Princese Diāna gāja bojā pirms 20 gadiem - 1997. gada 31. augustā. Viņas laulību ceremoniju televīzijā noskatījās 750 miljoni cilvēku. Bēres vēroja divarpus miljardu skatītāju. Par viņu sajūsminājās dzīves laikā. Viņu dievina pēc nāves. Kāpēc gan viņa kļuva par 20. gadsimta leģendu - šī histēriskā, untumainā sieviete ar kautrīgo smaidu?
Skandāls aristokrātu ģimenē
Diāna piedzima ļoti aristokrātiskā ģimenē. Viņas tēvs bija Džons Spensers, vikonts Eltorps, kura sencis bija karaļa Kārļa II ārlaulības dēls. Ar augstdzimušu izcelšanos varēja lepoties arī Diānas māte Frānsisa Kida. Viņa dzemdēja vīram trīs meitas (Diāna bija jaunākā) un dēlu - mantinieku, bet pēc tam iemīlējās ļoti bagātā un precētā Austrālijas uzņēmējā, pameta ģimeni un aizgāja pie viņa. Bērniem pateica, ka paciemosies pie draudzenes un atbrauks mājās pēc pāris nedēļām. Neatbrauca. Un sirdsapziņa viņu nemocīja - viņa pati sev bija svarīgāka par visu citu pasaulē. Izcēlās briesmīgs skandāls, tam sekoja ne mazāk neglīta šķiršanās. Māte drīz vien apprecējās ar mīļāko. Tēvs uz ilgu laiku noslēdzās aizvainojumā un ne ar vienu nerunāja, izņemot savu suni. Meitenes ievietoja slēgtās privātskolās. Pēc dažiem gadiem tēvs apprecējās otrreiz. Pamāte pret vīra bērniem bija vienaldzīga, taču laipna.
«Mamma man pateica, ka drīz atgriezīsies. Viņas aizbraukšana kļuva par vissāpīgāko epizodi manā bērnībā. Visvairāk mani aizskāra viņas meli.»
Sešus gadus vecā Diāna ļoti pārdzīvoja mātes nodevību un tēva atsvešināšanos. Viņas vecākās māsas paguva saņemt vecāku mīlestību un uzmanību, jaunāko brāli allaž bija lutinājuši kā mantinieku. Bet Diānai netika nekas. Viņa pavadīja brīvdienas te tēva, te mātes ģimenē un visur jutās lieka.
Vecāku nemīlēti bērni neprot mīlēt. Viņi nemīl pat paši sevi. Tieši no viņiem izaug visnežēlīgākie egoisti, kuri no citiem prasa to, uz ko nav spējīgi paši: rūpes, maigumu, atbalstu. Un nekad neko nedod pretī. Labprāt dotu, bet - nav jau, ko dot. Viņi ir iekšēji tukši. Kopš agras bērnības Diāna centās aizpildīt šo tukšumu ar labāko, kas viņai bija pieejams, proti, ar garšīgu ēdienu, un skolā kļuva slavena ar to, ka varēja izēst konfekšu kārbu un uzkost četras smalkmaizītes vienā rāvienā. Tā sākās viņas bulīmija - nekontrolējamas rīšanas lēkmes brīžos, kad viņa jutās nevienam nevajadzīga.
Laulība kā liktenis
«Es traucēju visiem un vienmēr, es biju nevajadzīga... Tikai divi cilvēki šajā pasaulē mani patiešām ir mīlējuši un mīl - dēli Viljams un Harijs. Un es mīlu tikai viņus abus.»
Bagāta Diāna nebija. Saskaņā ar likumu titulu un visu bagātību mantoja viņas jaunākais brālis. Diānai un divām vecākajām māsām, tāpat kā citām viņu aprindu meitenēm, vajadzēja veiksmīgi apprecēties un dzīvot uz vīra rēķina. Tāpēc Diānas mīļākā grāmata bija mīlestības drāma Karaļa līgava, kuru bija sarakstījusi sabiedrības dāma un pazīstamā romāniste Barbara Kārtlenda.
Mācības Diānu nekad nebija saistījušas. Izglītība? Kam tā vajadzīga? Vai gan izglītība palīdz apprecēties? Vēlāk dzīve pierādīs, cik rūgti bija maldījusies Diāna. Diemžēl meiteni neviens no kļūdām nesargāja. Viņa pamanījās divreiz pēc kārtas izgāzties skolas gala eksāmenos. Koledžā noturējās tikai vienu semestri un mācības pameta. Kopā ar trim draudzenēm par tēva naudu noīrēja dzīvokli Londonā. Dzīvoja uz sava rēķina - strādāja par auklīti bērnudārzā, aprūpēja vecus cilvēkus, uzkopa studijas un draugu dzīvokļus. Labi, ka privātskolās meitenēm mācīja gan slaucīt grīdas, gan pulēt sudrablietas. Viņa saņēma mārciņu stundā.
Diāna gandrīz ne ar ko neatšķīrās no vienaudzēm, kas nāca no parastām ģimenēm, ja nu vienīgi regulāri apmeklēja augstākās sabiedrības rautus un reāli varēja apprecēties ar princi.
«Es dievināju Barbaras Kārtlendas romānus! Man ļoti patika viņas varones - kautrīgas, valdzinošas, bez enerģiska rakstura. Taču visi noteikti ievēroja viņu neatkārtojamās rakstura īpašības un garīgumu. Es pat iemācījos tieši tā smaidīt - mazliet piešķiebjot galvu un nedaudz to nodurot, lai skatiens caur pieri liktos noslēpumaināks.»
Liktenīgā tikšanās
Troņmantnieks princis Čārlzs meklēja sievu. Laiks negaidīja, karaliene māte dusmojās. Viņš jau kopš jaunības mīlēja lēdiju Kamillu Pārkeri, drosmīgu mednieci un jātnieci, kura atbildēja viņam ar pretmīlestību. Taču apprecēties ar troņmantnieku Kamilla nevarēja - pietrūka dižciltības. Tāpēc viņa izgāja par sievu pie cita vīrieša, taču attiecības ar princi nepārtrauca. Čārlzam apritēja 30 gadu. Karaliskā ģimene pieprasīja no viņa troņmantniekus. Un viņš beidzot izšķīrās par laulībām.
Nedēļas nogalē, kas tika pavadīta Čārlza draugu ārpilsētas mājā, viņš sāka runāties ar deviņpadsmitgadīgo Diānu. Viņa ievēroja, ka princis ir skumjš, un sacīja, ka jūt viņam līdzi sakarā ar Čārlza skolotāja - padzīvojuša lorda - nāvi, kurš bija viņam vectēva vietā. Čārlzs, būdams aizkustināts par meitenes smalkjūtību, uzaicināja viņu pavizināties ar jahtu. Viņam bija tāds tests sievietēm - ja viešņa palīdzēja viņam un matrožiem, kad viņai to lūdza, bet pārējā laikā nemaisījās pa kājām un necieta no jūras slimības, tas nozīmēja, ka ar viņu var ielaisties.
Diāna pārbaudījumu izturēja, un Čārlzs iepazīstināja viņu ar vecākiem. Viņi deva savu svētību - jauna, dižciltīga, nevainīga. Kamilla PārkereBoulza paziņoja, ka šī meitene varot padarīt Čārlzu laimīgu, un atteicās turpmāk satikties ar princi. Pēc pusgada princis Diānu bildināja. Viņa piekrita. Viņas sapnis bija piepildījies!
Ja Diāna jutās nemīlēta un gaidīja mīlestību, tad Čārlzs jutās nepietiekami labs, jo karaliskie vecāki no viņa pieprasīja būt labākajam un nepiedeva kļūdas, tādējādi liekot ilgoties pēc atbalsta. Diāna domāja, ka Čārlzs apbērs viņu ar mīlestību. Čārlzs cerēja, ka Diāna viņu virzīs un iedvesmos.
Taču dzīve lēma citādi.
Princeses Diānas lielākā kļūda
Viņa pārvērtēja sevi un nenovērtēja Kamillu Pārkeri. Diāna zināja, ka princim ir mīļākā, taču domāja, ka ar viņas jaunību un skaistumu pietiks, lai nākamais vīrs novērstos no neglītās 32 gadus vecās draudzenes. Viņa par to ne mirkli nešaubījās. Un sacīja Čārlzam: «Es jūs mīlu! Un jūs?»
«Ko gan mēs zinām par mīlestību...» viņš izvairīgi atbildēja. Čārlzs nevēlējās viņai melot, bija tikai aizrāvies, taču ļoti vēlējās iemīlēt no visas tiesas.
Tika nosvinētas gadsimta kāzas. Diāna pārsteidza pasauli ar savu kuplo kleitu un to, ka izsvītroja no laulības zvēresta vārdus par bezierunu pakļaušanos vīram. Viņa pirmoreiz parādīja savu raksturu. Sākās ģimenes dzīve Kensingtonas pilī.
Pirmās vilšanās
Medusmēnesis abiem likās jauks, taču mazliet garlaicīgs. Viņi ceļoja pa jūrām ar jahtu Britānija. Princi Čārlzu apbūra līgavas nevainīgais valdzinājums, taču gultā viņam pietrūka tās izdomas, kādu demonstrēja Kamilla. Savukārt Diāna atklāja, ka princis pēc kāzām nav pārvērties par viņas brīnišķo īpašumu un periodiski kārto darījumus vai lasa Montēņu un Spinozu. Viņa saskuma.
Tiklīdz abi bija iekārtojušies pilī, Diāna kļuva grūta. Un mazliet sajuka prātā - nelaida vīru ne medībās, ne uz bibliotēku pils kaimiņu spārnā. Pārmeta viņam cietsirdību pret sevi un meistarīgi izspēlēja kritienu pa kāpnēm - sak, viņai, vientuļajai cietējai, sareibusi galva. Princis no satraukuma kļuva tramīgs un visu laiku pavadīja pilī - sargāja sievas dārgo grūtniecību. Diāna svinēja uzvaru. Piedzima princis Viljams.
Nesamierināmās pretrunas
Apmēram trešajā laulības gadā Diāna saskārās ar savas kļūdas sekām. Viņa nebija spējusi dot vīram neko no tā, kas viņam bija vajadzīgs un kas piemita Kamillai. Viņa klausījās Vitniju Hjūstoni, viņš - Haidna koncertus. Princis aizrāvās ar mākslu, filozofiju, politiku, dievināja medības un izjādes, apmeklēja operu. Diāna no zirgiem baidījās, no šāvienu trokšņa krita ģībonī un nelasīja neko, izņemot modes žurnālus. Viņu saistīja sports un dejas. Viņa pat necentās pacelties līdz vīra līmenim un uzskatīja, ka viņam no savām interesēm ir jānolaižas līdz viņai. Princis nolaisties nevēlējās.
Princis bija tendēts uz melanholiju, Diāna - uz depresiju. Princis no melanholijas ārstējās ar medībām, Diāna - ar pārmērīgu rīšanu. Viņai sākās bulīmija. Piekritīsi, ka sadzīvot ar sievu, kura pie galda nokopj visu ēdienu pa tīro kā taifūns, bet pēc tam ar pāršķiebtu seju metas uz tualeti, lai visu izdabūtu laukā un iznāktu no turienes zaļa, drūma un nikna pēc velna - tā nav nekāda laimes apoteoze. Reiz strīda karstumā viņa mēģināja pārzāģēt sev vēnas ar galda nazi, bet pat nesaskrāpējās. Citā reizē iedūra sev kājā citrona spiedi. Saplēsa zeķbikses...
Un fināls visam
Viņu attiecības iznīcināja šāds stāsts. Princim ļoti patika suņi. Diāna suņus necieta, jo tie laupīja vīra mīlestību pret viņu. Viņa bija greizsirdīga uz vīra mīluli - tuklu baltu mājas suni. Nepārtraukti klaigāja: «Tu velti šim dzīvniekam vairāk uzmanības nekā man! Es viņu neieredzu! Aizvāc viņu no manām acīm!» Čārlzs piekāpās viņas prasībām un suni iemidzināja. Kad Diāna to uzzināja, sāka trīcēt no šausmām un ņēmās pārmest vīram cietsirdību. Viņa apgalvoja, ka nepavisam neesot to domājusi tā...
Čārlzs jutās satriekts par notikušo. Par savu apkaunojošo vājumu. Par Diānas meliem. Šī sieviete provocēja viņā visu ļaunāko, nevis labāko, kā viņš sākotnēji bija cerējis. Draugi apgalvoja, ka Čārlzā kaut kas esot nomiris. Laulātie pašķīrās. Princese ar dēliem palika pilī, princis pārcēlās ārpus pilsētas - tuvāk zirgiem, Haidnam un Kamillai.
Bet Diāna sāka visur meklēt mīlestību. Un viņas laulība nenovēršami ripoja bezdibenī.
Mīliet mani visi!
Viņa alka pēc mīlestības. Vīrieši uz viņas aicinājumu ātri atsaucās, taču drīz vien aizmuka. Joks slēpās tajā, ka viņa nemeklēja mīļāko, draugu vai pat tēvu. Viņa vīrietī meklēja māti. Un pieprasīja no viņa visaptverošu mātes mīlestību - lai viņš vienmēr būtu līdzās, lai pastāvīgi runātu par mīlestību. Un nekādas kritikas, tikai komplimenti un atbalsts.
«Barija klātbūtnē es jutos kā maza meitenīte. Man visu laiku gribējās, lai viņš mani slavētu; es visur viņu meklēju.»
Viņai patika gara auguma, atlētiski, tumšmataini vīrieši. Tādi kā viņas miesassargs Barijs Manaki. Viņš bija 14 gadus vecāks par Diānu, precējies. Viņa tam sūdzējās par dzīvi, gluži kā bērns centās iegūt viņa uzslavas. Viņš to žēloja, apskāva, skūpstīja, glaudīja viņai galvu, taču no seksuālām attiecībām izvairījās. Tomēr piesardzība daudz nelīdzēja - karaliskā ģimene nosprieda, ka Diāna viņam uztic pārāk daudz, un viņu steigšus pārcēla uz citu darbavietu. Pēc gada Barijs gāja bojā autokatastrofā. Diāna apgalvoja, ka avāriju sarīkojuši karalienes cilvēki, kas gan ir visai apšaubāmi. Viņš maz ko zināja.
Ja karaliene baidītos no informācijas noplūdes, būtu uz visiem laikiem aizbāzusi muti nevis Barijam, bet gan Diānas rudmatainajam mīļākajam Džeimsam.
Ar virsnieku, polo spēlētāju un jāšanas treneri Džeimsu Hjūitu sekss viņai bija. Viņi satikās divus gadus. Viens otrs pat runāja, ka Diāna dzemdējusi Hariju nevis no Čārlza, bet gan no Džeimsa. Kad Džeimsu pārcēla uz Vāciju, Diāna ļoti pārdzīvoja - kā viņš varējis to atstāt? Džeimss atbildēja, ka tas ir viņa karavīra pienākums, aizliedza aizbilst par viņu kaut vārdu un ar prieku izspruka no Diānas pārlieku žņaudzošajiem apskāvieniem. Jaunajā dienesta vietā viņš stāstīja, cik princese ir histēriska, greizsirdīga un prasīga, bet 1994. gadā turklāt vēl uzrakstīja par viņu zemisku grāmateli. Pēc tam otru. Un labi ar to nopelnīja.
Diāna gribēja atrast to, kurš varētu neatkāpties no viņas ne soli. Turēt viņas plaukstu. Sarunāties ar viņu par viņu. Klausīties viņā. Un visi vīrieši viņu pameta - nu kāda mammīte gan var iznākt no regbija spēlētāja, drošības spēku virsnieka vai baņķiera?
Un tad viņa pārslēdzās uz tautu.
Vispasaules slava
Kur bija palikusi pieticīgā meitene? Diāna atrada simtiem ieganstu, lai nonāktu uz vispopulārāko žurnālu vākiem un avīžu lapās. Statuss paģērēja nodarboties ar labdarību. Viņa kļuva par visu labdarības pasākumu zvaigzni, atklāja slimnīcas un pansionātus, rīkoja kampaņas par kājnieku mīnu aizliegšanu, palīdzēja bezpajumtniekiem, bērniem ar sirdskaiti un leikēmijas slimniekiem. Un visur viņu pavadīja reportieru pūlis, kāri tverot ikvienu viņas vārdu.
Baltā nama pieņemšanā, kurp Diāna bija uzaicināta kopā ar princi Čārlzu, viņa, sacēlusi augšup vakarkleitas apakšmalu, dejoja rokenrolu ar Džonu Travoltu. Uz Deivida Bovija koncertu ieradās, tērpusies absolūti nepiedienīgos ādas legingos ar augstu jostasvietu, tādējādi sajūsminot publiku un iztaisot skandālu karaliskajā ģimenē. Un pilnībā aizēnoja princi Čārlzu, kuru tas sarūgtināja. Viņš bija domājis, ka abi žilbinās kopā.
Diāna bija savu panākusi - tauta viņu iemīlēja. Taču laimi tas viņai neatnesa. Tāds nu viņai tas raksturs.
«Es vienmēr esmu gribējusi būt cilvēku siržu karaliene, taču neiztēlojos sevi kā Lielbritānijas karalieni.»
Šķiršanās
Diānu mīlēja visa tauta, taču nemīlēja neviens vīrietis. Un viņa kvēli apskauda patieso un ciešo mīlestību, kas saistīja Čarlzu un Kamillu. Par karalisko mīlestības trijstūri sabiedrībā jokoja: «Princis Čārlzs piekrāpa savu mīļāko Kamillu ar sievu, taču laikus apdomājās un atgriezās pie mīlas pavarda.»
1992. gadā Diāna publicēja skandalozos memuārus par vīra romānu, par savu bulīmiju un vientulību. Starp viņu un princi presē izcēlās karš. 1994. gadā greizsirdības lēkmē Diāna uzrakstīja trīssimt vēstuļu savam mīļākajam, baņķierim, un par to uzzināja prese. Tas bija tas pats baņķieris, kurš naktī smēķēja viņas guļamistabā, tādējādi iedarbinot ugunsdrošības signalizāciju, un miesassargi viņu, pārbijušos un kailu, pārsteidza aiz poda ar palmu, taču izlikās, ka viņa tur nav. Baņķiera nervi neizturēja - viņš ar Diānu izšķīrās. Tad princese sniedza provokatīvu interviju televīzijā, pavēstot, ka «mūsu šajā laulībā ir pārāk daudz»…
Un kādā jaukā rītā 1995. gadā viņa saņēma no karalienes Elizabetes vēstuli par šķiršanos. Diāna bija satriekta līdz sirds dziļumiem - viņa nebija gaidījusi, ka karaliene ļaus dēlam šķirties. Viņa gribēja, lai Čārlzs pamestu Kamillu, nevis viņu! Diāna rakstīja Čārlzam - vai tā ir taisnība? Viņš atsūtīja sievai vēstuli - precīzu mātes vēstules kopiju.
Pēc šķiršanās Diāna zaudēja karaliskās augstības titulu un bija spiesta oficiālos pasākumos taisīt reveransu pat savu dēlu priekšā. Tomēr viņa palika Kensingtonas pilī - kā troņmantnieku māte.
Pēdējā mīlestība
Diāna turpināja nodarboties ar labdarību. Mainīja mīļākos. Iemīlējās pazīstamā pakistāniešu sirds ķirurgā Hasnatā Hanā un izmisīgi gribēja ar viņu apprecēties. Sākumā viņš sajutās kā pasakas varonis, bet pēc tam - kā rotaļlieta kaprīzas meitenītes rokās. Namzinis Barels atceras, ka Diāna bieži zvanījusi Hasnatam darba laikā un, ja viņš necēla klausuli, sūtīja Barelu viņu meklēt. Viņš gaidīja, kamēr ārsts pabeigs operāciju, un veda viņu uz pili. Tur pie viņa iznāca Diāna atlasa rītakleitā vai uz kailas miesas uzmestā kažokā. Viņi mīlējās. Izklausās labi, ja neņem vērā, ka nabaga ķirurgs pirms tam sešas stundas bija operējis, šuvis asinsvadus. Un vairāk nekā par princesi sapņoja par tasi tējas un lielu spilvenu pagalvī.
Viņam nebija vajadzīga sieva - zvaigzne. Viņš ilgojās ne vien pēc skaistas pasakas, bet arī pēc siltām ikdienas rūpēm, intereses par viņa dzīvi. Un viņš atvēsa pret princesi. Lai atgūtu mīļoto, viņa uzsāka romānus ar citiem musulmaņiem, un viņu vidū bija pleibojs Dodi al Fajeds, miljardiera un Harrods universālveikala īpašnieka Mohameda al Fajeda dēls.
Nodaļas beigas
Bieži raksta, ka Dodi bijusi viņas «pēdējā un lielā mīlestība». Maz ticams. Diāna viņu pazina tikai mazliet ilgāk par mēnesi, un, ja arī Dodi bija kādi laulību plāni, tad, ja tic tuviniekiem, Diāna viņā saskatīja tikai līdzekli, ar kura palīdzību atgūt Hanu.
Diānai bija divas vecākās māsas, tomēr par «mīļo māsiņu» viņa dēvēja savu namzini - geju Polu Barelu. Viņš zināja visus Diānas noslēpumus. Neviena tuvāka viņai nekad nav bijis. Pēc Diānas nāves viņš nozaga lielu daudzumu viņas kleitu, nevienu nepārdeva un tērpās tajās geju ballītēs. Un tas ir ļoti skumji - ja tā padomā.
Tolaik Diāna jutās ļoti vientuļa. Māte, uzzinot par meitas nodomu kļūt par musulmaņa Hana sievu, bija sarāvusi ar viņu attiecības. Un ne tāpēc, ka viņai nepatiktu musulmaņi. Kļūt par musulmani Diānai neļāva viņas statuss - būdama troņmantnieku māte, viņa bija anglikāņu baznīcas balsts. Viņas izaicinošās runas par pāriešanu islāma ticībā visus kaitināja. Diāna meklēja sapratni pat pie pamātes Reinas, viņas iemīļotās rakstnieces Kārtlendas meitas. Nekā - audzināšana Reinai neļāva akceptēt pameitas brīvdomību. Barbara Kārtlenda savos romānos apdziedāja izturību, pieticību, pašcieņu - tās īpašības, no kurām
Diāna bija pilnībā atteikusies. Taču viņas aprindās tās vēl aizvien tika vērtētas augstāk nekā tuvināšanās tautai.
Diānu saistīja musulmaņi, tāpēc ka tie viņu ņēma pretī ar atplestām rokām - kā lielisku iespēju nodibināt sakarus britu augstākajā sabiedrībā un ar viņas starpniecību ietekmēt politiku un troņmantniekus. Dodi tēvs izrādīja fantastisku maigumu. Dodi, paklausot tēva pavēlei, uzreiz pameta visas savas neskaitāmās meitenes un sāka izjusti aplidot Diānu. Atšķirībā no visiem iepriekšējiem mīļākajiem Dodi centās, lai viņu iemīlētu arī Diānas dēli. Viņš domāja par kāzām, bet Diāna turpināja konfliktēt ar visu un visiem. Bez cīņas ar pili viņa neredzēja savai dzīvei jēgu.
Jahtas izbrauciena laikā kopā ar Dodi un dēliem viņa kārtējo reizi bija sev noorganizējusi fotoreportieru ielenkumu. Viņas atklātās fotogrāfijas mīļākā apskāvienos bija izaicinājums pilij, līdz ar to versija, ka viņi Parīzē pēc uzdzīves Ritz viesnīcā būtu automašīnā bēguši no paparaci un tāpēc pārsnieguši ātrumu, ietriecoties stabā ar 13. numuru un avarējot, ir absurda. Kāpēc gan bēgt šodien, ja tu jau vakar esi safotografēta, pozējot viņa apskāvienos?
Versija par to, ka avāriju sarīkojuši britu specdienesti, arī neiztur kritiku ļoti vienkārša iemesla dēļ - viņi to būtu izdarījuši smalkāk. Un ar garantiju. Jo, ja princese automašīnā būtu piesprādzējusies, viņa būtu izdzīvojusi. Kāpēc viņa neizmantoja drošības jostas? Visticamāk, viņi ar Dodi šampanieša iespaidā maigojās aizmugurējā sēdeklī. Jostas šai nodarbei ļoti traucē. Viss ir tik saprotami, tik sievišķīgi.
1997. gada 31. augustā princese Diāna nomira.
Svece vējā
Smalkjūtīgais un vērīgais Eltons Džons bieži salīdzināja princesi Diānu ar Merilinu Monro. Pēc Diānas nāves viņš veltīja princesei dziesmu Svece vējā, kuru bija rakstījis par Merilinu. Tikai vārdus pārrakstīja. Un viņam taisnība - abas sievietes bija ļoti līdzīgas savā egocentrismā, pievēršot uzmanību tikai sev un saviem pārdzīvojumiem, un mēģinājumos meklēt mīlestību visur, izņemot vietu, kur tā viņas gaidīja.
Princesei nebūtu nācies grūti saglabāt Čārlza mīlestību - vīrs pirmajos laulības gados tiešām viņu mīlēja. Lai to panāktu, viņai atlika tikai pievērsties kaut vai dažām no Čārlza interesēm un sabiedriskos pasākumos uzsvērt par sevi nepārliecinātā prinča nozīmību. Un viss! Bet viņa centās iekarot vīru ar histērijām, nevēlējās piekāpties ne par matu un pieprasīja upurus tikai no viņa. Viņš tai ziedoja savu mīlestību pret Kamillu. Viņam tas likās pietiekami, bet viņai nē. Viņš atmeta visam ar roku un paņēma savu upuri atpakaļ.
Taču, ja Diāna būtu sievišķīgi gudra un laimīga, mēs neiepazītu to aizrautīgo, izaicinošo un neiedomājami stilīgo princesi, kura kļuva par leģendu un vienu no 20. gadsimta simboliem.
Par ko mēs viņu mīlam
Par skaistumu. Par sirdi plosošajiem laimes meklējumiem, par gatavību dalīties ar katru savās sāpēs, par patieso atzīšanos savās problēmās - bulīmijā, vīra krāpšanā, mīlestības trijstūrī. Tīšām vai ne, taču viņa mums ir devusi norādījumu: «Pat princis nav tā vērts, lai dzīvotu ar viņu melos.» Viņa ne ar ko nedalījās ar saviem vīriešiem, taču dāsni veltīja labos darbus bērniem un tautai, tāpēc ka dēli bija viņas pašas labākā daļa, bet tauta princesi apbrīnoja un redzēja tādu, kāda viņa vēlējās būt.
Diānas piemērs skaidri parāda, ka mīlēt cilvēci ir daudz vieglāk nekā mīlēt vīru. Ar cilvēci tu neguli vienā gultā, tā neredz tevi nesavāktu no paša rīta. Un neprasa no tevis ikdienas rūpes. Tai pietiek ar skaistu pasaku. Bet mīlestība pret vīrieti prasa atklātību - lai būtu viss bez atlikuma un līdz galam, neko sev nepietaupot un gūstot baudījumu no tā, ka esi vajadzīga. Taču tas ir daudz sarežģītāk nekā spiest roku AIDS slimniekiem uz fotokameru zibšņu fona.
Mīlestība pret vīrieti prasa atklātību - lai būtu viss bez atlikuma un līdz galam, neko sev nepietaupot un gūstot baudījumu no tā, ka esi vajadzīga. Taču tas ir daudz sarežģītāk nekā spiest roku AIDS slimniekiem uz fotokameru zibšņu fona.