Par Latvijas seksīgāko vīrieti dēvētais aktieris Ģirts Ķesteris parausta plecus par glaimiem, jo pašu interesē kaifs, kas noķerams vien darbā. Tā netrūkst - viņš ir ierauts seriālā Svešā seja un gatavojas jaunai izrādei Art savā Dailes teātrī. Sešas kafijas tases komplektā ar pārdomu gūzmu ir neatņemamas Ģirta ikdienā, kas balstās uz skaistu mirkļu tveršanu un Dieva klātbūtnes izbaudīšanu.
Tu šobrīd esi visur - teātrī, televīzijā, reklāmā, mūzikā…
Mūzikā gan ne. Man ļoti nepatīk dziedāt.
Nevar būt! Daži, kas noklausījās tavu programmu Pus es ar
Jāņa Lūsēna dziesmām un Ojāra Vācieša dzeju, to nosauca par īstu rokoperu un apgalvoja, ka tavā personā esam zaudējuši lielisku rokdziedātāju.
Ai, beidz, es jūtu savas iespējas. Konservatoriju beidzot, mani jau uzslavēja, ka es labi dejoju un dziedu, sevišķi pēc diplomdarba izrādes Tils Pūcesspieģelis, ko iestudēja Valdis Lūriņš.
Tas bija īsti muzikāls darbs, un man kā aktierim diezgan traumatiski toreiz bija klausīties, ka varbūt man bija jākļūst par dziedātāju. Tad es sāku cīnīties par to, lai būtu labs aktieris. Jo labs dziedātājs nevar būt labs aktieris. Pareizāk sakot, labs aktieris nevar būt labs dziedātājs.
Kas tad to ir teicis?
Varbūt labs dziedātājs arī kļūs par aktieri, bet ne otrādi. Tie, kam ir muzikālā izglītība, kas pretendē uz absolūto dzirdi, var nodziedāt intonatīvi precīzi.
Aktieris to nevar. Dziesmuspēlēs vēl kaut kā, bet emociju brīžos es noslīdu no intonācijas... Taču Ziemassvētku koncertā atkal būs jādzied.
Rokoperā Drakula. Svešās asinis tu biji ģeniāls!
Nezinu, vai aktieri vispār var būt ģeniāli. Kāda bilde un mūzika vēl var, bet aktieris? Jauno izrādi Art stutējot, pienācām pie tēzes, ka aktieris pats par sevi nav mākslinieks. Režisors un dramaturgs arī ne, bet, saliekot to visu kopā, galarezultātā veidojas māksla. Starp citu, kad man vaicā, vai es lugā dziedāšu, atbildu - nē. Es vienkārši būšu. Toties piedalīsies Marija Naumova…
Tāpat kā kārtīgā rokgrupā - dziesma rodas kopīgā darbā.
Pareizi, un tas ir amizanti! Visbriesmīgākā sajūta ir, kad tirgū mani uzrunā: «Mākslinieka kungs!» To es neattiecinu uz sevi un eju tik tālāk savus kāpostus pirkt.
Par Leonu vairs nesauc?
Jā, dažs labs vēl atceras šo manu Ugunsgrēka varoni, kaut pieci gadi pagājuši, kopš no viņa atvadījos. Patiesībā Leona brālis Fēlikss man profilaktiski likās daudz veiksmīgāks tēls, cilvēks ar raksturu.
Ko nozīmē profilaktiski?
Reiz, dziļā jaunībā, man un kolēģiem- Rēzijai Kalniņai, Valdim Liepiņam, Artim Robežniekam - režisors Oļegs Šapošņikovs uzdeva jautājumu: «Kāpēc jūs nodarbojaties ar to, ar ko nodarbojaties?» Tad tik tur gāja vaļā atbildes, visi bija saspringuši un nopietni, runāja par misiju, kāds - par piepildījumu. Izvirzījām visai nopietnas tēzes. Šapošņikovs klausījās, klausījās un teica: «Tas taču ir kaifs! Bet jūs te visi vagonus stumjat vai veselu vilciena sastāvu!» Es pie sevis domāju - kur tad ir tas kaifs? Ar katru tēlu tu uzliec masku, izveido domāšanu, rūpīgā darbā uzmodelē psihofiziku, kaut pusotrā mēnesī to paveikt ir kretīnisms. Nesaprotu, kāpēc vienmēr kaut kur jāskrien?! Tiek ignorēti visi matemātiskie principi, kā izrāde jābūvē. Bet mēs dzīvojam tur, kur dzīvojam, un tā tam laikam jābūt.
Tā tev atgādina, ka neesi nekāds mākslinieks, bet virpotājs…
Kad izdodas uzmodelēt šo tēlu - un pārsvarā tas izdodas -, tu vari būt personisks, jo dzīvē mēs tādi nevaram būt, mums tas neizdodas.
Kāpēc ne?
Pirmkārt, mēs neredzam sevi no malas. Un arī dzīvē mēs sevi kaut kā modelējam dažādās situācijās. Jā, tās, protams, ir lomu spēles, bet kur tad esi tu pats, tas īstais?
Mēs visi esam divi, kā savulaik dziedāja Ingus Baušķenieks.
Būtu jau labi, bet tā ir personības dalīšanās. Ar masku, savu pašradīto tēlu nodarbojas vesels virziens psihiatrijā. Kad cilvēks ir nomākts, kompleksains, piemēram, resna meitenīte ar brillēm skatās uz slavenu dziedātāju un saka: «Es gribu būt tāda!» Un sāk atdarināt, bet ne jau pašu dziedātāju kā cilvēku, tikai viņas runasveidu, izskatu, būtībā iekāpj viņā. Tur, protams, arī ir sava metode, bet atdarināšana ir pirmais, pats primitīvākais līmenis, kad tevī nezin kāpēc parādās cits smaids, pašapziņa. Es dzīvē to neizmantoju, es nedrīkstu. Staigāju kā kurpnieks…
Vai tagad tavs sirsnīgais smaids ir dabisks?
Nu, arī man, protams, ir savs uzvedības modelis. Uz ielas es slēpjos. Ne jau zem naģenes, bet vispār. Būt pašam ir apgrūtinoši, jo tu visu laiku sevi izjūti kā instrumentu. Es esmu instruments un nepārtraukti kaut kādā veidā strādāju. Un arī izejot uz ielas, kas nav skatuve, es nez kāpēc neesmu brīvs. Izņemot tos atsevišķos brīžus, kad esmu viens mežā. Kā režisors Aleksandrs Morfovs, veidojot izrādi Svinības, teica: «Tas drausmīgais darbs, kad no rīta tu piecelies, vāc sevi pa daļām kopā, lai vispār varētu iziet ārā no mājas, un kur nu vēl, lai sāktu strādāt.»
Varbūt nevajag mocīties pa teātri, bet iet par santehniķi?
Tur tomēr kaut kas jāmāk, vajag vismaz zināmas iemaņas profesijā.
Nekas praktisks nepadodas, tāpēc gāji mācīties par aktieri?
Tolaik es sev tādus jautājumus neuzdevu. Pat nezinu, kāpēc nonācu aktieros, nekādu pazīšanos nebija. Biju ambiciozs džeks, sportists, mācījos teātra klasē. Mans brālis studēja filozofiju, viņa autoritātes ietekmē daudz lasīju, piemēram, Nīčes Zaratustru. Kādu vasaru kā pāraudzināmais biju brālim līdzi studentu celtnieku vienībā ar filozofu bohēmu un kolokviju vakariem, ļoti īpašām bridža spēlēm. Tas viss mani iedvesmoja, filozofijas pasaule likās noslēpumaina un vilinoša. Un intelekts, kā būtu teicis Juris Žagars, arī ir seksīgs.
Tas laikam attiecas tikai uz vīriešiem.
Mani fascinē arī sievietes personība šādā aspektā. Un viņa var stāvēt arī aiz letes Matīsa tirgū - tas viens otru neizslēdz. Ar to gribu teikt, ka absolūti nav svarīgs sievietes statuss, bet gan personība.
Jā, filozofēt man patīk, un pēc vidusskolas biju nobriedis stāties universitātē, bet tur bija jākārto eksāmens fizikā vai matemātikā, un jutu, ka to gan nepavilkšu. Arī konkurss bija gana liels, bet arī aktieros tas bija mežonīgs.
Tu ietrāpīji Valmieras aktieru kursā ar Ati Jaksi, savu sievu Leonardu, arī tagad slaveno režisoru Alvi Hermani.
Jā. Nu varu lepoties, ka mācījos ar viņu kopā. Hermanis jau tad bija sava ceļa gājējs - kamēr mēs sitām zolīti, viņš lasīja grāmatiņas un interesējās par pasaules dramaturģiju. Slodze mums bija ne pa jokam - līdz diviem lekcijas, pēc tam aktiermeistarība, pēc tam vēl akrobātika.
Vai bijāt draudzīgs kurss?
Nu, ir starpība starp draudzību un pazīšanos. Draugi, manuprāt, rodas tikai bērnībā, vēl arī padsmit gados. Jaunajā izrādē Art - tā būs par trim draugiem un gleznu, tāds pribaltijskij simvoļizm - daudz runājam par draudzību, analizējam laiku, sevi šai laikā. Izrādē esam ļoti atšķirīgi, un tagad, sagatavošanas periodā, jākasa no sevis nost godkāre, visi šie kārdinājumi, kas rodas, uzejot uz skatuves: lai izrāde būtu labi novērtēta un mēs piedzīvotu veiksmi, sistu viens otram uz pleca... Tas viss jākasa nost. Svinībās man bija cits uzdevums.
Gaisā vīdēja, ka režisors Morfovs redz mani Helges lomā. Bet… Ir lietas, kas mani ļoti tracina, izraisot reālu agresīvu protestu, un viena no tām ir bērnu izmantošana, vardarbība. To es nevaru izturēt, šai aspektā būtu gatavs pat ignorēt likumu. Bet tēma Svinībās ir tieši tāda… Šovasar, atpūšoties Jūrkalnē, skatījos uz meitu un domāju - kā lai sadzīvo vīrietis un aktieris, ja tam vīrietim tik lielā mērā sāp tas, kas viņam jāatveido? Var jau teikt, ka tas ir tikai teātris un mana profesija, ka viss jādara profesionāli, nevis personīgi, bet tās ir muļķības! Es tieši tāpēc veidoju tēlu, ka gribu būt personīgs. Gribu būt brīvs, atklāts. Gribu laist Ģirta emocijas un zemapziņas dēmonus pa visiem galiem ārā. Cilvēki ikdienā to nevar, tāpēc jau iet uz garīgām praksēm, stāv zem tilta un kliedz, kad vilciens brauc pāri.
Ir dažādas metodes, kā nonākt pie sevis, kas parasti man palīdz, bet šoreiz bija pretruna. Aptaujāju dažādus cilvēkus, arī savus bērnus, Leonardu (Ķesteri Kļaviņu, Ģirta šķirto sievu - red.), rakstniekus, dzejniekus, aizbraucu pat pie mācītāja uz Krimuldu, pirms rakstīt Džilim atteikumu no šīs lomas. Un tad pie atbildes uz savu jautājumu nonācu, kad sēdējām ar dzejnieci, mācītāju un restorāna īpašnieci Kungu rijā. Mācītājs labi zināja šo filmu un ieteica Vinterberga nākamo kinolenti Medības, kur šī situācija notiek otrādi - meitene sastāsta, ka skolotājs viņai uzmācies. Klausoties mūsu sarunā, restorāna īpašniece sacīja: «Zini ko? Tev vajadzētu iet vodeviļās un antiņus spēlēt. Tu te trīs nedēļas roc zemi, grauz kokus, lai nonāktu pie secinājuma! Bet, ja tu tagad atteiksies spēlēt, kurš cits to izdarīs? Kuram vēl tas ir tik vitāli svarīgi?»
Tā, lūk, es sapratu, ka spēju veikt ne tikai profesionālu uzdevumu, bet, skaļi sakot, arī misiju, savā veidā protestējot uz skatuves. Izstāstīju Džilim to visu. «Labs stāsts,» viņš teica. «Fu, kā tu mani nomierināji, ka neatteicies.» Un tad pienāca mēģinājumu pirmā diena, kurā sapratu, ka… man šo lomu nemaz nedod. Juris Bartkevičs lasa tekstu! Biju gatavs lamāties trīsstāvīgajiem - kam tas viss?! Nu labi, biju nonācis pie secinājuma, ka vajag spēlēt tikai tad, ja tev ir savs vēstījums, saķere ar materiālu. Jā, esmu aktieris, kam to vajag obligāti. Tāpēc man izdodas tādas lomas kā Drakula, Kaligula. Un arī komēdijas, kas ir īpašs žanrs un ļoti patīk cilvēkiem.
Beigās savu lomu dabūju. Varētu teikt, ka režisors noriskēja, un pārējais jau bija tehnikas jautājums.
Taču manī beigās palika zināms niknums, ka visi varoņi mierīgi brokasto un izliekas, ka nekas sevišķs nav noticis.
Par to jau arī bija šī izrāde, ne jau par vardarbības faktu. Tā arī Vinterbergs veidojis savu filmu - ka visiem pie kājas. Jau Kaligula savulaik runāja par liekulību sabiedrībā. Nu, kuras augsta ranga ļaužu svinības tiks pārtrauktas, ja klāt pieskries puišelis un teiks: «Tētis man uzmācas.» Ko tu?! Tu taču esi fantazētājs, rakstnieks, tu tikai iedomājies! Mums nav laika, turpinām! Bet nav jēgas moralizēt, jo pasaule tā ir iekārtota - viss turpinās. Nekas nekur neapstājas.
Klausoties, cik ļoti tu iedziļinies savos tēlos, šķiet neiespējami kādu dienu neaiziet uz darbu. Droši vien ne tikai tev tā ir atkarība, skatuves adata…
Nenoliedzami, tas ir īsts kaifs - būt pašam. Kaut patiesībā mana tēze ir - darbs bojā raksturu un kropļo dzīvi. Bet mana mamma teica, ka darbs dziedina, un jāatzīst, ka tā reizēm arī ir.
Un kā ir seriālos?
Seriāls ir īpašs žanrs, atsevišķa saruna. Kultūras vides cilvēkiem pret to ir pārāk daudz pretenziju. Nav tādas augstās un zemās mākslas, kultūrtelpa ir vienota. Neviens seriāls nedegradē skatītāju gaumi, šāda moralizēšana ir pilnīgi nevajadzīga. Starp citu, savulaik Leona loma tika veidota asociatīvi tieši ar mani, un mana mamma pat apvaicājās: «Vai tikai tie scenāristi neraksta tavu dzīvi?» Jā, man bija aizdomas, ka viņi sekojuši līdzi manis piedzīvotajam personīgajā jomā, tikai viņš bija dakteris, bet es - aktieris. Tas bija mainīgu sekmju periods teātrī, kur vienubrīd kaut kas patraucēja. Plus vēl piedzīvoju zvaigžņu slimību, kas vienmēr ir slimība. Kad kļūsti mežonīgi svarīgs pats sev, tu nonāc īstā personības krīzē un tev nekam citam nav laika. Tev sāk likties, ka veic īstu misiju…
Aizmirsti apsveikt radus jubilejās un atsaki pirti ar draugiem?
Ne tikai. Jau esi diezgan pompozs, ierodoties jebkurā sabiedrībā. Jūties ļoti svarīgs.
Pirms tam šādu pazīmju nebija?
Jebkurš aktieris grib būt svarīgs, bet pret to jāizturas viegli. Bet tas bija tikai sākums, jo pēc tam man sākās īsti psihosomatiski traucējumi, kas kļuva ļoti traucējoši, pat maniakāli, līdz stadijai, ka esi gatavs beigt dzīvi. Tu sāc kontrolēt savu domāšanas procesu, nemitīgi raizēties, ka kaut kas nav kārtībā.
No malas šķiet, ka nemitīga svešu tekstu iekalšana un atreferēšana jebkuru var novest līdz maniakālam stāvoklim…
Tu gribi teikt, ka visi aktieri ir tādi… nu drusku…? (Smejas.) Reiz Miša
Gruzdovs teica, ka, izejot cauri aktieru bufetei, vienmēr skan tāda pjanaja boltovņa, bet visi ir skaidrā. Savukārt Sergejs Lazarevs, Karmas diagnostikas autors, apgalvo, ka tieši aktieri ir vislabāk pasargāti no šādām veselības kataklizmām viena iemesla dēļ - viņi var dzīt jokus un ironizēt par jebkuru nopietnu tēmu. Un man tā šķiet lieliska spēja.
Tiešām jūsu vidū nav neviena nopietna nūģa, kas nespēj improvizēt?
Man šķiet, ka tas ir vides nosacījums, bet tu drīksti būt arī savrups. Ģeniālam aktierim nebūt nav jābūt pazīstamam ar sabiedrību, nav jāpiedalās seriālos. Uznāk un nospēlē savu lomu, neviens viņu uz ielas neatpazīst - nu un? Mums gan labi darbojas mediju pasaule, pret kuru allaž esmu izturējies ļoti nopietni…
Vai ir kāds cilvēks, kas sakrājis visu par tevi jau uzrakstīto?
Mana mamma, kuras vairs nav, bet izgriezumi palikuši. Bet mani pašu tas nekad nav interesējis, tāpat kā foto grāfijas, tostarp bērnības un jaunības bildes. Arī tagad neinteresē, un es vienmēr ierēcu par japāņu tūristiem. Filmējos zonderkomandas sastāvā krievu seriālā Красная капелла un trīs nedēļas nodzīvoju Parīzē. Nekas īsti jādara nebija, tikai jādzīvo. Uzbraucām Eifeļtornī, lai būtu kaut ko redzējuši, un tur katrā stāvā japāņu tūristi. Vispār neskatās apkārt, tikai caur objektīvu. Kopā ar dēlu Paulu aizbraucām uz Pēterburgu - tur atkal japāņi priekšā Ermitāžā. Man flāmi patīk, bet šie neredz ne Bosu, ne Brēgelu, nofočē tik un iet tālāk, vēl viens otru fotografē! Vai tad viņi pēc tam mājās to visu skatās? Kāda vispār jēga bildēt?
Var jau skatīties caur šādu prizmu, bet var uzkāpt augšā un kaifot, jo tieši šis brīdis ir svarīgs. Man tā bilde neko nerosina, man tā ir sveša. Es pat vairs neesmu vakardienas Ģirts, es esmu šodienas Ģirts.
Kā tad ar Fausta motīvu - mirkli, apstājies…?
Neizmanto atribūtus, kas tev var traucēt! Un fotoaparāts ir viens no tiem. Piemēram, Vācijā sevi cienoši cilvēki jau labu laiku nekur neņem līdzi telefonu. Tas viņiem ir mašīnā, mājā un darbā, bet brīvajā laikā viņi nav sasniedzami, līdz ar to nav kontrolējami. Viņi ir brīvi. Man telefons visu laiku ieslēgts klusuma režīmā. Neko citu nevaru atļauties, jo visu laiku esmu vai nu kadrā, uz skatuves, vai reklāmā. Aifons manā gadījumā ir peidžeris.
Vai tu apmeklē kolēģu izrādes?
Jā, biju arī Valmierā uz Pētera Lūča pirmizrādi, kur Imants Strads bija godam atstrādājis. Es Lūci labi pazinu, viņš bija mans skolotājs. Neatkārtojams cilvēks ar savu vērtību sistēmu un dzīves principiem, kuri neierobežo, bet palīdz. Lūcis plītē kopā ar kolēģiem visu nakti, runā, jo tolaik bija runājošā bohēma - par mākslu, par teātri. No rīta viņš bija pirmais klāt mēģinājumā ar visu savu prievīti un bija neiecietīgs pret kavētājiem.
Uz koncertiem arī ej?
Jā, septembra beigās uz Stingu aizbraucu. Kratījāmies uz Kauņu četrarpus stundu - ceļa remonti. Divdesmit minūtes nokavējām, un Stings jau dzied pilnā sparā. Beigās ne ēduši, ne dzēruši ātri uz apartamentiem, no rīta ātri atpakaļ, un atkal - mēģinājums nokavēts. Labāk nebrauc, ja nevari izbaudīt ne Kauņu, tik skaistu pilsētu, ne Stingu! Ieslēdz mājās mūziku uz tumbām, dzer vīnu un baudi.
Ko klausījies jaunībā?
Visu, ko no Lapinska varēja dabūt. Bija arī Eltons Džons un Bay City Rollers, bet lielākoties smagie - Slade, Nazareth, AC/DC un tā tālāk.
Kā tev ar brīvību? Vai ir vismaz mājiņa laukos, kur paslēpties?
Šad tad aizbraucu ciemos pie Leonardas uz tiem laukiem Lielstraupē, kur kādreiz pavadīju ļoti daudz laika. Pie pašas Gaujas, pie pārceltuves. Tur, skolotāju iedvesmots, konspektēju
Mihailu Čehovu, Staņislavskim līdzās stāvošu cilvēku. Tas bija liels pagrieziens, kā kļūt gudram un patstāvīgam aktierim, es apguvu ļoti daudz no tā, kas joprojām palīdz manā profesijā. Palīdz arī komunicēt ar jaunajiem aktieriem, dodot vismaz mājienu, kādā virzienā vajadzētu pastrādāt. Ja aktieris iepazīst šo Čehova jau pagājušajā gadsimtā izveidoto metodi, viņam garantēti lieli panākumi - protams, plus tie pieci procenti, kas nāk no Dieva.
Varbūt nākotnē būsi pedagogs?
Nē. Man pietrūkst pacietības, un vajadzīgs baigais sistemātiskums. Nikolajs Karačencovs savulaik mēģināja šīs abas lietas savienot un konstatēja, ka tas nav iespējams; tev savā lietā jābūt iekšā visam. Aina Matīsa to varētu paskaidrot, jo viņa katru dzīves stundu ir pedagoģe, visu laiku interesējas par saviem audzēkņiem, aktieriem kopumā.
Bet tu visu laiku esi prožektoru gaismā.
Jā. Mums pat ir izbūvēta īsta melnā kaste ar prožektoriem. Viss melns, un, kad iebliež mēģinājumā tos prožektorus, es saku: «Džili, es tevi neredzu! Ko mēs vispār mēģinām?» Bet viņš saka, ka esot forša atmosfēra, īsta černuha. Nu, tagad bišķi jau esmu pieradis, tikai ieslēdzu pa laikam dienasgaismu.
Aktiera dzīvē tumsa un gaisma ir neizbēgama, arī spoguļi.
Spogulis ir tēls, tajā tu neredzi sevi. Tāpat es neskatos uz sevi televizorā. Tagad iet jaunais seriāls - dažas sērijas tā kā vajadzētu paskatīties…
Ko tu jūti, sevi redzot un dzirdot?
Jāslēdz ārā… (Skaļi smejas.) Zini, esmu pieradis, vairs pat nejūtu, ka tas esmu es, reklāmās neatpazīstu savu balsi. Bet Svingerus neesmu noskatījies - nevaru saņemties. Ēķis man parādīja dažus fragmentus - labi, vairāk nevajag.
Dažiem vienkārši neinteresē atskatīties atpakaļ uz padarītu darbu. Jāiet tālāk.
Nu, kaut kāda analīze reizēm tomēr ir nepieciešama. Bet objektīvi es tāds neesmu vienīgais, kam grūti spogulī skatīties. Morfovs būtu teicis - grūti salikt sevi pa detaļām kopā. Sevišķi no rīta. Vakarā jau viss liekas rožaini.
Cikos celies?
Pēc iespējas vēlāk. Man vajag pusotru līdz divām stundām pirms iziešanas.
Rīta rosmei?
Ir man mājās trenažieris, stienis, hanteles, kas tikai viss tur nav sastiepts. Bet ko tas maina, ja būsi perfekts? Mēģinājumu periodā tas nepalīdz. Kaut forma, protams, ir jāuztur, trīs reizes nedēļā jāatrod laiks sportam.
Daži iet uz baseinu.
Es knapi peldu, kaut pēc horoskopa Ūdensvīrs. Varbūt tāpēc, ka agrā bērnībā slīku. Biju pie radiem Sidgundā, apkārt onkuļi un tantes, visi atpūšas. Atceros, kā mamma aiz matiem izvilka. Ļoti interesanti - acu priekšā to visu vēl tagad redzu.
Bija baltā gaisma tuneļa galā?
Nē, tik ilgi laikam nebiju zem ūdens, pat nepaguvu īsti nobīties… Tās jau ir tās pasaules likumsakarības jeb Dieva klātbūtne. Citi to sauc par eņģeļiem. Nenoliedzami, viņi ir klātesoši. Pasaule nekad nav bijusi un nebūs kārtībā, bet Dieva klātbūtne mums ir nepieciešama, un ne jau tāpēc, lai veidotu fatālu attieksmi pret likteni un dzīvi.
Man liekas inčīgi, ka esmu dzīvojis tik dažādos laikos, politiskajās situācijās un sabiedrībās. Tā ir fantastiska iespēja! Nu, kurš no jaunajiem vispār bijis armijā? Bet es biju. Tai laikā man tāpat bija jāpako mugursoma un jāmūk prom no konservatorijas, jo mans pedagogs Imants Adermanis prognozēja, ka «tas students Ķesteris nevilks»… Tad mani paķēra armijā, es nonācu Piemaskavā. Tas bija tā sauktais studentu iesaukums. Sākumā tu esi vienkārši izmisis puika, raksti vēstules mātei, brālim, brāļa sievai, lai palīdz, atpestī…
Bet vēnas griezt?
Kas tie par depresīviem stāstiem? Manā gadījumā nostrādāja ambīcijas - izmanto dzīvi, reālos apstākļus; nevis palaid garām divus gadus, bet vienkārši kaifo! Pēc diviem mēnešiem es jau biju seržantu skolā, krievu valoda arvien uzlabojās, un drīz jau nonācu vadošajā sastāvā. Apguvu radista profesiju, strādāju stratēģiskajā aviācijā, labi pārzinu Morzes ābeci - varu izsist jebkuru burtu, jebkuru vārdu. (Smaidīdams bungo ar pirkstiem pa galdiņu Dailes teātra kafejnīcā.) Tu iemācies strādāt ātrā tempā, pieraksti ziņojumus, pēc tam atšifrē. Bija arī dramatiskais pulciņš, kam es daudz uzmanības nepievērsu, un bija visādas citādas iespējas, vispirms jau Piemaskava - Petuški. Veda mūs uz mhatu, uz baletu Lielajā teātrī - to nevar aizmirst. Taču armija, protams, ar laiku piegriežas.
Vai zābaki bija pareizajā izmērā?
Nē, sūdrallā. Un drausmīgs trīsdesmit piecu grādu aukstums, Piemaskavas ziemas un skops apģērbs. Kopš tām divām ziemām esmu salīgs. Pirms tam, kā jau valmierietis, visu laiku ar slēpēm dragāju pa āru, un nekas. Toreiz, armijā promejot, vēl nez kādā sakarā nosvinējām Ziemassvētkus. Manā ģimenē neviens nesvinēja Ziemassvētkus. Vecāki bija skolotāji, teiksim, partijas cilvēki. Varētu teikt, līdz sešpadsmit gadu vecumam viņus praktiski neredzēju, viņi visu laiku skrēja apkārt, ņēmās ar savu Tautas teātri. Kad pirmoreiz ieraudzīju mammu baznīcā, nokritušu ceļos un skaitot lūgšanas, bija liels izbrīns - opā, no kurienes tas? Iedomājies, cilvēki sevī nēsā tik daudz informācijas, rituālu, ticības un slēpj no bērniem, lai viņus pasargātu! Tāpat kā Latvijas brīvvalsts laika turīgās tantes - neviena ar mani par to nerunāja. Viss bija nobēdzināts zem bieziem dēļiem... Līdz 24 gadu vecumā pie manis atnāca Dieva klātesamība. Iesvētīts gan esmu krietni vēlu, tikai 35 gadu vecumā. Bērnībā baznīca man patika - vecāki bieži veda uz teātri un koncertiem Sīmaņa baznīcā, kur skanēja ērģeles.
Tēvs uz sudrabkāzām noīrēja baznīcu. Mamma nāk iekšā, un atskan ērģeles… Tur traks var palikt! Tēvs mammai pasniedza īpaši kaltas sudraba rotaslietas ar dzintaru, tas bija tik brīnumaini - manu vecāku kopīgā dzīve. Dziļi sirdī gribēju tāpat, bet dzīvē viss sanāca citādi.
Saka - vīrietis meklējot mātes atspulgu savās sievietēs.
Nē, ģimenes modeli. Es biju kā Mazais princis, no kura slēpj visus konfliktus, lai tikai pasargātu. Mežonīgas ambīcijas. Sportists, skolas vecākais, absolūtais līderis - kas tik es neesmu bijis!
Eju un paņemu? Un arī meitenes?
Varbūt, bet savu popularitāti nekad neesmu izmantojis, izņemot vienu gadījumu... Vēl mani reizēm Ceļu policija palaiž. Pretimnākšana bija arī no ārstu puses, kad mamma slimoja. Mēs mobilizējām visus spēkus. Ārste brīnījās: «Jūs esat tik pozitīvs cilvēks. Labs cilvēks!» - un es nopriecājos, ka esmu ne tikai labs aktieris. Un pozitīvs esmu tāpēc, ka bija tādi vecāki, tādas tantes un onkuļi, kas sargāja, nevis audzināja. Ļāva brīvi dzīvot - lai Dievs pats atnāk, un kādā brīdi tu Viņu satiec, gribi vai negribi. Un, kad Viņš ienāk, tu vairs nevari dzīvo pa vecam, jo sākas cita atskaites sistēma. Dievs jau nav ierobežotājs, bet mudinātājs. Viņš nav arī moralizētājs. Cilvēki ir moralizētāji, un daži no viņiem veido baznīcu dogmatiski neciešamu. Mana izpratne par Dievu ir pilnīgi pretēja. Pirmkārt, Viņš ir neizsmeļams mīlestības resurss - vienīgais, kas ir brīvi pieejams bez kādām indulgences sekām.
Un kā tev ar mīlestību uz skatuves un dzīvē?
Konkrēts piemērs. Biju aizgājis uz māksliniekam Andrim Grinbergam veltīto pasākumu, kur man ļoti tuvs cilvēks, draugs - dzejniece Ināra Eglīte jeb Toms - lasīja savu dzeju. Bija daudz cilvēku, pozitīvas emocijas, un, klausoties dzejoļus, sapratu, ka man tā visu šo laiku ir tik ļoti pietrūcis. Jo, kad biju jauns, dzeja bija motivators skatīties uz šo pasauli citādāk, daudz poētiskāk. Atceros, toreiz dēlam bija vārdadiena, salasījāmies pie viņa mazliet atzīmēt, un es visu vakaru runāju pantmērā, ilgi - trīs stundas. Kas tā bija par baudu! Šāds redzējums caur pantmēru - lūk, tā ir mīlestības klātbūtne, poēzija, cits skatījums uz pasauli. Koki izskatās savādāk, cilvēki mīļāki. Pats esi tik atvērts, uzbudināts, elektrizēts. Brīnījos, cik ilgi esmu dzīvojis bez tā, tātad - bez mīlestības! Ļoti iespējams.
Tavs darbs prasa tēlot mīlestību. Pirms krietna laika jums ar Rēziju
Kalniņu bija izrāde Mazajā zālē Mazie laulību noziegumi par to, cik sarežģīta ir laulības dzīve.
Jā, tur divi cilvēciņi meklēja iespēju ne tikai dzīvot kopā, bet dzīvot vispār. Es nebūt nelepojos ar to, ka mana laulības dzīve neizdevās tā, kā cerēts. Zini, kas ir svarīgi? Ir jāmāk piedot, jo bez sānsoļiem neiztikt. Un otra soli nepareizā virzienā, šo vainas apziņu, nevajadzētu uztvert kā priekšrocību.
Var piedot, bet nevar aizmirst.
Man, piemēram, ir īslaicīgā atmiņa. Bet tas nāk no dabas, no Dieva, no audzināšanas. Vienlaikus varu būt mežonīgi greizsirdīgs.
Ko tu tad dari? Vai matus plēs?
Tāpēc jau to matu nav! (Smejas.) Jā, šo vajag uzrakstīt. Man piemīt mežonīgs privātīpašnieciskums, varu būt nepārtraukti uzbudināts, kaut cilvēkiem tā neliekas. Pat mana mīļotā sieviete ir brīnījusies: «Tu - un greizsirdīgs?!» Re, kā es māku to noslēpt. Varu naktī braukāt apkārt, ja zinu, ka viņa ir kaut kur klubā; mēģinu uzminēt, kurā, jo aizmigt es nevaru. Plosos, mazinās ēstgriba - atgūstu formu. Centies otra cilvēka dēļ, lai tevi pamanītu. Nepārtraukti pārdzīvo savas kļūdas, īpaši, ja no malas kāds pasaka, ka tas ir slikti.
Viens no Latvijas sekssimboliem noteikti daudzām varētu pamest ar pirkstu…
Neesmu mēģinājis. Kaut kā neērti. Un tā arī neiepazīstos. Esmu mēģinājis arī internetā un caur feisbuku, bet īsti nav sanācis. Otrs - kā Dārta Daneviča teica, nevar saprast, vai tu esi viņai trofeja vai kas? Spīd tikai ārzemnieces vai kolēģes. Tās pašas pasaules cilvēki, kurā mītu es, un man liekas, ka tas nemaz nav nepareizi. Un kura normāla sieviete tik ilgi ciestu šo prombūtnes efektu? Vēl mazliet egocentrisma. Ja tu visu laiku esi instruments, tas maitā raksturu. Ir tik neciešami sarežģīti būt instrumentam, kas visu laiku jāpulē, jānoskaņo un tā tālāk. Un, ja diendienā blakus cilvēks, kas ar to visu laiku ņemas… (Smejas.) Sestdienās, svētdienās viņš ir uz skatuves, tad skrien filmēties…
Arī bērni tevi reti redz.
Lepojos, ka esmu tēvs. Pauls tagad jau pieaudzis, darbojas reklāmā. Esterei ir divpadsmit, viņa labi dejo. Uz 50 gadu jubileju viņa man uzrakstīja apsveikumu - vienalga, vai tu būtu sētnieks, vai kas tur vēl, tu esi mans tētis. Viņu nesatrauc slavas aspekts, droši vien, ka meita iekšēji lepojas ar mani; arī dēls. Bet jāradina sevi pie domas, ka kļūstot vecākam, tava aktualitāte mazinās.
Labi, ka laicīgi izslimoju zvaigžņu slimību. Kādu gadu tas bija. Daudz lasīju, meditēju, pie psihiatriem gāju, līdz sāku kliegt pret debesīm, ka puņķi un asaras šķīst. Dusmīgs biju: «Ko tu dari ar mani?!» Tās ir īstās lūgšanas, kad kliedzu kā Ījabs: «Par ko, Kungs, Tu mani sodi?!» Un sāka pakāpeniski atlaist. Kopš tā brīža cenšos atrast laiku sev. Kā saka mana cigun skolotāja: «Pastāvi koka pozā pusstundu, un pēc tam būs tāds sazemējums.» Nevis sniedzies pēc alkohola glāzes vai Elenium paciņas, bet pastāvi kokā.
Tagad reizēm ir stress no tā, ka negribas. Pirms jauna darba - no tā apjoma, kas jāmācās.
Nesaprotu, kā var iemācīties tik daudz teksta.
Sēžu, staigāju, visādi daru, reizēm aizmiegu ar eksemplāru uz krūtīm. Aktierim pirmais reflekss, paņemot rokā eksemplāru, ir žāvas, jo organisms zina, ka būs vardarbība. Kāpēc pirms izrādes, piemēram, Kāds pārlaidās dzeguzes ligzdu, tik drausmīgi nāk miegs? Tā ir aizsargreakcija, jo organisms zina, ka drīz būs īsta kauja. Un, skatoties uz vecākiem kolēģiem, saprotu, ka mums kā baletdejotājiem būtu jāiet izdienas pensijā.
Vai ir kāda sapņu loma vēl pirms pensijas?
Nē, tās atnāk pašas. Pareizāk sakot, kļūst par sapņu lomu. Mums ar Dzelzs vilku bija veiksmīga izrāde Man arī būtu bail, gribējās līdzīgu projektu ar klasiku. Man bija ideja par Ričardu III, kas skatās caur atslēgas caurumu, kā cilvēki viens otru mīl (šos vārdus Ģirts izrunā ironiski un rūgti), kā viņiem veicas. Viņš nē - viņš ir kuprītis, kompleksi. Bet tad viņš iznāk pa durvīm un kļūst par Ričardu Asiņaino! Bet Džilis, ar kuru mums tā paša Ugunsgrēka dēļ tobrīd bija laulības krīze, pateica: «Nu nezinu, vai tu vairs to vari…»
Varbūt vajag režisēt pašam?
Kā Ilze Vazdika jokoja - māsiņa ilgu laiku asistē ķirurgam, tad vienubrīd saka: «Tagad, dakterīt, paejiet nost, es paoperēšu.» Par režisoru jāmācās, bet man šķiet interesantāk pamācīties, piemēram, mārketingu, producēšanu. Kad tu visu laiku esi tikai instruments, niez nagi - davai, tagad es to visu izveidošu, bet jūs tur padarbojieties.