteikts storu zvejas aizliegums, ko gan maluzvejnieki regulāri pārkāpj. Maluzvejnieki darbojas arī Tālajos Austrumos, kur plaukst melno ikru kontrabanda un laiku pa laikam tiek aizturētas simtos kilogramu mērāmas «kreiso» ikru kravas.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita