![]()
Agate Caune.
Ir apmākusies piektdienas pēcpusdiena, kad mājīgajā galerijā Look! it’s a gallery gaidu uz sarunu divas izcilas Latvijas sportistes un harismātiskas jaunas sievietes - Tīnu Graudiņu un Agati Cauni. Vispirms durvis ver vieglatlēte Agate, 2023. gada Trīs zvaigžņu balvas ieguvēja, un tūlīt pēc tam, precīzi kā pulkstenis, ierodas arī pludmaales volejboliste Tīna, kuras kontā arī daudz dažādu prestižu godalgu. Mēs runājam par to, ko sports dod un pieprasa no sievietes, un par drosmi pateikt nē nekaunīgam vīrietim.
Kā zināt, vai bērns ir radīts sportam vai nav? Un kā sevi pārliecināt pieaugušam cilvēkam, ka sports nāks par labu? Jo zinu no pieredzes - reizēm tīri cilvēcīgi motivēt sevi tikt līdz tam treniņam… Pat ja zini, ka pēc treniņa būs ļoti laba sajūta.
Agate: Ir forši, ja bērns nodarbojas ar aktivitātēm. Tā var būt skriešana vai dejošana, jebkāds sporta veids. Būtu jāpriecājas, ja bērnam gribas darboties. Ja vēlāk rodas vēlme iet profesionālajā sportā un tas viņu aizrauj - lieliski, bet nevajag neko uzspiest. Dzīvē nepieciešama daudzveidība. Lai bērnam ir iespēja sevi attīstīt, tad ar laiku tiks atrasta sava nozare.
![]()
Tīna Graudiņa.
Tīna: Man pirmā doma ienāca prātā tīri no evolucionāras perspektīvas - mēs, cilvēki, pilnīgi visi esam radīti kustībai. Sportam. Tūkstošiem gadu esam pavadījuši kustībā, tikai pēdējos 300 kļūstam sēdošāki. Domāju, tīri instinktīvi mūsu ķermenis alkst kustēties, ir tam radīts. Jautājums tikai - cik agri bērnībā tu sāc to darīt. Jo agrāk ir iesākts, jo lielāka garantija, ka tas izveidosies kā ieradums uz mūžu.
Bet kā ir ar to motivāciju? Tikšanu līdz treniņam?
Tīna: Vispirms nepieciešams izveidot veselīgu pieradumu. Arī man un, domāju, visiem sportistiem, ja ir izlaista kāda nedēļa, vienmēr ir grūtāk atsākt. Pavisam citādi, ja tu ievēro ritmu un visu laiku esi tajā. Bet, runājot par bērniem - viņiem bieži vien tas liekas forši, kā rotaļa, jo tā ir iespēja satikties ar draugiem, uzspēlēt kaut ko. Tur ir tas skaistums. Tas ir prieks, nevis mocības. Un tā izveidojas ieradums. Caur prieku.
Agate: Piekrītu Tīnai, motivācija var būt vai nebūt, bet rutīna ir visa pamatā. Jauniešiem ārkārtīgi būtiska ir vide, kurā viņi apgrozās, kas ir tas, ko draugi uzskata par foršu laika pavadīšanu. Ja tas būs braukt ar riteni vai sportot, tad tā arī notiks.
T: Sportošana - tas nav tikai par fizisko sagatavotību vai izglītību. Te attīstās arī sociālās prasmes, tas, kā tu spēj sadarboties komandā, ar saviem vienaudžiem. Tas, vai un kā šis cilvēks nākotnē spēs integrēties sabiedrībā.
Vai jums kaut reizi dzīvē ir bijusi šī sajūta - visu ko, tikai ne atkal treniņu?
A: Protams, ir tā bijis. Īpaši, kad biju mazāka. Bet, kad izproti savus mērķus, to, uz ko tu ej, treniņi kļūst par ceļu, kā tu vari sasniegt to, ko vēlies. Tad tā attieksme mainās.
T: Īsti neatceros tādu reizi, kad būtu bijis tā, ka man ļoti negribas; iespējams, man ir ļoti paveicies. Izjūtu, ka volejbols ir tik foršs sporta veids, jo galu galā tas augstākais, ko mēs sasniedzam šajā sporta veidā, ir tieši pati spēle. Protams, ir forši uzvarēt, un, tā kā mums ir jāspēlē līdz 21 punktam, pēc būtības iznāk, ka 21 reizi es varu izspēlēt tādu kā mini partiju pret savu pretinieku. Man tas ir kā piedalīties galda spēlē, bet tikai fiziski, uz laukuma. Līdz ar to pat grūtākie treniņi man šķiet interesanti. Patiesībā, jāsaka, arī tie man sagādā prieku. Jo arī tad es jūtu - es spēlēju. Un tas ir aizraujoši.
![]()
No sērijas - dari to, kas sagādā prieku, un tad nestrādāsi nevienu dienu mūžā…
Interesantu aspektu pavēra Latvijas jaunā junioru čempione slalomā Dženifera Ģērmane, izcīnot zelta medaļu. Tik jauna, mērķtiecīga, un tajā pašā laikā ir zināms, ka šis ceļš ir saistīts ar nopietnām traumām. Apbrīnojami, ka viņa spēja tik izcili nostartēt! Kā jūs to komentētu - ne Dženiferas, bet savas pieredzes kontekstā?
T: Kad izlasīju interviju ar Dženiferas mammu presē… Biju absolūtā šokā, es nesapratu… Lauztas kājas, rokas, atslēgas kauls… Nepareizi salikti, saauguši kauli, tad viņa vēlreiz salauza atslēgu kaulu, nu jā… Viņa ir, es teiktu, tāda ekstrēma sporta veida pārstāve, ar kuru es īsti nevaru salīdzināties, jo manā nozarē, ja kaut kas sāp, tas nav normāli. Volejbols jāspēlē bez jebkādām sāpēm. Es neizsakāmi apbrīnoju Dženiferas gribasspēku, to, ko viņai cauri visām šīm traumām ir izdevies izdarīt. Tomēr uzskatu, ka sportam jābūt veselīgam. Jā, nav noslēpums, profesionālais sports jebkurā momentā var aiziet neveselīgajā pusē, ja tu pārspied savas robežas, bet es palieku pie tā, ka jābūt savam saprātam, un volejbolā to var diezgan labi saglabāt. Bet tev, Agate, man šķiet, ir diezgan brutāli apstākļi?
CV Tīna Laura Graudiņa
Dzimusi
1998. gada 9. martā Rīgā
Izglītība
2023 University of Southern California, Los Angeles
Master of Arts in Communication Management
Bachelor of Arts in Political Science
Honors: Magna Cum Laude, Dean’s List
Pieredze
No 2015. gada profesionāla pludmales volejbola spēlētāja
Latvijas Nacionālā volejbola federācija
Augstākie sasniegumi
Tokijas olimpiskās spēles, 4. vieta, 2021
Divkārtēja Eiropas čempione - 2019, 2022
Principā darbs ar sevi visās jomās, arī emocionāls un psiholoģisks.
T: Sportistam ir jābūt pašpietiekamam. Jātrenē sajūta, ka tev patīk būt pašam ar sevi un tā tu nejūties slikti. Jābūt noteiktā līmenī tādam kā introvertam, lai būtu spējīgs justies laimīgs tikai savā kompānijā vai sadzīvot ar saviem treniņbiedriem ilgākus periodus.
![]()
Ir virkne profesiju, kaut vai baletdejotājas un modeles, kuru pārstāves skaidri apzinās - mans laiks ir ierobežots. Kā tas ir sportistēm?
T: Noteikti mūsu laiks ir ierobežots. Absolūti. Visi, kas pievēršas profesionālajam sportam, to dara ar apziņu - šis nebūs mūžīgi. Tāpēc es mēģinu nelikt visas olas vienā groziņā un uzturēt intereses arī par citām lietām ārpus sporta. Parūpēties par to, lai tad, kad beigšu sporta karjeru, nav sajūtas, ka dzīve ir beigusies. Tāpēc paralēli mācījos - man ir bakalaurs politikas zinātnēs un maģistrs komunikācijā.
A: Piekrītu Tīnai - kad beidzas profesionālais sports, tev ir jāspēj izdzīvot no kaut kā cita. Arī es, kad pabeidzu vidusskolu, zināju, ka neņemšu nekādu tukšo gadu, bet uzreiz sāku studēt. Jo saprotu, cik būtiska ir izglītība. Man patīk joma, kuru esmu izvēlējusies, - biznesa vadība. Labprāt nākotnē ar to saistītu savu dzīvi.
Vai ir arī skaidras nākotnes ieceres?
T: Man šis ir pirmais gads, kad tikai sportoju un vairs nestudēju. Ir ļoti viegli ieslīgt tajā komfortablajā stāvoklī, kad pēc treniņa atnāku mājās un varu neko nedarīt. Paēst un iekrist dīvānā. Pirms tam - septiņus gadus - tā nebija, jo aktīvi studēju. Tomēr esmu nolēmusi mazliet atpūsties, tad domāt, ko tālāk.
Tu, Agate, intensīvi studējot, pagaidām vari tikai sapņot par “iekrist dīvānā”…
A: (Smejas.) Es par to nedomāju, jo pēc bakalaura gribētu arī pabeigt maģistru. Bet vispirms jāapgūst šī specializācija, kur ir gan finanses, gan mārketings, arī nedaudz sabiedriskās attiecības, tad sapratīšu, kur iet tālāk. Pašlaik mani visvairāk aizrauj finanšu analītika.
![]()
Kāds ir jūsu viedoklis par vīriešu un sieviešu līdztiesību sportā? Kā zināms, tas ir viens no pamatprincipiem, uz kuriem tiecas Eiropas Savienība, tomēr tradicionāli sports joprojām tiek uzskatīts par jomu, kurā dominē vīrieši.
T: Šis ir ļoti labs jautājums ar dažādām, arī personīgām pieredzēm. Es teiktu, man ir ļoti paveicies, jo esmu izjutusi milzīgus plusus tam, ka esmu sieviete sportā. Pirmkārt, tāpēc, ka varēju dabūt stipendiju Amerikā. Tā ir simtiem tūkstošu vērta. Pie tās tiku, jo spēlēju pludmales volejbolu. Tur puišiem pludmales volejbols nav pieejams, tikai meitenēm.
Latvijā un starptautiski pludmales volejbols ir ļoti līdzīgi sabalansēts starp abiem dzimumiem, bet tā tas vairāk ir uz papīra. Mēs saņemam vienādas naudas balvas, un ir vienādi daudz turnīru. Bet ir arī sabiedrības vēsmas, ko izjūti. To, ka sieviešu kategorija tiek uztverta citādi nekā vīriešu. Reizēm ir divas dažādas izpratnes par to, ko mēs darām kā sportisti, lai gan sporta veids ir viens un tas pats.
A: Savā vieglatlētikas sekcijā es to īsti neesmu izjutusi. Viss ir vienlīdzīgi, puiši ar meitenēm kopā neskrien, jo ir uzskats, ka nedrīkst skriet kopā. Citādi it kā meitenēm tiek palīdzēts, jo tev būtu kāds priekšā, kas diktētu tempu, tāpēc ka puiši fiziski ir ātrāki nekā mēs. Tomēr es neteiktu, ka viņi baigi diktē tempu. Tādēļ ierasts skriet atsevišķi.
T: Bet, piemēram, pludmales volejbolā mēs spēlējam peldkostīmos, un tas jau pats par sevi ir lielu diskusiju temats pasaulē. Būtiskākais būtu mūsu pašu izvēle, kādos tērpos mēs gribam spēlēt. Un peldkostīmi patiešām ir visloģiskākā izvēle, kad esi pludmalē, saulē; nespēlēsi taču apģērbā. Un principā mūsu tērpi ir līdzīgi vieglatlētēm. Nu, iespējams, pāris kvadrātcentimetru mazāk vai vairāk, bet kaut kāda iemesla dēļ tieši pludmales volejbols tādā ziņā tiek ļoti seksualizēts. Protams, tādēļ mums ir arī ir tā priekšrocība, ka vieglāk tikt pie sponsoru atbalsta, jo atraktīvāks tēls, tā sakot, sex sells. Tāpēc mēs dabūjam, iespējams, pat vairāk naudas nekā vīrieši. Tas nav slikti. Bet, protams, tam ir sava cena. Un manī joprojām ik pa brīdim uzvirmo dusmas, kad cilvēki noliek mūs, profesionālās sportistes, jo - tās jau tikai tādas meitenes peldkostīmos, kas skraida pa smiltīm.
Protams, spēlējot turnīros musulmaņu valstīs, ir pilnīgi cits stāsts. Tur mēs spēlējam šortos, un tā ir ļoti dīvaina sajūta. Esot tajās valstīs, redzot vietējās sievietes garos, melnos tērpos arī karstās dienās, sapratu, cik patiesībā Eiropā mums, sievietēm, ir daudz tiesību un cik tas ir labi.
![]()
Kā jūs definētu sieviešu tiesības?
T: Iespēja darīt to, ko tu vēlies, saņemot respektu par tavu darbu, par to, ko esi izdarījusi. Arī to, ka tavs darbs tiek novērtēts tādā pašā līmenī kā vīriešu darbs.
Kāda ir sievietes loma sportā? Kur sākas un beidzas sieviete un sportiste?
T: Mums ar Nastju (Anastasiju Samoilovu), manu pludmales volejbola partneri, ir bijusi pieredze, kad pēc spēlēm intervijās jautā nevis par sportu, bet par mūsu apģērbu izvēlēm. Mēs esam gatavas komentēt spēli, to, kādu stratēģiju izmantojām, cik labi nospēlējām tajā vai citā momentā, un tad mums pajautā - kā jūs izvēlējāties, kuras krāsas apakšiņas vilksiet? Mums ir tāds - paga, ko?
No otras puses, mans draugs saka - bet ko tu sagaidi? Jūs gandrīz vai pusplikas spēlējat, protams, ka liela daļa domās tikai un vienīgi par fiziskajiem aspektiem. Nezinu, varbūt esmu naiva šajā ziņā, tomēr sagaidu, ka tiks novērtēts sports, spēle, kuru mēs pasniedzam kā tādu mākslas izrādi, nevis izskats. Jo es kā sportiste to tā uztveru - ka es kā māksliniece izeju uz skatuves un parādu to, ko esmu gadiem atstrādājusi, ko esmu mācījusies. Spēle ir kā tāda deja, horeogrāfija, kuru mēs izspēlējam viena ar otru. Jā, es sagaidu, ka cilvēki novērtēs tieši to. Protams, saprotu, ka visi vizuālie aspekti nāk klāt - tāpat kā teātrī. Bet kas tās būtu par izrādēm, kur spriestu tikai par tērpiem?
Varbūt viss nāks ar laiku, jo tas, kas mums tagad šķiet saprotams un pieņemams, pirms 20-30 gadiem bija šokējošs vai pat nepiedienīgs. Bet laiks iet uz priekšu. Un par šīm lietām ir jārunā, lai mēs izprastu viens otru un lietu kārtību.
Ko domājat par sabiedrībā nereti valdošo stereotipu, kas sportu saista ar tā saucamajām vīrišķīgajām īpašībām: sacensības garu, fizisku spēku, ātrumu, kas it kā nebūtu labi un pareizi sievietei. Un, loģiski turpinot šo domu - tā pati sabiedrības daļa vīriešus, kurus neinteresē sports, uzskata par nepietiekami vīrišķīgiem…
T: Ļoti labs jautājums. Kādas īpašības ir vajadzīgas, lai būtu labs sportists… Vienīgā īpašība, kas vīriešiem no dabas mēdz būt vairāk nekā sievietēm, ir fiziskais spēks. Viss pārējais - disciplīna, gribasspēks, nepadošanās, neatlaidība, vēlme uzvarēt - nav dzimumam specifiskas īpašības, tas drīzāk ir raksturs. Tāpēc, man šķiet, apgalvojums, ka sports ir vīrišķīgs… Nu nē, jo īpašības, kas dod iespēju cilvēkam kļūt par labu sportistu, ir universālas.
A: Ja tā padomā, gan vīrietis, gan sieviete - abi ir cilvēki. Un, ja tev ir mērķis, piemēram, ātri skriet vai spēlēt volejbolu, tu taču sevi vienkārši attīsti un dari pēc iespējas labāk. Teikt, ka sievietei nav sievišķīgi iet uz sporta zāli vai celties agri no rīta un iet skriet, - tas būtu pilnīgi nepareizi. Man dažreiz šķiet, ka tieši sievietēm ir vairāk apņēmības kaut ko darīt nekā vīriešiem. Es nenoniecinu pretējā dzimuma pārstāvjus, bet tā tas reizēm izskatās, vērojot, kā cilvēki pieiet tam, jo dara, kā izvēlas mērķus un iet uz tiem.
![]()
Te arī parādās komentāri par izskatu. It kā tas ir labi, ja sieviete sporto, jo tad viņas figūra ir tonusā, bet - tikai un vienīgi noteiktos standartos. Jo, ja, nedod dievs, viņai parādās izteiktāki muskuļi vai reljefs… Fui, kā tā var! Vai esat ar to saskārušās ikdienā?
T: Es ne. Domāju, ceru, ka mūsdienās mēs kā sabiedrība tiešām ejam uz to, ka visas ķermeņa formas tiek akceptētas.
A: Katra ķermenis ir paša izvēle, ko ar to darīt. Kaut vai tie paši krosfiti - tur patiešām nepieciešams muskuļains ķermenis, jo jātur lielas slodzes. Uzskatu, ja vīrietim ir iespēja izvēlēties, iet uz zāli vai sēdēt dīvānā, tad arī sieviete var brīvi ar savu ķermeni darīt, ko vien vēlas, un būt tik muskuļota, cik vēlas.
T: Smieklīgi - es vienu brīdi nejutos pārliecināta par savu roku izskatu. Volejbolam tās ir izcilas! Man ir 50 centimetru vēziens, kas ir ideāli bloķēšanai; lecot blokā, varu nosegt visu laukumu, un tas ir baigi labi. Bet, ejot sabiedrībā, tīri sievišķības ziņā man iepriekš vienmēr bija tāds - nu, ah… Un interesanti, ka vēlāk kaut kādos brīžos es saņēmu komplimentus tieši par rokām, muskuļiem. To saprotot, ieraugi citu perspektīvu. Mums visiem ir tā, ka kaut kas ķermenī patīk, kaut kas ne. Vienmēr šķiet, ka ir kāds defekts. Tomēr vienmēr būs cilvēki, kas mūsu ķermeni redzēs citāti. Tāpēc esmu iemācījusies vienmēr teikt otram komplimentus, ja redzu, ka smuki izskatās. Ja patīk, kāpēc to nepateikt?
![]()
Vai esat kādreiz izjutušas sabiedrības vai apkārtējo spiedienu pret sevi kā personību, kā arī attiecībā pret dzimumu? Vai ir bijusi nepieciešamība saspringt par tēmu parādīt, ka esmu meitene vai man vienalga, ko jūs domājat?Piemēram, no savas modeles pieredzes varu teikt - nepārtraukti bija jācīnās ar stereotipiskiem sabiedrības uzstādījumiem, sākot ar to, kā modelei būtu jāizskatās un cik viņa varētu (un drīkstētu) būt vai nebūt gudra…
A: Man ir uzdots līdzīgs jautājums, kad mani salīdzina ar citām sportistēm par viņu izskatu, respektīvi, pēc ķermeņa uzbūves. Piemēram, vai visas Āfrikas sportistes ir tievas kā skaliņi un garas? Nē, zinu vairākas sportistes, kurām ir citāda ķermeņa uzbūve. Svarīgākais, cik ātra viņa ir un kādu slodzi spēj izturēt, nevis ķermeņa uzbūve. Protams, ja tu esi vieglāka, tev ir vieglāk sevi nest, jo nav tik lielas masas. Bet, ja tu spēj ar savu muskuļu masu skriet tik labi, kāpēc mest svaru nost? Kāpēc tev būtu sevi kaut kā jāierāmē, domājot, ka izcilas skrējējas ir tikai tievas - skaliņi, kas neēd? Ir mīts, ka garo distanču sportisti neēd, patiesībā viņi ēd tiešām daudz, jo patērē daudz kaloriju. Bet ir jāatrod tas balanss. Un, ja esmu to kādreiz izjutusi, ja kāds, piemēram, man ir pateicis: ko, vai tev kāds kilograms ir pienācis klāt? - mana attieksme pret to ir - vai te tiešām ir šāds jautājums? Jo tā ir mana veselība, mans ķermenis! Neviens nezina, kam es šobrīd eju cauri, un tāds jautājums vienkārši vienmēr ir nevietā.
T: Jā, par ķermeni runājot… Reizēm vīrieši, piemēram, tādi, kas ir īsāki par mani, nāk klāt un saka - tu esi tik gara! Tas man šķiet vienkārši smieklīgi, jo kas man būtu jāatbild? Varbūt - o, tu esi tik īss! Nu kāpēc būtu kaut kas tāds jāsaka… Protams, reizēm var pajautāt par auguma garumu bez sliktiem nodomiem, bet tad tas uzreiz ir jūtams.
Runājot par stereotipiem, ar kuriem esmu saskārusies kā sportiste… Man tas bijis varbūt ne tieši saistībā ar dzimumu, bet tajā ziņā, ka eksistē viedoklis - sportisti nav īpaši gudri. Un, ja kāds uzzina, ka esmu pabeigusi studijas, tad nereti ir viedoklis, ka universitātē droši vien palīdzēja profesori un es, tā teikt, viegli tiku cauri. Bet nē, tā nebija drīzāk tieši otrādi. Mācoties jutu nepārtrauktu spiedienu, ka man nepieciešams pierādīt - es neesmu kaut kāds bezsmadzeņu sportists, kurš tikai zina, kā skriet un dauzīt pa bumbu.
Vēl man likās interesanti, ka nereti, atspoguļojot medijos sieviešu-sportistu sasniegumus (atšķirībā no vīriešiem), vienmēr ir klātesoša tāda kā sajūta - te nav ko īpaši iedziļināties, jo mums taču ir skaidrs, meitene paspēlēsies un tad ātrāk vai vēlāk atgriezīsies pie tā, ko daba tai ir lēmusi, proti, mātes un sievas lomas…
Abas: O, jā.
(Smejamies kopā.)
T: Esmu interesējusies, kāpēc tā ir, un skatījusies zinātniskos pētījumus, kuros analizēts, kā medijos tiek atspoguļoti sieviešu un vīriešu sasniegumi olimpiskajās spēlēs. Rezultāti ir acīm redzami. Sieviešu panākumi tiek raksturoti virspusēji un bieži vien triviāli, bet vīriešu - kā nopietni un nozīmīgi. Manuprāt, Latvijā tas nav tik ļoti izteikti, bet pasaulē bieži ir sajūta, it kā meitenes to darītu tikai savam priekam. Arī es no vecākās paaudzes cilvēkiem esmu dzirdējusi - un cik tad ilgi tu spēlēsi to volejbolu? Nav laiks tā kā jau precēties, ģimeni veidot? Cienot gados vecāku cilvēku, atbildu, ka visam savs laiks, gan jau paspēšu, bet uzskatu, ka pēc būtības tas nav korekts jautājums.
![]()
A: Paturpinot Tīnas teikto - ļoti daudzas sievietes pēc bērniņa laišanas pasaulē atgriežas sportā un startē pat spēcīgāk nekā iepriekš. Arī skriešanas disciplīnās. Jā, viņas varbūt neizvēlas startēt stadionā, bet pārkvalificējas, piemēram, pusmaratonam, jo mainās dzīves prioritātes un atliek mazāk laika treniņiem. Bet viennozīmīgi viņu spēks tikai pieaug. Es sekoju tādām sportistēm sociālajos tīklos un viņas apbrīnoju. Redzu, ka sieviete, ja vien vēlas, var savienot visu un sasniegt izcilus rezultātus.
Izklausās, ka esat gatavas arī šim dzīves izaicinājumam…
(Abas pasmejas.)
T: Reizēm bailīgi par to domāt, bet zinu, ka noteikti gribu pilnvērtīgu ģimeni. Tomēr nesaprotu, kā to visu var reāli paspēt. Esmu runājusi ar sportistēm, kuras ir šādā situācijā, un tas, ko viņas paveic, ir patiešām apbrīnojami. Viņas saka - jā, tā ir, no malas skatoties, šķiet neiespējami, bet, kad pati esi tajā iekšā, viss sakārtojas.
Pirms kāda laika pasaules presi pāršalca nebijis precedents - FIFA paziņoja, ka bijušajam Spānijas Futbola federācijas vadītājam Luisam Ruvjalesam piespriesta trīs gadu diskvalifikācija uz visu veidu futbola aktivitātēm pēc tam, kad viņš augustā Sidnejā notikušajās Pasaules kausa finālspēlēs, kurā Spānija uzvarēja Angliju, visiem redzot, uz lūpām noskūpstīja valstsvienības spēlētāju Jenni Ermoso. Precizēšu - nebijis precedents ir nevis skūpsts, bet gan sods. Kā komentēsiet savas sajūtas?
T: Es arī redzēju to klipu… Man likās - nu, es nezinu… Protams, tāds prieka moments, un viņš droši vien absolūtākajā eiforijā saķēra to meiteni un nobučoja… Protams, labāk nevajadzētu tā darīt, bet vai tas bija ļaunprātīgi domāts… Šaubos, vai tas tā bija.
Jā, nebijis precedents ir nevis skūpsts, bet sods. Ko domājat par to?
T: Saistot ar #metoo kustību Amerikā, es, protams, absolūti atbalstu, ka tiek novilktas robežas. Jautājums ir tikai, kad un kā. Jo tagad sociālajos medijos var dzirdēt, ka vīrieši kā pa jokam nereti sūdzas - tagad meitenei neko īsti nevar pateikt, ne arī pienākt viņai klāt. Mums - abiem dzimumiem - ir jāmāk saprasties vienam ar otru tā, lai būtu droši, bet lai būtu arī saskarsme.
Bet, protams, ir situācijas, kas nebūtu pieļaujamas. Mēs katrs varam domāt visu ko, bet cita lieta - cik tu to, kas tevī iekšā, tu laid ārā. Domāju, mātēm jāaudzina savi dēli un tēviem meitas.
Vai jūsu profesionālajā pieredzē ir bijusi saskarsme ar neskaidrām robežām par to, kas ir un nav pieņemami?
A: Man nav tā bijis. Ja man, piemēram, treneris pienāk un uzliek roku uz pleca vai paspiež roku, tā ir normāla lieta.
T: Jā, te atkal laikam ir sporta veidu specifika. Jo vieglatlētika ir ļoti prestiža, ļoti tāda… Kā no seno grieķu laikiem - tāds tīrs sporta veids. Savukārt pludmales volejbolā daudz ir jaucies mārketings: pludmale, ballīte, saule, karstums, mūzika, alkohols… Pēc spēlēm mūs bieži vien sveic fani, vēlas nofotografēties, un tad dažiem vīriešiem rokas sāk slīdēt zemāk nekā vajadzētu. Tad man ir ļoti neveikla sajūta. Bet, pirmkārt, es jūtos pateicīga, ka viņi fano, ka apbrīno mūs un vispār ir atnākuši skatīties spēli, tomēr, no otras puses, man nepatīk, ka vispār ir šī situācija, ka man tā viņa roka jāceļ uz augšu. Tādos gadījumos parasti ļoti ātri uztaisu vienu bildi, pasaku atā, un viss.
Tas ir ļoti spēcīgi, ka spēj ar to tikt galā.
T: Jā. Bet, tā kā šī - diemžēl - nav reta situācija, esmu iemācījusies, sevi aizstāvot, tikt ar to galā, nevis pilnībā ignorēt notiekošo. Pateikt, ka man jādodas tālāk, un fiziski noņemt to vīrieša roku, pa pusei tā kā pārvēršot to visu par joku, bet patiesībā nopietni pasakot - nē, tā nu gan nebūs.
Vai karjeras laikā ir bijuši brīži, kad radusies vēlme padoties?
A: Ir mirkļi, kad pārņem sajūta - varbūt viss, jābeidz. Bet tu padomā par to, ko jau esi sasniedzis, un saproti - nē, jāturpina kaut caur uguni iet uz to mirkli, to zvaigžņu stundu. Un tā arī nāk ticība sev. Brīžiem es eju uz priekšu, skaidri zinot, ka nekas nav lineārs, viss vienmēr ir kā amerikāņu kalniņi. Vienu brīdi tu vari būt augstākajā punktā, bet tad būsi arī tajā zemākajā, un, lai tiktu atkal augstāk, jāiziet cauri grūtībām. Un tas tevi tikai stiprinās.
T: Ļoti pareizi. Bet, tā kā mums ar Agati ir septiņu gadu starpība, piebildīšu - esmu izgājusi cauri tam vienam olimpiskajam ciklam, kurā bija tie uz augšu un uz leju, un arī tie zvaigžņu mirkļi. Bet tad pienāk brīdis, kad visu esi piedzīvojis, un tad ir tāda sajūta - okei, nu es zinu pilnīgi visu. Un rodas jautājums - vai es tiešām gribu tam visam iet cauri vēlreiz? Vai es izvēlos nākamo ciklu? Diemžēl sports ir tik ļoti atkarību izraisošs, un tie daži mazie, spilgtie momenti ir tik daudz vairāk vērti nekā tās garās, sarežģītās ielejas, kurām, kā tu labi zini, būs vēl un vēl jāiet cauri. Un tādēļ ir ļoti grūti pateikt sev nē.
Kā tuvākie cilvēki var palīdzēt mirklī, kad koncentrējies cīņai?
A: Man vienmēr ir bijis svarīgs vecāku atbalsts, viņi ir mani lielākie fani, arī vecvecāki vienmēr ir kopā ar mani. Tas papildus stiprina un iedod tādu kā vēlmi uzvarēt.
T: Arī man palīdz vecāki. Bet tieši pirms spēles gan es nerunāju ne ar vienu.
Un savākties pēc uzvaras?
T. (Smaida.) Ir bijuši gadījumi, kad bijusi fantastiska spēle, un tad nākamā ir vienkārši dziļš kritiens, bet arī tas ir okei.
Kādi ir jūsu slepenie paņēmieni, kad jāatgūstas pēc pārslodzes?
A: Sākumā pāris dienu, kad ir nesezona, es vienkārši atpūšos. Tiekos ar draugiem. Bet ātri vien ķermenis prasa atsākt kustēties, darīt to, kas ir ierasts ikdienā. Pēc labām sacensībām, kad bijusi liela slodze, man ļoti patīk garšīgi paēst - tā, lai atgūtu iztērēto enerģiju, visas tās kalorijas. Vēl pēc sezonas ar ģimeni braucam ceļojumos, es nomainu vidi. Tā varu padomāt par kaut ko citu.
T: Kārtīgi izgulēties, labi paēst, izrullēties… Man noder masāžas rullis, lai izrullētu kājas. Sportistiem tā ir labi zināma lieta, to izmantoju katru dienu, pat nevaru vairs piecelties no rīta neizrullējoties. Ir sajūta, ka tā pamostas viss ķermenis.
Vienkārši pabūt ar ģimeni, piemēram, doties pastaigā. Un vēl man ļoti patīk pārgājieni. Dzīves foršākais pārgājiens, kurā esmu bijusi - Lielajā kanjonā Amerikā. Nokāpu lejā un paliku pa nakti pašā apakšā. Nākamajā dienā man sāpēja visas maliņas, tik liela slodze bija šī kāpelēšana, bet kopumā tas bija maģiski.
![]()
Labākais padoms no trenera?
A: Uzticies procesam un tici sev. Tad, kad es gāju uz starta līniju - tas bija Turcijā pagājušajā gadā -, treneris teica: tici sev, ja vajag, riskē. Tur vajadzēja iet priekšā, lai tiktu; tas bija pusfināls. Distancēs ir ļoti svarīgi kvalificēties finālam sacensībās, jo ir noteikts, cik cilvēku tiek tālāk, un vieta, kuru iegūsti, ir ļoti svarīga. Dažreiz pusfināla laiks nav tik svarīgs, bet vieta ir, un es sapratu - ja gribu tikt finālā, man ir jāizskrien. Treneris tā arī teica - ja vajag, riskē, tu VARI. Tas bija tas, ko es atcerējos tajos izšķirošajos mirkļos, un tā es tiku finālā.
T: Arī man no trenera teiktā atmiņā ir palicis - tici procesam. Es to skaidrotu šādi - kā sportistam mērķis tev dažreiz šķiet kā tāds nesasniedzams kalns; nu kā es tagad pēkšņi no šejienes tikšu tur augšā? Uzticēties procesam nozīmē, ka katrs treniņš, katra tā stunda, ko tu velti savam darbam, - tas nekur nepazūd, tas viss tevī krājas. Un tad, kad pienāk tas moments, kad esi sacensībās, tu uzticies visam, ko esi darījis iepriekšējos gadus, ko esi sakrājis, tici, ka visa šī pieredze ir tevī un process nostrādās. Tu saņemsi atbalstu, palīdzību tieši tajā momentā, kad tev tā būs visvairāk nepieciešama.
Kura vai kā dēļ vispār esat sportā?
A: Vecāku dēļ. Kad biju mazāka, man bija veselības problēmas, un mani aizsūtīja uz vieglatlētiku. Protams, sākumā darīju visu, pat sprintus skrēju, barjeras, tālumā lēcu, bet pēc tam, kad treneri atrada disciplīnu, kas bija piemērota man, pašai radās vēlme nodarboties ar to profesionāli.
T: Manuprāt, vecāki vienmēr ir tie, kas nosaka - vismaz aptuveni - to virzienu, kādā bērns ies pa dzīvi. Mākslā, mūzikā, sportā… Un arī mani vecāki šeit ir klātesoši. Tomēr es teiktu, ka sportā esmu pašas dēļ. Pati to gribu un daru. Ir tas viens moments, kas parasti ir ap vidusskolas laiku, kad meitenēm ir izvēle, būt sportā vai ne. Un tad, ja tava motivācija ir ārpus tevis, ja tevi kāds cits spiež vai iedvesmo, ja tas nenāk no tavām vēlmēm, tad ir ļoti grūti turpināt.
Jūs sākāt sportot kā pusaudzes. Kā ir izdzīvot pusaudžu periodu un vienlaikus sportot?
T: Es nezinu, kā Agatei bija ar sociālo dzīvi vidusskolas laikā, bet manējā bija tuvu nullei.
(Abas smejas.)
A: Nu, es nekad neesmu bijusi populāra. Ne pamatskolā, ne vidusskolā. Nekad arī neuzspiedu savām draudzenēm to, ka nodarbojos ar sportu, vai - re, kādi man sasniegumi! Vienmēr esmu turējusies tuvāk zemei. Protams, pēdējā vidusskolas klasē skolotāji ievēroja, ka nebiju skolā, jo startēju sacensībās. Tad arī pieauga publicitāte. Bet man agri bija jākļūst patstāvīgai. Sports, arī skriešana kā disciplīna, pieprasa daudz individuāla darba. Lai ar to tiktu galā, tev jāaug kā personībai. Augot sasniegumiem, parādījās arī mediju uzmanība, un man tā bija jauna iziešana no komforta zonas. Ja paskatās manas pirmās intervijas, no vienas puses, šķiet - zeme, atveries (smaida), bet no otras - saprotu, no kurienes esmu nākusi un ko sasniegusi. Tagad spēju atbildēt arī uz āķīgiem jautājumiem un piebremzēt stresa situācijās, nesakot pirmo, kas uz mēles.
T: Jā, un vēl savu balsi dzirdēt. (Smejas.) Es vidusskolas laikā nebiju tik apzināta saistībā ar savu vēlmi profesionāli sportot kā Agate. To, ka 100 % gribu būt sportā, sapratu tikai studiju pirmajā gadā Amerikā. Es nonācu universitātē ar fantastisku savu olimpiešu vēsturi, un, esot vietā, kur viss tiek veltīts tam, lai tiktu uz olimpiskajām spēlēm, man radās tāds - es arī to gribu! Tā vide bija tik iedvesmojoša!
Ja ne sports, tad kādā profesijā tu sevi redzētu vai justu?
A: Mani patiešām aizrauj biznesa vadība. Trenere es nevarētu būt un arī negribētu.
T: Es savukārt jūtu, ka man ir tas skolotāja, trenera gars iekšā. Nezinu, vai tieši sportā būtu trenere, bet man ģimenē ir ļoti daudz skolotāju, un es jūtu, ka mani arī tas saista. Kaut kādā veidā nodot savas zināšanas, iedvesmot bērnus un jauniešus - tas būtu ļoti jauki.
Domāju, visa dzīve un pasaule pēc būtības ir par zināšanu nodošanu tālāk, un es varētu šajā procesā aktīvi piedalīties - vai nu skolā, vai universitātē, varbūt pat bērnudārzā. Kaut kādā veidā nododot tālāk to, ko es zinu.
Kas ir tas, ko nosauktu kā savu ieguvumu no šīs karjeras, un ko - kā zaudējumu?
A: Pateicoties sportam, es apceļoju pasauli. Nekad nebiju iedomājusies, ka reiz būšu Kolumbijā, Amerikā, Kenijā. It kā varbūt neredzu daudz, jo ir tā rutīna: viesnīca-stadions-viesnīca. Bet tik un tā tas ir mans ieguvums.
T: Vai vari arī iedomāties zaudējumu?
A: Zaudējums… Daudzi saka, varbūt mans zaudējums ir tas, ka nepiedalījos 12. klases izlaidumā, jo tad es startēju. Bet es nejūtos par to briesmīgi. Tajā brīdī es pārstāvēju savu valsti un izdarīju savu maksimumu, ko varēju.
Un kā ar tevi, Tīna?
T: Es sākšu ar zaudējumiem. Lai gan ieguvumu ir daudz vairāk, skatoties atpakaļ, domāju - man vienmēr bija gribējies vasarā aiziet uz kādu festivālu, un es nekad to neesmu varējusi izdarīt, jo tad vienmēr ir sezona. Tagad saprotu - nu labi, kādreiz, varbūt gados trīsdesmit, aiziešu uz to festivālu. Bet tas nebūs tas pats, jo tad tu vairs neesi vidusskolēns. Un es vairs nekad nenoķeršu to sajūtu, ko esmu palaidusi garām; to, kura varēja būt.
Vēl es nekad neesmu bijusi kārtīgā laivu braucienā. Visi mani draugi vasarā vienmēr brauc laivu braucienos, bet man nekad nav bijusi iespēja vairāk par divām dienām dabūt brīvu. Te ir tā zaudējuma izjūta un mazliet ilgas. Bet tie arī ir tie vienīgie zaudējumi.
Jo viss pārējais, ko esmu ieguvusi, - draugus, manas personības attīstība, tas, kādā veidā es kā cilvēks esmu izveidojusies… Tas viss ir noticis, pateicoties sportam. Esmu lepna par to, kāda līdz šim brīdim esmu bijusi.
Kādu redzat Latvijas sporta nākotni?
T: Latvija man šķiet viena no vislabākajām vietām pasaulē, kur būt sievietei-sportistei, to var pateikt arī pēc sasniegumiem un balvām, ko atnes mūsu sportistes. Puiši šeit ir vairāk orientēti uz komandu spēlēm, bet meitenes, kuras reāli rukā, medaļas sasniedz tieši individuālajos sporta veidos.
Mēs, sievietes, šeit esam nereāli spēcīgas - gan mentāli, gan arī fiziski. Tas mantojums, kas mūsos nāk no mammām un vecmāmiņām, kuras izgājušas cauri dažādiem laikiem… Tā necaursitamā uzņēmība - ka neviens cits mūsu vietā neizdarīs un pavisam noteikti neizdarīs to labāk par mums. Nekur citur pasaulē neesmu tādu spēku jutusi.
Paldies par viesmīlību mākslas galerijai Look! it’s a gallery.
