Ceļojums pa bijušo Austrumprūsiju, kas tagad atrodas Polijas un Krievijas (Kaļiņingradas apgabals) valstu teritorijās, jebkuram vēstures interesentam ir vērtīga pieredze. Iebraucot no centrālās Polijas vai Lietuvas puses, uzreiz acīs iekrīt atšķirīgā kultūrvide - koku aleju ieskautie ceļi, dīķu sistēmas, ūdensdzirnavas, viduslaiku pilis un muižas, kas būvētas no sarkanajiem ķieģeļiem, Ziemeļvācijai raksturīga viduslaiku un jauno laiku pilsētu arhitektūra. Viens no Austrumprūsijas ceļojuma galvenajiem objektiem parasti ir viduslaicīgā Gdaņskas pilsēta un varenā Malborkas pils - lielākā sarkano ķieģeļu būve viduslaiku Eiropā.
Vērīgākajiem latviešu un lietuviešu ceļotājiem vietām būs pamanāmi ciemu, upju un ezeru nosaukumi, kas šķiet tuvi to baltisko skaņu dēļ - Balgas pils, Prēgeles upe, Sūnu ezers un upe Polijā, Pisas upe Kaļiņingradā. Protams, ja ceļotājs papildus ieskatīsies Vikipēdijā, viņš ieraudzīs, ka Polijas pilsēta Braniewo reiz bijusi vācu Braunsberg, bet vēl agrāk tā bija senprūšu Brūsa, poļu Lidzbark Warmiński - vācu Heilsberg un senprūšu Lecbarga, kas atradās viņu senajā Vārmes novadā. Kaļiņingradas apgabala Балти́йск bijusi vācu Pillau, agrāk - senprūšu Pilava, savukārt Дружба pēc tādas pašas likumsakarības - vācu Allenburg - senprūšu Alna, Багратио́новск - vācu Preußisch Eylau - senprūšu Elava. Šāds Austrumprūsijas vietvārdu apskats ir turpināms ilgi.
Austrumprūsijas kultūrīpatnības skaidro ar to, ka šīs zemes ir bijušas gan seno baltu, gan Vācijas valsts teritorija, kas pēc Otrā pasaules kara tai atņemta. Tomēr sākums šai Austrumprūsijas «civilizācijai» meklējams viduslaikos - Vācu jeb Teitoņu ordeņa valstī, bet ordeņa stāsts aizsākās ļoti tālu no Prūsijas - mūsdienu Izraēlas pilsētā Akrā.
Teitoņu brālība un Hermanis no Zalcas
Politiskā dzīve Eiropā XII un XIII gadsimta mijā mutuļoja. Varenības apogeju sasniedza Romas katoļu baznīca, pāvesta amatā tobrīd bija leģendārais Inocents III. Bija izsludināts Trešais krusta karš, kurā piedalījās Anglijas karalis Ričards Lauvassirds, Svētās Romas vācu Cēzars jeb ķeizars Fridrihs Barbarosa, Francijas karalis Filips II Augusts. Krusta karos būtisku politisko ietekmi un militāro spēku demonstrēja garīgo bruņinieku ordeņi - joanīti jeb hospitālieši un templieši. Bruņinieku ordeņos apvienojās krustneši, kas līdz ar iestāšanos brālībā kļuva par mūkiem - ar zvērestu solīja paklausību, celibātu un atteikšanos no mantības, turklāt vienlaikus zvērēja ar zobenu rokās cīnīties pret ticības ienaidniekiem. Ordeņa dalībnieki viens otru dēvēja par brāļiem, līdzīgi kā to darīja mūku ordeņos.
Trešajā krusta karā uz Palestīnu lielā skaitā devās Vācijas zemju bruņniecība. Akonas jeb Akras pilsētas aplenkuma laikā 1190. gadā vācu bruņinieki izveidoja hospitāli ievainoto ārstēšanai. Pēc astoņiem gadiem hospitālis tika pārveidots par Vācu jeb Teitoņu bruņinieku ordeni. Tā atšķirības zīme - balts apmetnis ar melnu krustu uz tā. Statūtos jeb konstitūcijā teitoņu brāļi daudz ko aizguva no citiem garīgo bruņinieku un mūku ordeņiem, bet savas eksistences pamatojumu viņi atrada Vecās Derības tekstos, kur runāts par «Dieva karavīriem». Brālības iekšienē valdīja demokrātiski principi - visas amatpersonas tika vēlētas. Statūti noteica, - ja visi «neticīgie» ir pievērsti kristietībai, ordenim vara jāatdod laicīgam valdniekam. Šis bija liktenīgs princips visu bruņinieku ordeņu turpmākajā liktenī. Tā kā Teitoņu ordenis bija cēlies no hospitāļa, arī nākamajos gadsimtos tas saglabāja slimo kopšanas un žēlsirdīgo misiju.
Iespējams, ka Teitoņu ordenis nekad arī nebūtu pārsniedzis Palestīnas kristīgo varu un lokālo sadursmju ietvarus, ja vien tā rindās nebūtu kāds izcils politiķis. Tas bija Teitoņu ordeņa ceturtais virsmestrs tīringietis Hermanis no Zalcas (1165-1239). Viņš kļuva par ordeņa vadītāju laikā, kad krusta kari Svētajā zemē sāka buksēt. Krustnešiem vairs nebija panākumu nebeidzamajos konfliktos ar Tuvo Austrumu musulmaņu varām, Ceturtais krusta karš 1204. gadā vainagojās ar to, ka katoliskie krustneši izlaupīja pareizticīgo Konstantinopoli, bet t.s. bērnu krusta karagājiens 1212. gadā tā dalībniekiem (mazgadīgiem bērniem) beidzās pilnīgi traģiski - ar viņu pārdošanu verdzībā Austrumu tirgos. Daudzi kristieši sāka vilties iecerēs izveidot Bībeles ideālos balstītu sabiedrību Svētajā zemē. Sāka mazināties krustnešu plūsma, jo karot gribētāju fanātisma līmenis kritās.
Šķiet, ka Hermanis no Zalcas apzinājās krusta karu kustības briestošo krīzi Svētajā zemē. Tomēr, būdams savas brālības patiess patriots, virsmestrs sāka aktīvi darboties un meklēt ceļus, lai ordeņa nākotni saistītu ar kādu citu zemi ārpus Palestīnas. Protams, viņa varas gados vēl nebija ne runas par to, ka teitoņi varētu pamest Svēto zemi. Tā viņiem joprojām bija ideāls un galvenais mērķis, tāda tā palika arī turpmākajos gadsimtos, kad ordeņa Palestīnā sen vairs kā nebūs. Hermanis izprata, ka ordeņa nākotne ārpus Svētās zemes var būt sekmīga tikai tādā vietā, kur ordeņa brāļiem būs darbs, proti, iespējams karot pret «Kristus ienaidniekiem». Ordeņa labā virsmestrs veikli prata izmantot pretrunas, kas jau vairāk nekā gadsimtu ilgi pastāvēja Romas pāvestu un Svētās Romas vācu impērijas ķeizaru starpā, gūstot privilēģijas savai brālībai no abām pusēm.
Uz Transilvāniju un Prūsiju
Pirmais mēģinājums izplesties ārpus Palestīnas notika 1211. gadā. Pie virsmestra vērsās Ungārijas karalis Andrāšs II ar aicinājumu teitoņu bruņiniekiem ierasties ungāru Transilvānijā, lai palīdzētu atvairīt kipčaku klejotāju iebrukumus. Ielūgums tika pieņemts, un bruņinieku vienības devās uz Ungāriju. Teitoņi kopā ar ungāru bruņniecību visai sekmīgi atvairīja stepju klejotāju sirojumus Karpatu kalnos. Karalis teitoņiem piešķīra vairākas privilēģijas, tostarp tiesības ievākt desmito tiesu un kalt savas monētas. Hermanis centās panākt, lai privilēģijas apstiprina arī pāvests, jo tad Ungāriju jau varētu uzskatīt par potenciālu ordeņa nākamo mājvietu. Tomēr pamazām starp ordeņa vadītājiem un karali Andrāšu brieda konflikts. Drīz vien ungāri dažādos veidos mēģināja atbrīvoties no ordeņa klātbūtnes, nonāca pat līdz militārām sadursmēm. 1225. gadā ordeņa vienības tika padzītas un viņu kontrolētās pilis ieņemtas. Tomēr ordenim un tā virsmestram tā bija tikai īslaicīga neveiksme. Nākamajos gados teitoņiem radās jauna un veiksmīga iespēja. Tā bija saistīta ar pagānisko Prūsiju.
Baltu tautas - prūšu (turpmāk viņus dēvēsim par senprūšiem) - vēsture ir atsevišķa raksta vērts temats. Šoreiz tikai minēsim to, ka senprūši, kas saskaņā ar viduslaiku hronistu izteikumiem bija nelabojami pagāni, ilgstoši konfliktēja ar kristīgajiem poļiem un pareizticīgajiem rusiem jeb senkrieviem. XIII gadsimta otrajā desmitgadē Mazovijas poļu kņazs Konrāds pret senprūšiem organizēja lokālus krusta karus, no kuriem vairums cieta neveiksmi. Līdzīgi Rīgas bīskapam Albertam viņš pat nodibināja nelielu bruņinieku ordeni - Dobrinas zobenbrāļus. Tas nepalīdzēja, vēl vairāk - XIII gadsimta divdesmito gadu beigās militārā iniciatīva nonāca senprūšu karadraudžu rokās. Viņi veica arvien biežākus un postošākus iebrukumus poļu zemēs.
Šādā sarežģītā situācijā Mazovijas Konrāds vērsās pie Hermaņa no Zalcas ar ierosinājumu teitoņu vienībām ierasties senprūšu pierobežā un uzsākt Prūsijas pakļaušanu. Veiklais diplomāts Hermanis no Zalcas panāca, ka Svētās Romas vācu impērijas ķeizars Fridrihs II Itālijas pilsētā Rimini izdeva tā saukto Zelta bullu, ar kuru piešķīra teitoņiem senprūšu zemes un ordeņa suverenitāti pār vēl neiekaroto Prūsiju. Arī Mazovijas kņazs Konrāds 1230. gadā Prūsiju avansā uzdāvināja Teitoņu ordenim. Visbeidzot pēc četriem gadiem pāvests izdeva bullu par ordeņa tiesībām uz Prūsijas zemi, turklāt ar piebildi, ka Teitoņu ordenis ir pakļauts tikai pāvestam un neviena laicīga vara nav tā senjors. Tā bija milzīga Hermaņa no Zalcas diplomātiska uzvara.
Aplūkojot ordeņa nonākšanu Prūsijā plašākās ģeopolitiskās kategorijās, nedrīkstam aizmirst, ka pagānisko senprūšu zemes atradās līdzās rietumslāvu tautu apdzīvotajam areālam. Poļi un čehi jau X gadsimtā bija pieņēmuši katoļu ticību un izveidojuši savas karalistes. Abu valstu bruņinieki XII un XIII gadsimtā tiecās pēc grēku atlaidēm krusta karu ceļā un atrada tādu iespēju Prūsijā. Citas rietumslāvu tautas, kuras apdzīvoja teritorijas starp Elbas, Oderas un Vislas upi - mūsdienu Vācijas austrumu zemes un Ziemeļrietumpoliju -, joprojām saglabāja savu senču ticību. Tie bija bodriči, lužici, ļutiči, sorbi, obodrīti, kurus vācieši vienā vārdā dēvēja par vendiem (ar Ventas un Cēsu vendiem - somugru cilti - šim nosaukumam acīmredzot nav saistības). XII gadsimta ritējumā vācu firsti organizēja pret vendiem daudzas militāras akcijas, turklāt rietumslāvu pagānisms ļāva tās ietērpt lokālu krusta karu formā. Īpaši aktīvs karotājs pret rietumslāviem bija Saksijas hercogs Heinrihs Lauva (1129-1195). Viņa iedrošināti, vācu tirgotāji arvien biežāk apmeklēja Baltijas jūras dienvidu piekrasti, dibinot savas pilsētas vendu apmetņu vietā. Tā rietumslāvu teritorijās izveidojās vācu tirgotāju un amatnieku piejūras centri: Lībeka, Štralzunde, Štetīna (tag. Ščecina), Danciga (tag. Gdaņska). Vācu pilsētas auga arī dziļāk iekšzemē, piemēram, rietumslāvu Birļina kļuva par vācu Berlīni, Drezdžana - par Drēzdeni. Rietumslāvu zemēs sāka ieplūst arī ģermāņu izcelsmes zemnieki.
Otrs ģeopolitiskais faktors bija saistīts ar Livoniju, kur vācieši XIII gadsimta sākumā jau bija pietiekami nostiprinājušies. Līvu, latgaļu, sēļu, daļēji arī igauņu, zemgaļu un kuršu zemes atradās Rīgas bīskapa un zobenbrāļu ordeņa varā. Strauji auga Rīgas pilsēta, kas kalpoja kā kristiešu tirgotāju, misionāru un krustnešu galvenais placdarms Livonijā. Vēstures zinātnē vācu iekarojumus un ienākšanu slāvu, baltu un somugru teritorijās dēvē par «spiešanos uz austrumiem» (Drang nach Osten) .
Šādā situācijā ap 1227.-1228. gadu pirmās teitoņu vienības ieradās Mazovijas un Prūsijas pierobežā - Kulmas zemē. Kulma agrākos gadsimtos bija senprūšu zeme, kas mūs interesējošā laikā jau bija nonākusi Mazovijas kņazu rokās un pārslāvota. Senrakstos atrodamas ziņas, ka Kulmā sākotnēji ieradušies septiņi ordeņa brāļi kopā ar 700 karavīriem. Tornā (tag. Toruņā) tika uzcelta pils, kas kalpoja kā placdarms Prūsijas turpmākajai pakļaušanai. Tornas loma Prūsijas krusta karos šajā ziņā bija līdzīga kā Rīgai Livonijā. Par Prūsijas lietām tika iecelta atbildīgā ordeņa amatpersona - Prūsijas zemes mestrs. Teitoņu panākumi turpinājās - 1235. gadā ordenim tika pievienots Dobrinas zobenbrāļu ordenis, bet 1237. gadā - Livonijas zobenbrāļu ordenis. Tādējādi teitoņu varā nonāca arī Livonijas daļa. No šā brīža Livonijas un Prūsijas vēsture bija cieši saistīta, jo abas zemes atradās Teitoņu ordeņa ietekmē. Livonijā Teitoņu ordenim gan bija spēcīgi politiskie konkurenti - Rīgas arhibīskapi. 1243. gadā pāvesta legāts Vilhelms no Modēnas Prūsijas zemēs pasludināja Kulmas, Pamedes, Vārmes un Sembas bīskapijas, kas tika padotas Rīgas arhibīskapam.
Senprūšu pakļaušana
Lai gan senprūšu apdzīvotā Prūsija atradās samērā tuvu kristīgajai pasaulei, rakstīto liecību par senprūšiem ir maz. Ticamākais, ka pašiem senprūšiem savas literāras rakstības nebija, bet, ja arī kādi pieraksti tika lietoti, iespējams, kirilicā, tie līdz mūsdienām nav saglabājušies. Viens no galvenajiem avotiem, kas stāsta par senprūšiem un viņu pakļaušanu, ir Teitoņu ordeņa priestera Pētera no Dusburgas 1326. gadā sarakstītā Prūsijas zemes hronika. Tajā minēts, ka Prūsijas zeme iedalījās novados: Sembā, Nātangā, Nadravā, Vārmē, Skalvā u.c. Līdzīgi kā Lietuvā senprūšu novadi dalījās «laukos». Senprūšu tautas skaitu vēsturnieki lēš ap 170 tūkstošiem. Salīdzinājumam - zemgaļu bijis ap 20-40 tūkstošiem, bet kuršu ap 60 tūkstošiem.
Nav skaidrības par senprūšu sabiedrisko iekārtu. Vēsturnieki uzskata, ka XIII gadsimta sākumā tā joprojām bijusi diezgan egalitāra, sabiedrībā valdījusi militāra demokrātija. Hronika reti min senprūšu vadoņus, bet tie, kas zināmi, pēc Pētera no Dusburgas vārdiem, bijuši tautas ievēlēti. Senprūšu vērienīgās militārās aktivitātes liecina, ka dažādu novadu iedzīvotāji tomēr lieliski pratuši organizēties kopīgiem militāriem pasākumiem. Arheologi runā par ļoti blīvu pilskalnu tīklu visās senprūšu zemēs, kas tolaik bija klātas bieziem mežiem, purviem un ezeriem.
Latviešu un lietuviešu vēstures interesentu vidū tradicionāli lielu interesi raisa Pētera no Dusburgas ziņas par Prūsijas, Lietuvas un Livonijas tautu reliģisko centru Romovē (prūšu Romā). Tur mitis kāds priesteris Krīvs, vai arī viņa amats saucās «krīvs». Arī šis ir atsevišķa raksta vērts jautājums, šoreiz tikai piebildīšu, ka uz hipotēzi par baltu tautu reliģisko centru tomēr būtu jāskatās ar zinātnisku skepsi.
Teitoņu ordenis ar Vācijas firstu, poļu un čehu bruņinieku atbalstu XIII gadsimta 30. un 40. gados uzsāka pakāpenisku un sistemātisku senprūšu pakļaušanu. Senprūšiem pastāvīgu sabiedroto šajos karos nebija, lai gan epizodiski palīgos nāca rietumslāvu Pomerēlijas kņazs Svantepolks. Reizēm mūsdienu Baltkrievijas teritorijā dzīvojušie un senprūšiem radniecīgie jātvingi, kā arī kaimiņos mītošie žemaiši iesaistījās sadursmēs pret kristiešu bruņiniekiem. Neatkarīgi no sabiedroto trūkuma senprūšu pretestība bija ļoti sīksta. Viņi sekmīgi izmantoja dabīgos šķēršļus, veiksmīgi uzbruka bruņinieku vienībām, spēja aplenkt un pat ieņemt ordeņa jaunbūvētās pilis. Hronika vēsta, ka senprūši pat pratuši ieņemt mūra pilis, bet pārņemt tās savā kontrolē, izmantot un apgādāt nav mācējuši vai nav spējuši.
XIII gadsimta vidū senprūši bija spiesti padoties un noslēgt ar ordeni līgumu. Tajā teitoņu vadība solīja, ka senprūši varēs saglabāt savu brīvību, ja pieņems kristīgo ticību un turpmāk karos ordeņa pusē. Vienlaikus teitoņi visā zemē būvēja jaunas mūra pilis iegūto teritoriju kontrolei.
Lielā sacenšanās un Nameisis
Miers nebija ilgs, jo 1260. gadā sākās plaša un visaptveroša senprūšu sacelšanās. Nemierus izraisīja Teitoņu ordeņa Prūsijas un Livonijas apvienoto vienību dramatiskā sagrāve Durbes kaujā pret žemaišiem un viņu pusē pārgājušajiem kuršiem un igauņiem. Durbes kaujā no žemaišu un kuršu zobeniem krita daudzi ordeņa spēkos iesaistītie senprūši. Sacelšanos vadīja viņu ievēlētie vadoņi - Herkus Mants, kurš bija guvis izglītību kristīgajā Eiropā, kā arī Glapo, Divane, Auktums, Glande un jātvingu vadonis Skumants. Senprūšiem izdevās ieņemt lielāko daļu teitoņu piļu un apkaut to garnizonus. Ordenis Prūsijā nonāca pilnīgas militāras katastrofas priekšā. Tomēr ordeņa resursi ilgtermiņā ķeizara un pāvesta atbalsta, Vācijas firstu, poļu un čehu bruņniecības palīdzības dēļ bija ievērojami pārāki. Vairāk nekā desmit gadu ilgā senprūšu sacelšanās tika noslīcināta asinīs, tās vadoņi nogalināti. Herkus Mants tika sagūstīts un pakārts. Epizodiskas senprūšu sacelšanās un cīņas turpinājās arī astoņdesmitajos gados. Līdzīgi zemgaļiem, kuršiem un jātvingiem, daļa senprūšu emigrēja uz Lietuvu.
Zīmīgi, ka lietuviešu valdnieka Traideņa aicināts, uz Prūsiju karot devās arī nesamierināmais teitoņu pretinieks Tērvetes zemgaļu vadonis Nameisis. Atskaņu hronika vēsta, ka viņš piedalījies kaujās pie Kristburgas pils (tag. Dzežgoņa) un Zemgalē vairs nav atgriezies. Nameiša turpmākais liktenis Prūsijā nav zināms. Daiļliteratūrā izplatīta versija par viņa bojāeju Prūsijas karā, taču nevar izslēgt varbūtību, ka Nameisis palicis dzīvot Lietuvā pie sava senjora lielkunigaiša Traideņa.
Drīz pēc Prūsijas nonākšanas pilnīgā ordeņa varā Eiropā un Tuvajos Austrumos mainījās starptautiskā situācija. XIII gadsimta beigās krustneši bija spiesti pamest Palestīnu. Teitoņu vadība no Akras pārcēlās uz Venēciju, bet 1308. gadā par virsmestra un visas ordeņa vadības centru kļuva Marienburgas (tag. Malborkas) pils Prūsijā netālu no Dancigas. Kopš šā brīža ordeņa nākotnes plāni un centieni bija saistīti galvenokārt tikai ar Prūsiju, Livoniju un Baltijas reģionu.
Ordenis modernizē Prūsiju
Kā jau minēts, ordenis varēja sekmīgi darboties tikai tur, kur bija «Kristus ienaidnieki». Šā iemesla dēļ Joanītu ordenis palika Vidusjūras reģionā - musulmaniskās pasaules tuvumā. Savukārt Templiešu ordenis šo faktoru ignorēja, pārcēlās uz Franciju un tieši tajā laikā, kad Prūsijā savu uzvaras gājienu turpināja viņu kolēģi teitoņi, tika apsūdzēts ķecerībā un likvidēts.
Teitoņu ordeņa veiksmju un turpmākā uzplaukuma pamatā bija tieši tā ģeopolitiskais stāvoklis. Prūsija robežojās ar pagānisko Lietuvu, pret kuru bija iespēja organizēt neskaitāmus krusta karus, turklāt Livonijai vēl bija robeža ar pareizticīgo pasauli. Prūsiju un Livoniju katoliskajā Eiropā sāka uzskatīt par kristīgās pasaules priekšposteni un robežu pret reliģiski svešo un naidīgo pasauli. Šo situāciju veiksmīgi izmantoja teitoņu vadība; mūsdienu valodā runājot, tā prata piesaistīt Eiropas finansējumu, kā arī tur vēl sastopamos krustnešus. XIV gadsimtā cauri Prūsijai uz Lietuvu karot devās ne tikai vācu, čehu un poļu bruņniecība, bet arī flāmu, franču un pat angļu karot, kristīt un laupīt gribētāji. Viņu vidū bijuši arī slaveni valdnieki, piemēram, leģendārais Čehijas karalis un Vācijas ķeizars Kārlis IV, bez kura vārda nav iedomājama Prāgas vēsture. Karagājienus pret lietuviešiem ordenis organizēja gandrīz katru otro gadu. Eiropas monarhi, kas paši nevēlējās doties karot uz Lietuvu, lai mierinātu sirdsapziņu un nodrošinātos Dieva priekšā, ziedoja ordenim ievērojamus līdzekļus tā kariem pret pagāniem. Interesanti, ka Teitoņu ordeņa ģeopolitisko stāvokli labi izprata arī Lietuvas valdnieki, kuri nereti pāvestam un ķeizaram deva mājienus, ka ir gatvi ļaut kristīt Lietuvas pagānus, taču kristīšanās gadījumā aicināja pārcelt Teitoņu ordeni uz austrumu stepēm cīņai pret Zelta ordu.
Teitoņu vadība apzinājās, ka karošana iespējama tikai tad, ja pastāv militārā aizmugure - cilvēku resursi, bruņojums, finansējums, loģistika, Eiropas lielvaru atbalsts. Šā iemesla dēļ teitoņi uzsāka sistemātisku un mērķtiecīgu Prūsijas sabiedrisko un saimniecisko pārkārtošanu un modernizēšanu atbilstoši laikmeta garam un tehnoloģijām.
Jau XIII gadsimtā ordenis uzsāka vērienīgu vācu kolonistu piesaistīšanu Prūsijas zemēm. Kolonisti bija otrās kārtas pārstāvji - laicīgā bruņniecība un trešā kārta - pilsētnieki (tirgotāji un amatnieki) un zemnieki. 1233. gadā Hermanis no Zalcas apstiprināja t. s. Kulmas pilsētu tiesības. Tās tika piešķirtas vairumam Prūsijā jaunizveidoto pilsētu. Kulmas tiesības pilsētniekiem deva lielākas privilēģijas un iespējas salīdzinājumā ar Vācijas pilsētām. Tās bija dažādas privilēģijas pārceļotājiem, piemēram, īpašuma mantošanas tiesības abiem dzimumiem, pilsētas pašpārvalde un tiesa. Kulmas tiesības tomēr saglabāja ordeņa kontroli un varu pār tām. Prūsijā savu naudu kalt drīkstēja tikai ordenis, pilsētām tādu tiesību nebija. Sākot ar XIII gadsimta vidu, pilsētas Prūsijā auga kā sēnes pēc lietus. Līdz XV gadsimtam Prūsijā bija izveidojušās 94 pilsētas - salīdzināmā teritoriāli daudz lielākajā Livonijā tādu bija tikai 20. Par Prūsijas pilsētu iemītniekiem kļuva kolonisti no visām Vācijas zemēm. Lielākie centri bija Danciga, Elbinga (tag. Elblonga), Torna, Kulma (tag. Helmno), Kēnigsberga (tag. Kaļiņingrada). Par robežpilsētu, kas savienoja Teitoņu valdījumus Prūsijā un Livonijā, kļuva Mēmele (tag. Klaipēda).
Prūsijas pilsētas XIV gadsimta pirmajā pusē ieauga Hanzā - Ziemeļvācijas un Baltijas jūras reģiona vācu pilsētu tirdznieciskajā savienībā. Tā kā Prūsijas pilsētas sākotnēji bija cieši saistītas ar Teitoņu ordeni, tas kopā ar savām pilsētām sāka līdzdarboties pilsētu savienībā un kļuva par Hanzas patronu. Ja Livonijas pilsētas galvenokārt ienākumus guva ar tranzīttirdzniecību, Prūsijas pilsētas vienlaikus bija nozīmīgi amatniecības jeb ražošanas centri.
Gan pilsētas, gan ordeņa pilis tika būvētas no sarkanajiem ķieģeļiem. Tā bija atšķirība no Livonijas, kur ordeņlaikos daudzas būves tika mūrētas no akmeņiem, piemēram, Livonijas mestra rezidence Cēsīs. Prūsijā akmeņu bija maz. Ordeņa rokās atradās ķieģeļu cepļu monopols, un to ražošana nesa lielus ienākumus. Uzplauka Prūsijas gotiskā arhitektūra. Ordeņa centra - grandiozās Marienburgas pils arhitektūrā ieraugāma ne tikai gotikas, bet pat Tuvo Austrumu ornamentu un stilu ietekme - ordeņa vadība tur bija ieradusies no Palestīnas. Prūsijas pilsētas un ordeņa pilis ordenis savienoja ar labi uzturētu ceļu tīklu. Uz tiem noteiktā attālumā tika izvietoti krogi, kas kalpoja kā naktsmājas, ēdnīcas un zirgu atpūtināšanas un pabarošanas centri. Ordenis izveidoja pirmklasīgu pasta un vēstnešu dienestu. Pēc vēsturnieku domām, teitoņu Prūsijā bija tolaik Eiropā ātrākā un intensīvākā satiksme. Jau ordeņa laikmetā Prūsijā sāka rakt kanālus, kas savienoja upes un ezerus. Visā Prūsijā ordenis veidoja savas lauku muižas, kuras tāpat kā citus ordeņa objektus - dzirnavas, slūžas, hospitāļus un nespējnieku patversmes, pasta stacijas un vēstnešu dienestu - pārraudzīja ordeņa dienesta ļaudis, kas neskaitījās mūki. Viņus dēvēja par pusbrāļiem un pusmāsām.
Lai gan Teitoņu ordenis pats bija militārs spēks, tas tomēr savām zemēm piesaistīja arī laicīgo bruņniecību - galvenokārt no Vācijas t.s. ministriāļu jeb dienesta kārtas vidus. Ordenis sāka dalīt lēņus, kuros XIV un XV gadsimtā vasaļi sāka savas muižas veidot saimnieciski. Ordeņa un tā vasaļu zemēs dzīvoja gan senprūšu, gan vācu izcelsmes zemnieki. Ar laiku bruņinieki-muižnieki sāka sevi apzināties kā vienotu kārtu, kurai ir savas politiskās un saimnieciskās intereses. Tās arvien biežāk sāka nesakrist ar viņu senjora - ordeņa - politiku.
Teitoņu ordeņa valsts krīze
Lai gan pilsētnieku un laicīgās bruņniecības piesaiste Prūsijai, kā arī viņu attīstības veicināšana bija teitoņu apzināta un mērķtiecīga politika, jau XIV gadsimtā ordenis vairs nespēja kontrolēt sev pakļautās sabiedrības attīstību. Pilsētas un laicīgā bruņniecība jeb, citiem vārdiem runājot, Prūsijas 2. un 3. kārta turpmāk darbojās jau pēc savas loģikas un vēlmēm. Laikmetam mainoties, Prūsijas kārtas sāka Teitoņu ordeni uztvert kā novecojušu un turpmāko attīstību traucējošu faktoru.
Ordenis XIV gadsimta beigās piedzīvoja savas politiskās varenības apogeju. Tā pārstāvjiem pāvesta galmā izdevās veiklas manipulācijas un koruptīvas uzpirkšanas, panākot sev vēlamu lēmumu pieņemšanu. Ordeņa pakļautībā uz laiku nonāca Rīgas arhibīskapi. Teitoņi ieguva varu pār Žemaitiju, bet pēc tam, kad viņu kontrolē nonāca Pomerānija, ordeņa valdījumi teritoriāli savienojās ar Svētās Romas vācu impēriju. Sakaujot Baltijas jūras pirātus, ordenis sāka kontrolēt stratēģiski svarīgo Gotlandes salu.
Tajā laikā visas Eiropas viduslaicīgās sabiedrības dzīlēs brieda nenovēršama krīze, kas nesa pārmaiņas. Pēc katastrofālās buboņu mēra epidēmijas XIV gadsimta vidū baznīcas autoritāte cilvēku acīs strauji kritās. Itālijā dzima un uzplauka humānisma idejas, veidojās renesanses kultūra. XV gadsimta beigās grāmatu iespiešanas tehnoloģijas darīja galu sabiedrības analfabētismam. Paralēli visam iepriekš teiktajam, izsīka krusta karu kustība un izzuda krusta karu ideāli. Neaizmirsīsim, ka Teitoņu ordenis bija pāvestam pakļauta baznīcas struktūra un krusta karu ideju bērns.
Taču pats tiešākais trieciens ordeņa eksistences pamatojumam un jēgai bija Lietuvas kristīšanās, kas notika 1386. gadā. Divus gadsimtus ordenis bija veicis krusta karus pret lietuviešiem it kā ar mērķi viņus kristīt, bet patiesībā tas dažādi pretojās Lietuvas nonākšanai baznīcas varā. Lietuvu jeb precīzāk tās pagānisko daļu kristīja poļu garīdzniecība. Pēc šā notikuma Eiropas lielvaru atbalsts teitoņiem būtiski samazinājās, tomēr pavisam vēl nebeidzās. 1409. gadā sākās Teitoņu ordeņa karš pret Polijas karalisti un tās sabiedroto Lietuvas lielkunigaitiju. Grandiozajā Grīnvaldes jeb Žalgiras kaujā 1410. gadā teitoņi un viņu sabiedrotie tika sakauti.
Vēstures literatūrā izplatīts ir apgalvojums, ka Žalgiras kaujas sekas bija Teitoņu ordeņa bojāeja. Tomēr jāņem vērā, ka Teitoņu ordeņa valsts Prūsijā tika sekularizēta jeb laiciskota tikai 1525. gadā, proti, 115 gadus vēlāk. Mūsdienu zinātnieki uzskata, ka Žalgiras kauja tikai pamatīgi iedragāja ordeņa prestižu un ietekmi, tomēr to neiznīcināja. Prūsijas teitoņu valsts likvidācija bija saistīta ar baznīcas reformāciju un luterisma izplatību. Turklāt likvidēta tika vienīgi valsts Prūsijā, bet ne pats ordenis kā brālība. Livonijā teitoņu valsts pastāvēja līdz 1562. gadam, bet Teitoņu ordenis kā katoļu baznīcas organizācija turpina darbību arī mūsdienās, tā centrs atrodas Vīnē.
Prūsijas hercogistes dzimšana
Ordeņa varas noriets XV gadsimtā nenozīmēja Prūsijas sabiedrības un saimniecības norietu, bet gluži pretēji - sekmēja attīstību. Prūsijas laicīgās kārtas pēc ordeņa sakāves sāka atklāti izvirzīt savas politiskās un ekonomiskās prasības. Pilsētas un laicīgā bruņniecība lūkojās Polijas virzienā - Prūsijas pilsētu tirgotāji bija cieši saistīti darījumos ar Polijas un Lietuvas zemēm, bet bruņiniekiem simpatizēja poļu aristokrātijas jeb šļahtas lielās brīvības un autonomija. 1440. gadā Prūsijas pilsētas un bruņniecība apvienojās politiskā savienībā, kas bija vērsta pret Teitoņu ordeni. 1454. gadā Prūsijas savienība sāka sarunas ar Polijas karali Kazimiru par visas Prūsijas iekļaušanu Polijā, lai gan ar noteikumu saglabāt plašu autonomiju. Šajā laikā Polija karoja pret teitoņiem un poļu pusē cīnījās arī Prūsijas kārtu karavīri. 1466. gadā pēc teitoņu sakāves Polija ieguva Tornu, Elbingu, Marienburgu un apkārtējās novadus. Ordeņa vadībai nācās pārcelties uz Kēnigsbergu.
Prūsijas pavalstnieki bija guvuši uzvaru pār savu valsti. Teitoņu vara turpmākās desmitgades bija kļuvusi pilnīgi nomināla. Prūsijas pilsētas un muižniecība tagad rīkojās un pieņēma lēmumus, vairs nerēķinoties ar savu senjoru. Dažādos līgumos, ko tolaik slēdza Prūsijas kārtu pārstāvji, Teitoņu ordeņa eksistence vairs nav minēta, ordeņa it kā vispār vairs nebija. Tikmēr Prūsijas saimnieciskais uzplaukums turpinājās.
Teitoņu ordeņa vadītāji izmisīgi meklēja sabiedrotos, reizēm pat visneiespējamākajās vietās, piemēram, Maskavā. Teitoņu varas paliekām Prūsijā galu darīja luterisma izplatība. Virsmestrs Brandenburgas Albrehts no Hoencollernu dinastijas 1525. gadā pārgāja luterismā, apprecējās un kļuva par laicīgu Prūsijas hercogu. Dzima Prūsijas hercogiste. Vairāk nekā pēc trīsdesmit gadiem viņa piemēram sekoja Livonijas teitoņu mestrs Gothards Ketlers, dibinot Kurzemes un Zemgales hercogisti.
Prūšu «nācijas» veidošanās
Teitoņu valsts Prūsijā bija etniski raiba. Pamatiedzīvotāji bija senprūši, kuru skaits pēc XIII gadsimta nežēlīgajām cīņām bija sarucis teju uz pusi - līdz 90 tūkstošiem 1300. gadā. Prūsijā masveidā ieceļoja un apmetās uz dzīvi vācu zemnieki. 1300. gadā Prūsijā zemes jau bija ieguvuši aptuveni 100 tūkstoši vācu kolonistu. Daži vēsturnieki norāda uz kādu interesantu likumsakarību - dienvidvācieši jeb augšvācieši galvenokārt apmetušies Prūsijas dienvidu zemēs, ziemeļvācieši jeb lejasvācieši - Prūsijas ziemeļos. Tādējādi nelielā Prūsija it kā veidoja mazu Vācijas kulturālo modeli. Nelielie zemes mērogi un apdzīvotības blīvums veicināja lokālo vācu etnisko un valodisko atšķirību izzušanu. Ļoti nozīmīgs Prūsijā bija arī slāvu elements. Daudzi poļu un citu rietumslāvu tautu aristokrāti kļuva par Teitoņu pavalstniekiem. Prūsijas dienvidu novados turpinājās senprūšu pārslāvošanās. Savukārt Austrumprūsijā ieceļoja lietuvieši.
XV gadsimtā Prūsijā bija pusmiljons iedzīvotāju, no kuriem aptuveni 40 procenti bija vācieši, 30 procenti senprūši un 30 procenti slāvi, galvenokārt poļi un kašūbi. Prūsijā dominēja vācu valoda, vācieši bija privileģēti gan pilsētās, gan laukos. XIV gadsimtā, bet, jo sevišķi XV gadsimtā, sāka veidoties savdabīgs Prūsijas teritoriālais patriotisms. Laicīgās kārtas sāka apzināties, ka viņu dzimtene ir Prūsijas zeme. Arvien biežāk ar vārdu «prūsis» sāka apzīmēt visus Prūsijas iedzīvotājus, neraugoties uz viņu etnisko piederību. Par prūšiem (fon/de Prussia) sevi sāka pozicionēt gan tirgotāji, kas ārpus Prūsijas veica darījumus, gan bruņniecība un pat vācu zemniecība. Vācu laicīgie bruņinieki teica, ka viņu dzimtene ir Prūsija (Patria Prussia) un viņi ir prūši.
Tajās Prūsijas zemēs, kas XV gadsimtā nonāca Polijas kontrolē un kurās dominēja poļu kultūra, veidojās polisks Prūsijas patriotisms. Prūsijas poļi sevi sauca par «prussaki». Domājams, ka arī slavenais zinātnieks, Tornā dzimušais Nikolajs Koperniks (1473-1543), sevi uzskatīja par «prussaku».
Paradoksāli, bet Prūsijas patriotisms nepiemita Teitoņu ordeņa brāļiem. Vairums bija dzimuši Vācijā, kas tikai ieradās Prūsijā (arī Livonijā), lai kalpotu ordenī. Par savu «dzimteni» teitoņi sauca Svēto zemi - daudzi sapņoja par brālības atgriešanos Palestīnā. Mums nav nekādu ziņu, kā sevi identificēja «īstie prūši» jeb senprūši. Taču, ņemot vērā viņu sociālo nošķirtību, jāpieļauj, ka šādas Prūsijas teritoriālās apziņas arī viņiem nebija.
Lielu triecienu senprūšiem kā baltu etniskai un kulturālai grupai deva Teitoņu ordeņa sakāve Žalgiras kaujā. Drīz pēc tās 1411. gadā sekoja postošs Lietuvas karaspēka iebrukums Prūsijā. Ordeņa pilis lietuvieši bieži nespēja ieņemt, tāpēc tika izkauta Prūsijas zemniecība, galvenokārt senprūšu ciemi. Tā laika cilvēki, šajā gadījumā lietuvieši un žemaiši, neizjuta nekādu solidaritāti pret saviem etniskajiem brāļiem. Iebrukumam sekoja nāvējoša epidēmija.
XV un XVI gadsimtā Prūsiju skāra tie paši procesi, kas visu Austrumeiropu - Eiropas darba dalīšanā šis reģions kļuva nozīmīgs kā agrāra zeme. Zemnieki tagad bija svarīgi nevis kā nodevu maksātāji, bet kā muižas darbaspēks. Zemnieku pārvietošanās brīvība tika ierobežota, pakāpeniski veidojās dzimtbūšana. Tā skāra arī vācu tautības zemniecību. Gan senprūši, gan prūši nonāca vienādā tiesiskā stāvoklī. Tieši šajā brīdī, kad viņu vidū pazuda sociālās barjeras, sākās senprūšu strauja pārvācošanās. Senprūši (balti) kļuva par prūšiem (vāciešiem).
Pārvācošanos XVI gadsimtā sekmēja reformācija, kas dievkalpojumos zemniekiem nesaprotamās latīņu valodas vietā ieviesa vācu valodu. XVII gadsimta beigās vēl dažkārt vēstures avotos tiek pieminēta senā valoda, bet jau no XVIII gadsimta nav nekādu liecību par senprūšu kultūras eksistenci. Vienīgi prūšu-vāciešu zemnieku dzimtu - Butkeritu, Dideču, Dobeleitu, Kalveisu, Kaučatu, Kujatu, Likertu, Prūseitu, Rudatu, Tuleveitu, Vovereitu vai prūšu-poļu - Eeibucku, Samborzku u.c. - vārdi mudina domāt par to senās izcelsmes kultūru.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita