Viņu dēvē par performances vecmāmiņu. Vairāk nekā 50 gadu viņa pārsteidz, šokē, provocē un liek cilvēkiem raudāt. Viņa ir izgriezusi sev uz vēdera zvaigzni, tīrījusi asiņainus kaulus, rāpojusi ar pitonu… Kritiķi gudri stāsta, ka Marina “pēta publikas un mākslinieka attiecības”, rādot “sāpju, saprāta un ķermeņa fizisko robežu pretstāvi”. Bet skatītāji bieži ir neizpratnē: “Kāpēc tā ir māksla?” “Visa mana dzīve ir atbilde uz šo jautājumu,” smaida Abramoviča.
«Esmu no valsts, kuras vairs nav,” saka Marina. Viņa piedzima pārliecinātu komunistu ģimenē Dienvidslāvijas galvaspilsētā Belgradā 1946. gadā. Vecāki iepazinās partizānu vienībā - tēvs bija komandieris, māte bija izkarojusies līdz majora pakāpei. Pēc kara abi kļuva par nacionālajiem varoņiem, māte strādāja par Revolūcijas muzeja direktori. Turklāt Marinas vectēva brālis, Serbijas pareizticīgo baznīcas patriarhs, gāja bojā ticības vārdā un tika pieskaitīts svētajiem, bet vecmāmiņa bija dziļi ticīga un veda bērnus uz baznīcu. Reiz Marina izdzēra visu ūdeni no svētītā ūdens trauka - bija izdomājusi, ka tā varēs kļūt par svēto. Saikne starp komunismu un kristietību vēlāk izpaudīsies viņas performancēs.
Bērnus vecāki audzināja skarbi, arī paši dzīvoja kā svešinieki - neapskāvās, neskūpstījās, tikpat kā nesarunājās. “Ja nebūtu vecmāmiņas, es vispār nezinātu, kas ir mīlestība,” atceras Marina. Kad meitenei bija seši gadi, tēvs viņu kā kucēnu iemeta jūrā - bija nolēmis iemācīt peldēt. Viņa kliedza, bet tēvs pagriezās un peldēja prom. Kuļoties ar rokām un kājām, sarijusies ūdeni, viņa tomēr spēja tikt līdz laivai. “Es atceros izmisuma un vientulības izjūtu. Es sapratu - ja jau tēvs mani nemīl, tātad mani nevar mīlēt.”
Pēc tam vecāki izšķīrās, un māte ģimenē ieviesa karastāvokli. Viņa nesarunājās, bet izkliedza pavēles, strikti kontrolēja katru bērnu soli, reizēm sita. Modināja meitu nakts vidū, ja viņa negulēja taisni. Kad Marinai jau bija 40, viņa pajautāja mātei: “Kāpēc tu mani nekad nesabučoji?” Māte atbildēja: “Lai tevi nesalauztu.”
Marina patvērās grāmatās. “Es biju vientuļš bērns, ne ar vienu nesagājos un pavisam noteikti nebiju laimīga. Taču man ir teorija - jo briesmīgāka bērnība, jo labāks mākslinieks izaug. Jo tu krāj visu to, ko pēc tam varēsi izpaust savos darbos,” viņa vēlāk teiks.
Kad Marinai bija 14 gadu, tēvs pēc viņas lūguma atnesa eļļas krāsas. Viņam līdzi atnākušais draugs mākslinieks izlēja krāsas uz audekla, aplēja ar benzīnu un ar vārdiem: “Tas ir saulriets!” - uzšķīla sērkociņu. Sprādziens nenodarīja postu, un Marina to uztvēra kā mācību - mākslā process ir svarīgāks par rezultātu. Un tajā pašā gadā gandrīz aizgāja bojā, spēlēdama krievu ruleti ar mātes pistoli.
Marina pabeidza Belgradas Mākslas akadēmiju un divus gadus nostrādāja par pasniedzēju Mākslas akadēmijā Novisadā. Taču, pat būdama pieaugusi, viņa dzīvoja pēc komandas. “Līdz pat 29 gadu vecumam mani nelaida ārā no mājas pēc desmitiem vakarā… Tas bija neprāts, bet visas performances Dienvidslāvijā, sevis graizīšana, aizdedzināšana, kas varēja mani novest līdz nāvei, notika līdz desmitiem vakarā.” Pirmo reizi Marina apskāva māti, kad viņai jau bija sākusies vecuma demence un viņa nevienu vairs nepazina. “Kad vecāki nomira, man kļuva vieglāk,” Marina reiz atzinās.
Moku ceļš
1971. gadā Marina apprecējās ar kursabiedru Nešu Paripoviču, populāru serbu mākslinieku konceptuālistu. Par šo laulību viņa vienmēr ir klusējusi - zināms vien tas, ka abi nekad nav dzīvojuši kopā un izšķīrušies pēc pieciem gadiem. Marina sāka dzīvot viena, zīmējot “lielus sociālisma kravas auto, kas ietriecas cits citā” un piepelnoties ar adīšanu. Performances ideja viņai ienāca prātā virsskaņas lidmašīnu parādē, taču ideja atdūrās pret skarbo realitāti. Marinai neatļāva uz tilta uzstādīt masīvas skandas, kas atskaņotu grandoņu, kāda rodas, kaut kam sabrūkot; skaņas svārstību dēļ tilts patiešām varēja sabrukt. Aizliedza arī projektu, kurā “spēcīgas slāvu sievietes” mazgā drēbes, bet kaili cilvēki tīrās drēbes paņem. Tad Marina saprata - par performances objektu un līdzekli jākļūst viņas pašas ķermenim. Savas emocijas, sāpes, asinis, ievainojumus, žestus viņa sāka izmantot tāpat, kā citi mākslinieki izmanto otas un krāsas.
Jaunībā Marina sapņoja par Brižitas Bardo profilu, ienīda savu degunu un gribēja to salauzt, lai vecāki samaksātu par plastisko operāciju, taču tā arī nesaņēmās. Toties mākslas festivālā Kopenhāgenā viņa gandrīz palika bez matiem, stundām ķemmējot tos ar metāla ķemmi un atkārtojot: “Mākslai jābūt skaistai, māksliniekam jābūt skaistam.” Pēc tam paskaidroja: “Tas ir sarkasms. Mākslai jābūt satraucošai un neglītai.”
Viņas projekti bija patiešām bīstami. Savu pirmo performanci, kas kļuvusi slavena, Marina parādīja Edinburgā 1973. gadā, un tā saucās Ritms 10. Ritmiski durstot ar nazi starp pirkstiem un ik pa laikam neviļus kādā trāpot, viņa vienlaikus ierakstīja notiekošā skaņu un pēc tam atskaņoja ierakstīto, cenšoties pēc tās precīzi atkārtot arī naža dūrienus. Jēga? Pagātne un tagadne var satikties, viņa skaidroja. Marina ar to nodarbosies gadiem - gulēs uz sakarsētām restēm, līdz nemaņai dejos tamtamu ritmos, turēs galvu virs ventilatora, līdz zaudēs samaņu…
Lūk, performance Ritms 2 1974. gadā Zagrebā - Marina visu acu priekšā iedzer spēcīgas zāles, kas izraisa muskuļu nekontrolējamu raustīšanos, un pēc tam nomierinošu tableti. Ritms 5 Belgradā - Marina apguļas degošas zvaigznes vidū, liesmas sasniedz viņas matus, un mākslinieci bezsamaņā iznes ārā - uguns izdedzinājusi visu skābekli.
1975. gada performancē Tomasa lūpas, kas notika Insbrukā, apēdusi kilogramu medus un izdzērusi litru vīna, Marina ar žileti izgrieza sev uz vēdera piecstaru zvaigzni, nopēra sevi un, asinīm klāta, apgūlās uz ledus krusta. Drīz vien viņa zaudēja samaņu, un skatītāji nocēla no krusta viņas ķermeni. Atceries reliģiozo vecmāmiņu un vecākus komunistus? Nu, lūk… 2005. gadā Marina atkārtos projektu, papildinot to ar zābakiem, mātes formas tērpa laiviņu, baltu karogu un skaļu krievu dziesmas dziedāšanu - par slāvu dvēseli.
Kāpēc viņa sevi tā mocīja? Ir vienkārša versija: “Nav pie pilna prāta!” Ir zinātniska - tas bija protests pret sociālistiskās Dienvidslāvijas iekārtu. Bet šis ir garīgs traktējums - māksliniecei ir tuva kristīgās mocekles ideja. Pati Marina skaidro: “Fiziskā pieredze - lūk, kas mūs virza uz priekšu garīgi. Nedomāju, ka uzrakstīts vai izteikts teksts kādu spējis mainīt.”
Ritms 0
Sākumā skatītāji izturējās bikli un piesardzīgi. Marinu skūpstīja, glaudīja, dāvāja rozi. Taču, iespējams, viņa īsti neapjauta, cik tālu var iet cilvēki, iegūstot absolūtu varu pār otru. Mākslas zinātnieks Tomass Makevilijs atceras: “Viss sākās nevainīgi. Kāds viņu pagrieza, kāds paraustīja aiz rokas, kāds pieskārās jau intīmāk.” Agresija pastiprinājās, skatītāji iekarsa. Marinai grieza matus, sagrieza drēbes, dūra ar rozes ērkšķiem un naglām, līda pie intīmām ķermeņa daļām. Kāds iegrieza viņai kaklā un sāka dzert asinis. Kāds vīrietis pielādēja pistoli un pielika viņai pie deniņiem, kāds metās Marinu aizstāvēt, sākās kautiņš. “Pēc sešām stundām es ar asarām acīs, kaila, sāku iet skatītāju virzienā, bet viņi bēga - saprata, ka esmu atdzīvojusies, ka vairs neesmu rotaļlieta… Vakarā pamanīju sev sirmu matu šķipsnu,” rakstīja Marina. Viņai tad bija 28 gadi.
Tagad šo performanci atceras, kad runā par pūļa efektu. “Pārsteidzoši, cik ātri cilvēki atgriežas mežonīgā alu iemītnieku stāvoklī. Šī pieredze parādīja - ja publikai dod iespēju noteikt, tevi var nogalināt,” stāsta Marina. Viņai šis projekts atklāja “kaut ko šausmīgu” par cilvēci. Lai gan pasaules vēsture, jo īpaši 20. gadsimtā, to bija atklājusi jau ilgi pirms viņas.
Lielā mīlestība
1976. gadā Marina pārcēlās dzīvot uz Amsterdamu un iepazinās ar vācu mākslinieku Ūvi Laisīpenu, kurš sevi dēvē par Ulaju. Viņš kļuva par Marinas līdzgaitnieku turpmākos 12 gadus. Viņu abu dzimšanas datumu sakritība, kā arī dažādu notikumu sinhronitāte Marinai šķita mistiska: “Es miegā jautāju, bet Ulajs atbildēja. Es sagriezu pirkstu, Ulajs savainoja to pašu pirkstu otrai rokai.” Nodēvējuši sevi par “ķermeni ar divām galvām”, abi sāka darboties kopā. Pirmā performance, Attiecības laikā, notika 1976. gadā Venēcijas biennālē. Kailie Ulajs un Marina skrēja viens otram pretī, līdz pilnā ātrumā saskrējās; tad aizskrēja un atkal metās viens otram pretī. “No sievišķās un vīrišķās enerģijas sadursmes kaut kas rodas. Mēs to nosaucām “tas pats” - trešā enerģija, kas ir absolūta un kam nepiemīt ego,” paskaidroja Marina.
Viņi dzīvoja viņpus noteikumiem - bez mājām, bez bērniem, bez darba. Paņēma no patversmes suni un klejoja apkārt neapsildāmā konservbundžā - vecā Citroen furgonā. Uzrakstīja klejotāju dzīvesveida manifestu Art Vital (Dzīvā māksla): iztikt bez mājām, neatkārtoties, būt neatkarīgiem, kustēties, pārkāpt robežas, pakļauties refleksiem, riskēt, paļauties uz gadījumu. Trīs gadus viņi klejoja pa Eiropu, strādājot pie zemniekiem apmaiņā pret maizi, sieru un pienu. Marina bija laimīga: “Ideāla dzīve. Mēs mīlējām viens otru, nodarbojāmies ar seksu, dzīvojām no idejām, braukājām pa muzejiem, īstenojot savas ieceres. Mēs bijām ļoti nabadzīgi, taču jutāmies ļoti bagāti.” Viņa taisīja abortus, jo uzskatīja, ka bērni un māksla nav apvienojami.
Marinas un Ulaja tandēmu dēvē par dižāko performanču duetu. Lai radītu mākslu, viņi bija gatavi uz visu. Boloņā viņi simboliski atveidoja bērna virzīšanos pa dzemdību ceļiem - ar saviem kailajiem augumiem abi mākslinieki sašaurināja ieeju muzejā tā, ka apmeklētāji bija spiesti sāniski spraukties cauri, izvēloties, pret kuru pavērsties ar seju. Tiesa, kāds izsauca policiju, un abiem nācās apģērbties. Projektā Ieelpa/Izelpa viņi elpoja viens otram mutē, ieelpojot to, ko otrs izelpo, līdz abi zaudēja samaņu. Performancē AAA-AAA viņi kliedza, stāvot viens otram pretī un lēnām tuvojoties, līdz mutes saskārās, bet Attiecībās laikā 16 stundas nekustīgi sēdēja viens pret otru ar muguru, kopā savītiem matiem.
Viens no viņu visslavenākajiem projektiem ir 1980. gada Miera enerģija, kurā abi mākslinieki slīpi balansē abpus šaujamlokam un Ulajs ir notēmējis bultu tieši Marinas sirdī, viņas dzīvība ir pilnībā atkarīga no viņa. Mikrofons fiksēja abu sirdspukstus. Marina vēlāk nodēvēja šo projektu par vienu no visgrūtākajiem savā dzīvē: “Šīs minūtes šķita kā mūžība. Tā ir performance par neierobežotu uzticēšanos.” Uz jautājumu, kāpēc bulta notēmēta Marinas sirdī, Ulajs atbildēja: “Tā bija arī mana sirds.”
Pēc tam viņi nolēma iet viens otram pretī pa Lielo Ķīnas mūri, vidū satikties un apprecēties. Atļaujas saņemšanai no Ķīnas varasiestādēm vajadzēja gandrīz astoņus gadus. 1988. gadā Ulajs kā uguns stihija un vīrišķais sākums devās ceļā no tuksneša, bet Marina kā sievišķais sākums - no ūdens, no jūras. Viņi gāja trīs mēnešus, katrs pievārēdami 2500 kilometru.
Taču pa šiem gadiem mīlestība bija pagaisusi un abu attiecības bija kļuvušas toksiskas. Punktu visam pielika Ulajs, ilgā gājiena laikā pamanīdamies uztaisīt bērnu tulcei, kura vēlāk kļuva par viņa sievu. Ķīnas mūra projekts Mīlētāji: Lielā mūra pastaiga kļuva par pēdējo kopīgo abu mākslinieku projektu. Viņi satikās sienas vidū… un atvadījās viens no otra.
Pēc šķiršanās
Ulajs bija brunču mednieks, viņam patika sekss trijatā, katru jauno sievieti viņš pameta ar bērnu, un Marina saprata, ka viņu savienība nav mūžīga. Un tomēr viņa cieta, šķita pati sev “aptaukojusies, neglīta, negribēta”. Viņa pārcēlās uz Ņujorku, palielināja krūtis līdz ceturtajam izmēram, ataudzēja matus un nodevās šopingam: “Man vajadzēja smieklus, glamūru! Tagad es negultos zem skalpeļa, bet toreiz silikons palīdzēja.”
Pēc šķiršanās sākās konflikti. Marina aizliedza Ulajam saukt sevi par viņu projektu autoru, Ulajs Marinu apvainoja viņa ienākumu daļas nepareizā aprēķināšanā. Marina centās izvairīties no vietām, kur varētu būt viņš. Abi nebija redzējušies gadiem un klātienē ieraudzīja viens otru tikai 2010. gadā, kad Ņujorkas Modernās mākslas muzejā notika Marinas slavenā performance Mākslinieks ir klātesošs. Ideja bija vienkārša - sēžot pie galda tukšā zālē, Marina grasījās lūkoties acīs ikvienam, kurš apsēdīsies krēslā viņai pretī. “Tu esi jukusi,” apgalvoja kuratori, “te ir Amerika, te nevienam nav laika sēdēt.” Taču Marina gribēja “parādīt dzīvās mākslas pārveidojošo ietekmi”. Un viņai bija taisnība - pie krēsla izveidojās rindas. “Viņi atnāca, jo ir vientuļi un cieš… Tehnoloģijas atņēmušas mums kontaktu ar cilvēkiem,” stāstīja Marina.
Un tad piepeši krēslā apsēdās Ulajs. Video ar viņu bezvārdu dialogu kļuva populārs visā pasaulē - viņi it kā vēlreiz gāja pa Lielo Ķīnas mūri. Un nesalaužamajai Marinai ritēja asaras.
Māksliniece atpirka no Ulaja tiesības uz darbiem, taču viņš nolēma apstrīdēt līgumu. 2015. gadā kādreizējie mīlētāji satikās Amsterdamas tiesā. Marina zaudēja, viņai nācās samaksāt 250 tūkstošu eiro kompensāciju. Šķita, ka “ķermenim ar divām galvām” beidzot tiešām pienācis gals. Taču Dieva ceļi ir neizdibināmi… Lai attīrītos no dusmām un niknuma, Marina aizbrauca meditēt uz Indiju… un satika tur Ulaju un viņa jauno sievu. Tātad tas ir augstāku spēku nolemts, viņa nodomāja. “Pēc meditācijās līdzās pavadīta mēneša es viņam visu piedevu, bet viņš man… Mīlestība ir dīvainas jūtas, tā var aiziet - un var atgriezties.”
Tagad Ulajs un Marina ir draugi. 2018. gadā viņi paziņoja, ka rakstīs grāmatu. “Viss netīrais un neglītais, kas bijis starp mums, nu ir palicis pagātnē. Bet vispār tas ir skaists stāsts,” atzīst Ulajs. “Mēs kopā esam paveikuši skaistu darbu, un tikai tas ir svarīgi,” piebilst Marina.
