Šis neliela auguma kautrīgais normandietis ilgi nespēja vienoties ar dzīvi un likteni par savu īsto aicinājumu, taču, pievērsies tērpu dizainam, radīja slaveno New Look un izveidoja vienu no dižākajām modes impērijām pasaulē, turklāt vien nieka 10 gadu laikā iedibināja tajā tādu stilu, kārtību un noskaņu, kas tiek uzturēta un ar cieņu ievērota vēl aizvien
Uz kraujas jūras krastā
Kristiāns Diors piedzima 1905. gada 21. janvārī Aleksandra Luija Morisa Diora un viņa sievas Marijas Madlēnas Žiljetas Martēnas ģimenē kā otrais bērns. Diori bija pārtikusi ģimene - Morisam kopā ar brālēnu piederēja vectēva dibināta mēslojuma rūpnīca, kurā būtiskākā mēslojuma sastāvdaļa bija no Dienvidamerikas vestais guano.
1907. gadā ģimene apmetās villā Les Rhumbs Granvilā - uz kraujas pašā jūras krastā -, un Kristiāna māte Madlēna sāka savu visu mūžu ilgušo dārza iekārtošanas darbu, kas skarbajos piejūras vējos nebija viegli izdarāms. Turpat netālu, Dionvilas ciematiņā, atradās Morisa mēslojuma rūpnīca, un, vējam pūšot no tās puses, vietējie mēdza teikt: «Ož pēc Diora…»
Kristiāna vecāki bija konservatīvi un atbalstīja tolaik ierastās audzināšanas metodes, kas noliedza pārāk sirsnīgu mīlestības izrādīšanu un jūtināšanos - tā varot sabojāt bērnu raksturu un izaudzināt mīkstčauļus. Bērnu un vecāku dzīve lielā mērā ritēja atsevišķi, un Kristiāns ar savu jūtīgo dabu to uztvēra īpaši saasināti. Viņš tiecās pēc mātes, kura allaž rosījās pa dārzu un izrīkoja kalpotājus, tālab sāka interesēties par visu, kas patika viņai.
Pamazām viņam izdevās nodibināt īpašu saikni ar māti - viņus vienoja dārzs, ziedi un koki, kas uz visu atlikušo dzīvi kļuva par Kristiāna iedvesmas avotu. Savukārt māte kļuva par Kristiāna dzīves galveno sievieti - noslēgtā, emocionāli nekad tā īsti nesasniedzamā būtne lika pamatus viņa priekšstatiem par sievieti un tās netveramo, vilinošo, mazliet dzedro skaistumu. Bet Granvilas māja, nokrāsota īpatnējā rozīgā tonī, un dārzs ap to kļuva par Kristiāna Diora Ēdenes dārzu - sapņu, ilgu, atmiņu un iedvesmas avotu vēl ilgi pēc tam, kad viņš jau dzīvoja Parīzē. Tagad šajā ēkā iekārtots Diora muzejs.
Reiz Diors, ierastajā perfekcionismā gatavodamies mājas viesībām, noveda līdz asarām savu iecienītāko floristi. Nākamajā dienā, uzzinājis par sievietes pārdzīvojumiem, viņš devās uz viņas ziedu salonu, pabīdīja malā pārdevēju un paziņoja, ka pats stāvēšot aiz letes un apkalpošot pircējus - vaina jāizpērk.
Granvilas karnevāls
Patiesībā Diors par tērpu dizaineru kļuva jau bērnībā - Granvilā pirms lielā gavēņa tradicionāli notika krāšņs karnevāls, kas bija radies no senlaiku tradīcijas pavadīt jūrniekus tālajā zvejā. Brāļiem, māsām, draugiem un draudzenēm vajadzēja karnevāla tērpus, un neviens tos neprata izgudrot un ar šuvējas palīdzību tik veikli īstenot kā Kristiāns. Viņam patika uzturēties villas veļas istabā, kur smaržoja pēc auduma un tīras gultasveļas, kur čaloja un dziedāja sievietes, zibēja adatas un dūca šujmašīna…
Vasaras sezonas laikā Granvila mainījās - mazā, it kā snaudošā pilsētiņa kļuva par Parīzes atpūtnieku iecienītu apmešanās vietu, un pa promenādi pastaigājās elegantas dāmas milzīgās cepurēs, smaržu mākoņa un noslēpumainības oreola ieskautas. Kristiāns apbrīnoja šīs būtnes - tieši tādām viņš vēlāk radīs savus leģendāros tērpus.
Dzīvodams pats savā sapņu pasaulē, Kristiāns ātri vien iemanījās paturēt sevī to, kas varēja nepatikt viņa tēvam vai apbēdināt māti. Jo lielāks viņš auga, jo izteiktāka kļuva viņa spēja saglabāt savu īsteno patību, ārēji ievērojot visas sabiedrības normas un priekšrakstus. Tas šķita tikpat vienkārši, kā uzvilkt karnevāla masku vai spēlēt lomu jautrā šarādē.
Diora vārds uz izkārtnes - nekad!
1911. gadā Dioru ģimene, kuras turīgums aizvien pieauga, pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Parīzē, Granvilā pavadot vien vasaras. Lai gan par tēva darba turpinātāju ģimenes uzņēmumā vajadzēja kļūt vecākajam dēlam Reimonam, arī par Kristiāna nākotni un izglītību vecākiem bija strikti priekšstati. Kad 1923. gadā Kristiāns izteica vēlmi studēt arhitektūru, vecāki kategoriski iebilda - mākslinieku vide viņu dēlam neesot piemērota, daudz prestižāka būtu diplomāta karjera.
Sakodis zobus un apspiedis vilšanos, ka pat mīļotā māte nav sapratusi viņa sirds aicinājumu, kas radies, Granvilas mājas un dārza iedvesmots, Kristiāns sāka studēt politikas zinātnes. Taču daudz vairāk par nīstajām studijām viņu interesēja Parīzes mākslas galerijas un nakts dzīve. Galu galā tie bija trakulīgie 20. gadi!
Viņš iekļāvās jaunu komponistu, literātu un mākslinieku pulciņā, kas mēdza izspēlēt karnevāliskas šarādes ar pārģērbšanos, rīkot improvizētus mājas koncertus un sanākt kopā bārā Le Boeuf sur le Toit (Vērsis uz jumta).
Te bija Parīzes avangards un šikākā sabiedrība - viss sajaucies raibā, sir reālā kokteilī, kurā gleznotāju džemperi lieliski sadzīvoja ar sabiedrības dāmu briljantiem. «Mēs baudījām retu veiksmi,» vēlāk atcerējās Diors, «mūsu jaunība sakrita ar gadsimta neprātīgo jaunību. Nebeidzamas dejas līdz nogurumam, baltas bezmiega naktis un melno mūzika, ausma bez nogurušām sejām, reibums bez paģirām, vētrainas iemīlēšanās un nopietnas draudzības, bet galvenais - pilnīga neatkarība.»
Studijas arvien vairāk tika pamestas novārtā, un drīz vien arī Diora vecākiem tapa skaidrs, ka viņu otrais dēls nebūs diplomāts. Kristiāns nolēma sekot savām interesēm un kļūt par mākslas galerijas vadītāju. Uzradās arī biznesa partneris ar tādu pašu plānu Žaks Bonžāns, un nu vienīgais, kas bija nepieciešams - tēva piešķirts starta kapitāls. Pārsteidzošā kārtā Moriss Diors piekrita, taču Madlēna Diora atkal sāpināja dēlu ar savu neizpratni, paziņodama: «Es nekad nepieļaušu, ka Diora vārds parādās uz izkārtnes!»
Tā nu jauno iestādījumu nosauca vienkārši par Žaka Bonžāna galeriju. Daudzus gadus vēlāk, raudzīdamies uz izkārtni pie sava modes nama Montēņa avēnijā 30, Kristiāns Diors nodomāja, ka nekad neuzdrošinātos spert šādu soli, ja vecāki vēl būtu dzīvi.
Septiņi nelaimes gadi
1930. gadā, atgriezušies mājās pēc Granvilā pavadītās vasaras, Diori ieraudzīja, ka Parīzes dzīvoklī nokritis un sašķīdis lauskās lielais spogulis. Māņticīgais Kristiāns spēja domāt vienīgi par to, ka nu septiņus gadus no vietas ģimeni gaida nelaimes. Un viņš nemaz nebija tālu no patiesības.
Viņa brālis Bernārs, kas jau kopš bērnības bija atšķirīgs un savrups, kļuva pavisam nestabils un tika ievietots psihiatriskajā slimnīcā, kur pavadīja visu atlikušo mūžu - līdz pat 1960. gadam. 1931. gada maijā, bēdu sagrauzta un klusa, nomira 51 gadu vecā Madlēna Diora, taču viņai tika aiztaupīts pēdējais traģiskais cēliens ģimenes drāmā. Ekonomiskā krīze, vēlāk saukta par Lielo depresiju, beidzot bija atvēlusies arī līdz Parīzei. Moriss Diors, aizņēmies prāvu summu, lai ieguldītu ambiciozā nekustamā īpašuma projektā, teju vai vienas dienas laikā zaudēja visu. Izputējušajai ģimenei - pareizāk sakot, tam, kas no ģimenes bija pali cis, - nācās atgriezties Granvilas mājā un vēlāk pārcelties uz Francijas dienvidiem, kur viņiem patvērumu savā pieticīgajā mājiņā deva uzticamā un ilggadējā kalpotāja Marta.
Divdesmit sešus gadus vecais Kristiāns palika Parīzē, cīnīdamies par savas galerijas izdzīvošanu un skumdams
pēc mātes, kura kā ēna turpināja pavadīt dēlu visu turpmāko dzīvi. Galu galā Žaka Bonžāna un Kristiāna Diora galerija tika slēgta, viņš palika bez pajumtes un iztikas līdzekļiem. Un te augļus sāka nest viņa vērtīgākais kapitāls - uzticamie draugi, kuri palīdzēja gan ar jumtu virs galvas, gan ik pa laikam ieaicināja uz vakariņām, uz kurām Kristiāns reizumis ieradās, pāris dienu neēdis pusdienas, taču ģērbies akurāti un allaž nesdams līdzi kādu mazu dāvaniņu. Viņš nekad neizrādīja, cik nožēlojamos apstākļos dzīvo, un nekad neko nelūdza, ar biklu pateicību pieņemdams vien to, ko viņam piedāvāja.
Skarbie dzīves apstākļi darīja savu - 1934. gadā Kristiānam diagnosticēja tuberkulozi, bija nepieciešama ārstēšana un klimata maiņa. Un atkal talkā nāca viņa bohēmiskie, taču uzticamie draugi - viņi savāca naudu, un Kristiāns varēja doties ārstēties uz sanatoriju Pirenejos un tad Baleāru salās, kur dzīve bija lētāka nekā Parīzē.
Pirmo reizi Kristiāns Diors bija viens un prom no Parīzes. Viņš bija spiests beidzot kļūt pieaudzis un sākt apdomāt, uz kura no saviem daudzajiem talantiem balstīt turpmāko dzīvi, kā un no kā dzīvot. Atgriezies Parīzē, Kristiāns izmisīgi un nesekmīgi meklēja kaut jel kādu darbu. Viņu izglāba veiksme - Diors iepazinās ar sava drauga, mākslinieka Kristiāna Berāra, brālēnu, kurš darbojās modes jomā, un sāka iemēģināt roku modes ilustratora arodā. Viņš zīmēja un zīmēja caurām dienām, pacietīgi un pazemīgi uzklausīja draugu kritiskās piezīmes, līdz kādu vakaru saņēma priecīgu vēsti - sešus viņa zīmējumus kāds bija nopircis!
Dzīve pamazām sāka iet kalnup. Kristiāns beidzot varēja atļauties noīrēt dzīvokli un iekārtot to savā gaumē.
Bet 1938. gadā, Diora talanta pārsteigts, savā modes namā viņam piedāvāja darbu Robērs Pigē. Pāriet no fantāzijām uz papīra pie tērpu izveides no auduma, ievērojot visas sarežģītās šūšanas tehnoloģijas, šefa kaprīzes un kolēģu intrigas - tā bija aroda skola, ko Diors nekad neaizmirsīs. Tieši pie Pigē viņš iemācījās amata pamatus, ko vēlāk nostiprināja, kopā ar Pjēru Balmēnu kara gados strādādams par dizaineru pie Lisjēna Lelonga.
Būdams ekstrēmi noslēgts attiecībā uz privāto dzīvi, Kristiāns beidzot spēra izlēmīgu soli arī šajā virzienā. Viņš sāka dzīvot kopā ar desmit gadus jaunāko Žaku Hombergu. Šķita, ka dzīve sāk nokārtoties, taču jau pavisam drīz pat visbezrūpīgākie parīzieši vairs nevarēja izlikties nemanām drūmās vēsmas visā pasaulē. 1939. gada septembrī Kristiāns Diors pavadīja saulainu svētdienu piejūras kūrortā Vilervilā kopā ar draugiem, Bonžānu ģimeni, kad piepeši iestājās dīvains klusums un sāka skanēt baznīcu zvani. Tā zvanīja tikai, lai paziņotu par kara sākšanos. Jau pāris dienu vēlāk Diors, tāpat kā lielākā daļa viņa draugu, tika iesaukts armijā.
Veiksmes zvaigzne
Vēl tālajā 1919. gadā Granvilā zīlniece, izpētījusi Kristiāna plaukstu, paziņoja: «Jums nebūs naudas, un jums palīdzēs sievietes, ar viņu palīdzību pie jums atnāks veiksme. Pateicoties sievietēm, jūs kļūsiet bagāts un daudz ceļosiet.» Ģimene, to dzirdot, smējās - gan par sievietēm, gan par ceļošanu, gan par to, ka viņus varētu piemeklēt trūkums… Taču pēc daudziem gadiem šie vārdi piepildījās pārsteidzoši precīzi.
Kara beigas Kristiāns Diors sagaidīja Parīzē, uztraukdamies par gestapo arestētās un uz koncentrācijas nometni aizsūtītās māsas likteni (par laimi, viņai izdevās atgriezties) un strādādams Lisjēna Lelonga modes namā. Šeit viņš ne tikai turpināja apgūt amata smalkumus, bet arī, sekojot kolēģa Pjēra Balmēna piemēram, pamazām nobrieda vēlmei veidot pats savu modes namu. Un sadraudzējās ar Lelonga dizaina studijas vadītāju madam Zēnakeri, kura Diora talantu vērtēja tik augstu, ka teicās sekot viņam, kurp vien viņš ies, un vēlāk pārnāca strādāt tikko atvērtajā Diora modes namā.
1946. gadā Diors saņēma piedāvājumu no kokvilnas karaļa Marsela Busaka - tekstila magnāta, zirgu skriešanās sacīkšu cienītāja un miljonāra -, kurš gribēja atjaunot viņam piederošā vēsturiskā modes nama Philippe et Gaston kādreizējo spožumu. Dienu pirms gaidāmās svarīgās tikšanās, remdēdams satraukumu pastaigā, Diors uz ielas atrada nelielu zeltīta metāla zvaigzni. Un uzreiz saprata - tā ir veiksmes zīme. Nākamajā dienā Diors paziņoja Busakam, ka nevēlas reanimēt bijušo, bet sapņo pats par savu modes namu - nelielu, izsmalcinātu un elitāru.
Tas bija pārdroši, tomēr Diors saņēma ziņu, ka Busaks piekrīt šādam variantam. Diors atkal mocījās šaubās. Tā bija iespēja, kāda gadās reizi dzīvē, un vienlaikus arī ierastās mierīgās dzīves gals, milzīga atbildība un risks. Viņš svārstījās un, kā allaž šādos brīžos, devās pie savas zīlnieces. Viņa uzreiz no sirds ieteica pieņemt piedāvājumu - pasākums būšot neticami veiksmīgs. Atcerējies par mazo metāla zvaigzni kabatā, Diors nolēma, ka ar diviem apstiprinājumiem pietiks. Pat tēva šaubas vairs nespēja mazināt viņa ticību pozitīvam iznākumam. (Diora tēvs nomira dažus mēnešus pirms modes nama atvēršanas, paguvis dēlam paziņot, ka prognozē šim pasākumam neveiksmi.)
Kristiāna Diora dzīve nu mainījās uz visiem laikiem…
L’air du temps
Otrā pasaules kara gados, kad auduma taupīšanas nolūkos tika ekonomēts uz visu un svārki kļuva īsāki un šaurāki, bet jaunu tērpu vietā nācās samierināties ar pāršūšanu un nebeidzamu labošanu, okupētā Parīze bija zaudējusi modes galvaspilsētas statusu. Neviens, sevišķi jau bagātie amerikāņi, vairs neticēja, ka ir vērts meklēt ko īpašu šajā pelēkajā, kara nomocītajā pilsētā. Bet drīz viss mainīsies. Aizvien biežāk bija dzirdamas runas par ļoti talantīgu dizaineru, kurš tikko atvēris pats savu modes namu. Tas bija Kristiāns Diors.
Viņa pirmā kolekcija Corolle atjaunoja miljoniem sieviešu sapni par skaistumu un eleganci - sapni, kas šķita uz visiem laikiem aprakts zem karā nopostīto pilsētu gruvešiem. Tā bija mūžīgā, pavedinošā sievišķība, pēc kuras ilgojās gan trūkuma, smaga darba un vientulības nogurdinātās sievietes, gan kara šausmas pieredzējušie vīrieši. Pateicoties žurnāla Harper’s Bazaar galvenās redaktores Karmelas Snovas izsaukumam skates beigās: «It’s quite a revolution, dear Christian! Your dresses have such a new look!» (Tā tik ir revolūcija, dārgais Kristiān! Jūs tērpiem ir pavisam jauns skats!), šo kolekciju un tās aizsākto stilu tā arī nodēvēja - par New Look. Diors, tiekdamies izpaust pats savu sapni, nejauši bija nonācis absolūtā saskaņā ar laika garu, l’air du temps - ikviens gribēja aizmirst karu, veidot ģimeni, domāt par nākotni, baudīt dzīvi.
Darbs pie kolekcijas nebija viegls, kvalitatīvu audumu trūka. Reizumis palīdzēja nejaušība un tīrais brīnums - kādudien Montēņa avēnijā 30 uzradās ķīniešu kungs ar skaistu čičunčas zīda audumu. No tā tapa slavenā kostīma Bar žakete. Diors vēlāk atcerējās: «Es rāvos vai pušu starp remontdarbiem, personāla komplektēšanu un pārdomām par modeļiem, nespēkā dažreiz pakrītot uz auduma ruļļiem, jo citas vietas, lai atpūstos, man nebija.»
Pat piemērotas modeles nebija viegli atrast. Tā sagadījās, ka tieši tolaik Parīzē tika slēgti publiskie nami un daudzas vieglas uzvedības meitenes bija palikušas bez darba, tālab, izlasījušas avīzē Diora sludinājumu, tās kādudien pārplūdināja Montēņa avēnijas namu cerībā kļūt par modeļu demonstrētājām. Kuturjē nebija aizspriedumains un nolēma apskatīt viņas visas, taču bija spiests atzīt, ka skaistas gan viņas ir, bet ar nekam nederīgām manierēm…
Pirmās skates dienā, 1947. gada 12. februārī, pa radio tika ziņots, ka maizes deva samazināta no 350 līdz 200 gramiem dienā. Parīzei neraksturīgā mīnus sešu grādu salā pie Montēņa avēnijas 30. nama saldamas mīņājās dāmas un rokas berzēja kungi. Nepilnas trīs stundas vēlāk lielajā salonā grandēja aplausi, skanēja sajūsmas saucieni un samulsušais Diors tika izrotāts ar lūpukrāsas nospiedumiem uz vaigiem. «Lai kādi laimes brīži manā dzīvē bijuši, šo nespēja pārspēt nekas,» viņš vēlāk rakstīja.
«Tiekšanās uz svētkiem snauž katrā sirdī, īpaši mūsu laikos, kad mode ir kļuvusi par pēdējo svētku patvērumu. Katru mēnesi pat paši tālākie modes žurnāli velta tai veselu lappusi, katrus trīs mēnešus dizaineri rīko vērienīgu defilē. Taisnība, brīnišķās kleitas tiks atsevišķām lasītājām un skatītājām, kuras par tām sapņo; miljoni nekad tādas nenopirks. Kāpēc tik daudz skaidrot par greznību, ja rezultāts ir tik niecīgs? Vai šīs sarunas nav provokācija? Nē, es tā neuzskatu. Modei nav obligāti jābūt pieejamai, pietiek sajust tās vēsmu gaisā.» Kristiāns Diors
Raženie desmit
Turpmākie desmit gadi Dioram pagāja, nemitīgi un intensīvi strādājot - kolekcija sekoja kolekcijai, darījumu brauciens darījumu braucienam. Diors izstrādāja kostīmu skices kinofilmām un izrādēm, kopā ar kolēģiem izveidoja filiāli Ņujorkā, vēlāk arī Londonā un citviet, tika nodibināts atsevišķs uzņēmums modes nama parfimērijas tirgošanai un ieviesta novatoriska licenču sistēma dažādu aksesuāru tirgošanai ar Christian Dior zīmolu. Klusais normandietis zināja naudas vērtību.
Taču panākumi uzlika atbildību - draugs Kristiāns Berārs pēc pirmās skates jau bija brīdinājis: «Baudi no sirds savu laimi, jo laimīgāks jau tu vairs nekad nebūsi. Tāpēc ka rīt tu drudžaini domāsi, kā gan tev noķert, bet vēlāk - apdzīt pašam sevi…» No Diora allaž gaidīja ko jaunu, žilbinošu, neredzētu, satriecošu. Kinozvaigznes, augstākās sabiedrības dāmas un elegantākās parīzietes kā noburtas sapņoja par vienu - par Diora tērpiem. Kāda zviedriete, kas bija izgājusi par sievu pie pasakaini bagāta dienvid amerikāņa, izteicās: «Tas ir visapbrīnojamākais tērps, kādu jebkad esmu redzējusi. Es tajā nevaru paiet, nevaru ēst, nevaru pat kārtīgi apsēsties!»
Un tomēr viņas vēlējās tikai šos tērpus. Pat tad, ja tiem uz muguras bija 30 sīciņas podziņas, kuras kādam vajadzēja aizpogāt.
Diora lielākais prieks bija radīt tērpus… un strādāt dārzā. Par pirmo peļņu viņš iegādājās īpašumu laukos - bijušās dzirnavas. Līdzko bija brīvāks brīdis, kā arī tad, kad vajadzēja zīmēt skices jaunajai kolekcijai, Diors devās uz turieni - uz Moulin du Cadret, lai plānotu jaunus stādījumus, gatavotu pats savu aveņu liķieri vai mokoši intensīvā vairāku dienu maratonā noslēgtos savā istabā un zīmētu, zīmētu, zīmētu.
Modes nama Christian Dior panākumi nāca smagā daudzu cilvēku darbā, kas reizumis prasīja no visiem maksimālu piepūli. Arī tēriņi bija ievērojami - vairāk nekā 1000 cilvēku lielais kolektīvs, audumi, ēku uzturēšana un paplašināšana, ceļojumu un filiāļu izmaksas, peļņas daļa Dioram. Toties jau 1949. gadā Francijas Tirdzniecības ministrija bija aprēķinājusi, ka 75 % valsts modes nozares eksporta nāca no modes nama Christian Dior.
Skriešanās ar likteni
Savā autobiogrāfijā Diors stāsta, ka eksistē divi Kristiāni Diori. Kautrīgais, vienkāršais normandietis Kristiāns labprāt strādā dārzā un rūpīgi sagatavo Ziemassvētku dāvanas sava uzņēmuma darbiniekiem, bet izlēmīgais, brīžiem pat skarbais perfekcionists Kristiāns Diors ir modes mākslinieks, kurš uz nepilnībām topošajos tērpos mēdz valdonīgi norādīt ar īpašu spieķi. Taču neviens, izņemot Pjēru Perotino - uzticamo draugu, šoferi un bijušo mīļāko -, nezināja, ka Diors jau 1947. gadā pārcietis sirdslēkmi, kam vēlāk sekoja vēl viena. Ārsts viņam bija noliedzis saldumus, treknus ēdienus un miltu izstrādājumus - visu, kas kuturjē tik ļoti garšoja… Madam Zēnakere allaž sekoja līdzi, lai Diors neļautos gastronomiskām pārmērībām.
Bija pagājuši desmit saspringta darba gadi - simts tūkstoši pārdotu kleitu, kilometriem izšūtu audumu, tūkstošiem skiču… Kādreiz tik jautrais karnevālu, šarāžu un dažādu izjokošanu dalībnieks bija kļuvis par allaž nogurušu perfekcionistu un modes impērijas saimnieku. Diora kalpotāji valkāja baltus cimdus, bet preču piegādātājiem bija jāapauj speciālas čības, lai pat ne vismazākais troksnītis rīta agrumā nesasniegtu augšstāvu un Diora guļamistabu. No bohēmista viņš bija kļuvis par buržuā. Taču liktenim bija padomā vēl kāds pārsteigums.
Viņi satikās 1956. gada 13. martā. Žaks Benita, sefardu ebreju izcelsmes marokānis, bija 20 gadus vecs dziedātājs, kurš pavisam nesen bija ieradies iekarot Parīzi. Kopš iepazīšanās brīža viņi kļuva nešķirami. Pretēji greizsirdīgās madam Zēnakeres aizdomām Žaks nekad nemēģināja izmantot Diora jūtas - viņš arī pats bija patiesi iemīlējies un pieņēma Dioru tādu, kāds viņš bija. Kad Alžīrijā sākās karš un Žakam nācās atgriezties dzimtenē, Diors sarīkoja atvadu vakariņas. Pirmo reizi mūžā viņš pārkāpa paša noteiktos absolūtā diskrētuma principus, ko ievēroja pat draugu klātbūtnē. Skumdams par Žaka aizbraukšanu, viņš, viesiem redzot, pie galda turēja mīļotā cilvēka plaukstu. Par laimi, pēc trim nedēļām Žakam izdevās atgriezties.
Diors sāka apjaust, ka vēlas ko vairāk no dzīves, un nolēma pamazām
samazināt darba apjomu, piesaistīt palīgus. Jau 1955. gadā pie viņa bija sācis strādāt jauniņais, bet ārkārtīgi talantīgais Īvs Senlorāns, kuru Diors pēc diviem gadiem dēvēja par savu pēcteci. Un vēl bija daudzsološs jauns dizainers Marks Boans, kuru Diors gribēja piesaistīt kā palīgu modes nama Ņujorkas filiālē. Viņi abi vēlāk pēc kārtas bija modes nama Christian Dior galvenie dizaineri.
1931. gadā Kristiāns Diors kopā ar grupu jaunu franču arhitektu viesojās Padomju Savienībā. «Mūs uzraudzīja laipna Intūrista dāma un viena pseidoamerikāņu tūriste, bet viņa tik atklāti mūs izspiegoja, ka viņu drīzumā noņēma. Mūsu sargeņģeļiem tas maksāja lielas pūles - piespiest mūs pastāvīgi turēties kopā un traucēt ieraudzīt šausmīgo nabadzību, kas valdīja apkārt. Nolupušas namu fasādes, ielas bez nevienas automašīnas, cilvēku pūļi atsvešinātām sejām, soļojoši gar veikalu tukšajām vitrīnām. [..] Es biju sajūsmināts par šīs zemes kultūru pagātnē; nomākts par šausmīgo tagadni, satricināts par tautu, kas spēj panest tādu dzīvi, saglabājot nešaubīgu ticību savai nākotnei un savai misijai.»
«Tagad viņam jāģērbj eņģeļi»
1957. gads. Pie loga, ilgpilni raudzīdamies uz pretējā ielas pusē esošās patisērijas skatlogiem un tajos izliktajiem ārstu noliegtajiem gardumiem, neliela auguma apaļīgais vīrietis domāja par savu māju Francijas dienvidos, par saulē sakarsušo dārza augu smaržu un par cilvēku, kuru mīlēja vairāk par visiem citiem… Bet vēl nedrīkst atpūsties - vēl jāstrādā pie jaunās kolekcijas. It kā dzīvi varētu atlikt uz kaut kad vēlāk, pēc tam. Un viņš atgriezās pie skicēm un audumu paraugu blāķiem, kas bija sakrauti uz galda, nenojauzdams, ka tā būs viņa pēdējā kolekcija.
Septembrī Kristiāns Diors nolēma doties uz kūrortu - atpūsties, nomest mazliet liekā svara. Zīlniece gan brīdināja - nevajag nekur doties, kārtis nerāda neko labu. Taču Diors neklausīja. Vakarā pirms aizbraukšanas Žaks pirmo reizi atļāva viņam noskatīties savu priekšnesumu Solidora kabarē. «Kad atgriezīšos no Itālijas,» sajūsminātais Diors mājupceļā solīja, «es tev palīdzēšu veidot karjeru, tev ne par ko vairs nav jāuztraucas. Redzēsi, tu kļūsi slavens!» Un viņš laimīgs sāka dejot Elizejas lauku vidū. Nākamajā dienā Kristiāns Diors iesēdās vilcienā un devās uz Itāliju. Viņam vairs nebija lemts atgriezties Parīzē, pie Žaka.
24. oktobrī viņš nomira savā atpūtas krēslā Montekatini kūrortā - sirds neizturēja.
Zārka nogādāšanai Parīzē Marsels Busaks piedāvāja vienu no savām privātajām lidmašīnām. Zārks bija pārāk garš nelielajam salonam, tālab visu ceļu līdz Parīzei tika vests, nostutēts stāvus, it kā Dioram arī pēc nāves nebūtu lemts atpūsties… Bērēs piedalījās tūkstošiem cilvēku, bet ziedu bija tik daudz, ka Parīzes mērija atļāva tos izvietot Place de l’Étoile. Kristiānu Dioru apglabāja netālu no mājas, kurā viņš bija iecerējis pavadīt laimīgas vecumdienas, - Château de La Colle Noire Montoro Francijas dienvidos. 1956. gadā savā autobiogrāfijā Diors rakstīja: «Es vēlos, lai tā kļūtu par manu īsto māju. Māju, kur es, ja Kungs pagarinās manas dienas, varēšu apmesties. Māju, kur es, noslēdzis šo viju (ja Kungs dos man tādu iespēju), atkal, kaut arī citā klimatā, būšu dārza aizsardzībā, kāds sargāja mani bērnībā. Māju, kur es varēšu beidzot dzīvot mierīgi, aizmirsis Kristiānu Dioru un kļuvis vienkārši par Kristiānu.»
Vietējais priesteris, sākdams atvadu runu, teica: «Jūs izjūtat bēdas, mani brāļi, taču atcerieties, ka Dievs aizsauca Dioru pie sevis, jo tagad viņam jāģērbj eņģeļi.»