![]()
Alberts Špērs un Ādolfs Hitlers pie nākotnes ēku projektiem.
Droši vien visi zina, ka Hitlers jaunībā vēlējās kļūt par mākslinieku, taču netika uzņemts Mākslas akadēmijā, jo profesori viņu uzskatīja par nepietiekami talantīgu. Tā vietā viņi Ādolfam ieteica studēt arhitektūru, jo jaunietis ļoti labi zīmēja ēkas un pilsētu ainavas. Tomēr, lai iestātos arhitektūras skolā, Hitleram nebija pietiekamas izglītības, tādēļ viņš tā arī palika mākslinieks amatieris, kurš vairākus gadus visai pieticīgu iztiku pelnīja ar skatu kartīšu zīmēšanu. Taču interese par arhitektūru nekur nepazuda. Pie šīs tēmas Hitlers atgriezās, kad 1933. gadā kļuva par Vācijas kancleru. Radīt tādas ēkas, kādas pasaule vēl nav redzējusi - tāds bija viņa plāns celtniecības jomā.
Reihskancelejas pārbūve
![]()
Ieeja reihskancelejā.
Viens no pirmajiem objektiem, kas piedzīvoja pārbūvi Hitlera gaumē, bija līdzšinējā reihskancelejas ēka Berlīnē. Jau uzreiz pēc ievākšanās šajā ēkā 1933. gada sākumā viņš to izbrāķēja, paziņojot, ka reihskanceleja drīzāk atgādinot «ziepju vārīšanas kompānijas ofisu», nevis dižas valsts vadītāja darba rezidenci. Par savu kabinetu Hitlers izteicās vēl nicīgāk: «Pārāk mazs. 60 kvadrātmetru. Derētu manam palīgam, taču kā tādā pieņemt ārvalstu viesus? Šajā nožēlojamā kaktā? Un šis galds vispār derētu tikai kancelejas pārvaldniekam!» Viņam nepatika arī tas, ka kabinetam nebija balkona, no kura vadonis varētu uzrunāt tautu: «Izkārties pa logu - tas ir kaut kā nesolīdi.»
Tādēļ trīsdesmito gadu otrajā pusē fīrera iecienītajam arhitektam Albertam Špēram uzdeva izstrādāt projektu jaunai reihskancelejas ēkai. «Tuvākajā nākotnē mani gaida ārkārtīgi svarīgas pārrunas. Tādēļ man vajadzīgas iespaidīgas zāles un viesistabas, kas atstātu iespaidu pat uz augstu stāvošām personām. Izdevumi mani neuztrauc, taču darbs jāpadara ātri un pamatīgi. Cik daudz laika jums vajadzēs? Pat pusotrs vai divi gadi ir pārāk ilgi,» tā Špērs memuāros atstāsta Hitlera vēlmes. Tas bija pasūtījums, no kādiem nemēdz atteikties, tādēļ Špērs bija gatavs to uzņemties, kaut gan vēlāk ne reizi vien atzina, ka termiņi bijuši tik īsi, ka tikai trakais varēja tiem piekrist.
![]()
Partijas kongresu laukums Nirnbergā.
Pirms tam Špērs bija veiksmīgi ticis galā ar kādu citu Hitlera projektu - nacistu partijas kongresiem paredzētā laukuma un tribīņu izbūvi Nirnbergā. Arhitekts piedāvāja izbūvēt milzīgu kolonādi, iedvesmojoties no senā Pergamas altāra. Hitleram ideja patika (viņš uzskatīja, ka tikai monumentāla arhitektūra būs vienīgā taustāmā liecība, kas paliks pēctečiem), un tā tapa viena no pirmajām nacistu režīma gigantiskajām būvēm, kuras uzcelšanai, lai atbrīvotu vietu, nācās uzspridzināt Nirnbergas tramvaju depo. 1936. gadā Špērs šajā laukumā partijas kongresā organizēja iespaidīgu ainu - 130 jaudīgi prožektori, raidot gaismas stabus stāvus debesīs, tumsā radīja iespaidu, ka pasākums notiek templī, ko ieskauj milzum augstas staru kolonnas.
Pasaules lielākā ēka
Hitlera arhitektoniskie plāni sniedzās tālāk par reihskanceleju un kongresu laukumu. Viņš sapņoja pārbūvēt visu Berlīni, padarot to par tādu pilsētu, kurai līdzīgas nav nekur plašajā pasaulē. Visam te bija jābūt lielākam, plašākam un iespaidīgākam nekā citur. Kopā ar Špēru, kuram nākotnē vajadzēja īstenot fīrera idejas dzīvē, viņš stundām ilgi sēdēja pie zīmējumiem un maketiem, iztēlojoties, kāda Berlīne izskatīsies pēc dažiem gadiem. Ēku maketus pasūtīja labākajiem arhitektiem, un katra detaļa tika izstrādāta ar lielu rūpību. Pēc tam to visu kopā salika zālē, kur pamazām izveidojās 30 metrus garš pilsētas centra makets.
«Īpaši Hitleru sajūsmināja makets mērogā 1:1000. Viņam patika «iziet ielās» dažādās vietās un novērtēt gaidāmo efektu. Piemēram, viņš iztēlojās sevi par tūristu, kurš ieradies dienvidu stacijā, vai arī sajūsminājās par skatu uz grandiozo pili, kas pavērās no centrālās ielas. Viņš pieliecās, gandrīz nometoties ceļos, lai makets atrastos mazliet zemāk par viņa acīm, un nebeidza aizgrābti runāt. Tikai šajos brīžos viņš aizmirsa par savu ierasto atturīgumu. Citās situācijās man nekad negadījās viņu redzēt tik atbrīvotu un nepiespiestu,» memuāros raksta Špērs. Zāle, kurā atradās makets, tika rūpīgi apsargāta, un bez fīrera ziņas neviens nedrīkstēja tajā ieiet.
![]()
Skats uz Hitlera sapņu Berlīni - ceļš no stacijas cauri triumfa arkai uz kongresu pili.
Projekts bija patiešām grandiozs. Bija iecerēts, ka pilsētas centru galvenokārt aizņems ministrijas un citas valsts iestādes, pa vidu atstājot vietu jaunam kinoteātrim, operas ēkai, koncertzālei, vairākiem teātriem, kongresu namam, 21 stāvu augstai viesnīcai un slēgtam peldbaseinam. Protams, lai visu to uzbūvētu, nāktos nojaukt vecās ēkas. Bija iecerēts uzbūvēt arī jaunu dzelzceļa staciju, kas izmēru ziņā pārspētu Ņujorkas centrālo staciju, no kuras uz pilsētu vestu milzīgas kāpnes, kas atdurtos pret 1000 metrus garu un 300 metrus platu laukumu, kura malās būtu izvietoti trofeju ieroči.
Visam bija jābūt visvisvislielākajam. Jau pieminētā stacijas laukuma galā bija ieplānota triumfa arka, kurai, protams, vajadzēja pārspēt Parīzes Triumfa arku: ja frančiem tā bija nepilnus 50 metrus augsta, vāciešiem būtu 115 metrus augsta un 167 metrus plata. Špērs gan bija mēģinājis fīreru pārliecināt, ka tik milzīga arka izkropļos laukuma proporcijas, taču fīrers pret šiem iebildumiem palika kurls.
Taču odziņa uz Berlīnes arhitektoniskās tortes būtu nevis triumfa arka, bet gan kongresu pils jeb Volkshalle, kas atrastos mazliet tālāk. Tā bija iecerēta gigantiska. Hitlers pieprasīja, lai tā būtu piecdesmit reižu lielāka par reihstāga ēku un tās lielajā zālē varētu satilpt vismaz 150 000 cilvēku. Bija pat aprēķināts, ka zāles apjoms būtu 16 reizes lielāks nekā Svētā Pētera bazilikai Romā. Špērs atzina, ka par paraugu šai ēkai kalpojis Romas Panteons, tikai, protams, vācu izpildījumā celtne būtu lielāka un grandiozāka - tās apjoms bija iecerēts 20 miljoni kubikmetru. Fīrers bija teju vai apsēsts ar domu, ka šai pilij ir jābūt iespaidīgākajai ēkai pasaulē, un uztraucās, vai tikai Staļina Maskavā iecerētā kongresu pils nebūs lielāka par viņējo. Sākoties iebrukumam PSRS, viņš ar atvieglojumu esot teicis: «Nu gan viņu debesskrāpja projektam būs pielikts punkts uz visiem laikiem.» Savā ziņā tā arī iznāca, jo Maskavas debesskrāpi beigu beigās neuzbūvēja, taču arī Volkshalle palika tikai projekta stadijā. Vēlāk bija daudz strīdu par to, vai tik milzīgu pili ar gigantisku kupolu vispār būtu iespējams uzcelt, taču pats arhitekts uzskatīja, ka tas ir reāli izdarāms.
![]()
Berlīnes kongresu pils jeb Volkshalle makets.
Lai pils izskatītos pēc iespējas majestātiskāk, to no trijām pusēm ieskautu ezers, ko bija plānots radīt, paplašinot Šprē upi. Ceturtajā, dienvidu pusē, būtu milzīgs laukums (nosaukts Ādolfa Hitlera vārdā), kur notiktu masu pasākumi, kas pulcētu līdz miljonam cilvēku. Turpat netālu atrastos arī vairākas svarīgas valsts iestādes, piemēram, armijas ģenerālštābs, jauna reihstāga ēka un reihskanceleja. Fīrers bija arī padomājis par to, ka tautas mīlestība var nebūt mūžīga un nepopulāru lēmumu pieņemšana var izraisīt nemierus, tādēļ lika visas valdības ēkas šajā kvartālā aprīkot ar biezām ložu drošām žalūzijām un tērauda durvīm. Šā paša iemesla dēļ SS apsardzes pulka kazarmas tika izvietotas nepilna kilometra attālumā no valdības kvartāla, lai tajās izvietotie karavīri vienmēr varētu laikus atsteigties palīgā.
Cik izmaksātu visu šo plānu īstenošana dzīvē, varēja tikai aptuveni minēt. Tikai pils un Hitlera laukuma izbūves tāme bija pieci miljardi marku, taču Špērs uzskatīja, ka ar šo summu diez vai pietiktu. Iespējams, visprecīzāko apzīmējumu Hitlera arhitektoniskajiem plāniem deva Špēra tēvs, kuram dēls reiz bija parādījis Berlīnes milzu maketu. «Jūs visi esat sajukuši prātā,» tāds bija tēva vērtējums. Protams, savam darba devējam arhitekts šo epizodi noklusēja, bet vēlāk memuāros atzina, ka tēvam droši vien bijusi taisnība, turklāt projekti bijuši ne tikai neprātīgi, bet arī garlaicīgi.
Olimpiskie plāni
1936. gada vasaras olimpiskās spēles norisinājās Berlīnē, un, kā jau varēja gaidīt, par godu šim notikumam Hitlers lika uzbūvēt jaunu stadionu ar 100 000 skatītāju vietu. Tā bija patiešām varena būve, kas atstāja neizdzēšamu iespaidu kā uz sportistiem, tā uz skatītājiem. Taču fīreram ar to bija par maz. Domājot par nākotnes olimpiādēm, viņš lika Nirnbergā uzbūvēt vēl lielāku sporta kompleksu ar 400 000 (!) vietu. No veselā saprāta viedokļa tā bija diezgan absurda ideja - kas to zina, kad Vācijai atkal piešķirtu tiesības rīkot olimpiskās spēles, turklāt iecerētā stadiona izmēri nemaz neatbilda olimpiskajiem standartiem. Kā atceras Špērs, Hitlers šos argumentus noraidījis kā nesvarīgus: «Tam nav nozīmes. 1940. gadā olimpiskās spēles notiks Tokijā, bet pēc tam tās norisināsies tikai Vācijā. Mēs būsim tie, kuri noteiks sporta arēnas izmērus.»
Saskaņā ar projektu Nirnbergas stadions būtu 553 metrus garš un 462 metrus plats. Tas bija iecerēts pakava formā, jo citādi skatītāji, kuri būtu ieslēgti betona bļodā ar 90 metrus augstām sienām, vasaras tveicē vienkārši izceptos. Stadions bija paredzēts ne tikai sportam, bet arī partijas pasākumiem, tādēļ kompleksu papildināja arī kongresu pils un vairākas mazākas celtnes. Dižbūves pamatakmeni lika pats fīrers. Stadiona celtniecības izmaksas - ap 200 miljoniem marku - Hitleru neuztrauca, un viņš esot tikai izmetis: «Tas taču ir lētāk nekā divi Bismarck klases līnijkuģi. Karakuģi var ļoti ātri iznīcināt, un jebkurā gadījumā tas pēc kādiem desmit gadiem būs sarūsējis. Bet šāda būve stāvēs mūžīgi.» Patiesībā līdz mūžībai stadions netika, jo to gluži vienkārši nepaspēja uzbūvēt līdz kara sākumam. Tas, kas bija uzbūvēts, palēnām sabruka, un līdz mūsdienām ir saglabājušās vien dažas betona konstrukcijas. Toties kongresu pili gandrīz izdevās pabeigt (nepaspēja tikai uzlikt jumtu), un tagad tā ir daļa Nacistu kongresu dokumentācijas muzeja.
Miljoni kā melnajā caurumā
Kaut gan karš bija jau deguna galā, Hitlers pat nedomāja atteikties no ambiciozajiem Berlīnes pārbūves plāniem. Zviedrijā jau bija iegādāts sarkanais granīts kongresu pils kolonnām, bet pilsētas apkaimē iekārtots izmēģinājumu poligons, kur eksperimentēja ar jauna veida pamatu konstrukciju - arī tie bija nepieciešami pilij. Gēringa vadītā aviācijas ministrija gan mēģināja veikt plānos korekcijas, rekomendējot lielas ēkas būvēt pēc iespējas tālāk vienu no otras, lai izvairītos no lieliem postījumiem pilsētas bombardēšanas gadījumā, taču Hitlers no brīdinājumiem atgaiņājās, uzskatot, ka Luftwaffe spēs atvairīt ienaidnieka uzlidojumus.
Pēc uzvarošās Francijas kampaņas 1940. gada vasarā Hitlers uzstāja uz būvdarbu turpināšanu un pieprasīja iedalīt tai vajadzīgos materiālus, ieskaitot kara vajadzībām tik nepieciešamo metālu - 80 000 tonnu gadā. Lai slēptu šo dīvaino rīcību no sabiedrības - metāls vairāk bija nepieciešams tankiem un zemūdenēm, nevis pilīm - celtniecības programma tika paslēpta zem nosaukuma Reiha kara programma ūdens un sliežu ceļa būvniecībai Berlīnes iecirknī. 1941. gada pavasarī, īsi pirms iebrukuma Padomju Savienībā, fīrers lika pēc iespējas ātrāk ķerties pie valdības ēku kompleksa būves.
Pat Špērs, visa šā projekta tehniskais izpildītājs, bija pret šo lēmumu, uzskatot, ka kara laikā ir citas prioritātes, taču Hitlers nekādus iebildumus neņēma vērā. Par 30 miljoniem marku Skandināvijā un Itālijā tika pasūtīts granīts ēku celtniecībai. «Celtniecību ir jāuzsāk, neraugoties uz karu. Es neļaušu karam ietekmēt manus plānus,» paziņoja fīrers. Ar tādu pašu neatlaidību viņš arī turpināja autobāņu būvi. Tikai pēc ilgām pārdomām 1941. gada ziemā atļāva 30 000 šoseju celtniecības darbos iesaistītos strādniekus nosūtīt uz Krieviju, kur dzelzceļi bija tik katastrofālā stāvoklī, ka draudēja paralizēt visu armiju.
Būvdarbi notika ne tikai uz autobāņiem un Berlīnes centrā. Visu kara laiku turpinājās Hitlera mītnes iekārtošana Oberzalcbergā, tērējot šim mērķim miljoniem marku. Savrupmājas uz valsts rēķina būvēja virkne nacistu partijas vadošo darboņu, bet SS šefs Heinrihs Himlers māju uzbūvēja pat savai mīļākajai. Pat 1944. gadā, kad visai rūpniecībai sen vajadzēja būt pakārtotai militārām vajadzībām, ar Hitlera lēmumu tika piešķirts īpašs statuss paklāju fabrikām, kas ražoja produkciju valdības ēkām, kuras bija paredzēts pabeigt kaut kad pēc kara.
Alberts Špērs, kurš no Hitlera personīgā arhitekta tobrīd bija paaugstināts par reiha bruņojuma ministru, bija izmisis par tādu tuvredzību un nesaimnieciskumu, taču neko daudz ietekmēt nespēja, jo daudzas viņa iniciatīvas bloķēja partijas aparāts. Astronomiskas summas tika tērētas partijas vadoņu bunkuru būvei. Tikai Hitleram vien tādu bija vismaz septiņi, bet vēl daži bija Gēringam. Arī katrs gauleiters gribēja savu bumbu patvertni. 1944. gadā tika uzsākta divu armijas pazemes komandpunktu būve Silēzijā un Tīringā, atraujot šim nolūkam no militārās rūpniecības vairākus tūkstošus strādnieku.
Vēl viens Hitlera sapņu projekts bija viņa dzimtās Austrijas pilsētas Lincas pārbūve. Par tās centrālo objektu vajadzēja kļūt Fīrera muzejam - milzīgai (kā gan citādi!) ēkai, kurā būtu savākti mākslas šedevri no visas iekarotās Eiropas. 1937. gadā gan tika pabeigts kāds cits Hitlera izlolots projekts - Vācu mākslas muzejs Minhenē, kura pamatakmeni fīrers bija licis jau 1933. gadā un projektēšanu uzticējis vēl vienam pietuvinātam arhitektam, Paulam Ludvigam Trostam. Taču vēlāk vadonim ar Minhenes muzeju bija par maz, viņš vēlējās dzimtajā pilsētā iekārtot veselu Eiropas kultūras centru, kura «nagla» būtu Fīrera muzejs - tā atklāšana bija iecerēta 1950. gadā. Kara laikā Hitlers iekarotajās zemēs diezgan čakli vāca gleznas, kuras, viņaprāt, bija muzeja cienīgas (šajā jomā viņam nācās konkurēt ar nacistu Nr. 2 Hermani Gēringu, kurš arī bija ļoti kārs uz mākslas šedevriem), taču, kad viņš savu vākumu atrādīja Drēzdenes galerijas direktoram Hansam Posem, pēdējais lielu daļu fīrera kolekcijas izbrāķēja kā mākslinieciski nepietiekami augstvērtīgu. Gods kam gods, Hitlers speciālistam pretī nerunāja un viņa viedokli respektēja. Lietas būtību gan tas nemainīja - kaut gan pat kara pēdējās nedēļās fīrers pieprasīja atrādīt Lincas pārbūves projektus, tie nekad tā arī netika īstenoti un, tāpat kā milzu pils Berlīnes centrā, palika tikai maketa formā.
Strādnieku kūrorts
Bēdīgs liktenis bija lemts vēl kādam reiha lielprojektam - strādnieku kūrortam Rīgenes salā Baltijas jūras piekrastē, dēvētam par Proras kolosu. Tā bija 4,5 kilometrus gara daudzstāvu ēka, ko izbūvēja kāpās netālu no pludmales. Doma bija skaista - ar nacistu strādnieku organizācijas Kraft durch Freude (Spēks caur prieku) gādību šajā kūrortā atpūstos tūkstošiem vienkāršo vāciešu. Pastāvīgi te varētu atrasties ap 20 000 viesu, kuri dzīvotu nelielos divvietīgos numuriņos, bet kara gadījumā te iekārtotu hospitāli. Celtniecību uzsāka 1936. gadā, un tajā iztērēja vairāk nekā 200 miljonus marku (mūsdienu cenās tas būtu ap miljardu eiro), taču kara sākumā darbi tika apturēti un ēka palika pusratā. Daļa ēkas tā arī palika kā milzīgs dzelzsbetona spoks kāpās, bet vienu galu mūsdienās rekonstruēja, iekārtojot tur dzīvokļus vasarniekiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
