Napoleons. Imperators, kūkas un šampanietis

Dižs cilvēks parasti ir dižs visās izpausmēs. Vai gandrīz visās. Napoleons bija izcils karavadonis, taču baidījās no sievas sunīša, kas nelaida viņu Žozefīnes guļamistabā. Viņš bija ļoti drosmīgs cilvēks, taču arī mazliet māņticīgs. Pirms lielajām kaujām viņš allaž centās iepirkt šampanieti no sava drauga Moē darītavas, lai varētu nosvinēt uzvaru. Pirms Vaterlo kaujas viņš to neizdarīja - un zaudēja...

Napoleons un virtuve

Napoleona attiecības ar gastronomiju ir visai maz pētītas. Avotos var atrast liecības, ka viņš ēdis visu pēc kārtas un ēdienam nav pievērsis nekādu uzmanību. Varēja pusdienot gan pilī no sudraba traukiem, gan arī armijas pārgājiena laikā no karavīru katla. Ja virumā gadījās pavāra mats vai mundiera poga, izķeksēja tos no katliņa, aizmeta un ēda tālāk, it kā nekas nebūtu bijis. Starp citu, apmēram tāda pati attieksme Napoleonam esot bijusi pret seksu: intīmās attiecības ar Eiropas skaistākajām sievietēm imperators stājies, nenovelkot zābakus. Par to, vai novilka svārkus un bikses, ziņu nav...
Napoleons parasti ēda ātri, varētu pat teikt, ka rija, kumosus nesakošļājot. Iznākums bija likumsakarīgs - laika gaitā viņam radās problēmas ar vēderu. Nereti jau uzreiz pēc piecelšanās no pusdienu galda viņš bija aizmirsis, ko nupat ēdis - kāda gan starpība!
Tomēr daži iecienīti ēdieni imperatoram bija. Luijs Žozefs Maršāns, kurš laikā no 1814. līdz 1821. gadam pildīja Napoleona sulaiņa pienākumus, stāstīja, ka viņam esot garšojuši pēc īpašas receptes pagatavoti kartupeļi. Precīzu recepti gan viņš nemin, taču, pēc visa spriežot, runa ir par tā sauktajiem kartupeļiem «mundierī», ceptiem ar visu mizu.
Bet par godu uzvarai Marengo kaujā, kas notika 1800. gada jūnijā, šefpavārs Dunāns izgudroja ēdienu, kura recepte saglabājusies līdz mūsdienām - cāli Marengo gaumē. Napoleonam šis ēdiens esot paticis. Ir gan arī versija, ka recepte radusies vēl pirms Marengo kaujas, kad Napoleons pavāra klātbūtnē skaļi paziņojis: «Maniem karavīriem jāmaršē ar pilniem vēderiem!» Pavārs mājienu sapratis un pagatavojis visiem vistu. «Uzvaras ēdiena» versija, taisnību sakot, gan izklausās aizraujošāk.
Vēsturniece Ņina Martirisa apgalvo, ka Napoleonam tā esot garšojusi uz iesma cepta vista, ka pavāri karagājienos viņa vajadzībām vienmēr veduši līdz vistiņu krājumus. Imperatoram galdā celtas arī vistas kotletes. Ir zināms, ka vistu viņš vienmēr ēdis, turot pirkstos, ko pēc tam aplaizījis vai noslaucījis svārkos. Bet pa virsu uzdzēris vīnu. Kādu tieši - par to mazliet vēlāk.
Cits Napoleona sulainis Luijs Etjēns Sendenī stāsta par vēl dažiem ēdieniem, kas imperatoram garšojuši. Kā piemēru viņš min virumus - tos Napoleons labprāt ēdis pat visvienkāršākos, piemēram, lēcu. Galvenais noteikums - virai jābūt karstai. Vēl viņa ēdienkartē bijusi omlete vai vārītas olas, arī vārīta liellopu gaļa. No jēra Napoleonam vislabāk garšojis stilbs, bet no vistas - spārniņš. Brokastīs bieži vien pasniegti pupiņu salāti.

Imperatora vizīte vīna pagrabā

Pusdienas parasti bija smalkākā ēdienreize, jo uz tām varēja ierasties arī Napoleona maršali, kuri neatkarīgi no savas vienkāršās izcelsmes jau bija paspējuši kļūt par gardēžiem, tādēļ te ar lēcu virumu vairs nevarēja iztikt. Tad galdā cēla dažādus gaļas un zivju ēdienus, dārzeņus. Desertā parasti pasniedza augļus, taču tiem imperators nepievērsa īpašu uzmanību. Toties viņam ļoti garšoja mandeles.
Savā vārdā nosauktās kūkas Napoleons tā arī nepagaršoja, jo šis nosaukums tām pielipa vēlāk. Līdz tam tās mēdza dēvēt par karaliskajām galetēm vai milfeju. Pastāv versija, ka šo kūku sākotnējo recepti radījis franču konditors Kaudijs Gelē vēl 1645. gadā, bet pēc tam to pārņēmuši Neapoles meistari un nodēvējuši par Napolitano. Un tikai krietni vēlāk kūciņas sāka saukt par godu Napoleonam.

Napoleons un šampanietis

Dzērienu ziņā gan imperators bija daudz izvēlīgāks. Napoleona privātsekretārs de Burjēns raksta, ka gadījumos, kad imperators strādājis līdz rīta gaismai, tad dzēris karstu šokolādi. Esot dzēris arī kafiju, taču viņam pašam vien zināmu iemeslu dēļ nekad neesot tasīti izdzēris līdz galam.
Ja runājam par vīnu, Napoleons priekšroku devis diviem vīniem - Dienvidāfrikas Vin de Constance un Burgundijas Gevrey-Chambertin. Parasti viņš mēdzis vīnu atšķaidīt ar ūdeni. Ir nostāsts, ka, pagaršojis tieši šo Burgundijas vīnu, Napoleons esot teicis: «Nav labāka veida, kā ieraudzīt nākotni gaišās krāsās, kā vien skatīties tajā caur Šambertēna glāzi...»
Atrodoties otrajā izsūtījumā Svētā Helēnas salā, Napoleons saņēma 1150 litrus salda deserta vīna no Konstances ielejas Dienvidāfrikā - tas viņam bija ļoti iepaticies, un runā, ka pirms nāves viņš esot palūdzis glāzi tieši šā vīna. Starp citu, to vēl šobaltdien ražo darītavā Klein Constantia, tā godinot Napoleona piemiņu.
Ar alkoholu Napoleons neaizrāvās. Saldie liķieri viņam negaršoja, kaut gan tika pat radīts viņa vārdā nosaukts liķieris. Proti, XVIII gadsimta beigās Eiropā paradījās mandarīni no Ķīnas, un Napoleons nosprieda, ka eksotiskais auglis varētu liķieriem piešķirt īpašu garšu. Tādēļ viņš uzticēja tādu radīt galma ķīmiķim Antuānam Fransuā de Furkruā, kurš it kā pat esot konsultējies ar imperatoru par tā garšas īpatnībām. Iznākumā tapa imperatora mandarīnu liķieris. Tiesa, pēc Napoleona gāšanas tā ražošana tika pārtraukta un atsākta tikai pēc vairākām desmitgadēm.
Taču Napoleona iecienietākais dzēriens, protams, bija šampanietis. To viņš dzēra ar baudu, interesējās par ražošanas niansēm un centās padarīt par Francijas eksporta preci. Pateicoties Napoleonam, pārējā pasaule uzzināja par tādiem šampaniešiem kā Veuve Clicquot, Moet & Chandon, Piper-Heidsieck, Louis Roederer.

Napoleons viesojas sava drauga Žana Remī Moē šampanieša darītavā

Imperatora tuvās attiecības ar šampanieti sākās, pateicoties vīndara Kloda Moē mazdēlam Žanam Remī Moē, ar kuru Napoleons bija labos draugos. Klods Moē savulaik ar šampanieti apgādāja Luija XV galmu - karalis bija liels šā dzēriena cienītājs, ar kuru, starp citu, viņu iepazīstināja mīļākā, marķīze de Pompadūra, kura uzskatīja, ka šampanietis ir vienīgais dzēriens, pēc kura lietošanas sieviete nezaudē skaistumu. Līdz Luija XV valdīšanai šampanieti pārvadāja tikai mucās, kas dzēriena kvalitātei par labu nenāca, jo tika zaudēta daļa dzirkstošo burbulīšu. Tieši Luijs XV bija tas, kurš sankcionēja šampanieša pārvadāšanu pudelēs, tā paveicot labu darbu tehnoloģijas uzlabošanā.
Napoleona vecākiem piederēja neliels vīna dārzs, kurā puikam bērnībā nācās pastrādāt, taču šis laika sprīdis bija īss, jo jau deviņu gadu vecumā viņu atdeva mācīties karaliskajā kara akadēmijā, kas atradās Šampaņas provincē. Tur tad arī Napoleons iepazinās ar Žanu Remī Moē, kurš meklēja pircējus savam šampanietim. Starp citu, jaunu tirgu meklēšanā Moē bieži vien bija soli priekšā konkurentiem un piegādāja šampanieti pat ASV pirmajam prezidentam Džordžam Vašingtonam, tiesa, ļoti nelielos apjomos. Napoleonam kā cilvēkam, kurš orientējās vīnkopībā, bija uzticēts revolūcijas vārdā konfiscēt klosteriem piederošos vīna laukus, un te tad arī krustojās viņa un Moē ceļi, jo pēdējais cerēja ar jaunā virsnieka palīdzību uzlabot savas biznesa lietas. Bet, kad Napoleons nonāca varas virsotnē, pazīšanās ar viņu Moē pavēra milzīgas perspektīvas. Kaut gan Napoleona gaume gastronomijas jautājumos, kā mēs jau zinām, nebija izsmalcināta, šampanietis viņam ļoti gāja pie sirds. Kā raksta šampanieša vēstures pētnieki Dons un Petija Kledstrapi, viņam esot pieticis ar vienu glāzi, lai «atjaunotu spēkus un uzlabotu garastāvokli».
Napoleona dzīve bija dažādu teju vai mistisku sakritību pārpilna. Parasti pirms došanās katrā karagājienā viņš piestāja drauga Moē īpašumā Epernē pilsētā Šampaņā un allaž papildināja šampanieša krājumus, sakot: «Uzvaras gadījumā jūs esat pelnījuši šampanieti, bet zaudējumā tas jums ir vienkārši nepieciešams.» Moē apciemošana bija laba zīme, un daudzus gadus ar Moet šampanieti imperators svinēja savas uzvaras. Tikai vienu reizi ceļš veda uz citu pusi - kad viņš no Parīzes devās uz Beļģiju, kur pie Vaterlo viņu gaidīja angļu armija. Kā šis karagājiens beidzās, mēs visi labi zinām.
Leģenda vēsta, ka pēdējo reizi Napoleons un Moē tikušies 1814. gadā. Tad Napoleons teicis: «Vēl Francija nav ienaidnieka rokās, taču, ja es cietīšu zaudējumu, jau pēc mēneša būšu vai nu miris, vai arī zaudēšu troni. Tādēļ es jau tagad gribu tevi apbalvot par to, ko esi darījis mūsu vīnu labā aiz robežām.» Pēc šiem vārdiem imperators atdevis Moē savu Goda leģiona ordeni. Pēc dažām dienām Napoleons tiešām bija spiests atteikties no troņa, bet Moē sākās grūti laiki. Viņa īpašumā apmetās krievu karavīri, kuri bez ceremonijām pievāca vairāk nekā 600 000 pudeļu šampanieša. Žans Remī gan šajā laupīšanā spēja saskatīt arī pozitīvo un esot teicis: «Lai dzer, cik grib. Pēc tam viņi visu atlikušo mūžu alks šampanieša un, atgriezušies dzimtenē, kļūs par maniem labākajiem pārdevējiem.» Šajā ziņā Moē tiešām bija taisnība, jo iekarotāji izrādījās ļoti kāri uz šampanieti un drīz vien to vairumā iepirka gan angļi, gan austrieši, gan krievi un vācieši. Ja kara laikā viss šis tirgus franču šampanietim bija slēgts, nu beidzot visas durvis bija vaļā.

Interesanti, ka, kļuvis par imperatoru, Napoleons pieņēma kādu lēmumu, kas ietekmēja šampanieša ražošanu. Proti, ražošanas procesā ir nepieciešams neliels daudzums cukura, taču kara laikā, kad Britānija īstenoja Francijas jūras blokādi, no Karību jūras salām ievedamais cukurs kļuva par deficītu. To vajadzēja ne tikai šampanietim vien, tādēļ nācās meklēt izeju, un par tādu Napoleons uzskatīja cukurbiešu audzēšanu. Šampanieša ražotāji gan sākumā uz cukuru, kas iegūts no bietēm, raudzījās ļoti kritiski un negribēja to izmantot, uzskatot, ka tā tiek grautas tradīcijas. Taču ar laiku jaunievedums tomēr iedzīvojās un kļuva par normu.

Napoleons un konjaks

Īpašas attiecības Napoleonu saista arī ar konjaku. Kaut gan imperators ticis attēlots uz dažādu zīmolu konjaka pudelēm, vēsturiski tiesības uz to būtu tikai konjaka namam Courvoisier, kas Napoleona tēlu izmanto vēl šobaltdien. Oficiāli tas skaitās dibināts 1835. gadā, tātad jau pēc Bonaparta nāves, taču tiek uzskatīts, ka jau 1811. gadā viņš apciemojis Emanuelam Kurvuazjē piederošo konjaka noliktavu Parīzes priekšpilsētā Bersī un pasūtījis konjaku savām artilērijas vienībām. Leģenda vēsta, ka vairākas mucas Kurvuazjē sagādātā konjaka viņš paņēmis līdzi arī izsūtījumā uz Svētās Helēnas salu, kur šo dzērienu visai augstu novērtējuši angļu virsnieki un dēvējuši par Napoleona konjaku. Par Francijas imperatora oficiālo konjaka piegādātāju Courvoisier gan kļuva vairākas desmitgades vēlāk, kad šo godpilno titulu konjaka namam piešķīra Bonaparta pēctecis Napoleons III. Bet uz Courvoisier pudelēm Napoleona siluets parādījās tikai XX gadsimta sākumā. Savukārt XX gadsimta piecdesmitajos gados par godu Napoleona sievai Žozefīnei uzņēmums laida klajā īpašu konjaku, kas pildīts īpašas formas pudelē - tas ir liels retums un maksā vairāk nekā 10 000 eiro.

Napoleons un degvīns

Krievijas karagājiena laikā Napoleonam nācās iepazīt arī krievu tik iecienīto degvīnu. Skaidrs, ka nekādas labās atmiņas par to viņam nevarēja būt, īpaši jau pēc notikumiem iekarotajā Maskavā, kur alkohols kļuva par vienu no franču armiju graujošajiem faktoriem. Franču karavīru atmiņās var atrast uzdzīves aprakstus. «Namu pagrabos mēs atradām daudz vīna, Jamaikas rumu, veselu pagrabu ar lieliska alus mucām. [..] Katru vakaru lielā sudraba bļodā, kuru krievu bajārs bija aizmirsis paņemt līdzi un kurā satilpa vismaz sešas pudeles, mēs pa trim četriem lāgiem vārījām punšu. Vēl mēs atradām izcilu pīpju kolekciju, ar kurām varējām kūpināt burvīgu tabaku.» Seržants Žans Batists Burgons memuāros rakstīja: «Mēs Maskavā grasījāmies palikt uz ilgu laiku. Ziemai mēs bijām sarūpējuši septiņas lielas kastes šampanieša, daudz spāņu vīna un portvīna, turklāt arī 500 ruma pudeļu un simts milzīgas cukurgalvas, un tas viss sešiem apakšvirsniekiem, divām sievietēm un vienam pavāram!»
Franči nesmādēja arī degvīnu. Virtembergas kavalērijas pulka ārsts Heinrihs Ross, kurš Maskavā ieradās 1812. gada 2. septembrī, dienasgrāmatā ierakstīja: «Mūsējie bija uzoduši, ka krieviem, kuri aizmiguši gulēja ielās, blašķēs ir degvīns. Baidoties nokāpt no zirgiem, kavalēristi iemanījās ar zobena galu pārgriezt siksnas, ar kurām piestiprināja blašķes, un pacelt tās līdz saviem segliem. Ar tik viltīgu paņēmienu ieguvām degvīnu, kas mums jau sen bija kļuvis par retumu.»
Retums gan tas bija tikai frančiem, jo krievi pirms Maskavas atstāšanas bija sarīkojuši īstas alkohola orģijas. 18 gadus vecais krievu praporščiks Nikolajs Murajvovs atcerējās: «Maskava bija pilna ar bruņotiem un piedzērušiem zemniekiem un pilsētniekiem, kuri vairāk domāja par laupīšanu, nevis par pilsētas aizstāvēšanu. Viņi sāka izlaupīt krogus un dedzināt mājas.» Līdzīgi rīkojās arī krievu karavīri, kuri pārguruši atkāpās cauri Maskavai. Pilsētas galva Fjodors Rostopčins atzina: «Armija ir nomocīta, tai nav gribasspēka, visi tikai laupa. Ģenerāļu acu priekšā dedzina un izlaupa mājas. Vakar redzēju divus gvardes Preobraženskas pulka karavīrus laupot... Pa 5000 laupītājiem dienā nošaut nav iespējams.» Artilērista Suhaņina atmiņas: «Karavīru noskaņojums bija bēdīgs, un, soļojot cauri bagātajai pilsētai, viņi nespēja turēties pretī kārdinājumam, jo vairāk tādēļ, ka dzērienu tirgotāji paši dalīja veselas kastes, negribot mantu atstāt ienaidniekam.» Liela daļa pārdzērās tiktāl, ka nespēja iet tālāk un palika gulēt ielas malā, kur tad tos atrada jau pieminētie Virtembergas kavalēristi un pārējie Napoleona Lielās armijas karavīri.

Krievijā par godu simtgadei kopš uzvaras pār Napoleonu izlaida degvīnu "Napoleona rūgtas asaras"

Napoleonam Maskava uzreiz neiepatikās. Pirmo nakti viņš tur pavadīja kādā priekšpilsētas traktierī, kas bija pilns ar blaktīm. Drīz pēc tam viņu sagaidīja pilsētas pārstāvju bariņš ar tirgotāju Zakrevsku priekšgalā - viņa imperatoram pasniedza «Kremļa atslēgas». Vēlāk gan izrādījās, ka patiesībā atslēgas ir no Zakrevskas noliktavām. Naivais Napoleons viņai uzdāvināja no Maskavas aizbēgušā kņaza Goļicina muižu, kas vēlāk izraisīja pamatīgu skandālu, jo pēc atgriešanās kņazs savā īpašumā sastapa nekaunīgu sievišķi, kas viņam uzrādīja Napoleona dāvinājuma rakstu.
Nākamās dienas nebija labākas, jo imperatora klātbūtnē viņa armija pārvērtās par marodieru ordu. Līdzgaitnieki atceras, ka Maskavā viņš, cīnoties ar stresu, ļoti daudz ēdis un pieņēmies svarā, komplektā saņemot arī vēdera problēmas. Situācija vēl ļaunāka kļuva, kad pilsēta sāka degt. Imperators lika iznīcināt visus vīna pagrabus, taču tas neko vairs nelīdzēja - armija jau bija degradējusies un kļuvusi nespējīga cīnīties.

Bēgšana no Elbas

Napoleona raksturu vislabāk parāda stāsts par viņa bēgšanu no Elbas un izsēšanos Francijas dienvidos, aizsākot slaveno 100 dienu epopeju. Pēc sabiedroto uzvaras 1814. gadā viņu aizdzina izsūtījumā uz Elbas salu, kur pavadītā gada laikā Napoleons pamatīgi reformēja salas saimniecisko dzīvi un pat aizrāvās ar zīdtārpiņu audzēšanu. Taču tad mierīgā dzīve viņam apnika un gāztais imperators atgriezās Francijā ar dažiem simtiem uzticamo gvardes karavīru.

Vispirms aizgāja līdz Grenoblei, kur viņu sagaidīja armija, kas tagad kalpoja jaunajai varai Burbonu dinastijas izskatā. Karavīru vienībai bija dots uzdevums Napoleonu vai nu sagūstīt, vai arī nogalināt. Un ko darīja Napoleons? Lepnā vientulībā aizsoļoja līdz pretinieka ierindai un uzrunāja karavīrus: «Piektā pulka karavīri! Vai jūs mani pazīstat?» «Jā, pazīstam!» atskanēja balsis. «Tad kurš grib šaut uz savu imperatoru? Uz priekšu, dariet to!» Karavīri uz to atbildēja ar ovācijām un pilnā sastāvā pārgāja Napoleona pusē. Senais Napoleona cīņubiedrs maršals Neijs, kurš bija pārgājis Burbonu dienestā un saņēmis uzdevumu arestēt savu kādreizējo vadoni, atdeva imperatoram zobenu, taču tas atteicās to pieņemt, sakot, ka maršalam pašam tas vēl noderēs.
Napoleonam nenoliedzami piemita aktiera talants. Taču, ja tajā brīdī viņam vaicātu, ko gan viņš domāja, vienatnē ejot pretī durkļiem, imperators, visticamāk, pat nesaprastu jautājumu - tā taču bija jādara un punkts! Līdzīgas ainas 100 dienu laikā atkārtojās ne vienreiz vien, un nepagāja ilgs laiks, kad Napoleons triumfāli atgriezās Parīzē, tā arī nepiedzīvojis nevienu kauju ar Burbonu atbalstītājiem.

1912. gadā, atzīmējot Borodinas kaujas simtgadi, Krievijā sabiedrība Siņušins un Smorodinovs izlaida degvīnu ar nosaukumu Napoleona rūgtās asaras. Pudeli greznoja imperatora attēls. No veselā saprāta viedokļa tas bija nonsenss - ražot šņabi ar bijušā ienaidnieka attēlu virsū?! Vai spējat iedomāties, ka tagad Maskavā sāktu ražot degvīnu Hitlera rūgtais? Taču toreiz nevienam nekādi iebildumi neradās, visi dzēra un slavēja. Iemesls gan bija tīri politisks: tobrīd Francija bija kļuvusi par Krievijas sabiedroto, bet līdz Pirmajam pasaules karam bija atlikuši vien divi gadi. Napoleons atkal bija nācis modē un, lai gan degvīnu viņš ciest nevarēja, tagad tika iemūžināts vodkas pudelē.
Par tādu vēstures paradoksu var pat pacelt glāzi šampanieša.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
_{Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita}

• label#SIF_MAF2023
• labelNezināmā Vēsture