Žurnālistes liktenis aizveda mani uz Vāciju, uz āšramu, uz tikšanos ar Svami Višvanandu, kurš saskaņā ar hinduistu tradīciju ir dzīvs Dieva iemiesojums uz zemes. Pašā hinduismā neesmu daudz iedziļinājusies, toties gūtā pieredze izrādījās ārkārtīgi interesanta un nozīmīga.
Ceļš uz templi
Agrā rītā sēdēju Ryanair lidmašīnā, kas lidoja uz Frankfurti pie Mainas, un drūmi domāju, kas gan tā par varu, kas dzen mani aukstā ziemā uz kaut kādu vācu āšramu pie kaut kāda Svami Višvanandas tā vietā, lai augsto garīgumu baudītu, piemēram, Indijas dienvidos pie silta okeāna. Kopā ar mani pie viņa devās liela svētceļnieku grupa no Latvijas, Lietuvas un Ukrainas - cilvēku četrdesmit.
No Frankfurtes līdz āšramam, kas atrodas Reinas ielejā, Špringenas ciemā, mēs apmēram stundu braucām ar autobusu, un visu ceļu grupas vadītājs - jauns uzņēmējs līdz uzacīm uzstieptā adītā modžahedu cepurē - man stāstīja, ka es nonākšu vispārējās mīlestības valstībā, kur pāvi mīt kokos, un gūšu patiesu prieku… Es par to izteicu dziļas šaubas.
Āšrama ēka, kas atradās gleznainā pakalna nogāzē, atgādināja padomju laiku internātskolu, tikai sakoptāku. Pāvus nevarēja neievērot - tie sēdēja krūmos, klīda pa zemi, izpleta astes vēdeklī un apdullinoši ķērca. Vispārējā mīlestība un apgarotība acīs nekrita. Vestibils bija cilvēku pilns - sievietes ar rūpju māktām sejām slaucīja grīdu ar garo svārku malām, vīrieši apjukuši raudzījās apkārt, bērni raudāja. Visiem uzsmaidīja tikai mūki spilgti oranžos tērpos. Visbiežāk skanēja krievu un ukraiņu valoda, retāk - vācu un franču. Vēl retāk - angļu.
Mūs izvietoja numuriņos, katrā istabā vairāki cilvēki. Es kā žurnāliste tiku pie atsevišķas istabiņas - tīras, ar skatu uz ieleju un Svami Višvanandas attēliem pie sienām. Mani brīdināja, ka uz vakara daršanu - svētīšanas rituālu - jāuzvelk gari svārki, kas sniedzas līdz grīdai.
Daršans, kāds tas ir. Gaidas
![]()
Lielā zālē uz zemē saliktiem spilveniem un gar sienām novietotiem krēsliem iekārtojušies ap divi simti cilvēku. Daudzi ir greznos indiešu tērpos. Mūsu grupas vadītājs zaļā kaftānā vairs neatgādināja teroristu, bet gan cēlu maharadžu no bērnībā redzētām indiešu filmām. Es apsēdos iepretī paaugstinājumam, ko rotāja Višvanandas tronis. Gaisotne bija kolorīta - kaut kas vidējs starp folkmūzikas koncertu, pikniku un Jaungada bērnu rītu. Skanēja indiešu mūzika, skatuve pārklāta ar zilu samtu un izrotāta ar gigantiskām mirdzošām sniegpārslām, ziediem, spīguļiem un lukturīšu virtenēm. Bērni skraidīja pa paklājiem, kāds kaut ko grauza, gremoja un dzēra no termosa.
Par ceremoniju atbildīgie mūki, plati smaidīdami, paziņoja, ka daršana laikā ir jāskatās guru acīs, drīkst uzdot viņam jautājumus, un viņš, ja uzskatīs par vajadzīgu, atbildēs. Svami aizkavējās par divām stundām, gaidas uzkarsēja atmosfēru līdz ekstāzei. Minūtes desmit pirms viņa ierašanās visi pielēca kājās un korī sāka dziedāt aizraujošas indiešu mantras.
«Daži cilvēki pēc daršana saka: «Jā, viņš skatījās man acīs!» Patiesībā es neskatos jūsu acīs. Man nav svarīgi, kādas jums ir acis, vai tās ir skaistas vai nē. Kāda man daļa gar jūsu acīm? Tas, uz ko es skatos daršana brīdī, ir jūsu dvēsele… Vai jūs saprotat, cik skaista ir jūsu dvēsele?»
Svētīšana. Cik grūti pacelt acis
Višvananda ienāca zālē viens, bez svītas un apsardzes - tā ir viņa atšķirības zīme. Gara auguma, ļoti glīts, garā zīda tērpā, ar kuplām matu cirtām, skaistām tumšām acīm un dzidru smaidu - mazliet izskatīdamies pēc multfilmu varoņa, pateicoties savam saldajam valdzinājumam. Apsēdās tronī, ar ierastu žestu piestiprināja mikrofonu un kādu laiku dziedāja mantras labi nostādītā samtainā baritonā, kas glāstīja ausis. Ieklepojās un apklusa. Pie viņa caur zāli no divām ieejas durvīm sastājās divas lūdzēju rindas. Cilvēki veselām ģimenēm uz ceļiem virzījās pretī viņa tronim pa parketu, vīri stūma sievas, sievas - bērnus. Pie troņa katrs piecēlās, un Višvananda uzlika roku viņam uz galvas. Un kas mani pārsteidza - par spīti visiem mūku padomiem skatīties guru acīs, daudzi uzmeta kūkumu, nodūra galvu zemāk un pievērsa skatienu grīdai. Un Višvananda dažas galvas ar acīmredzamu piepūli pacēla uz augšu, lai ieraudzītu tā cilvēka seju, kurš atnācis pie viņa pēc svētības.
Otrās stundas beigās pēc svētības devos arī es. Guru smagnēji uzlika roku uz manas galvas. Pat piespieda. Nemirkšķinot skatījās man acīs. Es arī. Nekas nekur manī neiekustējās. Pagāja kādas divas minūtes. Viņš izskatījās apaukstējies, klepoja. Es atgriezos savā vietā. Ieklausījos sevī. Apgaismība nenāca.
Līdz galam daršanu nenoskatījos. Ar sajūtu un kas par to? devos vakariņās un pie miera.
«Om» skandēšana. Negaidītais efekts
Nākamajā dienā, gaidot personīgu tikšanos ar Svami Vašvanandu, kurai vajadzēja notikt tad, kad pienāks laiks, es devos uz meditāciju skaņas om pavadībā. Runā, ka om vibrācijā esot ietverta pagātne, tagadne, nākotne un pat vēl vairāk. Un mūsu āmen arī esot tā paša om variants.
Lielajā zālē mēs iekārtojāmies uz grīdas un izveidojām divus lielus apļus. Katru veidoja iekšējais un ārējais gredzens - gluži kā barankai. Mēs iekārtojāmies savās barankās ar seju cits pret citu un draudzīgi vilkām mantru: «Ommmmmmmmmmmm.» Un pēc kāda laika varēja samainīties vietām ar savu pretīsēdētāju.
Iespaids izrādījās ārkārtīgi spēcīgs. Daudzbalsīgais vīriešu un sieviešu koris vilka mantru, no tās skaņām vibrēja visas iekšas, pat kauli. Man likās, ka es peldu laika straumē, no aizmugures mani balsta dvēseles, kas iet aiz manis, bet priekšā ir tās, kuras dzīvojušas agrāk. Tu izkūsti tajās, kļūsti par kolektīvās apziņas sastāvdaļu. No vienas puses, izjūti fantastisku aizsargātības apziņu, no otras - bailes pazaudēt savu es. Un no mēģinājuma noturēt sevi, neizšķīst kopējā straumē sāk sāpēt galva.
Neiedomājami spēcīgs pārdzīvojums, kuru vajag apdomāt, ievietot sevī. Daži dalībnieki pusotru stundu ilgās meditācijas beigās raudāja.
![]()
Kapela. Zem svētuma sloga
Svami Višvananda apgalvo, ka Dievs ir viens, drosmīgi apvieno Austrumu un Rietumu reliģiskās tradīcijas un ir apustuliskās pareizticīgo baznīcas bīskaps. Viņš krāj svēto relikvijas, jo tajās slēpjas daļiņa no katra svētā gara. Viņa kapelā atrodas ap 1700 nenovērtējamu retumu. Par tiem ekskursijas laikā pa āšramu mums stāstīja simpātisks un jautrs mūks. Viņš norādīja uz masīvu, pat pēc izskata ārkārtīgi smagu sarkofāgu ar retumiem, kas atradās zem pārsega uz kaut kā, kas līdzinājās galdam. Un visa mūsu grupa pievērsa uzmanību tam, ka mūks vairākas reizes vērsās ar jautājumiem pie galda tālākās kājas: «Vai mēs jūs netraucējam?» Un: «Jūs neguļat?» Norakstīju viņa sarunu ar galda kāju uz vietējo noslēpumaino rituālu rēķina, līdz piepeši zem galda, sakustinot pārsegu, parādījās apaļīga sievietes roka un tūlīt pat nozuda. Es gandrīz apsēdos uz grīdas. Vairākas meitenes iespiedzās.
Mūks iesmējās un paskaidroja, ka zem galda esot novietots matracis. Tas, kurš vēlas uzsūkt sevī svēto relikviju īpašo auru, noguļas uz tā, meditē un domā par augstām matērijām. Mūsu ekskursijas laikā tur atradās viena svētceļniece.
«Nemaz nebaidās, ka galda kājas salūzīs un raritātes uzgāzīsies virsū!» domīgi noteica kāds no grupas. Mēs, ļoti iespaidoti, klusītēm izgājām no kapelas.
Saruna ar Svami Višvanandu. Šalle ar leoparda ādas rakstu
![]()
Mūsu tikšanās notika svētdien vakarpusē. Es sēdēju ar planšeti ēdamzālē, ģērbusies legingos un svīterī, aplikusi ap pleciem šalli ar leoparda ādas rakstu, un dzēru tēju. Piepeši atskrēja plīvojošās oranžās drēbēs tērpies mūks no Rīgas, kurš bija atbildīgs par ordeņa darbību Latvijā, un vilka mani pie Višvanandas - viņam izrādījusies brīva stunda. «Kur ir garie svārki?» jautāja mūks, skatoties uz mani. «Kur ir vispār kaut kādi svārki?» Es aši apsēju ap vidu šalli. Skats, jāatzīst, bija visai vulgārs, gluži kā sveiciens no deviņdesmitajiem. Bet nu labi, vismaz kājas nebija redzamas.
Mani iestūma… nē, nevis troņa zālē, bet istabiņā gaiteņa stūrī, kur krēslā karaliski bija iekārtojies Svami
Višvananda. Uz grīdas atradās steigā paklāts paklājs, uz tā divi spilveni - man un Rīgas mūkam. Es pateicu guru labvakar, un tajā pašā brīdī nelaimīgā šalle lēni un efektīgi noslīdēja no manis tieši guru priekšā. Mūks nez kāpēc sāka atvainoties. Svami - ja tas neizklausītos negodbijīgi, tad es teiktu, ka jautri - iespurdzās un teica, ka nevajag pievērst uzmanību visādiem niekiem. Es apsēdos uz spilvena, un sākās saruna.
Kas mani pārsteidza - Višvananda kopš pirmās sekundes pilnībā pieslēdzās situācijai un bija pārņemts ar mani. Viņš bija koncentrējies uz mani. Nevis uz sevi vai savu iekšējo pasauli, kā daudzi citi eiropiešu guru, kurus esmu sastapusi, bet tikai uz mani. Es pēc tam pētīju fotogrāfijas, kuras tikšanās laikā bija uzņēmis Latvijas mūks. Tajās redzams, ka Višvananda uzmanīgi skatās uz mani. Un tā nav mana lielummānija, bet gan milzīgs Višvanandas pluss - viņš nevis vienkārši skatās, viņš redz katru…
ja vien vēlas.
![]()
Neviens nekad nemirst
Šī sajūta, ka sarunbiedrs ir koncentrējies uz tevi, ir nenovērtējama. Man bija pilnīgi vienalga, cik lielā mērā Višvanandas uzvedība ir profesionāli režisēta un iestudēta. Jā, no indiešu vīrakiem man reibst galva, pudža - hinduistu dievību pielūgsmes rituāls - man ir svešs, un indiešiem tradicionālais zāles iekārtojums man atgādina leļļu teātri. Taču mīlestība, kuru izstaro Svami Višvananda, ir īsta. Kā tas var būt? Nezinu. Man radās iespaids, ka viņš ir kaut kam pieslēgts un translē tieši man adresētu siltumu. Pēc tam viņš teica, ka ar viņa starpniecību Dievs mīl un dziedina. Stāstīja par sevi, par bērnību, par māti.
![]()
Es viņam pajautāju, kāda jēga ir mīlestībai, ja tā nespēj nevienu izglābt un noturēt šajā pasaulē. Višvananda atbildēja, ka nāves nav - dvēsele ir nemirstīga, mīlestība tāpat. Bet tās jēga slēpjas tajā, ka tā ir laime un prieks. Un mēs visus atcerēsimies un satiksim, kad beigsies mūsu pārdzimšanu cikls. Visus, kurus esam mīlējuši, vajag vienkārši gaidīt un turpināt mīlēt. Neviens nekur neaiziet, visi ir līdzās. Ja mīli, tu to jūti. Un tajā arī slēpjas mīlestības jēga. Tā saglabā saistību.
Un vēl viņš teica, ka ar Dievu drīkst strīdēties, skaidrot attiecības, uz viņu var sakliegt, un viņš visu sapratīs, izturēs, piedos - tāpēc jau viņš ir Dievs. Uz cilvēkiem kliegt un lamāties nav vērts - viņi ir trausli... Tas mazliet negāja kopā ar manu pasaules uzskatu, ka pie Dieva vēršas tikai ar cieņu un sirds trīsām. Tomēr pēc tam es sajutu dziļu patiesīgumu šajā apgalvojumā. Un akceptēju to.
Brīnums īpaši man
Es zināju, ka Svami Višvananda prot darīt brīnumus un materializēt priekšmetus no gaisa, kas ir raksturīgi daudziem indiešu svētajiem. Un palūdzu viņam parādīt man brīnumu. Viņš izsmejoši piemiedza acis: «Gribat mani pārbaudīt?» Es pabrīnījos: «Nē, kāpēc jāpārbauda? Gribas svētkus, kaut ko skaistu, atmiņā paliekošu. Brīnumainu!» Viņš iesmējās, bet neko neatbildēja.
Pēc sarunas beigām viņš piepeši izstūma mūku no mūsu istabiņas vestibilā, aizvēra durvis un pagriezās pret mani. «Gribat brīnumu? Te jums būs brīnums!» Viņš pavērsa rokas pret griestiem, un kreisajā plaukstā viņam piepeši atradās liels zeltaina metāla medaljons - mīlestības un labklājības dieviete Lakšmi ziloņa mugurā. Spilgts, krāsains, dzirkstošs - gluži kā karstvīna glāze Jaungada naktī, kā balto ceriņu zars maija rītā. Viņš aplika medaljonu man ap kaklu. Un šis jaukais brīdis sasildīja manu dvēseli.
Es izgāju pa durvīm, aiz kurām drūzmējās mūku un svētceļnieku pūlis. Viņi visi ar sajūsmu blenza uz manu Lakšmi. «Vai drīkst jūs nofotografēt?» skanēja no visām pusēm. «Fotografējiet!» es atļāvu, sakārtoju matus un lepni izriezu krūtis. Pret mani vienotā korī pavērsās pusotrs desmits mobilo telefonu. Matus varēju arī nekārtot - visus interesēja tikai Lakšmi. Frizūra nevienā fotogrāfijā neparādījās.
...un svētība
Nākamajā dienā Svami Višvananda aizbrauca uz citu valsti. Āšramā kļuva kluss un tukšs. Pēc brokastīm devos pastaigāties pa apkārtni. Negribējās ne ar vienu sarunāties.
Nokāpu nelielā, omulīgā ciematiņā, stundas laikā apstaigāju to divas reizes. Nesastapu nevienu vietējo iedzīvotāju. Uzkāpu vienā no pakalniem. Kreisajā pusē zem lēzenajām kalnu virsotnēm spīdēja saule. Smaržoja pēc dūmiem no ciemata, grants šņirkstēja zem kājām, lauku ceļš vijās gar kalna pakāji. Un es sajutu, ka akmeņi uz ceļa, pērnā zāle, mākoņi, koki, dzintarainā saules gaisma - tas viss pēkšņi ir ieguvis īpašu jēgu un ikvienā šīs vienotās gleznas detaļā un arī manī ir Dievs. Tas īpašais spēks, kas apvieno visu Visumā. Ko tamlīdzīgu es piedzīvoju ne pirmo reizi, taču nekad, izņemot šo konkrēto brīdi, nebiju zinājusi, kas kalpo par katalizatoru šādām izjūtām.
Es domāju par Višvanandu un par mums. Tu esi vientuļš? Neviens tevi nemīl? Dievs mīl vienmēr! Tu nespēj iztēloties Dieva mīlestību - pietrūkst fantāzijas un gara spēka? Tad tev tiek dots Svami Višvananda. Viņš ir dzīvs, nevis abstrakts. Viņš ir taustāms, viņš paskatās uz tevi ar īpašu skatienu, pēc daršana iedod rozes ziedlapiņu un konfekti, garāmejot pieskaras tev ar savu auru un pasaka, ko darīt. Un visiem nemīlētajiem, vientuļajiem, nelaimīgajiem un drūmajiem pēc tikšanās ar viņu ap sirdi kļūst siltāk. Un tajā slēpjas ļoti liela jēga.
Kas viņš ir - Paramahamsa Šrī Svami Višvananda
Viņam ir 38 gadi. Viņš ir dzimis indiešu ģimenē Maurīcijas salā un vienmēr atšķīries no vienaudžiem. Viņu neinteresēja sports, tehnika un citu bērnu sabiedrība. Viņš deva priekšroku grāmatām, visu reliģiju tempļiem un sarunām, kurās vairāk klausījās nekā runāja. Skolā viņš arī bija citāds, taču tik labvēlīgs, ka visi viņu mīlēja. Māte ļoti vēlējās, lai viņš kļūtu par inženieri, taču Višvananda tiecās pēc Dieva. Viņš meditēja, meklēja garīgos skolotājus. 13 gadu vecumā nolēma kļūt par veģetārieti. Māte ļoti pārdzīvoja, lika dēlam, ja reiz viņš nav tāds kā citi, savākt mantas un pārcelties uz templi. Kad zēns sāka likt apģērbu mugursomā, apķērās un apsolīja gatavot viņam atsevišķu veģetāru ēdienu. Pēc mēneša ģimenē visi kļuva par veģetāriešiem.
![]()
14 gadu vecumā viņš pārdzīvoja dziļu un spilgtu atklāsmi, kas daļēji skāra arī viņa māti. Pie viņas vērsās pati Dievmāte un apsolīja parūpēties par viņas dēlu. Un mātei nācās samierināties ar viņa misiju.
27 gadu vecumā Višvanandi patiesi aptvēra savu būtību un dievišķību. Viņš atceras visas savas inkarnācijas, un tas viņu nenomāc. Un vēl - caur sevi viņš nodod cilvēkiem Dieva mīlestību. Viņš prot lasīt domas, zina, kāpēc cilvēks pie viņa nāk, un ikvienam dod to, ko tas spēj apgūt un pieņemt. Viens bērns pēc viņa svētības saņemšanas piepeši iegūst neiedomājamu tieksmi pēc zināšanām, sāk mācīties un demonstrēt spožus talantus, bet cits saņem konfekti. Un tas viss tāpēc, ka bērni ir dažādi. Pirmais alka pēc zināšanām, otrs - tikai pēc saldumiem.
2004. gadā Svami Višvanandi nodibināja ordeni Bhakti Marga, kas apvieno hinduismu un kristīgo reliģisko tradīciju. Kopiena ievēro Svēto rakstu - Bhavadgītas un Bībeles - mācības. Ordeņa filiāles darbojas daudzās valstīs.
