Kad Amerikas kolonisti Neatkarības karā izcīnīja uzvaru, viņiem nācās jaunās valsts politisko sistēmu būvēt no nulles. Vecajā pasaulē pieņemto kārtību, kur valdīja monarhijas, brīvību mīlošie amerikāņi nekādā ziņā negribēja pārņemt. Galu galā, ne tādēļ viņi bija cīnījušies pret Britāniju, lai apnikušo britu karali nomainītu pret kādu citu. Tādēļ bija skaidrs, ka politiskās sistēmas pamatā jābūt demokrātijai, kas ikvienam pilsonim ļautu piedalīties valsts pārvaldē caur vēlēšanām un kas pavērtu ceļu uz augstākajiem amatiem pašiem labākajiem cilvēkiem.
Džordža Vašingtona inaugurācijas ceremonija.
Pie vienotas valsts šūpuļa
Teorijā tas viss izklausījās skaisti, taču praksē jau no paša sākuma radās grūtības. Par neatkarību plecu pie pleca bija cīnījušies 13 štatu iedzīvotāji, taču tagad bija nepieciešams izveidot šiem štatiem vienotu un vairāk vai mazāk centralizētu vadības sistēmu. Ne visi par šādu ideju bija sajūsmā, jo bija skaidrs, ka, veidojot federālu valsti, štati neizbēgami zaudēs daļu savas neatkarības.
Lai nonāktu pie lēmuma par vienotas valsts veidošanu, 1786. gadā tika sasaukts štatu delegātu konvents. Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka nekādus kalnus tas negāzīs, jo uz pasākumu ieradās tikai piecu štatu pārstāvji. Viss, ko izdevās izdarīt, - vienoties par jauna konventa sasaukšanu nākamajā gadā. Uz to beidzot ieradās gandrīz visu štatu delegācijas, izņēmums bija vien niecīgais Rodailendas štats, kas ne bez pamata uzskatīja, ka tik sīku vienību tāpat neviens neņems vērā.
Konventa darbība bija samērā auglīga, kaut gan delegāti uzreiz sadalījās divās nometnēs - federālisma piekritējos un štatu brīvību aizstāvjos, kuri kļuva pazīstami ar demokrātisko republikāņu nosaukumu. Virsroku tomēr ņēma federālisti, kuru ietekmē tad arī tika izstrādāta Amerikas jaunā politiskā sistēma.
Tā paredzēja divpalātu parlamenta izveidi - apakšpalātas pienākumus pildītu Kongress, bet augšpalātas - Senāts. Šāda sistēma bija nepieciešama, lai sabalansētu lielo un mazo štatu intereses. Proti, Kongresā balsstiesīgos locekļus ievēlēja proporcionāli katra štata iedzīvotāju skaitam - tātad lielajiem štatiem bija vairāk kongresmeņu, bet mazajiem - mazāk. Skaidrs, ka šāda kārtība nevarēja apmierināt mazos štatus, kuru intereses neizbēgami tiktu ignorētas. Tādēļ kā balanss kalpoja Senāts, kurā katram štatam - vienalga, lielam vai mazam - pienācās divas vietas.
Karstas debates izvērsās par prezidenta vēlēšanu kārtību. No mūsdienu viedokļa visnotaļ loģiskais priekšlikums saskaitīt vēlētāju balsis katrā štatā un pēc rezultātu apkopošanas noskaidrot, kuram kandidātam tad ir visvairāk un to tad arī apstiprināt augstākajā amatā, tika noraidīts. Iemesls - daudzi politiķi uzskatīja, ka visumā tumsonīgajai tautai nevar uzticēt tik svarīgu pienākumu, un labāk būtu ļaut prezidentu ievēlēt Kongresam. Beigās tika atrasts kompromiss: vēlētāji štatos ievēl savus pārstāvjus - elektorus -, kuri tad pēc tam elektoru jeb vēlētāju kolēģijā ievēl prezidentu. Izvēloties elektorus, vēlētāji ņēma vērā to solījumus vēlēt par to vai citu kandidātu, taču, stingri ņemot, elektoram nebija pienākuma balsot par to kandidātu, kā tika gaidīts (vēstures gaitā ir bijuši vairāki gadījumi, kad tā noticis, taču vēlēšanu iznākumu būtiski tas nav ietekmējis). Pēc šā likuma autoru domām, tas ļautu izvairīties no situācijas, kad neizglītotais tautas vairākums ievēl kaut ko pavisam dīvainu - elektoru kolēģija tādā situācijā vadītos pēc veselā saprāta un vajadzības gadījumā piekoriģētu tautas viedokli, izvēloties labāko kandidātu. Tā vismaz bija iecerēts. Turklāt šāda sistēma ļautu arī vieglāk apkopot vēlēšanu rezultātus - atcerēsimies, ka tas bija laiks, kad ļaudis pārvietojās pajūgos (pirmā dzelzceļa līnija ASV taps pēc tikai gadiem trīsdesmit) un nekādu sakaru līdzekļu nebija.
Divi paši labākie
Pirmās ASV prezidenta vēlēšanas norisinājās 1789. gada sākumā. Vispirms katrs štats ievēlēja elektorus, kuru skaits saskaņā ar likumu bija līdzīgs konkrētā štata pārstāvju skaitam Senātā un Kongresā - tātad, kā minimums, trīs cilvēki (tik elektoru pienācās mazākajam no štatiem, Delavērai). Lielākajam štatam - Virdžīnijai - pienācās 12 elektoru vietas. Trīs štati - Ziemeļkarolīna, Rodailenda un Ņujorka - dažādu iemeslu dēļ savus elektorus tā arī neatsūtīja.
Vēlēšanu sistēma būtiski atšķīrās no tās, kāda tā ir mūsdienās. Tolaik prezidenta un viceprezidenta amata kandidāti neveidoja vienotu komandu - vienkārši visi elektori balsoja par diviem prezidenta kandidātiem, un tas, kurš beigās saņēma otru lielāko balsu skaitu, tika pasludināts par viceprezidentu.
Lielākā balsu skaita ieguvējs, protams, par prezidentu. No mūsdienu viedokļa dīvains risinājums - ja tāds pastāvētu vēl šobaltdien, tad nule notikušajās vēlēšanās par prezidentu kļūtu Džo Baidens, bet par viceprezidentu Donalds Tramps.
Kā viņi varētu sadzīvot - nav ne jausmas. Taču Amerikas Savienoto Valstu pašos pirmsākumos kandidātu politiskās pretrunas nebija tik izteiktas un lielo mērķu labad vairums politiķu bija gatavi sadarboties. Tiesa, ilgi šāda idille neturpinājās, taču par to mazliet vēlāk.
Pirmajās ASV prezidenta vēlēšanās būtībā nekādas intrigas nebija - par prezidentu vienbalsīgi ievēlēja Džordžu Vašingtonu, kura nopelnus Neatkarības karā nevienam pat prātā nenāca apšaubīt. Otrajā vietā palika Džons Adamss, kurš kļuva par pirmo ASV viceprezidentu.
Kad pēc četriem gadiem pienāca kārta jaunām vēlēšanām, visi apmulsa - vai Vašingtonam ir tiesības vēlreiz pretendēt uz augsto amatu? Jo konstitūcijā nekas nebija teikts par to, cik termiņu pēc kārtas prezidenta amatu var ieņemt viens cilvēks.
Raugoties no demokrātijas viedokļa, diez vai būtu labi vienam cilvēkam pildīt šos pienākumus trīs, četrus vai vēl vairāk termiņu, - tā jau nav tālu līdz mūža prezidentūrai un diktatūrai. Daudzi tā laika politiķi sliecās uzskatīt, ka prezidenta krēslā nevajadzētu sēdēt vairāk par vienu četru gadu termiņu, taču politiskā situācija tobrīd bija tāda, ka federālistus un demokrātiskos republikāņus samierināt spēja tikai viens cilvēks - Džordžs Vašingtons. Tādēļ, lai arī pats viņš labprāt būtu devies pensijā, beigu beigās Vašingtonu pierunāja kandidēt uz otro termiņu. Un 1792. gadā viņu vienbalsīgi atkal ievēlēja par prezidentu. Otru lielāko elektoru balsu skaitu atkal savāca Džons Adamss, tā paliekot iesildītajā viceprezidenta krēslā.
Kandidēt uz trešo termiņu Vašingtons nebija ar mieru nekādā gadījumā, tādēļ politiķiem nācās meklēt jaunu kandidātu. Federālisti diezgan prognozējami izvirzīja Džonu Adamsu, kuram «piekabē» līdzi nāca Tomass Pinknijs kā iespējamais viceprezidents. Savukārt demokrātisko republikāņu lielākais trumpis bija Tomass Džefersons. Beigu beigās par prezidentu ievēlēja Adamsu, bet pārliecinošu otro vietu un viceprezidenta krēslu ieguva Džefersons.
Neizšķirts rezultāts
Amerikas «tēvi» izstrādājot prezidenta vēlēšanu sistēmu, bija vadījušies pēc skaistiem, taču utopiskiem ideāliem. Pēc viņu ieceres, elektoriem vēlēšanās vajadzētu ņemt vērā tikai valsts intereses, dodot priekšroku pašiem labākajiem kandidātiem. Taču izrādījās, ka dzīvē elektori parasti balsoja, ņemot vērā partejiskus principus, kā rezultātā prezidenta un viceprezidenta amatus varēja iegūt cilvēki ar pilnīgi pretējiem politiskajiem uzskatiem - kā tas bija Adamsa un Džefersona gadījumā. Šajā konkrētajā gadījumā Džefersons bija pietiekami saprātīgi domājošs un elastīgs, lai lieki neecētos ar prezidentu, taču kur teikts, ka tā būs vienmēr? Un ko iesākt, ja prezidents un viceprezidents kādā svarīgā jautājumā nonāk frontes pretējās pusēs? Par šiem jautājumiem Amerikas politiķiem gribot negribot nācās aizdomāties.
Vēl uzskatāmāk vēlēšanu sistēmas nepilnības parādījās ceturtajās vēlēšanās, kas notika 1800. gadā. Tobrīd elektoru vairākums bija demokrātiskajiem republikāņiem, kuri draudzīgi nobalsoja par savas partijas izvirzītajiem kandidātiem Tomasu Džefersonu un Āronu Beru. Turklāt tik draudzīgi, ka abi saņēma vienādu balsu skaitu - pa 73 elektoru balsīm. Tātad neizšķirts. Un kurš no abiem tad tagad būtu atzīstams par prezidentu? Daudzi gaidīja, ka Bers, kurš jau no paša sākuma bija virzīts viceprezidenta amatam, piekāpsies un atdos vietu Džefersonam, taču gana ambiciozais Bers iespītējās un neatsauca savu kandidatūru.
Saskaņā ar likumu šādā gadījumā par abiem kandidātiem bija jānotiek balsošanai Kongresā, kur katram štatam būtu viena balss. Taču, kā par spīti, Kongresā tobrīd vairākums bija federālistiem, kuriem tagad pavērās lieliska iespēja iezāģēt demokrātiskajiem republikāņiem un par prezidentu ievēlēt Beru - lai ieriebtu konkurentiem. Par laimi, federālistu vidū atradās cilvēks ar valstisku domāšanu - viens no tuvākajiem Vašingtona līdzgaitniekiem un ilggadējais ASV finanšu ministrs Aleksandrs Hamiltons, kurš spēja pārkāpt pāri personiskajām antipātijām un pierunāt partijas biedrus nobalsot par Džefersonu, kurš nenoliedzami bija labāks kandidāts. Pēc šīm kuriozajām vēlēšanām konstitūcijā tika veikts labojums, saskaņā ar ko turpmāk par prezidentu un viceprezidentu būs jābalso atsevišķi. Šīm vēlēšanām pēc dažiem gadiem bija vēl kādas atskaņas, saistītas ar Hamiltona un Bera savstarpējo nepatiku. Kad 1804. gadā Bers, vēl atrodoties viceprezidenta amatā, mēģināja kandidēt uz Ņujorkas gubernatora amatu, tad Hamiltons darīja visu, lai tas nenotiktu. Beru neievēlēja un, pārskaities par neveiksmi, viņš izaicināja Hamiltonu uz dueli.
Hamiltons, lai netiktu uzskatīts par gļēvuli, bija spiests izaicinājumu pieņemt, bet beidzās tas abiem strīdniekiem slikti - Bers ar pirmo šāvienu nolika Hamiltonu gar zemi, un viņš pēc dažām stundām nomira, bet Bers zaudēja viceprezidenta amatu un pazudināja savu politisko karjeru.
Balso visi!
1824. gada vēlēšanas bija pirmās, kurās uz prezidenta amatu bija vesels pulks cienījamu kandidātu, turklāt balsojums notika ne tikai elektoru kolēģijā, bet arī katrā štatā. Tas noveda pie jaunām dīvainībām. Tautas balsojumā uzvarēja Endrū Džeksons, apsteidzot Džonu Kvinsiju Adamsu - 153 544 vēlētāju balsis pret 108 740 balsīm. Ar mūsdienu aci raugoties, vēlētāju skaits šķiet ļoti niecīgs, taču jāņem vārā, ka XIX gadsimta sākumā ASV iedzīvotāju skaits bija daudz mazāks - apmēram desmit miljoni. Taču vēlēšanu tiesības bija tikai nelielai daļai iedzīvotāju, kopskaitā 350 000 - tiem, kuriem piederēja kāds zemes īpašums. Pārējie, tostarp visas sievietes, vēlēšanās nepiedalījās.
Arī elektoru balsojumā aina 1824. gadā bija līdzīga, taču tur nevienam no kandidātiem neizdevās savākt balsu absolūto vairākumu, kas bija nepieciešams, lai kļūtu par prezidentu: Džeksonam bija 99 balsis, Adamsam - 84, vēl tālāk palika divi citi kandidāti Viljams Krofords (41 balss) un Henrijs Klejs (37 balsis). Saskaņā ar konstitūciju nākamais balsojums jau notika Kongresā, kur katram štatam šajā gadījumā bija viena balss. Šajā balsojumā pārliecinoši uzvarēja Adamss, kas daudziem lika izbrīnā raustīt plecus - kā gan tas nākas, ka par prezidentu kļūst cilvēks, kurš gan tautas, gan elektoru balsojumā palika otrais? Taču amerikāņiem un arī visiem pārējiem nācās vien pierast pie Amerikas Savienoto Valstu vēlēšanu īpatnībām.
Savukārt Endrū Džeksons pārliecinoši revanšējās nākamajās vēlēšanās, kad uzvarēja gan tautas, gan elektoru balsojumā. Starp citu, Džeksons arī bija tas, kurš ieviesa tradīciju pēc uzvaras vēlēšanās pilnībā nomainīt prezidenta administrācijas personālu - līdz tam bija ierasts, ka prezidenti mainās, bet administrācija paliek tā pati.
Kārtība, saskaņā ar ko balsstiesības pienācās tikai zemes īpašniekiem, pamazām sāka mainīties 1828. gada vēlēšanās, kad vēlētāju loku paplašināja, samazinot īpašuma barjeru, un nu jau vēlēt varēja 1 150 000 iedzīvotāju. Vēlākajos gados šis skaitlis nemitīgi pieauga, kaut gan vēl ilgi vēlēšanu tiesības pienācās tikai tiem, kuri bija dzimuši ASV, nevis imigrantiem, kuru ar katru gadu kļuva vairāk.
Līdz balsstiesībām visiem pilsoņiem nācās gaidīt vēl ilgi. Pirmais mēģinājums tās ieviest beidzās ar fiasko: 1842. gadā Rodailendas štatā advokāts Tomass Vilsons Dorrs, kurš jau vairākus gadus bija aģitējis par balsstiesību piešķiršanu visiem, kopā ar domubiedriem no «Tautas partijas» sarīkoja alternatīvas gubernatora vēlēšanas, kurās varēja balsot ikviens baltais štata vīriešu kārtas iedzīvotājs. Diezgan prognozējami par gubernatoru ievēlēja pašu Dorru. Problēma tikai tā, ka vienlaikus vēlēšanas pēc oficiālajiem noteikumiem sarīkoja arī štata valdība, un tajās uzvarēja Semjuels Kings, kurš Dorru nekavējoties pasludināja par viltvārdi un dumpinieku. Abas puses vērsās pēc palīdzības pie ASV prezidenta (tolaik tas bija Zekerijs Teilors), kurš atbalstīja oficiālo pozīciju. Dorrs gan aicināja savus atbalstītājus ķerties pie ieročiem un pat mēģināja sagrābt štata arsenālu, taču cieta neveiksmi un bija spiests padoties.
Pirmais mēģinājums ieviest vispārējās balsstiesības bija izgāzies, un tikai vēl pēc 25 gadiem ASV konstitūcijā tika veikts labojums, kas piešķīra vēlēšanu tiesības visiem baltajiem vīriešu kārtas pilsoņiem. Tumšādainajiem un sievietēm nācās vēl kādu laiku paciesties, tāpat kā Vašingtonas (tā atrodas īpašajā Kolumbijas apgabalā, nevis kādā no štatiem) iedzīvotājiem - pēdējie balsstiesības saņēma tikai 1961. gadā.
Galvaspilsētas jautājums
Vašingtona XIX gadsimta vidū. Priekšplānā redzama Kapitolija ēka - ASV Kongresa mājvieta.
Neatkarības kara laikā Amerikas galvaspilsēta atradās Filadelfijā, kas bija lielākā pilsēta un kurā tad arī tapa Neatkarības deklarācija. Kad par prezidentu ievēlēja Džordžu Vašingtonu, tad viņa rezidence kādu laiku atradās Ņujorkā, taču dienvidu štatiem pret to bija iebildumi - pārāk tālu no dienvidiem. Vēl viens arguments, kādēļ valsts administratīvo aparātu nevajadzētu izvietot Filadelfijā vai Ņujorkā, bija tas, ka tās bija blīvi apdzīvotas un nemieru gadījumā pārvalde būtu apgrūtināta. Piemērs tālu nebija jāmeklē: 1783. gadā Filadelfijā sadumpojās karavīri, kuri nebija laikus saņēmuši algu, kā rezultātā šajā pilsētā tobrīd strādājošais štatu kongress bija spiests bēgt uz Prinstonu.
Tādēļ saprātīgs risinājums šķita jaunas pilsētas veidošana tādā vietā, kas apmierinātu kā ziemeļu, tā dienvidu štatus. Turklāt galvaspilsētai vajadzētu atrasties teritorijā, kas nepieder nevienam no štatiem. Par šādu vietu tika izraudzīta Potomakas upes grīva, kas atradās uz robežas starp Merilendu un Virdžīniju. Abi štati federālajai valdībai atdāvināja pa zemes gabalam upes abos krastos. Izmantots gan tika vien tas, kas atradās Merilendas pusē - 179 kvadrātkilometri. Te tad arī tapa Kolumbijas apgabals un galvaspilsēta Vašingtona.
Pilsētas plānošanu uzticēja franču arhitektam Pjēram Šarlam Lanfānam, kurš uzzīmēja skaistu projektu ar platām ielām un galvenajām ēkām, prezidenta rezidenci un Kapitoliju ieskaitot. Taču Lanfāna projekta realizācija izmaksātu tik dārgi, ka no tā tika nolemts atteikties, un vairāk nekā 100 gadu Vašingtona veidojās visai haotiski. Tikai XX gadsimta sākumā beidzot tika īstenotas dažas Lanfāna idejas.
Misūri kompromiss
Gandrīz 100 gadu Amerikas politisku ļoti nopietni ietekmēja verdzības jautājums. Būtībā tam visu XIX gadsimta pirmo pusi tika pakārtota jaunu štatu uzņemšana savienībā un administratīvais iedalījums. Dienvidu štatos, kas specializējās zemkopībā, jau no laika gala tika izmantots vergu darbaspēks, pret ko iebilda vairums ziemeļu štatu iedzīvotāju un politiķu. Taču, lai pavisam nesen izveidotā valsts neizjuktu, mīļā miera labad ilgu laiku tika izmantots paritātes princips - Kongresā un Senātā dienvidu un ziemeļu štatiem jābūt pārstāvētiem līdzīgi.
Pirmajās desmitgadēs tā nebija problēma, taču vēlāk, kad ASV paplašināja savas robežas rietumu un dienvidu virzienā, līdzsvaru noturēt kļuva arvien grūtāk. Rūpnieciski attīstītājos ziemeļos ieradās arvien vairāk imigrantu un iedzīvotāju skaita proporcija arvien vairāk sliecās par sliktu dienvidiem. Tas nozīmēja, ka vēlētāju tur bija vairāk, tātad arī vietu Kongresā ziemeļiem pienācās vairāk. Līdzsvaru dienvidi varēja noturēt tikai Senātā, kur katram štatam neatkarīgi no iedzīvotāju skaita bija divas vietas. Tādēļ par katru cenu dienvidnieki uzstāja uz to, lai «brīvo» un «vergturu» štatu skaits pastāvīgu būtu vienāds. Kādu laiku dienvidnieki noturēja pozīcijas arī prezidenta postenī, jo no pieciem pirmajiem prezidentiem četri nāca no dienvidiem. Taču bija skaidrs, ka ilgi tas neturpināsies.
Lai saglabātu spēku samēru Senātā, jaunapgūtajām teritorijām ziemeļos štata tiesības varēja piešķirt vien tad, kad šādu vēlmi izteica arī kāda jauna teritorija dienvidos, kur verdzība nebija aizliegta. Šāds kompromiss tika panākts 1820. gadā, kad ziemeļos štata tiesības piešķīra Meinai, bet dienvidos - Misūri. Šim precedentam par godu to nosauca par Misūri kompromisu. Saskaņā ar tā noteikumiem teritorijas uz ziemeļiem no Misūri, kas ar laiku varētu kļūt par štatiem, verdzība tika aizliegta. Dienvidi tam piekrita cerībā uz Meksikai piederošajām teritorijām, kas ar laiku varētu nonākt ASV sastāvā, un saskaņā ar Misūri kompromisu tādā gadījumā tajās būtu atļauta verdzība. 1836. gadā gan Misūri kompromiss izraisīja paradoksālu situāciju - Meksikai līdz tam piederošajā Teksasā bija notikusi sacelšanās, pēc kuras šī teritorija pasludināja neatkarību un izteica vēlmi pievienoties ASV. Savienotās Valstis arī labprāt būtu pievienojušas šīs zemes, taču bija viena problēma - Teksasā bija atļauta verdzība, kas nozīmēja, ka štata tiesību piešķiršanas gadījumā dienvidiem būs par vienu štatu vairāk. Tādēļ ziemeļu politiķi iebilda pret Teksasas uzņemšanu, un stīvēšanās šajā jautājumā turpinājās vairākus gadus, līdz balanss tika rasts ar jaunu štatu veidošanu ziemeļos.
Sadalījumam ziemeļos un dienvidos bija vēl kāds blakusefekts, kas sevi liks manīt jau drīz - ja līdz tam visās Amerikas Savienotajās Valstīs bija ļoti izplatīts uzskats, ka štatiem pienākas maksimāli daudz neatkarības, tad drīz vien pie šāda viedokļa palika tikai dienvidnieki, kamēr ziemeļos modē nāca federālisma idejas. Beigu beigās šīs domstarpības izraisīja pilsoņu karu.