Laikos, kuros dzīvojam, iespējams, visbūtiskākā kvalitāte ir atrast sevī dzīvesprieku jebkuros apstākļos. Katrīna to spēj ne tikai attiecībā pret sevi, bet viņas enerģija, balss bazūnes, kas neapšaubāmi ir likteņa dāvana, jo tām nav iespējams neatsaukties, piecels kājās jebkuru. Kas ir šī apbrīnojamā meitene, sieviete, dziedātāja? Kur slēpjas viņas spēka mūžīgais dzinējs?

Vai tas, ka esi uz skatuves, ir kaut kā saistīts ar to, ka nāc no daudzbērnu ģimenes? Tā ir laba platforma, kur iemācīties sev pievērst uzmanību.
Iespējams. Bērnībā vienmēr vēlējos pārņemt uzmanību un mēdzu ļoti ātri par visu apvainoties. Tā bija viena no manām taktikām, kā tikt pie lietām un panākt savu. Varēju ieslēgties vannasistabā un stundām nenākt ārā, līdz panācu savu. Man bija sava spītība!
Bet es vienmēr arī jutos mīlēta. Mēs ar brāļiem un māsām caurām vasarām dauzījāmies pa āru. Vienmēr zinājām, ka ģimene ir tā vieta, kur mēs jūtamies droši, un arī mums uzticējās.

Kad saprati, ka skatuve ir tava vieta?
Tā līdz galam neatceros. Sākumā domāju - mūzika nav mana lieta. Bērnībā man ļoti patika sportot, bet mūzikas skolā mocījos, man nepadevās solfedžo. Mūsu mājās bija tik daudz, ka mammai nepietika laika ar katru mācīties individuāli. Iespējams, mani izglāba tas, ka patika spēlēt orķestrī.
Bet, runājot par profesionālām izvēlēm, ir tā, ka man padodas daudzas jomas: komunikācija, vadīt, kaut ko organizēt… Ja es ķeros klāt kaut kam, kas man patīk, viss izdosies. Bija brīži, kad pasākumos, kurus vadīju, nebija laikus atbraukusi grupa, tad nu es kāpu uz skatuves un spēlēju. Un pamazām sapratu, ka cilvēkiem patīk. Sajutu tajā kaut kādu maģisku burvību.
Pirmā tāda īstā pieredze bija 2018. gadā Dziesmu svētku koncertā Visas manas greznas dziesmas - tur kāpu uz skatuves jau kā solomāksliniece. Manuprāt, tieši tad arī atnāca tā atklāsme. A capella nodziedāju māsas šūpuļa dziesmu Aijā maziņš. Nostājos un dziedāju no sirds. Lai visiem, kas tur ir, sagribas samīļot vienam otru. Zālē iestājās absolūts klusums, bet manī bija tāda neticama lidojuma izjūta. Un liels prieks.
Mamma man pirms koncerta teica - ja dziedāsi to dziesmu, varētu iet ar basām kājām. Tomēr koncertā visu laiku bija jāpaliek uz skatuves un īsti nebija iespējas novilkt apavus. Vēlāk teicu mammai - nu piedod. Bet viņa atbildēja - bija labi, sajutu, it kā tu stāvētu pļavā un dziedātu.

Katrīna ar māsām Kaumu un Alisi bērnībā...

Daba, Dievs, liktenis - kam tu tici?
Liktenim. Man būtiski ir neiet pret savu iekšējo izjūtu, ieklausīties intuīcijā. Domāju, kādas kārtis dzīvē ir piespēlētas, ar tādām jāspēlē. Mans tētis saka - ģimeni tu nevari izvēlēties, bet draugus vari. Katram ir jāizkopj sevī tas īpašais talants veidot attiecības ar cilvēkiem. Bet vispirms būtiski izveidot tās pašam ar sevi.

… un tagad

Pandēmijas laiks mani mācīja būt un sadzīvot pašai ar sevi. Pirms tam ļoti daudz biju citiem, un tad pēkšņi visa biju atstāta pati sev. It kā ātri braucošā vilcienā pēkšņi tiek norautas bremzes un tevi iesprosto kupejā, nepasakot, cik ilgi būs klusām un mierīgi jāsēž. Šis laiks burtiski sašķēla mana prāta daļas. Bet es pacietīgi mācījos un šobrīd esmu lielā mierā. Sapratu, pieņēmu, ka viss šai dzīvē nenotiek un nenotiks, kā es to vēlos. Un arī to, ka tie cilvēki, kas ir tavējie, nekur nepazudīs. Nebija viegli, bet nomainīju skatpunktu uz lietām. Sāku iet mazākiem solīšiem. Kvantitātes vietā tagad dodu priekšroku kvalitātei.

Iepriekš vadījies pēc principa - visu vai neko?
Jā, bet ne tagad.
Bija brīdis, kad es atdevu sevi visu un visiem. Tā tas gāja, līdz sapratu - ejot šo ceļu, nepārtraukti palīdzot citiem, esmu pazaudējusi pati sevi. Apstājos un padomāju - jāpasper solis atpakaļ un jāsaprot, kuras ir šajā manā dzīves posmā vissvarīgākās lietas. Jāizvēlas, ko turpināt un kas ir jānoliek malā. Es ļoti daudz esmu iesaistīta arī labdarības projektos, un tas ir pareizi un brīnišķīgi, bet kādā brīdī jebkurš resurss beidzas - gan fiziski, gan emocionāli. Arī mans ķermenis sāka protestēt. Atrast līdzsvaru, lai neizdegtu, ir liels izaicinājums. Un jāatzīst, reizēm jutos ļoti vainīga, kad kādam bija jāpasaka nē. Līdz sapratu, ka, nepasakot nē citu vajadzībām, es pasaku nē sev.

Tev ir dabas dota spēcīga balss. Vai jūti, ka līdz ar to nāk arī atbil dība par to, ko translē?
Jā, apzinos, ka man ir varena balss - dabas dāvana. Tādēļ tiešām vienmēr ļoti rūpīgi izsveru, kas ir tie pasākumi, kuros piedalos, kādas emocijas emocijas manī raisa, kā vēlos, lai jūtas klausītājs. Nepārtraukts ir darbs ar domām un enerģiju, kas viennozīmīgi atmaksājas.
Reizēm es daru lietas instinktīvi. Tā reiz slimnīcā dziedot nomierināju zīdaini. Sajūtas mani veda, un es tām sekoju.
Bet koncertos man būtiskākais ir raidīt pasaulē labu, lai emocionāli piepaceltu un mainītu to, kas notiek apkārt. Man ļoti gribētos, lai ir miers uz pasaules un visiem labi.

Un kas ir tas, ko ielaid sevī no apkārtējās informācijas plūsmas?
Esmu ļoti empātiska un dažreiz par daudz uzņemu sevī citu cilvēku emocijas. Tas notiek, un pēc brīža attopos - vai tas, ko domāju, ir mans viedoklis vai otra? Vai šīs skumjas ir manas vai tā otra? Bet dažreiz ir svarīgi būt blakus kādam, kuram nepieciešams izkratīt sirdi. Nav pat svarīgi iesaistīties, pietiek, ja vari atrast laiku un pabūt blakus.
Personīgi man ir svarīgi savas domas izrakstīt. Ja nevaru aizmigt, paņemu papīra lapu un rakstu. Jebko. Tas ir labs veids, kā atbrīvot prātu. Manuprāt, vispār ir svarīgi saprast, kuros brīžos dzīvē ir jāņem pauze. Un nejusties par to vainīgai. Arī saprast, ka ir situācijas, kurās liktenis tevi apstādina un pasargā no kaut kā, kam nevajadzētu notikt. Galvenais ir tādā brīdī ieklausīties un neignorēt to. Un vēl, manuprāt, vienmēr ir svarīgi runāt. Nevis palikt vienam ar to visu.

Tātad tu pieraksti uz lapas to, kas sāp. Kādas vēl ir tavas restarta receptes?
Man ļoti būtisks ir miegs. Ja neesmu izgulējusies, atpūtusies, esmu nekāda. Vēl arī draugi ir būtisks resurss - tie, kuri sit ārā no ierastās ikdienas. Bet reizēm, runājot par cilvēkiem mums apkārt, ir tā, ka mēs katrs izaugam un pieaugam savā tempā. Un, ja apkārtējie netiek līdzi tavam tempam, tad tie ir jāmaina. Varbūt ne vienmēr tas ir ērti, bet citu variantu jau nav. Tikai tā mēs nokļūstam īstajā vietā un īstajā laikā. Vajag draudzēties ar sevi un savu intuīciju. Būt pret sevi godīgam.

Godīgums pieprasa drosmi. Šķiet, tevī vispār mīt liela drosme. Arī, runājot par Eirovīziju, pateici - atnācu uzvarēt…
Es vienmēr eju uz pilnu banku. Ja gribu piedalīties konkursā, gribu uzvarēt! Vai tad kāds piedalās, lai tiktu pie pēdējās vietas? Es nē! Ja kaut ko daru, tad tikai ar mērķi uzvarēt. Ja neietu uz uzvaru, rodas jautājums - kāpēc tad es to vispār daru?
Beigās jau tāpat ir tieši tā, kā liktenis iedala tās savas kārtis. Bet līdz pēdējam brīdim tev jācīnās.
Man Eirovīzija bija nenovērtējama pieredze. Nenormāli daudz strādāju. Un, analizējot pēc Latvijas auditorijas balsojuma, mums bija uzvara. Man tas bija milzīgs gandarījums, jo kā solomāksliniece pirms tam biju uzstājusies tikai dažus mēnešus, bet saņēmu milzīgu cilvēku mīlestību. Un tā ar savu tā saucamo zaudējumu- iegūto otro vietu - biju augstāk par daudz plašāk zināmiem mūziķiem. Esmu ļoti pateicīga visiem, kas mani atbalstīja. Šī sirds mīlestība ir nenovērtējama un paliekoša. Šajā periodā rakstīju dzejoļus un arī piefiksēju savas izjūtas un domas, lai nepazaudētu ne mirkli no pieredzētā. Biju ļoti priecīga. Bet tad, kā jau minēju - bija sasniegta virsotne, tu esi pieprasīts, cilvēki vēlas koncertus, un tad tevi nomet no kājām, jo - bums! - sākas pandēmija. Sēdi un mēģini saprast, kas notiek.

Un tomēr - kā ir, kad neizdodas?
Nepatīkami. Sāp. Un tā tam ir jābūt, citādi nemēdz būt. Citreiz ceļš uz kaut kādām lietām ir tik grūts, ka domā - kāda tam visam jēga? Jāpadodas. Bet arī tas nav vienkārši - pateikt sev: labi, šai lappusē mums ir jāpieliek punkts, jāpāršķir un jāiet tālāk. Patiesībā grūtākais ir līdz lēmuma pieņemšanai. Kad lēmums pieņemts, tad kļūst vieglāk. Ja galīgi nejūti, ka tas, ko gribi, ir iespējams, vērts būt godīgam un to sev pateikt.
Manuprāt, mūsdienu sabiedrībā bieži vien ir sajukušas prioritātes, bet patiesībā katram sevi vajadzētu likt kā galveno prioritāti pāri visam. Jo tad viss būs kārtībā arī ar pārējo.

Vai tu redzi, jūti, zini sevi skaistu?
Jā. Bet, būšu godīga, ir dienas, kad tā nejūtos. Un tas arī ir okei - tad es apzināti uzvelku smukāku kleitu un uzkrāsoju košākas lūpas vai, tieši pretēji, izvairos no spoguļa.
Man vispār ir ļoti interesanta lieta- es nekad neeju gulēt ar izspūrušiem matiem. Vienmēr pirms gulētiešanas sataisu matus. No rīta pirmais kontakts man būs pašai ar sevi. Tas taču ir tik labi, ka esi par sevi parūpējusies!

Tev ir ļoti atklāts viedoklis par vīriešiem. Padalīsies?
It kā saprotu, ka arī vīrieši ir cilvēki, bet… Zini, neesmu viņus vēl izkodusi. Skaidrs, katrs ir citāds. Nesen vēl par to domāju, ka man apkārt dzīves laikā ir bijis daudz vīriešu. Sākotnēji mani brāļi. Man ir arī labi draugi - vīrieši. Bet, runājot par attiecībām, vienīgais, ko varu teikt - ir svarīgi ieklausīties savā otrajā pusē un mēģināt saprast. Sarunāties, runāt, pārjautāt. Un tad, pilnīgi iespējams, tu, mīļais draugs, ieraudzīsi, ka tava sieviete ir sapratusi pilnīgi kaut ko citu nekā domāji tu. Arī tad, ja kāds no draugiem nāk pie manis pēc padoma attiecību jautājumos, es vienmēr pasaku: padomu nebūs, vienīgais, ko varu - pateikt savu viedokli par šo situāciju. Ir jānovelk robeža, jāmāk neiejaukties. Katram ir pašam savs stāsts un izvēles.

Kas tev ir svarīgs attiecībās?
Lai man un manam partnerim - mums abiem kopā - gribētos dejot. Un lai saskanētu gultas lietās. Vēl, protams, lai šim cilvēkam patiesi rūpētu tas, kas notiek manā dzīvē, bet lai viņš arī būtu spējīgs parūpēties par sevi, dzīvot savu dzīvi, bet arī mani tajā iekļaujot.

ar Igo

Kāpēc šķiet, ka sievietes par attiecībām pārdzīvo vairāk nekā vīrieši?
Sievietes vienkārši vairāk runā. Vīrieši drīzāk kaut ko iedzers un tikai tad kaut ko parunās. Domāju, arī viņi iespringst, tikai ir pieņēmu ši lēmumu izlikties, ka tā tas nav. Visi gribētu, lai viņiem attiecī bās viss ir ideāli. Bet dzīvē notiek tā, kā notiek.

Un kāda ir tava attieksme pret šo visu? Jūti sabiedrības spiedienu?
Agrāk par šo tēmu iespringu, jutos neērti, bet tagad man par to nāk smiekli. Kāda kuram daļa! Kāds sabiedrības spiediens? Sabiedrībai vispirms būtu jātiek galā ar savām problēmām, pirms ķerties pie manējām. Kad man bija 20 gadu, likās - man vajag vīru, bērnus. Tagad esmu priecīga par to, kā ir, un jūtos komfortā. Pienāks brīdis, kad mainīsies lietas, un arī tas būs tā, kā tam jābūt.
Ir cilvēki, kuri saka - o, jā, tu ceļo pa pasauli, bet tev tur nav… Prasu - kā man nav? Kā jūs varat spriest par mani? Tas, kas tev ir labi, tavas izvēles - tas nenozīmē, ka arī man tas būs labi un derīgi. Katram ir sava dzīve.

Ar grupu Aarzemnieki Eirovīzijā 2014. gadā

Par ko vispār dzīvē ir vērts satraukties?
Mani satrauc nāve, īpaši tuvinieku. Savā dzīvē esmu bijusi uz pārāk daudzām bērēm. Un arī šogad veļu laiks ir atnācis par ātru. Daudziem tuviem cilvēkiem ir aizgājuši tuvinieki. Tas liek padomāt par lietām un veidiem, kā pabeigt sarunas. Gan ar cilvēkiem, kas tev svarīgi, gan vispār kopumā.
Vēl reizēm es satraucos par to, vai atcerēšos dziesmām tekstus. Dažreiz arī neatceros, un tad ir smieklīgi. Vienu reizi dziedāju vienu pantiņu visas dziesmas garumā. Beigās sāku smieties, un publika smējās līdzi; interesanti, ka viņi to nebija pamanījuši. Smiekli un prieks izglāba situāciju.
Es arī vienmēr smejos, ja dzirdu smieklus. Smiekli ārstē. Uz mirkli ļauj aizmirst rūpes. Tas ir process, ko īpaši izjūtu, darbojoties kustībā Dr. Klauns. Lai gan, esot kopā ar šiem bērniem slimnīcā, mans personīgais mērķis nav likt viņiem smaidīt. Mans mērķis ir parādīt, ka viņi nav vieni, ka ir kāds blakus. Iedvesmot, ka visam ir iespējams tikt cauri.
Kopumā jau cilvēkiem vajadzētu uztvert lietas ar vieglumu.

Daudz darbojies dažādos labdarības projektos - kā līdz tam nonāci?
Bērnībā vairākas reizes gulēju slimnīcā ar smadzeņu satricinājumu. Tā pēkšņi no vides, kur man apkārt ir brāļi, māsas un vecāki, es paliku pilnīgi viena. Šoks, neziņa, trauksme. Es arī fiziski nevarēju ieēst to ēdienu… Dr. Klaunā man ir šī iespēja - varu būt cilvēks, kas maina bērna pieredzi slimnīcā.
Man mazai tas, ka kāds būtu atnācis draudzīgi aprunāties…
Labdarība ir ļoti nozīmīga, manuprāt. Tādos brīžos mēs kā sabiedrība augam kopumā. Domāju, mums visiem ir citiem jāpalīdz, jāaizdomājas - kā tas būtu, ja pats reiz nonāktu tādā situācijā.

Vai māki sev pateikt paldies?
Jā! Man ir paradums ierakstīt sev ziņu telefonā. Vakaros paklausos un domāju par sevi - kas par dzirksteli šim cilvēkam! Un tad es eju, turpinu, gribu un varu! Svarīgi brīdī, kad peldies mīlestības okeānā, piefiksēt šo sajūtu un ļaut to sev atcerēties brīžos, kad tas nepieciešams. Celt un stiprināt sevi pašai, atceroties sasniegto. Paņemt to mieru un lepnumu par sevi un padarīto.
Protams, arī man tāpat kā visiem reizēm šķiet - nekas nesanāks… Bet tad es saņemos un atveru muti, un re- sanāk! Man atliek pateikt - šodien nebūs labs koncerts -, un visi jau apkārt smejas. Kaut kādā brīdī sapratu - ja esi patiess, īsts, tas strādā.

• Dziedātāja, komponiste
• Dzimusi 1991. gadā Rīgā, uzauga Baldonē
• 2022. pirmais solo albums Krāsas
2020. dalība Supernovā - otrā vieta
• 2019. pirmais solo singls Pipars
Koncertēšanas pieredze kā dziedātājai kopš 2013. gada dažādos sastāvos, ieskai-tot grupas Māsas Dimantas, Ducele un sa-darbojoties ar Igo, Lauri Reiniku, Lauri Valteru un citiem mūziķiem Latvijā un ārpus tās

Realizētie projekti
• 2022. Deju izrādes Justīnes stāsts komponiste
• 2021. Jānis Lūsēns/Kārlis Vērdiņš, mūzikls Zvaigznes bērns, aktrise
• 2021. Dziesmu un deju svētku raidījuma Lai top svētki muzikālā vadītāja
• 2021. koncerti etnogrupas Nufolk sastāvā Ungārijā, Dānijā, Latvijā, Itālijā, Spānijā u.c.
un festivālā Babel Sound, mūziķe
• 2019./2021. XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku koncerta Tā tik ir vasara komponiste, izpildītāja
• 2019./2021. Deju uzveduma Zied ābele balti ziedi komponiste, izpildītāja
• 2021. Etnofestivāla Sviests menedžere
• 2019. Festivāla Porta menedžere un citi projekti