Tieši no Kannu kinofestivāla starptautiskajā filmu festivālā RIGA IFF tika izrādīta režisora Maksima Nakoņečnija filma Butterfly Vision (Tauriņa redze), kas stāsta par kara notikumiem Ukrainā. LILITAI bija unikāla iespēja satikt un intervēt galvenās lomas atveidotāju Ritu Burkovsku, parunāt par filmas vēstījumu, notikumiem viņas dzimtenē, sievietes spēku un izvēlēm.
Kaut kur pasaulē, ne tikai Ukrainā, ik mirkli iet bojā cilvēki, bet tajā pašā laikā citur kāds dzīvo savu dzīvi - restorāni, skaistas lietas, jautrība, ceļojumi… Iespējams, mēs iepriekš nebijām tik skaudri apjautuši pasaulē valdošo dualitāti.
Teiksim tā - arī Ukrainā vietām valda šausmas, cieš un mirst cilvēki, bet ir vietas, kur joprojām notiek dzīve. Tajā pašā Kijivā joprojām ir restorāni, kas darbojas, meitenes, kas uzliek meikapu un uzvelk skaistas kleitas. Un visur, kur vien vēl ir iespējams tikt siltā dušā, cilvēki ar lielāko baudu to dara. Arī ietur siltu, gardu maltīti. Un tas ir pareizi un cilvēcīgi. Nebūtu labi, ja tagad visiem viss labais tiktu atņemts. Ja tagad visa pasaule ciestu. Būtiskāk par to ir mācēt pareizi reaģēt uz notiekošo. Nespēlēt paslēpes, kaut kādas dīvainas lomu spēles. Neizlikties, ka ir iespējams būt remdeniem, pelēkiem, kaut ko nogaidīt.
Pašlaik pasaule atrodas vēsturiski ļoti būtiskā posmā, un atpakaļceļa vairs nav. Daudziem joprojām gribas sev iestāstīt, ka viss pāries, bet tā tas nav - to, kas nodarīts, nav iespējams aizmirst. Tas nepāries. Mani vairāk mulsina tas, ka ļauni darbi tiek attaisnoti ar - bet viņš tā negribēja, jo būtībā taču ir labs. Vai - viņš tā negribēja, bet ko citu varēja darīt, viņam taču ir biznesa intereses… Vai arī - tu tikai nesāc par to runāt, viss, ko panāksi, būs konflikts, un tas taču nebūs smuki. Neizskatīsies, neizklausīsies smuki. Tā ir problēmas sakne. Hipokrātisms.
Ja cilvēks uz pasaulē notiekošo reaģē adekvāti un paralēli, piemēram, iet uz manikīru, man tas šķiet normāli. Un esmu pārliecināta, ka arī tiem, kas atgriežas no frontes līnijas, aiziet uz spa vai manikīru, izbaudīt vēl kādas citas normālas dzīves lietas nāk tikai un vienīgi par labu. Jo saskaršanās ar normālu dzīvi dod cerību.
Filma Butterfly Vision jeb Tauriņa redze stāsta par Krievijas un Ukrainas kara notikumiem Donbasā. Tās galvenā varone Ļiļa ir pretgaisa izlūkošanas speciāliste, kas nonākusi gūstā, cieš no fiziskas un seksuālas vardarbības. Un paliek stāvoklī. Atbrīvota no gūsta, viņa dažādu apstākļu dēļ neveic abortu. Paralēli Ļiļa spiesta sastapties ar pasauli, kas gatava viņai piedēvēt visdažādākās lomas. Mediji no sievietes veido varoni vai ļaundari - pēc savām vajadzībām, savukārt ģimene nespēj saprast, kā veidot attiecības ar kādu, kurš ir piedzīvojis neaprakstāmo.
Varbūt, ja cilvēkos būtu vairāk attīstīta empātija, pasaulē ciešanu būtu mazāk?
Nezinu gan. Mēs varam par šo tēmu filozofēt, bet praksē… Pusgadu lūdzām aizvērt debesis, jo virs mums lidoja raķetes, bet tagad lido irāņu droni. Lūk, šodien Kijivā joprojām notiek dronu uzbrukums no Kaspijas jūras (rāda lietotni telefonā, kas uzrāda trauksmes signālus Kijivā), kuru mērķi ir infrastruktūras objekti… Esmu sapratusi, ka karš ir tāda lieta, kurā vienmēr ir sava loģika, sistēma un struktūra. Ja to izprot, iespējams izdzīvot.
Kas tā par loģiku?
Nu, piemēram, artilērija uzbrūk tādā veidā, bet karavīri citā. Droni lido - tu zini, ar ko jārēķinās. Tā varētu turpināt un turpināt. Protams, tas viss ir ļoti grūti. Bet, atgriežoties pie jautājuma par empātiju, reizēm es aizdomājos par to, ka, iespējams, ir ļoti daudz kritēriju, kas to veido. Ņemsim, piemēram, Šveici. Nesen izvērtās interesanta diskusija. Šveicieši nespēja izlemt, sūtīt vai nesūtīt uz Ukrainu paramediķus, jo, pēc viņu loģikas - kāda jēga ārstēt karavīrus, ja viņi tik un tā pēc tam plāno atgriezties frontē? No miermīlīgas valsts ierēdņu puses droši vien saprātīgs domu gājiens, un jāpiekrīt - absolūta resursu izniekošana.
No manas puses - ārkārtīgi infantila kara situācijas izpratne. It īpaši situācijā, kad mēs nevienam neuzbrūkam, mēs aizstāvamies. Aizstāvam savu zemi, dzimteni. Viss, ko lūdzam - palīdziet mums to izdarīt.
Bet man ļoti nepatīk citiem stāstīt, skaidrot, kas jādara, man vienmēr šķiet, ka vienkāršāk visu izdarīt pašai. Ir skaidrs - ja pasaule ātri nesapratīs, kas ir kas, tai būs jātiek galā ar globālām sekām. It kā jau vēsturē ir bijis gan Staļins, gan Hitlers, vajadzētu būt pietiekamai pieredzei, lai izdarītu secinājumus laikus…
Varbūt tas ir kāds planētas karmas vai notikumu secības loģiska iznākuma jautājums?
Manī arī virmo tieši šāds jautājums. Tas ir ļoti, ļoti interesanti. Nezinu, kāpēc, jo te it kā nav nekādas loģikas. Nav skaidrs, kāpēc kādam nav saprotamas acīm redzamas un skaidras lietas. Līdz ar to, iespējams, te arī ir kaut kāda muļķīga priekšstatu spēlīte. Kādam tā ir iestrēgusi vainas izjūta par Otro pasaules karu. It kā jau sen ar šo jautājumu būtu vajadzējis tikt galā, jāattīrās, jāspēj atzīt nodarīto un jāattīstās. Bet nē - viņš ir iestrēdzis, turklāt uz nepareizajām sliedēm. Citiem atkal ir kādas savas merkantilas intereses, bet kāds ir par gļēvu, vēl kāds, kā jau minēju, infantils, ko cenšas piesegt ar pseidointelektuālismu.
Mēs visi esam dzimuši citādos laikos, nekā tagad dzīvojam, un mums visiem ir bijušas iespējas izdarīt izvēles. Un mēs tās esam izdarījuši. Pilnīgi jūtu, kā Ukrainā šobrīd izzūd upura stigma; gadiem ilgi ar to staigājām. Mums taču arī reiz bija jānes ziedi nezināmiem pieminekļiem un jādara visas tās lietas, kas patiesībā nenozīmēja neko. Bet mēs tam visam pateicām nē. Un tas mūs atbrīvoja. Ukrainas tauta pieņēma lēmumu, ka nav gatava kalpot. Vairs ne.
Mums, latviešiem, šī doma, vēlme atbrīvoties, cīņa par sevi, dzimteni, patību ir ļoti pazīstama…
To var ļoti just. To, ka latviešiem šie procesi ir pazīstami. Esam ārkārtīgi pateicīgi par lielo atbalstu, ko sniedz Latvija, Lietuva, Polija, Igaunija, Somija. To var just skatienu, apskāvienu, intuīcijas līmenī, te nekas daudz nav vārdos nevienam jāskaidro.
Bet tajā pašā laikā, esot šeit, Latvijā, esmu ļoti pārsteigta, cik tomēr šeit daudz ir krievu valodas. Man pat šķiet, ka dzirdu to daudz vairāk par latviešu valodu. Vai jūs paši to manāt?
Parunāsim par Kannu festivālu. Kādas bija sajūtas, prezentējot filmu Tauriņa redze? Tā ne vien tikāt īpaši izcelta kā filma, kas ataino šobrīd pasaulē aktuālus notikumus, bet arī kopā ar filmēšanas grupu uz sarkanā paklāja noorganizējāt performanci, lai pievērstu Ukrainā notiekošam vēl lielāku uzmanību.
Tagad es neesmu un nevaru būt tikai aktrise, kas pārstāv savu filmu un gozējas uz sarkanā paklāja, pat ja tas paklājs atrodas Kannās, kas, saprotams, ir katra aktiera sapnis. Vispirms es pārstāvu valsti, kurai ir ārkārtīgi svarīgi pievērst visas pasaules uzmanību netaisnībai un tā, iespējams, saņemt kaut vēl mazliet vairāk atbalsta un reālas palīdzības. Līdz ar to, no vienas puses - jā tas bija nereāli skaisti: miers, smaidīgi cilvēki, dzirkstoši dzērieni, grezni apģērbi, jūra…
Jo uz Kannām es atlidoju no Krematorskas, kur pirms tam darbojos kā kara žurnāliste. Tur notika aktīvi uzbrukumi, un tas viss bija ļoti nepatīkami. Teikšu godīgi, biju nobijusies. Arī par savu dzīvību un drošību. Līdz ar to tik drīz pēc karadarbības zonas atrasties Kannās man nozīmēja burtiski svinēt dzīvi - celebrate my life. Tas bija tik atvieglojoši - dzīvot. Satikties ar cilvēkiem, sarunāties, izrādīt filmu, smieties - tā bija absolūta laime un atvieglojums. Un arī ļoti liels kontrasts pāris stundu, dienu laikā. Sapratu, ka cilvēks, kurš piedzīvojis to, ka viņa dzīve var tikt atņemta jebkurā brīdī, kā nekad spēj novērtēt luksusu, kas saucas - esmu dzīvs. Un pilnasinīgi to izbaudīt.
Bet, no otras puses, nav nekā, ko es nevarētu izdarīt, kas man liktos par grūtu, lai kāds mani izdzirdētu, ieraudzītu un ieklausītos, ja tas nāk par labu manai dzimtenei.
Un kā bija atgriezties?
Es priecājos arī par to. Jo vienalga, kur atrodos, daļa manis tik un tā ir mājās, Ukrainā. Patiesībā man ir grūtāk pārdzīvot uzbrukumus un uzlidojumus, atrodoties ārpusē. Tā ir īsti traumatiska pieredze. Telefonā ir vairākas lietotnes, un visu laiku sekoju līdzi tam, kas notiek mājās - gan manā dzimtajā pilsētā, gan tajās, kur atrodas man tuvie cilvēki, un arī tam, kā notiek karadarbība. Mums ir visa informācija par air raid sirēnām, kad sākas uzlidojumi, par bunkuriem, par visu. Līdz ar to mentāli un ar sirdi es nepārtraukti atrodos tur, pat ja fiziski šobrīd esmu šeit, Latvijā.
Kā ir pārdzīvot par tuvākajiem un reāli nespēt neko darīt? Kādā intervijā teicāt, ka, sākoties uzbrukumam, izgājāt paramediķu kursus, lai tikai nebūtu “bezpalīdzīga aita”.
Mana mamma ir tur, bet es par viņu nepārdzīvoju. Tā esam sarunājušas, ka es nepārdzīvošu par viņu, bet viņa par mani; abas apsolījām viena otrai, ka jebkurā situācijā izdarīsim labāko, ko varēsim. Un es pie tā turos. Bet, protams, tagad, kad sākās uzlidojums, mammai aizsūtīju ziņu - kā tev ir? Viņa atbildēja - paņēmu suni un izgāju koridorā. Bet es taču zinu, ka viņa dzīvo augšējā stāvā… Nedrīkst sev ļaut par to domāt, bet varu, piemēram, paļauties, ka mamma tiks galā, ka viņa ir malacis, ka ir spēcīga, ka suns ir gudrs. Ka tagad tiek bombardētas konkrētas infrastruktūras. Ka viss būs labi. Kaut gan tas, protams, ir ļoti grūti. Ja es šobrīd būtu viņai blakus, iespējams, justos labāk. Bet vai labāk justos viņa? Tieši racionāla pieeja, ne emocionāla mums ir palīdzējusi šo visu laiku izdzīvot.
Runājot par paramediķu kursiem, kurus izgāju, ir tā, ka man šķita ārkārtīgi svarīgi zināt un prast. Spēt būt noderīgai. Saprotu, ka ir karavīri un civilie iedzīvotāji, lai gan manā izpratnē visi ir cilvēki, neviens nav mazāk vērtīgs. Bet man noteikti negribējās būt situācijā, kad es jūtos absolūti nejēdzīga un neiederīgi nederīga. Kā teicāt - bezpalīdzīga aita. Un tā jau ir katra paša izvēle, kam viņš ir vai nav gatavs.
Piekritīsiet, ka arī filma Tauriņa redze ir par izvēles brīvību un cīņu par savām tiesībām?
Jā, neapšaubāmi. Uzskatu, ka filma pat nav tik lielā mērā par sievieti, kā tas tiek pozicionēts, jo es nedomāju, ka ir pareizi tā dalīt - sieviešu sāpes un vīriešu sāpes. Mēs visi piedzīvojam vienādi lielas bailes. Mums visiem dzīve reizēm piespēlē vienādi lielus izaicinājumus. Man šī filma ir par to, kā spēt, kā atrast sevī iekšējo spēku nostāties uz pareizo izvēļu ceļa. Neaizvērt acis. Pat ja zini, ka apkārt notiek drausmīgas lietas. Tu turpini būt klātesošs un kaut ko darīt. Nevis ieņemt pasīvu, upura lomu, bet veikt savas izvēles, pastāvēt par sevi, lai cik arī tas būtu nežēlīgi, sarežģīti, lai cik nesaudzīgi būtu apstākļi. Tieši par šo visu man ir filma Tauriņa redze.
Drosme pastāvēt vai drosme izvēlēties - kas ir grūtāk?
Sabiedrībā pastāv kaut kāda domāšanas klišeja, ka, ja mēs kaut ko izvēlamies pēc sava prāta, tā, kā mēs gribam, kā mums patīk, tad mūsu ceļš būs viegls. No sērijas - nu tu dabūji to, ko gribēji, priecājies! Bet tā tas nav. Vai, pareizāk sakot, tā tas mēdz būt reti. Cilvēks var rīkoties atbilstoši savai sirdsapziņai vai sirdij, zināt, ka šīs izvēles ir pareizās, bet tajā pašā laikā apzināties visu to smago ceļu, kas līdz ar to viņam būs jāiet. Tomēr ir arī ieguvums - viņš nebūs nodevis sevi. Tur ir tā vērtība. Tādi smagi laiki kā tagad šos jautājumus ļoti aktualizē. Jo, ja cilvēks veic izvēles, balstoties bailēs, viņš atņem sev jebkādu iespēju pat pamēģināt izdzīvot savu likteni. Un viņa dvēsele, sirdsapziņa to zinās. Mēs varam mēģināt apmānīt apkārtējos, bet mums nekad neizdosies apmuļķot pašiem sevi. Tajā ir skaistums un arī traģēdija.
Filma risina vēl vienu smagu tēmu: varone, kuru spēlējat, gūstā tiek izvarota, paliek stāvoklī un iznēsā bērnu. Izvarotāja bērns - pasaules kultūrā plaši apspēlēts motīvs, šobrīd ļoti aktuāls temats. Kā uz to skatāties? Mācīties mīlēt šo bērnu? Veikt abortu? Vai te ir iespējams pareizs lēmums?
Protams, ir, esmu par šo jautājumu daudz runājusi ar sievietēm, kas cietušas no vardarbības un piedzīvojušas šādas sekas. Izvēle ir viennozīmīga - aborts. Filmā dažādu apstākļu sakritības dēļ (kā reizēm notiek arī dzīvē) šis variants nenotiek. Bērni kā tādi ir brīnišķīgi, īpaši, ja ir gaidīti, bet bērns, kas radies vardarbīga akta rezultātā, vienmēr nes pārāk lielu emocionālo slogu gan mātei, gan sabiedrībai, gan arī pats sev. Neuzskatu, ka bērns kā tāds ir sakrāls, svēts objekts. Vai ka aborts būtu grēks. Man personīgi nav tādas pieredzes, bet domāju, ka izvēlēties veikt abortu - tā jebkurā gadījumā nav psiholoģiski viegla izvēle sievietei. Līdz ar to nedomāju, ka būtu pareizi to sarežģīt ar nosodījumu, īpaši gadījumos, kad jau tā ir piedzīvota vardarbība. Sabiedrībai būtu jāpalīdz sievietei atgūties. Jāatbalsta viņa visos iespējamajos veidos.
Kā bija iejusties lomā, spēlējot tik smagu likteni?
Diemžēl šobrīd šāda dzīve ir daudzām sievietēm. Līdz ar to, lai solidarizētos, man gribētos teikt, ka neizjūtu to kā kaut ko ļoti nepanesami, neizdzīvojami smagu. Lai sagatavotos filmai, mēs tikāmies ar ļoti daudziem cilvēkiem, kuriem bija šāda veida pieredze. Un es sapratu, ka ne jau trauma, kuru mēs dzīvē piedzīvojam, nosaka, kas mēs esam. Jā, tā var noteikt, bet var arī nenoteikt. Mēs paši izvēlamies, te ir tā cilvēka brīvā griba. Bieži vien mēs neko daudz nevaram izdarīt ar to, kāpēc ar mums notika kāds traumatisks gadījums, lai cik daudz reižu to izspēlētu galvā. Tā notika, un viss. Tas jāpieņem. Bet mēs esam brīvi pieņemt lēmumu, kā dzīvosim tālāk. Vai šī trauma noteiks, kas mēs esam, vai nenoteiks. Un es satiku ļoti daudz brīnišķīgu sieviešu un cilvēku, kuri bija piedzīvojuši šausmīgas lietas, bet izvēlējās atstāt šo pieredzi tikai kā vienu no dzīves notikumiem.
Pilnībā piekrītu, izcils novērojums! Drīkstu jautāt, vai jums ir bijusi personiska pieredze ar traumas pārvarēšanu?
Manā pieredzē nav bijusi seksuāla vardarbība, bet esmu piedzīvojusi traumatisku bērnību. Un, jā, arī es izlēmu - tas, kas ir noticis bērnībā, nenoteiks, kas es esmu un kas es būšu. Man nav visu dzīvi tas jāvelk sev līdzi. Manuprāt, ja es tā darītu, tas būtu uzvarējis, bet tagad tā nav. Lai kas arī būtu piedzīvots, tam šobrīd manā dzīvē nav absolūti nekādas nozīmes.
Paldies par atklātību. Vai vēl kaut ko sapratāt, runājot ar šīm sievietēm?
Jā, vēl atklāju - jo tas tiešām man bija milzu atklājums -, ka izvarošana ne vienmēr notiek tā, kā to mēdz demonstrēt kino. Tā, kā mēs to klasiski iedomājamies.
Visbiežāk tas sākas diezgan miermīlīgi. Vīrietis atnāk pie sievietes, saka - gribi tēju? Viņa atbild - nē.
Bet viņš - nu tad parunāsim. Un tad tas aizvijas…
Līdz viņa pēc tam pati līdz galam nav pārliecināta - varbūt es esmu vainīga, varbūt nepietiekami skaidri pateicu nē…
Jā! Un tādu gadījumu mums apkārt ir simtiem, tūkstošiem. Un briesmīgākais ir ne vien tā fiziskā vardarbība, bet arī tas, ka tiek iedragāta pašpārliecība, un sieviete domā - es taču pati esmu vainīga. Tā ir mana vaina. Vai, vēl trakāk, sāk attaisnot varmāku - viņš, nabadziņš, nesaprata, ka es negribēju. Nesaprata, ka man sāpēja. Vai arī - es jau tāda pussieviete, es neprotu seksu… Vardarbības nianšu mums apkārt ir tik daudz.
Un vēl tas, ka daudzi šie stāsti tā arī paliek noklusēti. Vardarbība gan pret sievietēm, gan vīriešiem. Jo tam ir stigma, un neviens īpaši negrib atklāt, ka ir izmantots. Ka nav ticis galā. Ka tagad ir bojāta prece.
Kā to varētu mainīt?
Pieņemot lēmumu - trauma mani nenosaka. Tā nav mana vaina. Lai gan saprotu, ka tas nav tik vienkārši. Iespējams nepieciešama palīdzība.
Terapija. Arī filmā ir moments, kad manas varones ķermenis jau acīm redzami ar situāciju netiek galā - viņa nevar ēst, gulēt… Bet cilvēks joprojām to nesaprot. Arī sev atzīt - man ir nodarīts pāri - reizēm ir milzīga uzdrošināšanās un pat šoks. Tam arī ir nepieciešama drosme. Bet pēc tam nāk atvieglojums. Par to man stāstīja visas sievietes.
Aktrise, kā zināms, ieiet dziļi lomā. Vai pēc tam iespējams atgriezties atpakaļ sevī, kāda bijāt iepriekš?
Es nepraktizēju dziļu, empātisku ieniršanu lomā, tad droši vien būtu ļoti grūti to izturēt. Drīzāk esmu pētniece, kas, satiekot cilvēkus, piefiksē, kā viņi runā, kustas, pārņemu kaut kādas lietas, izrunāju viņu pieredzes, lai izprastu, nevis izlaižu visu caur sevi. Es spēlēju to, ko saprotu, arī lomām piekrītu tādām, kuras man ir saprotamas. Varones, kuras jau būtībā atbilst manam raksturam.
Bet tajā pašā laikā mani ļoti pārsteidza kara veterāni un veterānes, kuras ir jaunākas par mani gadus septiņus, desmit. Mēs braucām vienā liftā, es vēroju viņas un domāju…
Jūsuprāt, ir iespējama dzīve pēc kara?
Protams! Bet vai tad karā arī nenotiek dzīve? Kara un miera laika dzīve realitātē, kur tas nav iespējams, nemaz nedalās. Cilvēks kara laikā vēl vairāk atrodas šeit un tagad, jo ne mirkli nepamet sajūta - viņam cita laika, visticamāk, nebūs. Protams, tā ir ekstremāla pieredze. Bet cilvēki arī kara apstākļos iemīlas, smejas, ēd, priecājas, satiekas, izdzīvo dzīves spilgtākos mirkļus, iespējams, beidzot realizējas kā personības. Jo kas tad ir dzīve? Sēdēt uz dīvāna pie interneta?
Karš un vispār galējas situācijas izcili parāda, kas īsti ir cilvēkā. Kas dzīvo viņa galvā, kādas ir indivīda vērtību sistēmas. Interesanti, ka ir cilvēki, kurus karš nav mainījis vispār. Gan labā, gan sliktā nozīmē. Un ir tādi, uz kuriem skaties un redzi - ir Cilvēks. Un ir arī milzīgi zaudējumi, absolūtas vilšanās.
Mazliet par ko citu - ko jums simbolizē lielais taurenis, kas rādās sapņos filmas varonei?
Priekšnojautas. Iespējams, kaut kas kosmisks, kaut kas tāds vispārīgs, par ko mēs ikdienā aizmirstam, bet kas eksistē arī tad, ja mēs par to aizmirstam. Ir labi zināt, ka mēs esam, arī tad, ja esam to aizmirsuši.
Kur rodat spēku?
Izpratnē, ka visam pamatā ir cēloņsakarības likums. Mīlestībā. To gan sapratu nesen, ieraugot tik daudz cilvēciskas labestības, kā cilvēki kalpo cits citam šeit, uz Zemes, nesavtīgi palīdz… Mana sirds, to visu redzot, burtiski atplaukst, un skaidri jūtu, ka vēlos būt daļa no šāda veida darbības un vibrācijām.
Ir kaut kāds līdzsvars - jo lielāks top ļaunums, jo spēcīgāk attīstās labestība un dāsnums…
Viennozīmīgi. Diemžēl mīlestības dāvanu uz planētas Zeme cilvēki bieži vien izprot caur sāpēm un zaudējumu. Protams, ļoti gribētos, lai tas nenotiktu tādā veidā, lai mēs jau sākotnēji visi dzīvotu mierā un labestībā. Iespējams, kādreiz tā arī notiks. Bet šobrīd tieši sāpes ir tās, kas modina. Burtiski acīm redzams, ka cilvēki gatavi atteikties no sava komforta, lai palīdzētu otram, un tas ir labs, attīstošs process.
Kā ar mīlestību, mīļoto cilvēku, attiecībām jūsu dzīvē?
Tās ir. Es tā to jūtu. Domāju… Kara situācija visu ārkārtīgi paātrina. Vairs nav laika nebūtiskām prelūdijām. Iespējams, kaut kādās lietās esmu kļuvusi stipri vienkāršāka, arī pretenzijās pret sevi un mīļoto cilvēku. Un tas man palīdz burtiski lidot romantiskās jūtās.
Es jūtu, ka viss būs labi.