Ar Ģirtu Krūmiņu, savas paaudzes labāko, godalgotāko un skatītāju mīlētāko aktieri, satikos divas reizes. Starp abām sarunām ir gads un pāris mēnešu, bet Ģirta dzīve tajā laikā apmeta kūleni, kas varēja beigties nebūtībā. Viena Liela Cilvēka divi portreti, kas atklāj to, kā cilvēks, pieņemot godīgus un drosmīgus lēmumus, gada laikā spēj piedzīvot apbrīnojamu savas personības transformāciju, atverot tās patieso potenciālu un spēku. Ģirta pieredze kā pierādījums, ka jebkurā grūtā vai sarežģītā situācijā mēs varam sevī atrast jaunas šķautnes un pārdzimt.

Pirmā saruna 2021. gada vasara

Tu esi prom no JRT, bet kas vēl jauns tavā dzīvē?
Man nomira suns. Sāra. Viņai urīnpūslī bija audzējs, mēs to zinājām. It kā vēl turējās, bet tad strauji... viss. Beigas bija drausmīgas. Mums viņa bija jāiemidzina. Sāriņa nodzīvoja 17 gadus.
Takšiem ir muguras problēmas. Lai to netraumētu, pēdējos gadus es viņu katru reizi, kad gājām ārā, ņēmu uz rokām un nesu. Augšā, lejā. Ceturtais stāvs. Tā atbrīvotība! Kad radībiņa tev pilnībā uzticas… Viņa paļaujas, ka tu neatlaidīsi rokas vaļā, nenometīsi zemē. Tā absolūtā uzticība. Tie, kam ir bijusi tāda pieredze, sapratīs.
Tad vienu nakti sapratu - pienācis tas brīdis. Es biju viens kopā ar Sāru, un viņa no sāpēm visu laiku kauca. Biju jau izšpricējis visas pretsāpju zāles, bet nekas nelīdzēja, jutu - viņai ļoti, ļoti sāp. Sunīte gulēja savā midziņā, baidījos viņu kustināt, lai nenodarītu sāpes, bet nolēmu, ka paņemšu blakus gultā. Sāra tā kā uz brīdi nomierinājās, bet tad atkal sāka smilkstēt, kaukt. Četri no rīta. Zinu, ka astoņos būs pakaļ transports, man būs jābrauc. Tobrīd biju filmēšanas procesā Armanda Zvirbuļa projektā Krimināllieta iesācējam, viss grafiks sastādīts. Paņēmu sunīti uz rokām un nesu uz klīniku, lai viņai kaut kā palīdz, lai noņem tās drausmīgās sāpes. Un atkal tā viņas milzīgā uzticēšanās, paļāvība… Tās acis, kas manī lūkojas... Joprojām atceros. Sārai ielaida zāles, bet ārsts saka - jūs saprotat, tas tikai tā, uz brīdi. Es saprotu, bet šobrīd, tagad, uzreiz nevaru, nespēju pieņemt lēmumu par aizmidzināšanu. Divas stundas viņa noguļ mierā, tad atkal sāpes uzvar. Sapratu, ka nav daudz variantu. Rakstīju ziņu ārstam - ko darīt? Piezvanīju draugam, paldies dievam, viņš jau bija piecēlies, bija gatavs ar pirmo transportu braukt uz Rīgu.
Tas manā dzīvē bija jau otrais suns, kas tika iemidzināts. Drausmīgs pārdzīvojums. Tās beigas - tas sāp tik drausmīgi... Tu vari cerēt, ka viss notiks mierīgi, ka viņa aizmigs miegā, mājās, kaut kā tā. Bet realitātē ir tā, ka redzu, ka mans suns, mana Sāra mokās. Jūtu - viņā ir tik liela dzīvotgriba. Un kā ir iespējams pieņemt lēmumu aizmidzināt suni? Un ja nu tomēr vēl nav tas galējais brīdis? Kas īsti to var noteikt? Un viņas acis, uzticīgi gaidot, skatās… Bet tu arī zini, ka tev ir jāiet. Un vēl arī tas, ka tu nevari ne viņai parādīt to, kas tevī notiek, tās šausmas un iekšējās sāpes, ne arī pats izjukt pa vīlītēm, jo tev ir jāiet.
Manī joprojām ir Sāras tukšums. Nezinu, vai to kādreiz būs iespējams aizpildīt.

Kā tev izdevās izdzīvot?
Zināmā mērā mani izglāba pianista Andreja Osokina zvans. Un piedāvājums - gribi uzstāties kopā koncertprogrammā? Es spēlēšu klavieres, tu lasīsi dzeju. Viņš piezvanīja tieši tajā brīdī. Es it kā visu sapratu, ko viņš saka, bet tajā pašā laikā mana galva vispār tobrīd nebija pieslēgumā. Tomēr sev teicu - tagad tā, saņemies! Paņēmu pauzi, lai padomātu. Pēc tam pārzvanīju.
Tā tapa mūsu kopprojekts, kurā lasīju Velgas Kriles un Marinas Cvetajevas dzeju. Tas vispār ir ļoti interesanti, kā idejas rodas, caur kādiem cilvēkiem tās atnāk. Kaut kad sen biju pie sevis padomājis, ka man ļoti patīk Cvetajeva. Un Krile. Mums vēl pie Māras Ķimeles bija izrāde Dzeja, kur Gunai Zariņai bija Velgas dzejolis, kas mani saistīja. Toreiz nodomāju - ja varētu… Bet kur nu es tā lasītu sieviešu dzeju? Tā tas palika. Un, lūdzu - zvans un viens tavs jā, un viss notiek. Gatavojot koncerta programmu sapratu, ka abas dzejnieces sader kopā, abām ir bijis traģisks dzīvesstāstāsts.

Traģisks vai godīgs pret sevi?
Iespējams, viņu dzīvē godīgums pret sevi izpaudās arī tajā ziņā, ka abas izdarīja pašnāvību. Manuprāt, izlemt par labu pašnāvībai cilvēkam nozīmē uzdrošināties pieņemt pašam lēmumu par savu dzīvi. Dzīvot vai ne. Domāju, tas ir diezgan drosmīgi. Bet šajā faktā ir arī milzīga traģēdija.

Tavā dzīvē ir bijušas domas par pašnāvību?
Zini, kaut kādā brīdī domāju, vai manā gadījumā pašnāvība nav aiziešana no JRT. Šis lēmums, kas nebija vienkāršs un prasīja daudz drosmes. Bet tad sapratu, ka nē. Tieši otrādi - šāda izvēle demonstrē manu godīgumu pret sevi. Beidzot teikt dzīvei jā. Pārstāt aizmālēt sev acis, melot sev. Lai gan, būšu godīgs, tas bija ļoti ilgs ceļš. Gadiem ilgi uz sevi dusmojos, ka nevaru, neuzdrošinos, ka baidos kaut ko mainīt. Biju hroniski neapmierināts ar to, kas notika teātrī, kas notika ar mani, kā es jutos, jo zināju - nekas nemainīsies. Bija nepieciešams liels iekšējais darbs ar sevi, līdz viss nobrieda tik tālu, ka pieņēmu to lēmumu - viss, JRT vairs nav vietas manā dzīvē. Kad beidzot biju gatavs to izdarīt, pateikt, viss nostājās savās vietās. Kad lēmums bija pieņemts, viss pārējais bija ļoti viegli. Joprojām esmu laimīgs, ka tas ir izdarīts.

Kas notika pēc tam?
Mani joprojām nepamet ticība, pārliecība, ka tad, ja cilvēks izdara pareizās izvēles, nevis seko savām bailēm un sēž komforta zonā, atnāks palīdzība. Un, zini, tā tas notiek. Darba piedāvājumi nāk cits pēc cita. Mazliet mani tas pat pārsteidz, jo biju pieļāvis situāciju, ka mani neviens negribēs. Bet esmu priecīgs, ka tā tas nav.

Ko gribēji panākt ar savu aiziešanu?
Lai manā dzīvē atgriežas radošums. Interesanti piedāvājumi, izaicinājumi. Loma, kas mani atgrieztu dzīvē, kas man liktu domāt, pieslēgties no jauna. Pēdējos četrus gadus biju spiests spēlēt izrādēs pie režisoriem, pie kuriem, kā es skaidri zināju, negribu to darīt, bet man tas bija jādara. Jutu ārkārtīgas dusmas par to. Visu laiku sev teicu - saņemies, visiem taču viss šķiet kārtībā, varbūt tev vienam tikai šķiet, ka viss ir galīgi garām. Bet tu vari sevi motivēt, kā gribi, tas īlens tomēr izlīdīs ārā. Sapratu, ka vienīgā izeja ir izstāties no šīs spēles, nevis būt par kādu, kuru rausta aiz aukliņām.
Galvenais, ko es panācu ar aiziešanu - pacēlu pašapziņu. Es uzdrīkstējos pateikt to, ko domāju. Ka es esmu. Un tam, ko domāju, redzu, jūtu un saprotu, ir nozīme. Ka neesmu vergs. Un tagad man burtiski ir paplašinājusies telpa. Es elpoju brīvi.

Vai tad sajūta, ka esi cietumā, vispār ir savienojama ar radošu personību?
Esmu par to ļoti daudz domājis. Piedalījos Elitas Kļaviņas režisētā filmā, kuru viņa uzņem par cietumniecēm ("Iļģuciema māsas" - redakcijas piezīme), mēs filmējām cietumā, un es padomāju - viņas visu laiku dzīvo tajā slēgtajā vidē un nekur nevar aiziet.
Bet arī te tā dzīve notiek, saproti? Kaut kā tas viss notiek. Kā - tas man nav skaidrs. Agrāk jau es arī domāju - ka nevar būt lielākas laimes, kā būt teātrī. Un kādam, iespējams, tas joprojām tā ir. Bet tad tu to piedzīvo, pieaudz un saproti, ka tā noteikti nav tavas dzīves jēga. Lai gan jāsaka godīgi - šī atziņa mani izsita no sliedēm. Daudz vienkāršāk būtu bijis turpināt dzīvot kā iepriekš un justies laimīgam par to visu. Bet, ja tu piedzīvo atklāsmi, vairs nevari būt kā iepriekš, jo, ieraugot patiesību, mirklī viss mainās. Nav iespējams sevi apmuļķot.
Esmu sapratis, ka ir ārkārtīgi svarīgi būt atklātam pret apkārtējiem cilvēkiem. Jo tad tu esi brīvs, cik vien cilvēks var būt brīvs. Un tad esi gatavs uzņemt gan sāpes, gan priekus. Kas iet pāri, tas iet.

Pasaule tevi ir pārsteigusi?
Jā. Ar to, ka lielākā daļa mani atbalstīja. Sapratu - lielākoties tas, kā cilvēki reaģē uz to, ko mēs darām, patiesībā atspoguļo viņu pašu lietas. Man personīgi bija ļoti grūti, ka ilgi bija jādzīvo duālā realitātē. Ka nevarēju būt patiess, ka bija jāizliekas. Ka neļāvu sev izpausties.
Atzīstu, ka gadiem ilgi daudzas lietas un jūtas, emocijas, kuras biju spiests apspiest, noklusēt reālajā dzīvē, es sublimēju, izspēlēju savās lomās.

Tāpēc izvēlējies aktiera profesiju? Lai drošā veidā izjustu to, ko nedrīkstēji dzīvē?
Sākumā es mācījos klavierspēli, stājos Mediņa mūzikas skolā, bet izlasīju sludinājumu, ka Rīgas kinoaktieru studijā tiek uzņemti studenti. Slepus aizgāju, izturēju konkursu. Pametu mūzikas vidusskolu. Tā 1982. gadā sākās mans aktiera ceļš. Ļoti, ļoti sen. Toreiz man bija septiņpadsmit gadu. Un es dabūju tieši to, ko gribēju. No bērnības gāju uz Dailes teātri, bezmaz uz visām izrādēm. Uz Jaunatnes teātra, operas, baleta izrādēm - tie visi pēc tam bija baigie notikumi. Mēnesi ar to varēja dzīvot. Arī brauciens uz Rīgu bērnībā bija baigais notikums, jo nāku no Pļaviņām. Bet teātris… Es ļoti, ļoti to gribēju. Un dabūju.

Ko teica vecāki, kad uzzināja- esi iestājies aktieros?
Es to slēpu diezgan ilgi, līdz piezvanīja mūzikas skolas direktore, lai uzzinātu, kāpēc neapmeklēju mācības. Tiešām nezinu, ko es toreiz biju domājis, man vienkārši bija grūti saņemties un vecākiem pateikt, ka esmu aizgājis prom. Jo - kas es par aktieri? Un vēl kinoaktieru studija, kas pat nebija nekāda īsta mācību iestāde. Un - kas tu būsi un vai tiksi? Vai tevi ņems? Tad nu es katru rītu cēlos, izlikos, ka eju uz mācībām, bet gāju uz kino un skatījos filmas, līdz tas nāca gaismā. Man bija šausmīgs kauns, kad tas viss nāca gaismā.
Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz viņi to pieņēma. Līdz sāka braukt uz Rīgu skatīties izrādes.

Tu darītu to vēlreiz? Izvēlētos teātri?
Negribētu. Esmu to iepazinis pēc pilnas programmas. Tagad es darītu kaut ko pilnīgi citu. Lai saprastu, ko īsti, man svarīgi iepazīt, satikt sevi. Tādēļ tagad esmu ieplānojis piedzīvojumu, kas saistīts ar ceļošanu. Daudz svarīgāk par profesionālām lietām man šobrīd šķiet izpētīt sevi kā personību. Tas ir ceļš, kas šobrīd man ir svarīgs. Un esmu apņēmības pilns to realizēt.

Otrā saruna 2022. gada rudens

Esmu daudz domājis par mūsu pirmo sarunu. Zini, tas cilvēks - tāds, kāds viņš bija - pilnībā ir miris. Ir tik daudz noticis, kas kardināli mainījis manu dzīvi.
Tas, kas ir ar mani noticis šā gada laikā… Es vairs vispār neskatos pagātnē. Mans izejas punkts ir tikai šodiena un uz priekšu. Pagātnes vairs nav. Arī dienasgrāmatas, ko rakstu, - tas notiek tikai ar mērķi izmantot nākotnes projektos.

Sāksim no sākuma. Gada griezumā - kas ir tavi lielākie emocionālie pieturas punkti?
Vispirms mana aiziešana no teātra. Tad nomira suns. Tas, ka vienatnē realizēju savu ceļojumu uz Bali. Es atgriezos mājās.

Kāpēc brauci tieši uz Bali?
Īsti nezinu. Un neesmu pārliecināts, ka gribētu vēlreiz uz turieni doties. Man bija kaut kāda ārprātīga, pat man pašam nesaprotama degsme, kas noteica to, ka uz turieni aizbraucu. Šī degsme savu ir padarījusi. Esmu izdarījis to, kas man bija jāizdara. Izdzīvojis to, kas bija jāizdzīvo, un uzzinājis par sevi to, kas bija jāuzzina. Un viss. Man pat nebija tik ļoti svarīgi būt tieši Bali, kā doties vienam ceļojumā un nokļūt vietā, no kuras nebūtu tik vienkārši atgriezties atpakaļ, pirms es nebūšu piedzīvojis to, kas man jāpiedzīvo.

Kāpēc brauci vienatnē?
Jo zināju, ka jebkurš cilvēks, kurš būs blakus, novērsīs manu uzmanību no sevis paša. Un līdz ar to tas viss aizies pilnīgi citā virzienā. Pēc dabas esmu ļoti empātisks. Ja blakus būtu otrs cilvēks, es visdrīzāk pieslēgtos viņam un pazaudētu sevi, savas vajadzības. Visa šī ceļojuma mērķi.

Tu saki - tas cilvēks, kāds tu biji, ir miris. Ko tādu tu Bali piedzīvoji?
Absolūtu emocionālu sabrukumu. Un virkni atklāsmju par sevi kā cilvēku un personību. Viss sākās ar to, ka ierodoties tiku uz 17 dienām ievietots karantīnā. Šausmīgā motelī, kas izskatījās pēc bordeļa. Atmosfēra tajā bija drausmīga, jo lielākā daļa cilvēku īsti nesaprata, kāpēc tur atrodas. Bija lielas aizdomas, ka tas viss bija tāds organizēts naudas pelnīšanas veids - ja nu tu šeit esi atbraucis, kāpēc gan tev nepasēdēt arī karantīnā… Jo, protams, šis prieks maksāja ļoti, neadekvāti dārgi. Tur sapratu, cik svarīgi ir nopietni izturēties pret ceļojumu apdrošināšanu; ļoti novērtēju, ka beigās šīs izmaksas man tika atlīdzinātas.

Kas tev bija visgrūtākais?
Iepriekš neiedomājos, ka ilgstoša atrašanās četrās sienās man būs tik traumējoša un grūti izturama. Emocionāli es sabruku tieši tad. No malas šķiet, kas tad tur - sēdi, lasi grāmatas, vingro, vari sazvanīties, dators ir, skaties filmas… Kas nekait! Bet kaut kā nekas no tā man nepalīdzēja. Tas viss nekādi nepasargāja no eksistenciālām domām. Vienā brīdī pat uznāca doma - vai es vispār esmu kaut kur aizbraucis? Varbūt tas ir kāds realitātes šovs, varbūt visu laiku tieku novērots? Aiz loga bilde, kas nemainās, ārā iziet nav iespējams, vienīgā saskarsme ar ārpasauli ir brīdis, kad atver istabiņas durvis, lai paņemtu ēdienu. Tā ir vienīgā iespēja noticēt, ka esi tropos, jo tev burtiski virsū gāžas siltais gaiss. Bet tas arī viss. Un tad tu sāc domāt - cik ilgi es vēl te būšu? Varbūt tas nebeigsies nekad? Un ko tad, ja tests būs pozitīvs… Man reāli sākās panikas lēkmes.
Bet ar karantīnas viesnīcu nekas nebeidzās - man pateica, ka man ir omikrons, kaut arī testi bija negatīvi. Neviens manī neklausījās - ārsts zina labāk -, un mani aizveda uz infekciju slimnīcu.

Kā tas iespējams, ja testi bija negatīvi?
Tu tur neko nevari izdarīt. Tu esi absolūti bezspēcīgs. Absolūta nulle. Viņi pasaka, ka tevi vedīs, un tā tas arī notiek - armijas konvoja pavadībā. Pirms tam pa savu logu biju to redzējis un domāju - ārprāts, kādas šausmas! Nedod Dievs tikt tajā mašīnā! Nu, bet es tiku tajā mašīnā. Jo tad, kad tas notiek, nav variantu ne aizstāvēt savas tiesības, ne aizbēgt, tevi vienkārši iešķūrē tur iekšā, un viss. Arī pase ir atņemta. Tu esi vienkārši nekas. Un patiesībā nezini, kas ar tevi notiks. Viņi izpilda instrukcijas, un nevienu nekas neinteresē.
Biju lielā izmisumā. Sapratu - tas ir absolūti viss. Galējais punkts. Esmu izmēģinājis visu. Izraudājies. Arī ķermenis jau sāpēja no pretestības.
Domāju - es neko sliktu negribu, esmu te atbraucis ar labiem nodomiem, bet ir, kā ir. Un tagad man vairs nav variantu, man vairs nav spēka pretoties. Lai notiek, kas notikdams. Piedzīvoju to sajūtu, kas ir absolūtā paļaušanās. Man ne vien bija izsisti visi ieroči, bet es arī nekādi nevarēju ne izskaitļot to, kas notiks tālāk, ne arī kaut kā ietekmēt procesus. Atlika vien spēt pieņemt notiekošo un paļauties uz kaut ko augstāku, kaut ko vairāk, kaut ko gudrāku un spēcīgāku par mani.
Šī paļaušanās atklāsme un tas spēks, ko ar to ieguvu, bija man pirmais šoka moments. Infekciju slimnīcā sabiju tikai trīs dienas. Labi, ka tā.

Un tad tu iepazini Bali?
Jā, un saņēmu otro dāvanu - aizkustinājumu, ko izraisa dabas skaistums. Iepriekš ko tādu - katarsi - biju piedzīvojis, tikai baudot mākslu, tagad arī daba manī izraisīja dziļu pārdzīvojumu. Sajutos, it kā būtu kādā Žila Verna aprakstītā piedzīvojumā. Tagad redzu dabas skaistumu arī šeit, Latvijā. Apstājos un priecājos par to, ka ir skaisti. Baudu un iedvesmojos.
Vēl Bali pirmo reizi izjutu brīvību - ka tu atrodies kaut kur ellē ratā, bet jūties absolūti droši, pilnībā brīvs. Man tika dāvāta sajūta, ka mani sargā, ka esmu drošībā, ka man nekas slikts nenotiks.

Vai zini, kas tevi sargā?
Domāju, tas ir Dievs, sargeņģelis, kaut kādi augstākie spēki. Esmu pārliecināts, ka, pateicoties saviem dziļajiem pārdzīvojumiem un iegūtajām atklāsmēm, esmu nonācis kontaktā ar augstākiem, sakrāliem spēkiem. Tagad ļaujos šai plūsmai un jūtu, kā tieku vadīts.

Varbūt viss notika tāpēc, ka spēri pirmo soli un uzdrošinājies būt godīgs pret sevi?
Jā. Es biju spiests, uzdrošinājos un pieņēmu sevi. Atzinu savas bailes un robežas. To, ka varu tikai to, ko varu. Ka patiesībā… Zini, mans lepnums - tas tika vienkārši nospiests pie zemes. Un, ja nav tā liekā lepnuma un tu ej pie cilvēkiem, runājies, ja nepieciešams, lūdz palīdzību, tad visas durvis vienkārši atveras.

Ko vēl tev atnesa ceļojums?
Vēl piedzīvoju interesantu pieredzi, kad mācījos braukt ar motorolleru. Tas bija izaicinājums pats par sevi, arī tāpēc, ka tur ir kreisās puses satiksme. Bet bez motorollera nevarēja iztikt, man nācās, lai gan, jāatzīst, man nebija īpašas vēlmes to darīt. Bet Bali pilsētas nav paredzētas gājējiem, tur nav ietvju, tad nu visi jau no bērna kājas brauc.
Mēģinot braukt, es atminējos, ka tēvam bija motocikls. Atcerējos, kā sēdēju viņam aizmugurē, un viņš mani veda. Padomāju, ka tagad mācos braukt ar motorolleru, un kaut kā intuitīvi palūdzu viņam, lai stāv man līdzās un pasargā. Un tā arī bija. Burtiski jutu viņa klātbūtni un atbalstu. Tas ir būtiski, ka sāku domāt par tēvu, par kuru gadiem nebiju iedomājies. Viņš nomira deviņdesmito gadu sākumā. Bet tur, tajā brīdī, sajutu viņu kā dzīvu. Iespējams, tas bija veids, kā mēs ar viņu noslēdzām kaut kādu iekšējo, nepabeigto sajūtu.

Kā saprati - laiks braukt mājās?
Man nebija biļetes atpakaļ. Es vienkārši gaidīju, kas notiks. Tad pēkšņi sajutu, ka man šausmīgi sāk pietrūkt Latvijas gaismas pustoņu dabā, Latvijas zemes pat tīri fiziskā nozīmē. Latviešu valodas. Prātā atausa Brigadere, Jaunsudrabiņš… Agrāk man tas likās pats par sevi saprotams, bet, esot tur, sapratu, cik ļoti pēc tā visa ilgojos. Pievēru acis un jutu priežu smaržu - tādu, kāda parasti ir pie jūras. Jo tur visu laiku viss ir vienāds. Sapratu, ka man būtu ļoti grūti, ja es nekad nevarētu atgriezties mājās, un nopirku biļeti. Mani momentā tā kā atlaida.
Arī tā ir mana atklāsme, ka manī mīt tāds Sprīdīša sindroms. Sapratu, ka mana vieta ir šeit, Latvijā. Tagad zinu, ka nevaru iedomāties sevi dzīvojam kaut kur citur. Vai nu tā ir senču vilkme, vai zeme, bet agrāk nenojautu, ka man dzimtene, Latvija, būšana, dzīvošana šeit ir tik ārkārtīgi būtiska.

Kā bija atgriezties?
Man bija šausmīgas bailes atgriezties. Nenormālas. Karantīnas dēļ man bija ļoti grūta aklimatizācija Bali, bet, arī atgriezies Latvijā, es divas nedēļas jutos vienkārši salauzts. Nenormāli salu, man nepārtraukti bija auksti, vienu brīdi likās, ka šeit dzīvot ar manu jauno pieredzi vienkārši nebūs iespējams. Bet pēc divām nedēļām sajutu, ka organisms sāk aprast, ieņemt man komfortablu veidu, vairs nesāp, nesalst…
Tad apjautu, ka atkal esmu tādā kā nulles punktā. Un tas man dod ārkārtīgu brīvības un viegluma izjūtu. No vienas puses, it kā skaidri nezinu, ko tālāk savā dzīvē darīt, man nav tāda strikta plāna. Bet, no otras puses, tas dod iespēju uzdot sev jautājumu - kādēļ es dzīvoju? Un beidzot godīgi pašam sev uz to atbildēt. Šobrīd man ir ārkārtīgi svarīgi atrast veidu, atbildi, caur ko es varu būt noderīgs cilvēkiem ar to, ko daru. Kā lai nododu savu pieredzi - arī bez vārdiem, bet ar sajūtām, emocijām.

Kā tev iet ar iecerēm?
Visu, ko esmu vēlējies, dzīvē vienmēr esmu realizējis. Tagad esmu sapratis, ka nekas no tā, ko piedzīvoju, pārdzīvoju Bali, nav noticis tāpat vien, tas viss man ir iedevis tēmu izrādei. Līdz ar to tagad strādāju pie savas stāvizrādes. (Paralēli arī pie izrādes “Kaimiņi”, kuru iestudē režisore Liene Šmukste - redakcijas piezīme.) Bet, runājot par mantiskām lietām… Man tās nekad nav bijušas būtiskas, arī īpašumi ne. Zini, kā citiem - gribu māju pie jūras, un, ja to dabūšu, puse dzīves sapņu būs realizēta. Man tā nekad nav bijis. Bet tagad, kad atkal esmu ceļa jūtīs, jo man drīz būs jāpārvācas uz citu mājvietu, aizdomājos, kāpēc man nekad nav bijis interesanti ieguldīt enerģiju, lai radītu māju sev. Tieši pirms mūsu sarunas es staigāju - mums te, Kuldīgā, ir brīnišķīgi skaista taka. Tā gāju un iedomājos - ja man nebūtu mantu, kas tomēr vēl varētu noderēt, es vienkārši varētu iet pa šo taku, iet un iet… Varbūt man būtu savas mantas jāizpārdod? Vai jāieliek kādā noliktavā? Man vispār nav būtisks tas pieturas punkts uz zemes. Un mantas kā tādas. Bet man nav atbildes, kāpēc tā. Iespējams, lai es attīstītos. Skatījos apkārt - māja pie mājas, un visās dzīvo cilvēki -, bet man nav nekā. Drausmīgi. Bet pilnīgi iespējams, ka tā ir pareizi manam raksturam. Jo pēc dabas esmu laisks. Man patīk izbaudīt, ļauties slinkumam, ļoti patīk vērot estētiku, skaistumu, un, ja es atrodos tādā vidē, labprāt neko nedarītu. (Smejas.) Bet kaut kā tie sadzīves apstākļi neļauj ieslīgt tajā komforta zonā. Un, lai kā man reizēm tas nepatiktu, saprotu, ka dažādu situāciju risināšana man palīdz attīstīties. Vismaz tā es to sev skaidroju. Domāju, ja man būtu stabila dzīvesvieta, es nekur no tās negribētu iet prom. Es tikai pa to māju vien ņemtos, grābtu dārzā lapas, man brauktu ciemiņi, un būtu tik labi… Bet varbūt nākotnē tā būs, vienīgi es vēl neesmu līdz tam nonācis. Neesmu izteicis Visumam tādu vēlēšanos.

No tevis staro tāds miers…
Pēc dabas esmu ļoti trauksmains. Es cenšos nevis izlikties, ka trauksmes nav, bet pieņemu to un skatos, kur tā mani aizved. Šī trauksmes atzīšana man ļauj būt mierīgam, lai gan esmu arī ārkārtīgi emocionāls. Bet arī to esmu pieņēmis. Vienkārši tas, ka to neslēpju, dod man iespēju sevi pieņemt kā cilvēku. Tikai tā es varu dzīvot.
Un vēl es vienmēr meklēju risinājumu. Nevis paceļu bezspēcībā rokas - viss cauri… Nē, es meklēju variantus, jo manī ir pārliecība, ka jebkurai situācijai ir risinājums, kas izvērtīsies man pozitīvā veidā.

Izklausās, pēdējā gada laikā esi bijis ārkārtīgi godīgs pret sevi un pasauli…
Jā. Arī tajā, ka šķīros no drauga. Tas bija mans lēmums. Bija sajūta, ka šīs attiecības vairs nav attīstošas, ka tās ir sevi izsmēlušas. Lai gan to pieņemt man bija ārkārtīgi grūti.

Viņš cīnījās par tevi, jūsu attiecībām?
Nē. Un man tas bija… Kaut kā sajutu, ka, iespējams, viņš jutās atvieglots, kad es pateicu - mums katram jāiet savs ceļš. Bet, protams, man bija ļoti sāpīgi, kad šķita - viņam tas bija tik vienkārši. Es domāju - jā, un tu tā mierīgi piekrīti? Tad sapratu, ka pareizi vien ir.
Tāda turbulence, ka nezini, kas īsti tikko notika un ko darīt. Tas pirmais šķiršanās moments bija skarbs, pat agresīvs. Bet es ātri sapratu, ka tā šo situāciju nedrīkst atstāt, jo man nebija miera. Protams, zināju, ka mēs nevaram vairs visu izrunāt. Un vai vajag? Bet jutu, ka nepieciešams procesu pabeigt cilvēcīgi. Es uzrakstīju īsziņu, ka labprāt satiktos, un, ja mēs varētu viens otram pateikt to, ko vēlamies pateikt, tas man būtu ļoti vajadzīgi. Mēs satikāmies vakariņās. Viss bija mierīgi. Un tas bija ļoti labi un pareizi.

Vēl kāda personiska uzdrošināšanās?
Aizejot no JRT, mums bija noruna, ka joprojām spēlēšu vecajās izrādēs, bet, esot Bali, sapratu, ka vairs to nevaru. Ka neviens man to vairs nepiespiedīs darīt. Un es aizrakstīju īsziņu - vairs nebūšu. Līdz ar to tas arī bija viss. Mana aiziešana no teātra kolektīva tā kā uzkārās gaisā. Nevienam nebiju pateicis - paldies, kolēģi; atvadījies. Un tā sajūta bija… Daudz par to domāju, par saviem kolēģiem, pat it kā speciāli nedomāju, bet ik pa laikam tiku it kā atsviests tajā atpakaļ. Un sapratu - man šis nav nokārtots. Es neesmu ar to ticis galā. Jo zini, kā izskatījās - es aizeju ar augsti paceltu galvu, man tas ir beidzies un neko daudz nenozīmē. Bet, kā izrādījās, man šī pieredze, cilvēki, daudzie gadi, piedzīvotais nozīmēja ļoti daudz. Sapratu, ka tas nav izsāpēts, ka man joprojām sāp. Pēc ceļojuma beidzot biju gatavs aiziet pie saviem teātra kolēģiem un sarīkot atvadu ballīti. Sazvanījos ar Baibu Broku, izstāstīju viņai ideju, Baiba teica - ak, cik forši! Uzrakstīju ielūgumu, viņa pielika pie ziņojumu dēļa. Un tad tas notika.

Kā bija?
Man bija nenormāli, ārprātīgi bail. Es baidījos no tā, ko man kāds pateiks. Ka man pārmetīs, teiks: “Kāds tu esi cūka! Aktieris nedrīkst domāt par sevi. Tu nedrīkstēji iet projām!” Iedomājies - pat gadu pēc tam, kad biju aizgājis no teātra, man joprojām bija bail!
Es arī nebiju gandrīz nevienu saticis pēc aiziešanas…

Vai tad cilvēkam primāri nav pienākuma pašam pret sevi?
Ir. Tā ir. Bet man tas viss… Tas, ka man varētu būt pienākums pret sevi, jūtas, emocijas… Tas, ka es vispār drīkstu kā cilvēks kaut ko just… To sāku apgūt tikai pirms kādiem diviem gadiem. Tikai tad pirmo reizi man radās doma - pag, bet ko es gribu? Pag, bet vai šis viss, kas te notiek, vispār ir man pieņemami? Un - vai es vispār drīkstu gribēt arī kaut ko pilnīgi citu? Vai man drīkst būt savs viedoklis? Vai man drīkst būt laiks sev? Vai es drīkstu paust to, kas nesaskan ar citu viedokli un vēlmēm? Nu jā…
Man bija ārkārtīgi bail satikt savus kolēģus, bet es zināju, ka nav variantu, tas ir jāizdara, šis process ir jānoslēdz. Es aizgāju, atnesu dzeramos, paldies meitenēm - grimētājas man palīdzēja sagriezt ēdamo.
Paralēli augšā gāja izrāde Meklējot spēlmani, kur Kaspars Znotiņš ielēca manā vietā. Un es sajutu, ka uztveru to vienkārši, ka esmu brīvs. Lai gan, kad, ieejot grimētavā, ieraudzīju, ka nav mana galdiņa, manas vietas… Tas radīja mazliet tādu sajūtu, it kā es būtu nomiris un dzīve ritētu tālāk. Bet citādi - piedzīvoju tik foršu vakaru! Man bija liels gandarījums, ka to izdarīju. Tagad man nav jāslapstās, ejot garām teātrim, droši varu skatīties acīs kolēģiem.

Sajuti, ka viņi tevi gaidīja?
Jā. Viņi mani gaidīja. (Aizkustināts.) Biju sapratis, cik man ir būtiski viņus satikt, bet nezināju, ka arī viņiem esmu svarīgs.
Man pietrūkst šo cilvēku. Tā tomēr ir visa mana dzīve. Tagad saprotu, ka toreiz, pirms aiziešanas, nebiju ticis līdz tam, ka varētu pateikt - paklausieties, es vairs tā nevaru. Nespēju. Man vajag paņemt brīvu. Citādi manis nebūs vispār. Es arī esmu cilvēks. Bet aktierim ir tā sajūta, ka, ja kaut ko tādu pateiksi, tevi izmetīs ārā. Un viss, cauri. Vai nu tu vari, vai arī nevienam neesi vajadzīgs.

Iespējams, tāda sajūta mūsdienās ir daudziem. Kas īsti šobrīd ir mainījies tevī?
Pirms pāris nedēļām domāju, ar ko atšķiras šis no pagājušā gada rudens. Šķita, ka iepriekš biju laimīgāks, jo biju tādā kā eiforijā, aizgājis no teātra, dzīvojos sev nepazīstamā absolūtas brīvības izjūtā, kāda rodas, kad visu esi aizmetis prom. Man priekšā bija ceļojums. Biju arī pārvācies uz Kuldīgu… Tagad esmu izdzīvojis savu Bali sapni. Sapratis, ka, arī izštepselēts no teātra, es esmu dzīvs. Burtiski it kā mācos no jauna staigāt. Un man ļoti patīk šī sajūta, jo kaut kādā veidā atgriež bērnībā, jaunībā, kur jūti, ka kaut kas sākas.
Bet, runājot par to, kas tad ir tās atšķirības starp mani tagad un pirms gada… Pirmkārt, tā ir izpratne, ka… vai var teikt, ka dzīve ir vienkārši eksistence? Un prieks par dzīvi? Varbūt māksla ir atrast gandarījumu tajā, ka no rīta pieceļos, neko baigi nedomāju, priecājos par ikdienišķām lietām un vienkārši esmu? Es nezinu. Man tagad ir ārkārtīgi svarīgi atrast to savu noderīgumu cilvēkiem. Tas arī noteiks manu eksistences attīstību. Šobrīd ļaujos. Mācos ļauties. Bet vienlaikus arī visu laiku sev uzdodu jautājumu, ko es gribu un ko negribu. Ko darīšu un ko nekad nedarīšu. Izpētu kaut kādas robežas. Vēl esmu sapratis - kā cilvēks attīstos tikai caur cilvēkiem. Tikai attiecībās. Man tas ir ārkārtīgi svarīgi.