Viena no mazāk pētītajām Latvijas vēstures rakstīto avotu grupām ir nepublicētās XVI-XVIII gadsimta krimināllietas, kas glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Tās sniedz ziņas ne tikai par tiesību normām, tiesas procesu un sodiem, bet arī dažādu kārtu piederīgo savstarpējām attiecībām, mentalitāti, saimniecību un seksualitāti. Krimināllietas ir vienīgie rakstītie avoti, kuros atrodamas plašākas ziņas par zemnieku kārtas piederīgajiem minētajā laikmetā, jo citos avotos ir minēti tikai labākajā gadījumā zemnieku vārdi vai skaits.
Krimināltiesas un likumi Kurzemē
Dundagas pilsnovads no XIII gadsimta līdz agrārajai reformai bija lielākais muižas novads Baltijā. Pilsnovads sākotnēji piederēja Rīgas domkapitulam, tad - Kurzemes bīskapam, kopš 1585. gada - Polijas kancleram Martinam Berzevicam, Brandenburgas markgrāfa padomniekam Levinam fon Bīlovam, pēc tam - muižnieku fon Maidelu un fon Ostenzakenu dzimtām.
Kriminālās un civiltiesības Kurzemē kopš XIII gadsimta regulēja Kurzemes zemestiesības. Tās bija spēkā līdz XVII gadsimtam un pamatojās galvenokārt uz pirmkristīgā laika paražu tiesību normām, kas paredzēja, ka noziedznieks nodarīto kaitējumu kompensē naudā vai ar verdzību. Nāvessods pēc Kurzemes zemes tiesībām draudēja par baznīcas apzagšanu, izvarošanu un liela apmēra zādzībām. XVI gadsimta vidū Livonijas tiesās sāka izmantot Svētās Romas imperatora Kārļa V 1525. gada kriminālkodeksu. Kārļa V kodekss pamatā balstījās uz romiešu tiesībām, taču tajā manāma arī liela Vecās Derības tiesību normu ietekme. Trešajā Mozus grāmatā ir paredzēti nāvessodi par homoseksuālismu un zoofiliju (vienā vārdā sauktu par sodomiju), incestu, buršanu un laulības pārkāpšanu, no kurienes tie pārņemti Kārļa V kriminālkodeksā. Pie smagiem noziegumiem, kas pelna nāvi, pieskaitīta arī laupīšana ar ielaušanos, tīša dedzināšana, Dieva zaimošana. Ieviesās sodīšana ar ieslodzījumu un spaidu darbiem.
Pretēji uzskatam, ka dzimtbūšanas laikā tiesu pār saviem dzimtcilvēkiem sprieda dzimtkungs vienpersoniski, tas tika darīts tikai civillietās un sīkās krimināllietās. «Augstā tiesa» gadījumos, kad apsūdzība tika celta par nodarījumiem, kas jāsoda ar nāvi vai sakropļošanu, bija tiesas kolēģija, kurā bez dzimtkunga piedalījās vairāki pieaicināti muižnieki un lēņavīri, kā arī tiesasvīri. Tiesasvīri bija cienījamākie, paražu un rakstītos likumus zinošākie pārstāvji no dažādu kārtu vidus, kas pildīja prokurora lomu - izskatīja pierādījumus, uzklausīja lieciniekus un sagatavoja spriedumu, ko tiesas kolēģija apstiprināja vai mainīja. Zemnieku tiesasvīra (vāc. Rechtfinder) amats Kurzemes-Zemgales hercoga un privātajās muižās pastāvēja līdz pat pagastu tiesu izveidošanai 1817. gadā.
Tiesas spriedumus izpildīja bende, kurš lielākajās muižās dzīvoja uz vietas vai arī tika aicināts no pilsētām. Pastāvēja noteikta summa, ko bende saņēma par dažādu sodu izpildīšanu - pakāršanu, galvas un locekļu nociršanu, sadedzināšanu uz sārta vai vienkāršu pēršanu. Papildus tiesa bendem maksāja par materiālu - virvju, malkas u.c. - iegādāšanos. Nāvessodi tika izpildīti soda vietās netālu no pils vai muižas, kas tika saukti par Karātavu vai Bendes kalniem. Ar nāvi sodīto līķi un to daļas tika izstādīti soda vietās vai turpat aprakti. 1833. gadā Karātavu kalnā četrus kilometrus no Dundagas nejauši tika izrakts stabs ar tam pienaglotu sievietes galvaskausu un skeletu. Vietējie iedzīvotāji zinājuši stāstīt, ka tā esot Dundagas saimniece Trīne, kurai pirms kādiem 70 gadiem nocirsta galva par laulības pārkāpšanu un vīra slepkavību. Rokot kartupeļu bedres Karātavu kalnā, zemnieki jau agrāk esot atraduši daudzus cilvēku kaulus.
Atentāts pret dzimtkungu
1591. gada 27. oktobra vakarā tika apcietināts, sasiets un nogādāts cietumā Dundagas muižas rakstvedis Leonhards Lukass. Nākamajā rītā viņu nopratināja dzimtkungs Levins Bīlovs, hauptmanis Bartolds Švancs, muižas pārvaldnieks Heinrihs Kreicbergs, lēņavīri Hanss Pīpenštoks, Jirgens Šmits un Melhiors Heincels.
Lukass nopratināšanā atzinās, ka ir dzimis Rēgensburgā un viņa tēvs ir Sebastians Hēnerlins, bet viņš savu vārdu pārmainījis tādēļ, ka savam kungam Vāczemē Vilhelmam fon Bēram nozadzis 100 dukātus un pirms 16 vai 17 gadiem aizmucis no dzimtenes. Bīlovs, turot viņu aizdomās par zādzību, gribējis viņu iekalt dzelžos, tādēļ ļaunais gars viņam iedvesis domu nogalināt kungu. 27. oktobra vakarā ap astoņiem, kad visi bija aizgājuši gulēt undienestmeita Lukasam jau bija saklājusi gultu, viņš savā istabā pielādējis bisi, lai kungu nošautu, bet tā nejauši izšāvusi, pamodinot kungus un kalpotājus. Viņš paķēris šķēpu un skrējis uz ēdamtelpu, kur pie galda ieraudzījis kunga sulaini, poļu dižciltīgo zēnu Mihaelu Zakrevski, kuram ar šķēpu iedūris četras reizes. Zēns nokritis zem sola, un Lukass domājis, ka tas ir pagalam. Tad viņš skrējis uz kunga istabu, lai kungu nodurtu, bet tās durvis bijušas aizslēgtas. Tad viņam uzbrucis hauptmanis, kuram viņš tumsā divreiz iedūris ar šķēpu un ievainojis, tad nogāzis zemē un mēģinājis nodurt ar nazi, bet piesteigušies kalpotāji, kas satvēruši un sasējuši.
Ļaundaris visu atzina, tādēļ netika spīdzināts. Uz tiesas spriešanu sapulcējās visi muižas novada tiesasvīri, tostarp pagastu vecākie. Bende atveda sasietu apsūdzēto, un tika atklāti nolasīta apsūdzība, ko hauptmanis pārtulkoja nevācu tiesasvīriem. Apsūdzētais visu atzina, un tiesneši pēc apspriešanās nolēma: tā kā viņš ir slepkava, kurš turklāt bija nodomājis nogalināt paša kungu, viņam ir jānocērt galva, bet ķermenis jāuzstāda uz rata. Kungs tam piekrita. Ļaundaris no tiesas uzreiz tika aizvests uz soda vietu, un spriedums tika izpildīts.
Dienesta noziegumi
Dundagas muižas tiesai bija pakļauti visi muižas iedzīvotāji, ieskaitot muižas dienesta ļaudis, kalpotājus un amatniekus, neraugoties uz to kārtas piederību, ieņemamo amatu vai tautību. Tā 1592. gada 30. decembrī tika pasludināts spriedums Heinriham Kreicbergeram, kurš fon Bīlovam bija nodienējis par muižas pārvaldnieku gadu un 14 dienas. Tā kā viņš, esot dienestā, no nabaga pavalstniekiem ņēmis kukuļus un dāvanas, tādējādi pārkāpjot savu zvērestu un pienākumu, kā arī kunga prombūtnē sitis un ievainojis sava kunga kalpotājus, viņš tika atlaists no dienesta bez algas un ceļa pases, kā arī uz mūžīgiem laikiem padzīts no Dundagas.
1591. gada 1. septembrī skolmeistars Johans Folkers tika ieslodzīts Dundagas pils sardzes kambarī. Pēc dažām dienām viņš kungam rakstīja lūgumu, kurā dedzīgi apgalvoja, ka esot nevainīgs, kā attaisnojumu daudzkārt citēja Bībeli, taču nepieminēja, kādā nodarījumā viņš tiek apsūdzēts. Vēlāk, 7. septembrī, viņš citā lūgumrakstā atzina, ka ir cēlis neslavu fon Bīlovam sprediķos un viesībās, un apzvērēja turpmāk tā nedarīt, kā arī neņemt ļaunā savu ieslodzīšanu un par to neatriebties.
1597. gada 27. aprīlī pils kalps Lamberts Šulcs tika ieslodzīts cietumā par zādzību. Kad viņš savu noziegumu vaļsirdīgi atzina, nožēloja un atlīdzināja, viņam tika dāvāta dzīvība. Kalps apzvērēja, ka uzticīgi un paklausīgi kalpos Dundagas pilij piecus gadus par 12 florēniem gadā un apģērbu, bet, ja pildīs dienestu nolaidīgi vai aizbēgs, viņam žēlastības nebūs.
1599. gada septembrī skroderis Klauss Šulcs no Greveršmēlenas Meklenburgā saņēma rokasnaudu un nodevīgi aizbēga, bet tika notverts un ieslodzīts. Viņš apzvērēja, ka kopā ar savu zelli uzticīgi kalpos trīs gadus par algu, apģērbu un uzturu. Taču jau 11. decembrī viņš atkal centās aizbēgt kopā ar savu zelli, dzimtcilvēku Oktes Ansi. Pirms bēgšanas skroderis nozaga kungam pulvera ragu, kā arī bisi, šķēpu un cirvi no kunga arsenāla. Noskaidrojās, ka viņš turklāt arī bijis parādā četrarpus Rīgas marku kunga tirgotājam Gothardam. Tiesasvīrs nosprieda, ka vainīgo ir jāpakar. Kungs tomēr izrādīja labsirdību un viņu apžēloja, taču skroderis uz mūžīgiem laikiem tika izraidīts no Dundagas novada.
1594. gada 26. augustā pēc Arnta Šneidera sūdzības par zādzību sardzes kambarī tika ieslodzīts skroderis no Piltenes Marks Langs, kurš strādāja pie Korta Vencela. Trešajā naktī viņš no ieslodzījuma slepeni izbēga, nolaidās no pils mūriem, bet salauza kāju. No rīta viņš atkal ieslodzīts, tad vests tiesas priekšā. Korts Vencels apgalvoja, ka Langs viņam nozadzis zirgu 100 marku vērtībā, un pieprasīja tās atmaksāt. Vainīgajam pienākošais nāvessods pēc viņa lūguma un zaudējuma atlīdzināšanas tika atlaists, un tā paša gada 11. novembrī skroderis pēc ieslodzījuma beigām apzvērēja nekad mūžā vairs nerādīties Dundagas muižas novadā.
Par noziegumu tika uzskatīti arī ārlaulības dzimumsakari, kas neprecētiem ļaudīm netika sodīti bargi, bet precēti ļaudis par sānsoļiem varēja zaudēt dzīvību. 1596. gada 20. martā neprecētie amatnieki - mūrnieks Martins Simons un kokvirpotājs Hanss Brass - atzina, ka ir piekopuši nešķīstību, par ko pelnīti tikuši ieslodzīti Dundagas pils cietumā. Viņi apzvērēja, ka par savu pelnīto ieslodzījumu neņems ļaunā un neatriebsies nevienam, īpaši fon Bīlovam un viņa kalpotājiem ne atklāti, ne slepeni, turklāt godīgi un uzticīgi kalpos savam kungam vēl sešus gadus.
Sodīta tika arī nolaidīga un nekvalitatīva darba veikšana. 1592. gada 28. martā meldermeistars Jeremija Henings deva zvērestu. Pēc tam, kad Levins fon Bīlovs par pienācīgu algu viņam uzticēja uzbūvēt zāģu dzirnavas, bet viņš to neizdarīja pietiekami labi, kungs viņu uz ilgu laiku lika ieslodzīt Dundagas pils cietumā. Viņš pie Dieva apzvērēja, ka pēc tam, kad viņa vietā tiks iecelts cits meistars, viņš atlīdzinās visus zaudējumus, bet pēc tam dosies prom. 1592. gada 21. aprīlī no Rīgas ieradās zāģu dzirnavu meistars Lorencs Dreslers no Dancigas, kurš apskatīja zāģu dzirnavas un konstatēja šādus trūkumus: nav labi ierīkoti pamati, jo tiem cauri tek ūdens, kas var saārdīt visu dambi un dzirnavas; ūdensrats nav uzstādīts taisni; sazobe ir nepareizi izbūvēta un nedarbojas. Lietas iznākums nav zināms, taču, visticamāk, nolaidīgā būvnieka tika piedzīti zaudējumi saskaņā ar Rīgas dzirnavu meistara aplēsēm.
Neparastā izvarošana
Izvarošana bija viens no smagākajiem noziegumiem, par ko sodīja ar nāvi, neņemot vērā upura bezpalīdzīgo stāvokli. Viena no kuriozākajām izvarošanas prāvām sākās 1594. gada 7. septembrī, kad pēc Sulpes Mucenieka no Kaltenes ciema sūdzības pils cietumā tika ieslodzīts Oto fon Sakena jūrmalas zemnieks Lūle Mekus, kurš dzīvoja Domaraga (vēlākās Kolkas) tuvumā.
Sūdzētājs apgalvoja, ka viņa sieva pagājušajā svētdienā bija muižā pārdot preces un, drusku pavairāk iedzērusi, gājusi uz jūrmalu. Kad viņa ienāca Dražu sētā, nogūlās zemē un iemiga. Kad tur ieradās arī apsūdzētais un ieraudzīja viņu guļam, viņš bez jebkāda kauna pie tās piegūlās un ar aizmigušo sievu veica aizliegto nešķīstību un laulības pārkāpšanu bez sievas zināšanas un gribas. Viņš arī minēja dažu liecinieku teikto, kuri to redzējuši. Apsūdzētais to noliedza, un tiesasvīrs nosprieda, ka apsūdzētā ļaunā prāta dēļ viņam jāļauj pārdomāt četras dienas, tad tad no jauna jāsarīko tiesas diena.
Nākamajā tiesas dienā apsūdzētais apgalvoja, ka tas noticis ar sievas gribu. Viņi abi pirms tam bijuši muižā uz tirgu, un abi šo lietu norunājuši. Tādēļ arī viņš gribējis uzgulties viņai virsū un nav izturējies pret viņu vardarbīgi. Taču sieva pilnīgi noliedza to, ka viņi būtu runājuši kaut vārdu, bet viņš to ir slepeni piesmējis aizmigušu.
Tad tiesasvīrs paziņoja, ka apsūdzētais ir jāspīdzina, lai uzzinātu patiesību. Viņu nodeva bendem spīdzināšanai, un Lūle atzinās, ka tikai savas muļķās galvas dēļ piegāja pie sievas, viņu atkailināja un bez viņas ziņas miegā piekopa ar viņu nešķīstību. Tad apsūdzēto atkal ieslodzīja, un viņu dažas reizes apmeklēja mācītājs, kurš mudināja uz grēku nožēlu. 20. septembrī atkal notika tiesas diena, un tiesasvīrs nolēma, ka viņš ar savu nodarījumu ir zaudējis kaklu un viņam jānocērt galva. Tad viņš uzreiz tika nodots bendem, un spriedums tika izpildīts.
Izvarošana, kas bija apvienota ar slepkavību un incestu, viennozīmīgi nozīmēja nāvessodu. 1589. gada 29. augustā Kurzemes bīskapijas piekrastes pārvaldnieks dižciltīgais Dionīsijs fon Sakens uzzināja, ka Mazirbes piekrastes zemnieks Blasis ne tikai savas sievas māsu ir piegulējis un pēc tam jūrā ir izmetis no laivas, bet arī ir piesmējis savu miesīgo māsu. Ļaundaris no Mazirbes ciema aizbēga, bet tika notverts, un fon Bīlovs viņu ieslodzīja. Lietas nobeiguma iztrūkst, taču šādos noziegumos apsūdzētā liktenis bija neapskaužams - viņu gaidīja īpaši izsmalcināts un mokošs nāvessods.
Tas redzams no kādas citas krimināllietas: 1595. gada 30. aprīlī jūrmalas zemnieks no Kegeles Botu Andrejs tika apcietināts un nogādāts pils cietumā par to, ka viņš piegulējis savas sievas māsu, neprecētu meitu, kas kļuvusi grūta. To viņš sākotnēji noliedza un tika ieslēgts kāju dzelžos, līdz pie tiesas ieradīsies meita.
30. jūlijā notika tiesa, uz kuru brīvprātīgi ieradās cietusī meita no Ģipkas un viņas māte. Sākumā viņas visu noliedza un apgalvoja, ka meitu ir padarījis grūtu cits puisis - Mežūzēnu Lulje, taču pēc iztaujāšanas sāka par Botu Andreju sūdzēties, ka viņš meitu pirmoreiz sagrābis mežā un gribējis pakļaut savai laulības pārkāpēja gribai, taču viņa izrāvusies un ar nazi pasargājusi sevi no vardarbības. Pēc tam viņš to diezgan ilgu laiku licis mierā, līdz beidzot, kad viņš to paņēmis līdzi zvejā uz Pērnavu, Andrejs meitu laivā pret viņas gribu izvarojis un piedraudējis: ja viņa pretosies, viņš to izmetīs no laivas, un ja viņa kādam to pastāstīs, viņš to nogalinās. Meita ļoti nobijās no šiem draudiem, tādēļ neteica to un nesūdzējās nedz priekšniecībai, nedz kādam citam. Arī uz sauszemes meita tika dažas reizes piegulēta un padarīta grūta, bet par sava jaunpiedzimušā bērna tēvu uzdeva Mežūzēnu, jo baidījās, ka Andrejs izpildīs savus draudus.
Par to Andrejs bija ļoti izbiedēts un sākumā visu noliedza, bet drīz, kad ar viņu tika runāts stingri un pateikts, ko viņš par to saņems, labprātīgi atzinās. Tiesnesis nosprieda: tā kā Andrejs paša sievas māsu un neprecētu meitu uz ūdens ir izvarojis un piekopis ar viņu asinsgrēku, viņš par sodu un citiem par brīdinājumu ir jāiemet ugunī un jāsadedzina. Meitu par to, ka viņa ļāva ar sevi tā darīt un neziņoja par noziegumu, bendem pie kāķa ir labi jānoper ar rīkstēm.
Tad piekrastes pārvaldnieks, mācītājs un nabaga grēcinieks lūdza, lai vainīgais netiktu dzīvs sadedzināts, bet viņam tikai nocirstu galvu, ko tiesa arī atļāva. Notiesātais tika aizvests uz soda vietu, tur nogalināts un aprakts. Pēc tam meita tika nopērta pie kāķa.
Tīšās un netīšās slepkavības
Tīša un apzināta slepkavība tika sodīta ar nāvi, nocērtot galvu vai sadragājot noziedznieka kaulus ar ratu, taču bieži vien izmeklēšanā tika noskaidrots, ka slepkavība veikta netīšām vai noslepkavotā vainas dēļ, un tādā gadījumā slepkava tika cauri ar ieslodzījumu un baznīcas sodu.
1594. gada 19. novembrī pēc Ģerta Šlītera no Nariņiem sūdzības tika apcietināts, sasiets un pilī ieslodzīts Janis Zušis no Ostes. 29. novembrī tika noturēta tiesa, kurā sūdzētājs paziņoja, ka viņa nelaiķa brālēns Ģerts Šlīters aizgājis uz Osti uz Jēkaba Zuša mājām, kur kopā ar viņu un Jaņa brāļiem Jani un Maču izdzēra kannu alus. Tad Janis Zušis ar Ģertu izgāja ārā un pa jokam sāka cīkstēties, līdz Ģerts Jani nogāza zemē. Par to Janis sadusmojās un ķērās pie ieroča. Brāļi Mačs un Janis pieskrēja un sāka viņu sist. Šlīteram nācās bēgt, un viņš ieskrēja Janikenu sētas istabā. Abi viņam sekoja, bet mājinieki kopā turēja durvis un nelaida viņus iekšā. Janim rokā bija koks, bet Mačam - lāpsta. Viņi pieprasīja, lai laiž iekšā pie Šlītera, un viņi tiks iekšā, kaut arī tur būtu visi velni. Tad viņi durvis atspieda ar varu, Ģertu nosita uz grīdas, Janis Zušis pagrāba cirvi, kas bija zem sola, un iesita ar to viņam pa galvu tā, ka izspiedās smadzenes, un piecas dienas vēlāk Ģerts nomiris.Tika nopratināti liecinieki, un viņi sūdzību apstiprināja. 2. decembrī tika noturēta tiesa, un tika nospriests: tā kā apsūdzētais Gertam Šlīteram ir iesitis pa galvu ar cirvi un viņš no tā nomiris, turklāt arī ielauzies mājā, uzlaužot durvis, apsūdzētais vispirms jāsadragā ar ratu, bet pēc tam jānocērt galva. Apsūdzētais lūdza žēlastību, lai viņu pasaudzē no rata un tikai nocērt galvu. Šāda žēlastība tika atļauta, viņš nodots bendem un drīz sodīts ar nāvi.
1716. gada 27. jūnija tiesas sēdē Dundagas īpašnieks fon Ostenzakens apsūdzēja savu dzimtcilvēku Bētu, ka viņš nositis citu puisi. Apsūdzētais izstāstīja, ka nosistais viņu atklāti nolamājis par ubagu. Bēts pieprasījis likt viņu mierā, bet ķildnieks turpinājis viņu lamāt. Bēts pielēcis no sola, satvēris skalturi, ar to iesitis vienu reizi un trāpījis pa galvu, un atkal apsēdies pie galda. Viņš apgalvoja, ka nav gribējis ķildnieku nosist.
Tika iztaujāti liecinieki, vai nosistais bijis ķildīgs cilvēks, uz ko mājas saimnieks Zvaguļu Juris un Biķernieku Mārtiņš, kuri bija klāt ķildā, atbildēja, ka nosistais vienmēr kļuvis ķildīgs, kad piedzērās. Tā arī toreiz viņš dažādi lamājis apsūdzēto, pēc kam Bēts pielēcis kājās, sitis viņam ar lākturi un trāpījis pa galvu. Tas nokritis uz grīdas un nākamajā dienā miris. Apsūdzētais vienmēr bijis miermīlīgs un nekad neķildojies.
Spriedumā minēts, ka izmeklēšana noskaidrojusi: 1. Nosistais bijis šā strīda vaininieks. 2. Par apsūdzēto liecinieki liecina, ka viņš ir miermīlīgs cilvēks. 3. Sitiena nolūks nav bijusi nogalināšana. 4. Nosistā brūču aplūkošana nav veikta. Tādēļ apsūdzētais tiek atbrīvots no soda, kas pienākas par slepkavību, tomēr caur viņa roku dzīvību ir zaudējis cilvēks, kādēļ viņam ceturtdaļgadu ilgi ķēdēs iekaltam jāstrādā spaidu darbi pie maizes un ūdens, turklāt Bētu sešas svētdienas pēc kārtas jāsoda ar sešiem pāriem rīkšu. Šajās svētdienās dievkalpojuma laikā viņam jāstāv baznīcā ar lākturi rokās, ar kuru nositis cilvēku, un mācītājam viņš sprediķī jānosoda. Septītajā svētdienā viņam jāiet pie dievgalda, ar ko vainīgā grēki tiks atlaisti.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita