Modes dizainers Elija Sābs ir pasaulslavens ar saviem sarkanā paklāja tērpiem un pasakainajām kāzu kleitām. Nācis no eiropeiskākās arābu pasaules valsts, viņš savos valkājamajos mākslas darbos iemieso vīziju par Austrumu un Rietumu kultūru saplūsmi - mūsdienās visai aktuālu versiju mūžsenajam sapnim par skaistumu, kas izglābs pasauli. Sievietes mīl Eliju Sābu - jo viņš mīl sievietes. Viņš liek tām uzmirdzēt, pats diskrēti atkāpjoties ēnā.
Dzimis, lai tērptu sievietes
Arābu modes brīnumbērns Elija Sābs nāca pasaulē 1964. gada 4. jūlijā Libānā, Vidusjūras piekrastes pilsētiņā Dāmūrā, kas atradās netālu no galvaspilsētas Beirūtas. Viņš bija vecākais dēls ģimenē, kurā viņam drīz pievienojās vēl divi brāļi un divas māsas. Elija varēja baudīt laimīgu un visnotaļ labi situētu bērnību - viņa tēvs Selims bija kokmateriālu, tostarp pasaulē pieprasītā Libānas ciedra tirgotājs, māte Nadja - mājsaimniece. Pēc gadiem, kad Sābam jautās, kuru sievieti viņš apbrīno visvairāk, viņš neminstinoties atbildēs: «Savu māti. Viņa bija kā klints, kas vienoja mūsu ģimeni.» No mātes Elija mantoja sīkstumu, prasmi saskatīt skaisto un mīlestību pret detaļām, bet no tēva - tirgotāja ķērienu.
Mazais Elija bija visai neparasts, savrups zēns, pieaudzis jau agrā bērnībā. Jau piecu gadu vecumā viņš esot skaidri zinājis, ar ko vēlas nodarboties visu turpmāko dzīvi. «Es jau piedzimu ar kaisli radīt tērpus, un mani vienmēr ieskāvušas skaistas sievietes, kuras mani iedvesmoja,» Sābs sacījis. Kamēr viņa vienaudži rotaļājās, viņš zīmēja tērpus un mācījās šūt. «Atceros, es pa logu vēroju, kā bērni pagalmā spēlējas, un domāju - kāpēc gan viņi to dara?» viņš tagad atminas. Eliju saistīja kas cits - viņš ar aizrautību pētīja sievietes, novērtējot viņu ģērbšanās stilu un prātojot, kādi silueti un detaļas viņas padarītu vēl skaistākas un elegantākas. Un tad viņš ķērās pie savu vīziju iemiesošanas. Par to pirmajiem upuriem kļuva abas māsas, kurām Elija jau deviņu gadu vecumā sāka darināt tērpus no mātes vecajiem galdautiem un mežģīņu aizkariem, piegrieztnēm izmantojot vecas avīzes. Vecākus gan dēla aizraušanās mulsināja, viņi vēlējās, lai Elija izvēlas kādu ierastāku karjeras ceļu - kļūtu par ārstu vai juristu. Mode? Tā Libānā tolaik neeksistēja! Taču viņi pamazām mainīja domas, redzot, ka Elijas kaisle iet rokrokā ar dabas dotu talantu.
Vecākais dēls
Sābu ģimene bija maronīti - Libānas lielākās kristiešu kopienas pārstāvji. 1975. gadā Libānā sākās ilgs un postošs pilsoņu karš starp musulmaņiem un kristiešiem. Gadu vēlāk Elijas dzimtā Dāmūra tika nopostīta un vairāk nekā 500 tās iedzīvotāju - maronītu, kuri nepaguva aizbēgt, - nogalināti. Elijas ģimene paguva patverties Beirūtā pie tēva vecākiem, taču bija zaudējusi visu, kas tai piederēja, un arī no viņu mājas bija palikušas tikai drupas. Dzīve bija jāsāk no jauna. Lai palīdzētu tēvam un ģimenei atkal atgūt bijušo labklājību, tolaik tikai 11 gadus vecais Elija nolēma sākt strādāt - viņš taču bija vecākais dēls... Sadabūjis šujmašīnu, apņēmīgais zēns nolīga darbam prasmīgu kaimiņieni un sāka zīmēt tērpu skices.
Par viņa pirmajām maksājošajām klientēm kļuva citas kaimiņienes. Drīz kļuva acīmredzams, ka Elija spēj katrā sievietē saskatīt un izcelt skaistāko, kas tai piemīt, un viņa prasmes un slava auga līdz ar viņu pašu. Pēc dažiem gadiem tā jau bija sasniegusi arī Beirūtas augstākās aprindas - jaunais censonis nevarēja sūdzēties par pasūtījumu trūkumu.
Septiņpadsmit gadu vecumā Elija devās uz Parīzi, kur sāka studēt modes dizainu, tomēr jau pēc gada nolēma atgriezties Beirūtā, lai atvērtu pats savu modes ateljē. Viņš jutās tam gatavs.
Zīds un pērles pār drupām
1982. gadā, kad ritēja septītais Libānas pilsoņu kara gads, Izraēla iebruka Libānā un ieņēma Beirūtu, sabombardējot daļu senās, skaistās pilsētas. Taču dzīve tajā sīksti turpinājās. Tieši togad 18 gadus vecais Elija Sābs atvēra savu ateljē, pieņemot darbā 15 šuvējas. Viņš pieteica savu privāto karu - karu karam, stājoties tam pretī ar dzīvi apliecinošu, putojošu skaistumu. Ar elegantām, greznām kleitām, kas tika darinātas no izsmalcinātiem audumiem - zīda, organzas, šifona, tilla un mežģīnēm - un bagātīgi izrotātas ar filigrāniem sudraba un zelta diegu izšuvumiem, pērlēm un kristāliem.
Kad jaunais Sābs nāca klajā ar ieceri šai pašā gadā sarīkot pirmo modes skati Beirūtas Casino du Liban, ģimene un draugi sākumā domāja, ka viņš joko. Plosījās karš, arī modeļu pilsētā nebija. Taču Elija pierunāja piedalīties skatē pāris meiteņu, kas strādāja reklāmā, un vēl dažas izskatīgas studentes. Viņas bija ar mieru kāpt uz mēles. Beirūta nebija piedzīvojusi šādu krāšņuma parādi - Sāba plūstošie, mirdzošie, ēteriski gaisīgie tērpi līdzinājās pasakainām vīzijām. Viena meitene skates noslēgumā iznāca, ietinusies Libānas karogā. Sāba skate kļuva par sensāciju - nākamajā dienā laikrakstus pārplūdināja tai veltīti raksti un fotogrāfijas, uz brīdi aizēnojot drūmo kara hroniku. Sābs no atzīta Beirūtas augstāko aprindu drēbnieka bija kļuvis par visas Libānas sieviešu sapņu pārdevēju.
Elites dizainers
Pēc debijas šova iemantojis modes ģēnija reputāciju, Sābs īstenoja strauju karjeru - vispirms Libānā, tad jau visos Vidējos Austrumos. Par viņa pastāvīgajām klientēm kļuva princeses un naftas magnātu sievas, un ikvienas situētas līgavas sapnis bija kāzu dienā iet pie altāra Elijas Sāba dizainētā kleitā. Jāpiebilst, ka arābu kultūrā sieviešu - ne tikai līgavas, bet arī viņas mātes un māsu - tērpi kāzu dienā tiek mainīti vairākas reizes, un dažkārt vienai ģimenei šai dienai tiek radīti pat vairāki desmiti tērpu, līdz ar to Sāba ateljē darba netrūka.
Un tad viņam pavērās durvis arī uz Eiropu. 1997. gadā Sābs kā pirmais neitāļu dizainers tika uzaicināts prezentēt savu modes kolekciju Romā, gadu vēlāk - Milānas modes nedēļā, bet 2000. gadā - Parīzē. Rietumu dizaineri jau ne reizi vien bija mēģinājuši savās kolekcijās iesaistīt eksotiskus Austrumu elementus - modes pasaule bija pieredzējusi Puarē harēma bikses, Senlorēna kaftānus, Živanšī zeltītās burkas -, bet nu nāca Elija Sābs, kurš atteicās no klišejām un brīvi saplūdināja Austrumu greznību un sievišķību ar Rietumu eleganci un seksapīlu valkājamos mākslas darbos.
Elie Saab valkā Halle Berija, Merila Strīpa, Gvineta Paltrova, Šarlīze Terona, Ketrīna Zeta-Džonsa, Keita Vinsleta, Sāra Džesika Pārkere, Keira Naitlija, Bejonse, Meriona Kotijāra, Andželīna Džolija, Rianna, Keitija Perija, Kristena Stjuarte, Skārleta Johansone, Dita van Tīza, Helēna Mirena, Zviedrijas princese Viktorija, Jordānijas karaliene Ranja, Brižita Makrona.
Sarkanā paklāja favorīts
Un kādurīt Sābs pamodās, kļuvis pasaulslavens. Tas bija 2002. gada 25. marta rīts pēc ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijas. Tās, uz kuru Holivudas zvaigzne Halle Berija ieradās, tērpusies fantastiskā Elie Saab tērpā - reizē elegantā un pavedinošā piesātināta burgundieša toņa vakarkleitā ar drosmīgi atkailinātu caurspīdīga šifona augšdaļu un ziedu izšuvumiem, kas tik tikko piesedza viņas krūtis. Gadu iepriekš viņa to bija noskatījusi Sāba modes skatē un lūgusi kleitu paglabāt, līdz viņai radīsies iemesls to uzvilkt. Berija bija pirmā Holivudas aktrise, kas izrādīja interesi par Sāba tērpiem, un ateljē kleitu glabāja veselu gadu. Sābs tagad ar smaidu atceras, ka zvaigzne, kleitu pielaikojot, lūgusi tai uzšūt vēl vienu zaļu lapas aplikāciju, lai nejustos tik kaila.
Un tad gaidītais iemesls radās - Berija tika nominēta Oskaram kā gada labākā aktrise par lomu romantiskajā drāmā Monstru balle (2001) un to arī ieguva, turklāt kā pirmā un līdz šim arī vienīgā tumšādainā aktrise balvas vēsturē. Asarām līstot, viņa no Kodak teātra skatuves teica emocionālāko runu visā ceremonijas vēsturē. Reti kurš modes zīmols piedzīvojis tik efektīgu ekspozīciju kā tonakt Elie Saab - elpu aizraujošo kleitu Berijai atvēlētajās piecās skatuves minūtēs varēja vērot vairāki desmiti miljonu skatītāju.
Kopš tās nakts Sābs ir kļuvis par Holivudas zvaigžņu iecienītāko dizaineru un vienu no sarkanā paklāja favorītiem arī Kannu un Venēcijas kinofestivālā un Grammy balvu pasniegšanas ceremonijā. «Neviens nevarēja iztēloties šādu panākumu sēriju,» viņš tagad atzīst. «Bet es vienmēr esmu apzinājies sarkanā paklāja spēku.»
Tai pašā laikā Sābs uz šiem sarkanā paklāja defilē raugās racionāli: «Slavenības ir svarīgas, taču ne jau tāpēc, ka ir slavenas, bet gan tāpēc, ka viņas ir normālas sievietes. Kad sievietes skatās uz Keitu Vinsletu, kura tērpusies manā kleitā, viņas spēj iztēloties, kā tā izskatītos mugurā viņām. Viņa nav astoņpadsmit gadus veca divmetrīga modele.»
Le Parfum Gandrīz lieki piebilst, ka vidēji 20 000 eiro vērtās Sāba haute couture kleitas lielākajai daļai planētas sieviešu ir tikai sapnis. Pieejamāki ir zīmola prêt-à-porter kolekciju tērpi. Vēl soli tuvāk sava talanta cienītājām Sābs spēris ar savu smaržu līniju. Par tās debijas aromātu kļuva Le Parfum, kurā franču parfimērs Frānsiss Kurkdižāns apkopojis paša Sāba mīļākās smaržas no viņa bērnības dārza - apelsīna un jasmīna ziedu aromātus, kas saplūdināti jutekliskā kompozīcijā ar pačūlijas, rozes un koksnes - tostarp Libānas ciedra - notīm. Parfīms tika laists klajā 2011. gada 4. jūlijā, Sāba dzimšanas dienā un reizē kāzu gadadienā - juteklisks, piesātināts un silts kā pēcpusdienas saules atspīdums. Pirms tam viņš to ilgi testēja - Klodīnei jauno aromātu vajadzēja valkāt veselu gadu, lai Sābs varētu pārliecināties, ka viņam tas neapniks. «Jo smaržas patiesībā ir domātas ne tikai to nēsātājai, bet arī vīrietim, kuram ļauts viņai pietuvoties,» - tāda ir viņa pārliecība.
Sāba silueti
«Siluets man ir svēts,» Sābs atzinis. Modelējot tērpu, viņam tas vienmēr ir pirmajā vietā. Sāba radītajos tērpos jaušama patiesa mīlestība pret sievietes ķermeni, kuram viņš tiecas piešķirt visskaistāko ietvaru, ietinot to siltā, jutekliskā, vizošā zelta un organzas miglā, kuru valkātājas augumam piekļauj izšuvumu, ziedu aplikāciju un pērļu smagums. Viņš sacījis, ka vēlas, lai sievietes viņa tērpos izskatītos pēc gaisīgiem tauriņiem vai pārpasaulīgām būtnēm.
Atšķirībā no daudziem augstās modes dizaineriem Sābu neinteresē pašmērķīga ekstravagance, bet gan pārlaicīga elegance - viņš vēlas, lai viņa radītie tērpi tiktu patiesi valkāti. Un viņš uzsver, ka vienmēr domā par to, lai, uzlūkojot sievieti viņa radītā tērpā, ikvienam pirmā doma būtu - cik skaista sieviete, nevis - cik skaista kleita! Un viņam tas arī izdodas. Iespējams, vistrāpīgāk to raksturojusi franču kinoleģendas Alēna Delona meita, aktrise Anuška Delona, sakot, ka Sāba kleitās vienmēr jūtas «kā sevis vislabākā versija».
Sābs dod priekšroku maigiem pasteļtoņiem. Viņa favorīts ir īpašs tonis, kas iesaukts par Sāba bēšo - liegs, ādas nokrāsai tuvs smilškrāsas un pasteļrozā sajaukums, kas jutekliski izceļ tērpa valkātājas augumu, vienlaikus it kā saplūstot ar to, un smalkās rotājumu detaļas.
Jautāts, kas sievietes ķermenī viņu valdzina visvairāk, Sābs atbild: «Kā dizaineru - viduklis. Tā ir viena no sievišķīgākajām ķermeņa daļām, kuru es vienmēr gribu izcelt. Kā vīrieti - acis. Tās nekad nemelo.» Sābs necieš ne mazāko vulgaritātes ēnu, un viņa leksikā nav vārda seksīgs. Viņš dod priekšroku apzīmējumiem sievišķīgs, noslēpumains un elegants. Taču viņam tīk uzburt pavedinošas ilūzijas un rosināt fantāzijas, vienlaikus saglabājot kairinošu distanci un noslēpumu. Sāba tērpi ir radniecīgi Šeherezādes 1001 nakts pasakām.
Ar Klodīni
Šis lieliskais vīrietis jau 26 gadus ir laimīgi precējies. Ar Klodīni Sābs iepazinās savā ateljē, kad viņa - maza auguma smalka šatene ar zilām acīm - bija atnākusi līdzi māsai, kura izvēlējās kleitu savām kāzām. «Kolīdz viņa ienāca manā birojā, es zināju - šī sieviete ir ienākusi, lai paliktu manā dzīvē,» Sābs tagad atzīst intervijās, kurās gan nekad nepārkāpj strikti novilktu privātuma robežu, ļaujot ziņkārīgajiem pamielot acis vien pie šīs apskaužami veiksmīgās dzīves fasādes.
Viņi salaulājās 1990. gada 4. jūlijā, Sāba 26. dzimšanas dienā, klusā, intīmā ceremonijā, klātesot tikai pašiem tuvākajiem. Toties paša Elijas dizainētā, ar zeltu filigrāni izšūtā kāzu kleita, kurā Klodīne devās pie altāra, līdzinājās episkai mīlestības vīzijai. Atzīmējot kāzu 25. jubileju, viņš radīja šī meistardarba repliku, kas kļuva par Parīzes 2015./2016. gada rudens un ziemas sezonas modes skates fināla naglu. Pie kleitas ap 600 stundu strādāja 20 šuvējas.
Šis žests apliecina vārdus, ko Klodīne sacījusi kādā no savām ļoti retajām intervijām: «Elija ir ļoti dāsns gan dzīvē, gan darbā. Taču viņš neizrāda savas jūtas un nerunā par emocijām - tās viņš atklāj savos tērpos.»
Klodīne, pēc paša Sāba vārdiem, ir viņa muse intemporelle - pārlaicīgā mūza. Viņa iemieso to, kas Sābu sievietē valdzina visvairāk: siltumu, sievišķību un mieru. Viņa nemainīgi ir vīra atbalsts, pavadone un padomdevēja - Klodīnei piemīt smalka stila izjūta, un viņa ir pirmā, kas novērtē un pielaiko viņa vīzijas. Taču viņa neiesaistās Sāba darbā - tā ir tikai viņa teritorija. Klodīnes prioritāte visus šos gadus ir bijusi mātes loma, audzinot abu trīs nu jau pieaugušos dēlus - Eliju junioru, Selimu un Mihaelu.
Klodīne atzīst, ka izbauda privilēģiju būt par Elijas Sāba sievu. Tas nozīmē dzīvi bez rutīnas, nemitīgus ceļojumus, dažādu kultūru pieredzi un iepazīšanos ar spožiem un interesantiem cilvēkiem. Un, protams, visskaistākos Elie Saab tērpus.
Ģimenei pieder sens, grezns nams Beirūtas austrumdaļā. Tur gleznainajā, augstas mūra sētas ieskautajā dārzā šalc strūklaka un bagātīgi zied apelsīnkoki, jasmīni, rozes un gardēnijas. Bet tā ir tikai viena no Sāba adresēm Libānā; viņam pieder arī ārpilsētas īpašums Beirūtas pievārtē Rabīhā, un neviena netraucētam retrītam prom no lielpilsētu burzmas - villa Libānas kalnu kūrortā Fakrā ar elpu aizraujošu skatu pār ieleju. Ir arī plaši apartamenti Parīzes centrā, iepretim Eifeļa tornim, un māja Ženēvā, kur ģimene pavada daudz laika un uzturas jau pieaugušie dēli. Visas Sāba rezidences, ateljē, birojus un butikus ir projektējis viņa tuvs draugs, arhitekts Čakibs Ričani, kura kredo ir askētisks minimālisms, tīras līnijas, nevainojamas proporcijas, plašums un - gaisma, gaisma, gaisma.
«Vienkāršs, jūtīgs, reālistisks»
Ar savu introverto dabu Sābs ir gana neparasta parādība ekstravertajā un ekscentriskajā augstās modes pasaulē. Kaut pēc viņa skatēm Parīzē allaž tiek rīkotas dāsnas āfterpārtijas, Sābs nemīl augstākās sabiedrības burziņus un dod priekšroku klusiem vakariem ģimenes lokā. Tā viņam ir labākā atpūta pēc intensīvas darbdienas - Sābs ik rītu ceļas septiņos, deviņos ir savā birojā un strādā līdz pat deviņiem vakarā.
Tēvs Elijam Sābam bērnībā iemācījis, ka visi cilvēki neatkarīgi no viņu sabiedriskā stāvokļa ir vienādi, un viņa uzvedībā nav ne ēnas no arogances. Ikdienā viņš ģērbjas vienkārši - džinsi, kašmira bleizers, ādas jaka, loferi; nekas viņa ārienē neliecina, ka te nāk augstās modes dizainers. Palūgts trīs vārdos raksturot pats sevi, Sābs atbild: «Vienkāršs, jūtīgs, reālistisks.»
Pret slavu un tituliem viņš izturas visai distancēti. «Es neesmu strādājis, lai kļūtu par modes leģendu,» viņš saka. «Taču esmu lepns, ja cilvēki saka, ka es veidoju labu savas valsts tēlu. Man pilnīgi pietiek ar vārdiem libāniešu dizainers Elija Sābs.»
Ko Sābs dara, kad nerada tērpus? Apmeklē mākslas galerijas un izstādes, lai smeltos iedvesmu nākamajām kolekcijām. Vai ielūdz ciemos draugus, lai baudītu sarunas pie glāzes vīna, uzsmēķējot ūdenspīpi.
Libāna, viņa mīla
Kaut Sābs dzīvo kā pasaules pilsonis, palaikam uzturēdamies te Parīzē, te Ženēvā, te Losandželosā, viņa sirds vienmēr piederējusi Libānai. Lai raksturotu šīs valsts šarmu, eiropieši to dēvē par Tuvo Austrumu Šveici, bet galvaspilsētu Beirūtu - par Tuvo Austrumu Parīzi. Pēdējo viegli izskaidrot - četrus gadsimtus Osmaņu impērijas sastāvā iekļautā Libāna no 1918. līdz 1943. gadam atradās Francijas pārvaldībā, un tas ir atstājis pēdas. Libāna ir vienīgā arābu pasaules valsts, kur valda eiropeisks dzīvesveids, līdzāspastāv Austrumu un Rietumu mentalitāte un vairākas atšķirīgas reliģijas.
Libāna ir ekstrēmu kontrastu zeme - sensenas vēsturiskas celtnes, šauras ieliņas un futūristiskas modernās arhitektūras pērles, karstā Vidusjūras saule un sniegi Libānas kalnos, žilbinoša bagātība un kliedzoša nabadzība, gaisma un tumsa, neiznīdējams dzīvesprieks un nāve. Jā, arī tā aizvien ir tepat blakus. Libāna savos neatkarības gados ir piedzīvojusi 15 gadus ilgu postošu pilsoņkaru, Izraēlas iebrukumu, kas gandrīz pilnībā sagrāva Beirūtu, 2006. gada asiņaino konfliktu starp šiītu grupējumu Hezbollah un Izraēlas spēkiem un Arābu pavasara atskaņas. Tā ir patlaban pilsoņkara plosītās Sīrijas kaimiņvalsts, un šodien katrs ceturtais Libānas iedzīvotājs ir sīriešu bēglis.
Sābam nereti jautā, kāpēc viņa dēli izvēlējušies dzīvot Šveicē. «Paraugieties uz Libānu!» saka dizainers. «Vairākas paaudzes te pieredzējušas vienīgi karus un ir gatavas cīnīties atkal. Par ko? Par neko. Negribu, lai mani bērni to piedzīvotu. Un tomēr es ticu Libānas tautai, un mana sirds paliek te.»
Un nekas no šīs spriedzes neatspoguļojas Sāba tērpos - tikai Libānas senā kultūra, saule, gaisma un krāsas: smilšu un pūdera toņi, jasmīnbaltais, Vidusjūras ūdeņu tirkīzzaļais un arābu nakšu piesātināti zilais...
Arābu pasaules cerību simbols
Šodien Elie Saab ir vesela modes impērija ar galveno rezidenci Beirūtā, ateljē Parīzē un butikiem Beirūtā, Parīzē, Londonā, Dubaijā, Honkongā, Mehiko un Ņujorkā. Zīmolam ir haute couture, prêtàporter, kāzu kleitu un aksesuāru līnijas, un to kolekcijas tiek pārdotas 22 pasaules valstīs. Šajā impērijā neviens viņu neuzrunā par Eliju - tikai par misteru Sābu.
Sāba galvenais ateljē atrodas Beirūtā, kur viņa klientes ir arābu pasaules elites un Eiropas augstākās sabiedrības pārstāves. Ikvienas augumam te izgatavots precīzs manekens tērpu pielaikošanai. Tā ir lojāla, bet atšķirībā no Holivudas zvaigznēm plašai sabiedrībai neredzama klientūra, kas pelna un tērē miljonus bez liekas publicitātes. Tai viņš ik gadu pārdod 400-800 kleitu, kuru cenas sākas no 35 000 dolāru. Līdz šim dārgākā maksājusi pat 2,5 miljonus.
Sāba stāsts ir ritējis bez drāmām, lūzumiem un kritumiem - apskaužami harmoniskas un visaptverošas veiksmes stāsts. Taču šis šķietamais laimes luteklis saka: «Es neticu laimei. Ticu vienīgi smagam darbam.»
Elija Sābs var lepoties ar to, ka ir iezīmējis Libānu pasaules modes kartē. 1997. gadā viņš kā pirmais neitālis tika uzņemts itāļu Camera Nazionale della Moda, bet 2006. gadā kā pirmais modes dizainers no arābu pasaules - augstās modes Olimpā Chambre Syndicale de la Haute Couture. Bez viņa tajā bija tikai trīs ārvalstnieki: Versače, Armani un Valentino.
Pa šo laiku, ejot Sāba pēdās, ceļu uz Eiropas modes tirgu atraduši vēl vairāki arābu pasaules dizaineri. Pirms četriem gadiem viņš sadarbībā ar Londonas Modes koledžu radījis jaunu - modes dizaina - studiju programmu Beirūtas Amerikāņu universitātē.
Sāba visumu caurauž gaisma, cerība un glamūrs. Un mūžsenais sapnis par skaistumu, kas izglābs pasauli.